Lelde Stumbre „Stopētāji” radioseriāls „Stopēsim”


Miks. Man liekas... jūs braucat drusku par lēnu... Viņi nesaprot, kas noticis. Varbūt vajag ieslēgt avārijas signālu? Vīrietis



Yüklə 335,9 Kb.
səhifə2/7
tarix13.11.2017
ölçüsü335,9 Kb.
#10160
1   2   3   4   5   6   7

Miks. Man liekas... jūs braucat drusku par lēnu... Viņi nesaprot, kas noticis. Varbūt vajag ieslēgt avārijas signālu?

Vīrietis. Kāpēc avārijas? Man te viss kārtībā!

Miks. Bet jūs pa šoseju braucat ar četrdesmit kilometriem stundā...

Vīrietis. Nu, jā... Tā lēni un mierīgi, gribu visu apskatīt... Es jau tādēļ arī braucu, mājās īsti nav ko darīt, dzīvoju viens... Tad nu ar savu žigulīti apceļoju, tā teikt, dzimto zemi... Ko es mājās viens darīšu... Garlaicība, televizors apnicis, rāda tur arī velns zina ko, visādus šaujamgabalus... Bet tā, braukājot, man pašam filma visu laiku acu priekšā, vienmēr kas jauns...Re, re, atkal viens jauns krogs uzsliets... Nē, nu nav slikti, pie ceļa jau vajag... Bet nu dikti glauns, nez, kas tur ziemā ēd un dzer... nu, varbūt kādas kāzas vai bēres... Laikam jau maksā arī...

Miks. Jūs varētu aizbraukt uz kādu pasākumu, tirdziņu, lai interesantāk...

Vīrietis. Ko nu, tur nauda jātērē, kaut kas mūžīgi jāpērk vai jāmaksā, tad es labāk par benzīnu samaksāju un braukāju... Man patīk tā braukāšana, puis, saproti? Visu laiku esi ceļā, visu laiku kas jauns, šad tad iebraucu pie kādiem paziņām, bet reti – visi tie veči sēž mājās kā tādas piepes un gaudo par sliktu dzīvi... Kas tur slikts? Kādu pats esi dzīvojis, tāda nu tā ir. Man manējā patīk, nekāda vaina!

Lote. Vai mēs te nevarētu apstāties, es gribu ēst!

Miks. Jā, laikam jāpaēd, mēs izbraucām agri no rīta...

Vīrietis. Ēdīsiet krodziņā? Var jau blakus veikalā kādu maizīti nopirkt, desiņu, limonādi...

Miks. Nē, paldies, mēs laikam tepat paliksim... Paldies!

Vīrietis. Labi, labi, jūs jau jauni, jums patīk, kad tā smalki, ko? Varbūt pagaidīt? Man nav jāsteidzas...

Miks. Nē, nē, nē! Paldies! Mēs arī gribam tā... lēni un mierīgi! Paldies! Uz redzēšanos!

Vīrietis. Nu, ka ne- ne. Sveikiņi!

(Mašīna lēnā garā aizbrauc)

Miks un Lote. Uh!

Miks. Smiltenē mēs būtu nākamās dienas vakarā, es parēķināju...(Abi smejas)

Beigas.

6. „Žaklīna”

Miks

Lote

Vīrietis, ap 45 gadus vecs

(Ceļa mala, garāmbraucošu mašīnu troksnis)

Miks. Te mūs neviens neņems, līdz Siguldai tikai pieci kilometri...

Lote. Nu un kas? Tu gribi, lai mēs ejam kājām? Traks esi? Nē, nē, turam mašīnas! Skaties, es taču teicu, viena bremzē! Urrā!

Miks. Tu nu gan esi uzstājīgā...

Lote. Un kas? Slikti, vai? (pieskrien pie mašīnas) Labdien! Vai aizvedīsiet mūs līdz Siguldai?

Vīrietis. Jā, lūdzu.

Lote. Ai, paldies! Mēs jau vairs necerējām, ka kāds apstāsies...Bet piecus kilometrus iet kājām... Nē, var jau, protams, mēs esam gājuši ne to vien, bet... Liels paldies!

(abi iesēžas, aizcērtas durvis, mašīna sāk braukt. Klusums)

Miks. Vai jūs... atvainojiet, braucat tikai līdz Siguldai?

Vīrietis. Jā.

Miks. Skaidrs... Mēs dosimies tālāk... Šodien vajadzētu nokļūt Smiltenē.

(Klusums)



Lote. Viņam tur dzīvo vecmamma! Ziniet, kā tas ir... jāpalīdz visādos mājas darbos...

Miks. Jā, malka jākrauj un tamlīdzīgi. Bet man patīk kraut malku, nekāda vaina!

Lote. Man arī!

Miks. Tiešām?

Lote. Kāpēc ne? Es taču tur nesēdēšu un neskatīšos televizoru. Es arī kraušu!

Miks. O! Forši! Ātrāk tiksim galā!

(klusums. Dzirdams tikai mašīnas troksnis. Tad tā apstājas.)

Miks. Klāt esam! Liels paldies...

Vīrietis. Pagaidiet...

Miks. Jā?

Vīrietis. Vai jūs nevarētu man izdarīt vienu pakalpojumu...

Lote. Jā! Kādu?

Vīrietis. Redziet to māju? To balto, ar brūnajām durvīm un balkoniem...

Lote. Jā!

Vīrietim. Tur... es... Īsi sakot, tur... dzīvo viena sieviete. Žaklīna. Tā viņu sauc. Sestais dzīvoklis. Otrais stāvs... Vai jūs nevarētu aiziet un pateikt viņai, ka esmu šeit un viņu gaidu. Mans vārds ir Linards. Lai viņa iznāk laukā... Varēsiet?

Lote. Protams! Es tūlīt...

Vīrietis. Nē, pagaidiet. Tur... tur varbūt būs viņas vīrs vai kāds no bērniem... Tad pasakiet... ja kāds jūs dzird... pasakiet, ka esat no pasta vai no Latvenergo un tad tā, lai citi nedzird... Nu, jūs saprotiet?

Lote. Jā...

Vīrietis. Labi. Es te gaidīšu. Durvju kods – 2356A

(Lote izkāpj no mašīnas un aiziet. Klusums.)

Vīrietis. Viņa iznāks. Viņa neatbild uz īsziņām un telefona zvaniem, bet tagad viņa iznāks...Es vienkārši gribu noskaidrot... kas notiek. Vienkārša saruna. Tas taču nav nekas slikts... es jau netaisos lūgties, kliegt un skandalēt... Viņa to ļoti labi zina... Viņa iznāks. Mums tikai jāaprunājas, neko vairāk es negribu, tikai jāaprunājas... Protams, es varu saprast... es zinu... Viņa ir precējusies, bet... mēs taču varam vienkārši aprunāties, noskaidrot... Neko vairāk...

(Atgriežas Lote.)

Lote. Man ļoti žēl, bet viņa... viņa teica, ka nenāks.

Vīrietis. Ko? Tur bija vīrs?

Lote. Nē. Viņa bija viena. Bet viņa teica, lai jūs ... lai jūs vairs nezvanāt un nebraucat...Viņa nenāks.

(Vīrietis sāk klusu raudāt. Miks izkāpj no mašīnas.)

Lote.(apjukusi) Man ļoti žēl... uz redzēšanos.

Miks. (apjucis) Paldies, ka atvedāt... Uz redzēšanos...

Beigas

7.„Populārais”

Miks

Lote

Ģirts Ķesteris, aktieris

Miks un Lote uz ceļa.

Miks. Tikai nesāc gražoties, viss ir normāli...

Lote. Viss normāli? Tas, ka mūs izmet uz ceļa pēc pieciem kilometriem – tas ir normāli? Viņš taču teica, ka brauks līdz Līgatnei!

Miks. Bet pārdomāja. Tās ir viņa tiesības, Lotiņ, viņš ir kungs un ķeizars savā autiņā!

Lote. Pretīgi... Man nepatīk, ka mēs vienmēr esam lūdzēji...

Miks. Neņem galvā, tāds ir stopētāja liktenis! Citrreiz paveicas, citrreiz ne. Līdz Smiltenei esmu aizbraucis arī tikai ar divām mašīnām, gadās visādi. Izbeidz! Tas ir jautri!

Lote. (gražīgi) Pretīgi!

Miks. Re, kur viens brauc, normāla mašīna – tu celsi roku vai es?

Lote. Nu labi, es...

(Mašīna piebremzē, atveras durvis un tajā sēž – aktieris Ģirts Ķesteris.)

Ķesteris. Uz kurieni jaunieši sataisījušies?

Miks. Mums vajadzētu līdz Smiltenei...

Ķesteris. Nu, Smilteni nevaru apsolīt, bet Ieriķus gan. Kāpsiet?

Miks. Jā, paldies!

Lote. Paldies! (sačukstas, kamēr nav iekāpuši) Kaut kur redzēts ģīmis...

Miks. Ahā...

Lote. Goda vārds, es viņu pazīstu, viņa balsi... Ak Dievs, es nojūgšos, ja neatcerēšos... Nu! Tu neatceries?

Miks. Nē taču, nomierinies, gan vēlāk...

(Abi iekāpj mašīnā. Mašīna sāk braukt)

Lote. Paldies, ka apstājāties...

Ķesteris. Vienmēr laipni! Kā tad iet uz ceļa? Šoferīši atsaucīgi?

Lote. Kā nu kurš! Bet vispār – interesanti!

Ķesteris. Es arī kādreiz stopēju - uz Valmieru un atpakaļ, uz Valmieru un atpakaļ. Beigās zināju katru tā ceļa līkumu. Toreiz mašīnu bija krietni mazāk... Kādreiz vajadzēja vai stundu kādu gaidīt.

Miks. Jā, tagad gan...

Lote. Bet es jūs pazīstu!

Miks.(iegrūž viņai dunku sānos, uzšņāc) Ko tu muldi...

Ķesteris. (iesmejas) Jā? Un kas es esmu?

Lote. Nu...jūs esat... populāra personība...

Ķesteris. Tiešām? Ļoti populāra? Vai redzējāt mani Jaunajā vilnī Jūrmalā?

Lote. Kur? Kādā vilnī... Ā, tur, kur krievi sabrauc tusēt? Nē, man liekas, jūs tur nebijāt...

Ķesteris.(nopūšas) Tad jau neesmu diez ko populārs...

Lote. Nē, bet tiešām! Es noteikti jūs kaut kur esmu redzējusi! Atvainojiet, ka nevaru atcerēties, bet, ja jūs pateiktu... Es uzreiz atcerētos!

Ķesteris. Nu labi, pateikšu. Televīzijā to reklāmu par telefoniem, ar to veci, kurš it kā ir lietuvietis, esat redzējuši?

Lote. Jā...

Ķesteris. Es esmu tas lietuvietis! Mani sauc Girtas Kestutis! Tikai tur mani tā nogrimmē, ka paša māte nepazīst...

Lote. (vīlusies) Jā?... Jūs esat tas?

Ķesteris. (iebrēcas ar lietuviešu akcentu) Pjanki tukstoši lati! Šopping!

Miks. (smejas) Beidz, Lote, viņš tevi āzē!

Lote. Āzē? Bet vispār – līdzīgi...

Miks. Bet es atcerējos – jūs esat Leons!

Lote. Jā, jā, jā, Leons! Ak Dievs, atcerējos! Paldies Dievam! Paldies, paldies! Tagad es varēšu mammai pastāstīt, ka mūs veda Leons, viņa būs šokā!

Ķesteris. Kāpēc šokā?

Lote. Viņa... tikai nevienam nesakiet... viņa jūs dievina! Viņa tik drausmīgi uztraucas par jums, burtiski sēž, skatās un visu laika saka jums priekšā, kas jādara... (Ķesteris smejas) Nē, nopietni! Man ir aizdomas, ka viņa jūs mīl vairāk par manu tēti.

Miks. Nu gan tu pārspīlē...

Lote. Nē, patiešām! Vasarās viņa drausmīgi garlaikojas, jo tad Ugunsgrēku nerāda, bet, kad sākas – tad tie ir svētki! Viņa uztaisa sev kafiju ar saldo krējumu, ielej liķierīti, saliek sev apkārt cepumus un kūciņas, īsi sakot, nosvin seriāla sākumu! Iedomājieties?

Ķesteris. Bet tas ir ļoti mīļi!

Lote. Nē, atvainojos, viņa ir jukusi.

(Mašīna apstājas.)

Ķesteris. Esam klāt. Pasveiciniet savu mammu!

Lote. Obligāti! Liels paldies! Uz redzēšanos!

Miks. Paldies!

(mašīna aizbrauc)

Beigas

8.„Mantkārīgais”

Lote


Miks

Vīrietis, ap 30 gadus vecs



Mašīna piebremzē, atveras durvis.

Vīrietis. Uz kurieni?

Miks. Līdz Smiltenei!

Vīrietis. Desmit lati no katra.

Miks. Ko? Nē... paldies...

Vīrietis. Tad – pieci!

Miks. Nē... mēs nebrauksim.

Vīrietis. Ko? Nebrauksiet? Ko tad stāvat te ceļa malā un plivinieties ar rokām?

Miks. Mēs esam stopētāji.

Vīrietis. Nu? Vai tad jāmaksā nav?

Miks. (iesmejas) Nav.

Vīrietis. Baigi labi izdomājuši, ko? Nē, ļautiņi, jāmaksā ir par visu, skaidrs? Piecīti no katra un es aizvedīšu līdz pašai Smiltenei.

Lote. Jums taču teica - nē, paldies! Brauciet, kur jums vajag, mēs brauksim, kur mums vajag!

Vīrietis (izkāpj no mašīnas) Ko tu teici, skuķīt? Zālīte sakāpusi galvā? Sapīpējusies esi? Varbūt izsaukt poličus, lai jūs izčamda?

Miks. Paga, paga, tā labāk ne... Jūs negribat vest par brīvu – tad nevajag. Mēs taču neuzstājam.

Vīrietis. Re, aizstāvis! Bruņinieks, ko? Tāds pats narkomāns kā šitā dēle, ko? Ko jūs te vazājaties pa ceļmalām? Darīt nav ko? Visi normāli cilvēki strādā un maksā par autobusu, bet šitiem liekas, ka viss par brīvu, ko?

Lote. (pieaugošās dusmās) Ziniet, nav ko te lekties, skaidrs? Mēs neko jums neesam izdarījuši! Pats apstājāties! Ja jums kaut kas nepatīk, brauciet tālāk! Sauciet to policiju, ja tik baigi gribās, mums sirdsapziņa mierīga! Mēs neesam ne narkomāni, ne zagļi, ne pīpētāji, skaidrs? Mēs varbūt esam dabas draugi, tādēļ mums nav mašīnas! Nu un kas? Mēs esam vienkārši – sto-pē-tā-ji! Skaidrs?!

Vīrietis. O-o-o-! Re, kāda drosmīgā! Dabas draudzenīte, ko? Patīk gulēt zem krūma vai siena kaudzē? To var nokārtot... (smejas) Un, ja nu man mašīnā ir pistole un es jūs abus piežmiegšu un iemetīšu grāvī, ne gailis pakaļ nedziedās! A? Ko? Sametās drusku bail, ko? Šī man vēl te skaidrosies...

(grib sagrābt Loti aiz rokas, bet dabū no Mika pa ģīmi.)

Miks. Vecais, liecies mierā, to es saku tevis paša labā... Būs sūdi...

Vīrietis. (pēkšņi saplok) Labi jau labi... idioti...Ko es tādu izdarīju, ko tu uzreiz ar dūrēm... kretīni... vazājas te visādi smurguļi... (iekāpj mašīnā, nobļaujas) Matainie ķēmi! (mašīna aizbrauc)

Lote. Uffff... Tas gan bija... Mik! (apkrīt viņam ap kaklu) Bet tu... tu mani aizstāvēji, Mikiņ!

Miks. Labi, nu, izbeidz... ei, neraudi! Kas ir? Viss jau garām... viss labi...

Lote. Es tā pārbijos...

Miks. Nu jā, visādi gadās... Man jau arī kājas trīcēja, kad viņš sāka par to pistoli... kaut kāds tērētais. Nu? Viss labi? Skaties! Velns parāvis... Šim maks izkritis!

Lote. Ārprāts! Tagad viņš tiešām domās, ka mēs esam zagļi.

Miks. (atver maku izpēta tā saturu) Tā... ko mēs te redzam...Maigonis Klukstiņš... jā, tāda vārda dēļ jau vien ir vērts visus lamāt un gānīt...Veikals Maxima...nodaļas vadītājs...Nostrādājies kā vergs un saņem minimālo, skaidrs... Tikai viena nelaimīga kredītkarte... Makā trīs lati un sīcene... Mjā... nekas spīdošs tam vecītim dzīvē nav, tāpēc arī ārdās...

Lote. Ko mēs darīsim?

Miks. Tuvākajā pilsētā iesim uz policiju, atstāsim tur... Te viņam arī tiesības un konta kodu karte... Dumiķis, varbūt vēl arī papīrītis ar paroli... Jā, šitādiem - kad neveicas, tad neveicas.

(skan auto signāls.)

Lote. Skaties, re, kur viņš ir!

Miks. Labi, stāvi šeit...

Lote. Nekā nebija! Iesim abi! Lai tikai viņš pamēģina vēl bļaustīties!

(Miks un Lote pārskrien pāri ceļam)

Miks. (pie mašīnas) Pazaudējāt maku?

Vīrietis. Nu... kas ir? Atradāt? Es domāju, varbūt...

Miks. Atradām. Pieci lati un tas būs atkal jūsu!

Vīrietis. Ko? Paklau...

Miks. Par visu jāmaksā, vecais!

Vīrietis. Nu... es... man nav skaidras naudas. Vēlāk atsūtīšu, iedodiet man telefonu...

Miks. Liecieties mierā! Neko mums nevajag! Te ir jūsu maks un sveiki!

Vīrietis. Jā...Nu... labi... paldies!

(mašīna aizbrauc. Miks ar Loti smejas)

Beigas

9.„Sapņi un īstenība”

Miks


Lote

Ceļš. Miks un Lote sēž ceļa malā. Garām ik pa brīdim aizbrauc viena mašīna pēc otras.

Miks. (svētlaimīgi nopūšas) Kolosāli...e s gribu, lai tas nekad nebeidzas...

Lote. Kas?

Miks. Stopēšana... Mugursoma plecos, telts kūļājas pie sāna... un tā cauri visai Eiropai... Tev tiešām nepatīk?

Lote. Vienmēr badā, vienmēr netīrs... nu nē...



Miks. Vienmēr citā vietā, vienmēr kāds piedzīvojums!... No kā tu baidies?

Lote. No tā, ka nakts vidū būs jāstāv uz šosejas vai mašīnā pagadīsies kāds trakais...

Miks. Tad jau arī uz ielas pilsētā vienmēr var pagadīties kāds trakais...

Lote. Tu esi puisis, tev ir citādi...

Miks. Mēs taču brauktu divatā...

Lote. Tiešām? Tu mani aicini?

Miks. Nu...aicinu. Tu esi labs ceļabiedrs.

Lote. Ko tas nozīmē?

Miks. Nu... uz tevi var paļauties...tu esi drosmīga...smuka...

Lote. Jā, kā tad, drosmīga! Un vēl?

Miks. Nu... man vienkārši gribas braukt ar tevi, nevis ar kādu citu...

Lote. Vienkārši...

Miks. Nu labi, tu man patīc... Velns, nevelc no manis laukā kaut ko... Es nemāku skaisti runāt!

Lote. Tad iemācies! Nav nemaz tik grūti! Mēs satiekamies jau četrus mēnešus, bet tu esi kā bērnudārznieks – nevari izspiest no sevis kaut ko... mīļu, kaut ko tādu...

Miks. Labi jau labi! Es taču saku! Ja es nākamvasar izstrādāšu maršrutu pa Eiropu, brauksi līdzi? Nu, saki ātri, bez domāšanas! Nu? Brauksi, vai ne? (Miks grib Loti noskūpstīt, viņa atvairās un smejas) Veselu mēnesi, iedomājies? Nebūs ne dušas, ne viesnīcu, nekā... Nu? Nu?

Lote. Pat neceri – ne dušas, ne viesnīcas! Vācijā dzīvo Agate, Spānijā – mana tante Elza ar onkuli Vitoldu, Anglijā – vispār! Mēs tur varētu pavadīt visu to mēnesi, kamēr savējos apbraukātu, Kristaps nupat aizbrauca uz Holandi, Francijā... gan kādu atradīsim! Tu izstrādāsi maršrutu, bet es sameklēšu, pie kā varēsim pārnakšņot un nomazgāties! Latvieši tagad ir visur!

Miks. Nu zini... lai es veselu mēnesi ciemotos pie svešiem... ārprāts! Nē, es gribu būt brīvs kā putns debesīs! Pa ziemu sataisīšu dredus pilnu galvu, uzvilkšu caurās džinsas, vecās krosenes, paķeršu līdzi blūmīzeru un mazās bundziņas, sēdēšu uz ielām un spēlēšu... vai pastrādāšu trīs dienas kādā fermā, kur novāc tomātus, varbūt palaimējas tikt kādā ceļojošā teātra trupā! Iedomājies, cik tas ir forši! Neviens tevi nepazīst, neviens neko negaida... No rīta pamosties un nolem – jāiet tālāk! Tu saproti?

Lote. Dullais! Man nu gan nepatiktu vākt kaut kādus tomātus...

Miks. Izbeidz! Zini, kas tie ir par tomātiem? Īsti, nogatavojušies zem saules...ū-ū-ū... es dievinu tomātus!

Lote. Es tikai nesaprotu, kādēļ nevar aiziet pie kāda vakarā, nomazgāties, normāli izgulēties un tad atkal iet tālāk?

Miks. Nē... tas nav tas...Vajag, lai tu esi brīvs no visām tām civilizācijas šausmām, saproti? Pietiek, ka ziemā sēžam uz vietas, aptinušies ar vadiem...

Lote. Oho! Nu arī dators un mobilais tev nav vajadzīgs?

Miks. Tu nesaproti... tāda ceļošana ir forša tikai tad, ja nekad nezini, kur būsi nākamajā dienā, nezini, kas notiks, ko satiksi...

Lote. Ha! Kāpēc tad tu taisies izstrādāt maršrutu?! Lai zinātu, kur būsi, vai ne?

Miks. Ko tu piekasies sīkumiem! Tu brauksi vai ne? Citādi – kad būsi veca, nebūs pat ko atcerēties – tikai dušas un vannas!

Lote. Tad ņem sev līdzi kādu, kurai nav vajadzīgas ne dušas, ne vannas, lai smird tev blakus!

(Abi aizvainoti apklust. Garām pabrauc kārtējā mašīna.)



Miks. Lotiņ... tev vardīte sēž blakus.

Lote. (iespiedzas un pielec kājās) Kur, kur?

Miks. Nu, nav, nav nekā!

Lote. (kliedz) Riebīgais, riebīgais mērkaķis! Es tev, goda vārds, vienreiz pataisīšu mīkstu! (Abi cīkstas un dunkā viens otru smejoties) Re, braucam ar to, mēs vēl ne reizi neesam apturējuši smago! Turam?

Miks. Turam! Esi smuka, tad viņš apstāsies! (smagais piebremzē un apstājas)

Beigas.

10.„Smagais”

Ar briesmīgu troksni apstājas smagā, tālbraucēja mašīna. Atveras durvis.

Smagais. Tieši laikā, mazie, es galīgi miegu ciet... Uz kurieni traucaties?

Miks. Uz Smilteni!

Smagais. Pie Bērzukroga taisīšu lielo apstāšanos, tad vālēšu tālāk līdz Pleskavai. Ja gribēsiet, varēsiet gaidīt, ja ne – tur jau mašīnu, ka biezs... Leciet iekšā!

(Miks un Lote ietraušās mašīnā, aizcērtas durvis)



Nu, tagad stāstiet!

Miks. Ko lai stāstam?

Smagais. Vienalga , ko, lai tikai man acis uz kātiņiem! Stāstiet, kas jūs tādi, no kurienes, kāpēc?

Miks.(brīdi padomā) Es esmu daiļslidotājs. (Lote iesmejas) Slidoju jau no trīs gadu vecuma, ziniet, ir tādi vecāki – kā uzliek knēveli uz slidām vai piesēdina pie klavierēm, tā – aiziet! Nu tad es tiku uz slidām, jo manai mammai baigi patika tā slidošana. Kādreiz, padomju laikos, viņa skatījās televīzijā daiļslidošanu un mira vai nost aiz sajūsmas. Tagad man par to jāmaksā... Bet nekas, man patīk! Vienīgi treniņi trīsreiz nedēļā un mana partnere... Nu, tu viņu pazīsti, Lote, vai ne?

Lote. Jā, es...

Smagais.(pārtrauc) Daiļslidošana, vo, tā ir lieta! Ticiet vai ne, mazie, es kādreiz nodarbojos ar daiļslidošanu! Dieva vārds! Nemaz nevar pateikt, vai ne? Tagad liekas es esmu īsts smagsvars, trīspudu bumba, bet agrāk... Es slidoju, virpuļoju kā tauriņš un pats biju stāvā sajūsmā.

Miks. O, tas nu gan...

Smagais. (pārtrauc)Mani arī – uz slidām uzlika mamma! Tas bija sešdesmitajos gados, pagājušā gadsimta, protams... Velns, es biju baigi laimīgs, jo man tā lieta sanāca un meitenes stāvēja malā, muti vaļā! Un tad nāca tie daiļslidošanas čempionāti televīzijā... jā... visi bija ekstāzē un es arī biju ekstāzē! Es gribēju būt kā Emmerihs Danzers, ne mazāk! Bija tāds čempions no Austrijas, stīvs kā slēpe, bet, kāda tehnika... Ne reizi viņam kāja nenodrebēja vai nesaļodzījās... Un savējo vidū, man toreiz bija tikai kādi 12 gadi, savējo vidū mani tā arī saukāja – Emmerihs! Es pat vēstuli viņam uzrakstīju! Adreses man nebija, uzrakstīju vienkārši – Austrija, Emmeriham Danceram, daiļslidotājam. Nu, varat minēt, vai saņēmu atbildi! (Smejas)

Miks. Bet kādreiz...

Smagais. Un tūlīt aiz viņa nāca otrs austrietis, blonds puisītis lokainiem matiem – Volfgangs Švarcs. Tas patika meitenēm, jo viņš bija tāds blondais eņģelītis un vienmēr palika otrajā vietā, nabags. Taisni žēl tā puikas, tā arī nespēja Danceru pievārēt, mans Emmerihs paņēma pirmās vietas bez kādas šaubīšanās... Un tad nāca trešais – francūzis, Patriks Perā . 1967. gada pasaules čempionātā viņš bija tikai septītais, bet jau nākamajā gadā – pirmajā trijiniekā, varat aptvert? Tāds mazs, tumšs, bet gāja kā vilciņš! Bet pasaules čempionātos parādījās amerikāņi un kanādieši, tiem, saprotiet, bija pavisam cits stils slidošanā. Tagad jau uz ledus sadara diezin ko, toreiz trīskāršais salto bija īsts brīnums un pasaules klase! Skriešana pa ledu... tā...ta-ta-ta-ta... vai slidošana ar taisniem ceļiem, tas viss vēl bija tikai pašā sākumā un visi mēs gaidījām izvēles programmas, tur tad varēja redzēt visu jaunāko, kas pasaulē notiek... Un amerikāņi vienmēr izcēlās ar traku izdomu.

Miks. Ko tad viņi...

Smagais. Amerikāņi vairāk centās pārsteigt, lai gan bija viņiem arī fantastiski slidotāji, tā pati Pegija Fleminga sievietēm... nu, mazais, tas bija īsts brīnums! Likās, ka viņai nemaz slidu nav, dejo kā balerīna un pati bija trakoti smuka, tāda apgarota... Viņa slidoja ar Ave Marijas mūziku, tas bija sirdi plosoši, man liekas viņa toreiz pasaulē bija populārāka par bītliem. Viņai, redzi, bija arī tehnika, tādēļ viņa, protams ,ņēma pirmās vietas tā, ka šķindēja vien, vīrieši ne... tiem tehnika kliboja, lai gan pāros... Nē, bija amīšiem tāds pāris Teilore un Fords, māsa un brālis Sintija un Ronalds Kaufmaņi... tie bija augsta klase un krievi mūždien drebēja, ka paliks otrajā vai trešajā vietā. Un tā arī notika, slavenie Protopopovs un Belousova, atcerieties tādus? Nē, nē, jūs nezināt... bet es atceros! Perfekti slidotāji, perfekti, nav ko teikt. Varbūt ne pārāk interesanti, bet tehnikā – perfekti. Vēlāk viņi pēc viena no čempionātiem palika Amerikā, tas gan bija skandāls Padomju valstī, visi bija burtiski šokā, bet es viņus saprotu – tādi meistari, bet žmiedza viņus te kā citronus, maksāt neko nemaksāja, kāpēc nepalikt Amerikā, kur tādi profiņi peldas naudā? Bet es tā domāju... pareizi viņi izdarīja. Bija jau noslidojušies ne pa jokam, slidotājs jau tāpat kā baletdejotājs – ilgāk par trīsdesmit gadiem neslido. Un šiem uz pēdām jau mina cits krievu pāris Irina Rodņina un Aleksejs Ulanovs... Smuka bija tā Irina un slidoja arī lieliski. Tad nu viņi pārņēma tā teikt, stafeti – uzreiz uzšāvās pirmajā vietā Eiropā un vēlāk izspieda šos arī no Pasaules čempionāta. Jā, tie bija laiki... kas tik nenotika... Un sievietēm arī – viena par otru labākas. Nu par Pegiju vispār nav ko runāt, bet bija jau arī prīma Gabija Zeiferte no Vācijas, tad tāda Hanna Maškova no Čehoslovākijas, Beatrikse Šuba no Austrijas un maza, blonda meitenīte no Amerikas - Dženeta Linna, lidoja pa ledu kā putniņš!...Foršas dāmas, nekad nevarēja zināt, kura kuru šoreiz pārspēs... Velns parāvis, johaidī, tās tik bija kaislības! Kad sākās daiļslidošana televīzijā, visi gluži vai pamira... Es pilnīgi jūdzos nost, kā man patika... Nu, kamēr viss beidzās...

Yüklə 335,9 Kb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©genderi.org 2024
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə