Lelde Stumbre „Stopētāji” radioseriāls „Stopēsim”

Miks. Kā - beidzās? Viss taču turpinās līdz pat...

Smagais. Man beidzās. Četrpadsmit gados salauzu kāju. It kā jau salika kopā, staigāju, re, sēžu pie pedāļiem, bet ar slidošanu viss bija beidzies... Toreiz likās, ka dzīve pagalam. Neskatījos vairs ne televīziju, ne ko gribēju zināt par to visu...Kā ar nazi nogriezu. (Pauze) Šitā ir pirmā reize, kad par to runāju. (Pauze) Nu, re, Bērzukrogs klāt. Iešu kaut ko iekost.

Miks. Paldies, ka atvedāt!

Smagais. Ei, mazie! Paldies, ka parunājāties ar mani...kā akmens no sirds novēlās.

Beigas.

11. „Kafejnīca ceļmalā”

Kafejnīca, cilvēku čalas, mūzika...Miks un Lote apsēžas pie galdiņa, kas atrodas pie loga.

Lote. (nopūšas) Cik labi... Tagad es ēdīšu, ēdīšu, ēdīšu... ar dakšiņu un nazi, ar karotīti...Ieiešu tualetē, izķemmēšu matus...

Miks. Jā, jā, baudīsi visus civilizācijas labumus.

Lote. Pasūti man visu, kas vien te ir! (Lote pieceļas un aiziet)

(pienāk Melisa.)

Melisa. Paklau, te taču nav aizņemts? Es apsēdīšos tikai uz trim minūtēm, labi? Vai tu varētu ar mani parunāt?

Miks. Sēdi... Ko parunāt? Kaut kas noticis?

Melisa. Es vienkārši laikam esamu stulba...vai arī tāda izskatos? Vai es izskatos pēc pilnīgas idiotes? Nē, nopietni...

Miks. Nu...blondīne parastā...

Melisa. Skaidrs. Tad tā man arī vajag, vai ne?

Miks. Es tā neteicu... Kaut kas noticis vai - kā?

Melisa. Jauki. Tu ar mani sarunājies un tas tips to redz. Kaut kur aiz Siguldas es pilnīgā apstulbumā paņēmu savā mašīnā vienu stopētāju... Vispār es nekad nevienu neņemu...es zinu, ka tas saistīts ar nepatikšanām, bet šoreiz nez kādēļ... Vispār es zinu, kādēļ, bet tas nav svarīgi... īsi sakot, es viņu paņēmu, likās, ka normāls vīrietis... nav ne netīrs, ne noskrandis ne nodzēries... Bet es nekad neņemu stopētājus, saproti? Viņi pielāčo mašīnu, kaut ko muld pa deviņiem, vai man to vajag? Protams, ka nevajag. Bet šoreiz paņēmu!

Miks. Kurš tas ir?

Melisa. Tas tur, zilajā jakā... Viņš skatās?

Miks. Neskatās. Ēd zupu.

Melisa. Izliekas.

Miks. Nē, goda vārds, ēd zupu.

Melisa. Viņš tikai nogaida, saproti? Tikko es piecelšos, viņš arī metīsies man pakaļ.

Miks. Ko tad viņš tādu darīja, kamēr jūs braucāt?

Melisa. Tur jau tā lieta. Neko. Viņš klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis, blenza uz ceļu, pat nepakustējās.

Miks. Nu un?

Melisa. Tas taču nav normāli! Saproti, viņš nostopē tādu mašīnu, man ir diezgan laba mašīna, lai neteiktu vairāk... kabriolets... tur man ir visas ekstras, viss tīrs, glauns, smaržo... Saproti?

Miks. Ā... saprotu. Un pie stūres baigā čiksa...

Melisa. Nu! Par to es arī runāju! Viss ir pa pirmo, bet viņš... pat galvu nepagriež! Nerunājot nemaz par runāšanu! Viņš nepateica burtiski nevienu vārdu! Vai tad tas ir normāli? Visu ceļu es burtiski svīdu aukstus sviedrus, šausmās biju sastingusi, es gaidīju... jebko! Ka viņš izraus stūri man no rokām, sāks grābstīties, izvilks pistoli... Es nez ko izdomājos, kamēr atbraucām. Labi, ka te tie krogi, tad varēju pateikt, ka gribu ēst un tālāk nebraukšu. Saproti?

Miks. Jā, nu, baigi...

Melisa. Tagad es gribu, lai viņš redz, ka neesmu viena. Man te randiņš norunāts vai kaut kas tamlīdzīgs... Viņš skatās?

Miks. Neskatās. Ēd zupu.

Melisa. Nē, tu nesaproti... viņš varbūt neskatās tā, pa tiešo, bet skatās... nu tā... glūn... Vai tā viņš skatās? Glūnīgi! Es jūtu ar muguru, man durstās tādas adatiņas un kājas visu laiku trīc, saproti? Esmu drausmīgā panikā, man bail braukt tālāk!

Miks. Varbūt var kādam piezvanīt, lai atbrauc un...

Melisa. Nē, nevar! Es jau tā šorīt salecos un paziņoju, ka braukšu viena, man nospļauties! Iedomājies, viņš sataisa man skandālu par kurpēm! Jau no agra rīta, it kā tik agri es būtu spējīga kaut ko aptvert...

Miks. Kurpes laikam maksāja ne pa jokam...

Melisa. Kā tad citādi? Vai man būtu jāpērk par sešiem latiem izpārdošanā? Ko viņš tagad dara?

Miks. Beidza ēst. Meklē kaut ko kabatās...

Melisa. Pistoli... Viņš tagad apšaus mūs visus, viņš ir jukušais, viņam ir tas skatiens, es esmu filmās redzējusi, mēs visi būsim gar zemi, asinis šķīdīs pa sienām... (histēriski elso un gandrīz raud)

Miks.Nomierinies! Viņš atrada telefonu un runā... smaida... smaida pa visu ģīmi...

Melisa. Nevar būt! (skaļi pagriežas, lai paskatītos) Ak Dievs, viņš man pamāja!

Miks. Jā... viņš ir laimīgs kā zīdainis. Es domāju, tev nav ko uztraukties,asinis nešķīdīs, brauc mierīgi tālāk...

Melisa. Paklau, varbūt tu... tev te ir mašīna?

Miks. Nē, es arī stopēju.

Melisa. Izbeidz! Tas ir stulbi! Stopētāji ir kaut kādi pasistie, bet tu... tāds foršs čalis... Paklau, tad taču tu varētu braukt kopā ar mani? Man jātiek līdz Madonai, tas ir pa kreisi, vai ne?

Miks. Pa labi. Nē, es dodos uz Smilteni. Taisni. Un es neesmu viens. Mana meitene iestrēgusi tualetē...

Melisa. Ak Dievs, vienmēr kaut kas tāds... Labi, tad es skrienu, kamēr viņš... Labi jau labi, es zinu, ka nekas nenotiks! Čau, smukais! (aiziet)

(Nāk Lote)

Lote. Tu neko neesi pasūtījis?!

Beigas.

12. „Kaķītis”

Miks un Lote

Sieviete ap 60 gadus veca

Sievietes meita, ap 30 gadus veca

Miks un Lote ceļa malā.

Miks. Ar nākamo mašīnu tiksim līdz Smiltenei. Redzi, nav nemaz tik traki, pat pus diena nav pagājusi...

Lote. Man liekas, ka tā mašīna bremzē... Bet mēs pat nepacēlām roku...

Sieviete mašīnā. Sveicināti! Atvainojiet... Vai jūs neesat redzējuši kaķi? Tādu pelēku, apaļu, ar tumšām strīpām, tādu, kas ir nobijies, tramīgs... Redziet, viņš bija mājas kaķis, viņš izspruka un tagad... Neesiet redzējuši?

Lote. Nē... Jūs viņu meklējat?

Sieviete. Jā, jau esmu izbraukājusi te visu, kādu trešo reizi... Vai jūs uz Smilteni?

Lote. Jā!

Sīeviete. Sēdieties, es braukšu, bet jūs varētu paskatīties... Citādi man ir grūti – braukt un skatīties. Vai jūs tā varētu?

Lote. Jā, jā, protams! (Miks ar Loti iesēžas mašīnā) Laikam ļoti mīļš kaķītis?

Sieviete. Ziniet... to pat nav iespējams izstāstīt... ģimenes loceklis, īsts ģimenes loceklis!... Mēs visi ar viņu runājām, no rīta sasveicinājāmies, vakarā sabučojām, pateicām „ar labu nakti”, no rīta atkal – bērniem pirmais jautājums: kur Tillis? Ziniet...es patiešām sapratu, ko viņš domā... kad viņš sēdēja uz mana galda un tā nopietni skatījās. Viņš bija skaists... kā ideāla skulptūra... Septiņpadsmit gadus nodzīvoja kopā ar mums, saprotiet? Tas ir... tas ir briesmīgi, es nevaru ne gulēt, ne ko darīt, visu laiku jādomā, kur viņš palicis. Sevišķi naktīs... Tagad kļūst arvien aukstāks... Bet viņš bija mājas kaķis, tāds, kurš turas pie mājas, nekad negāja tālāk par dārza sētu, nekad! Tur blakus ir iela, mašīnas, bērni... Viss var notikt! Un tagad tas ir noticis... (valda asaras) Es nezinu... es nespēju iedomāties... kā es dzīvošu? Ko es darīšu...esmu palikusi pilnīgi viena... Vai viņš nekur nav redzams?

Lote. Nē... Varbūt viņš tomēr... ziniet, viņam bija septiņpadsmit gadu, tas ir ļoti cienījams vecums... Kaķi tā dara – kad pienāk tas brīdis, viņi aiziet... burtiski.

Sieviete. Nē, nē, ko jūs tādu runājat! Nekādā gadījumā! Viņš bija vesels, enerģisks, labi ēda, nē... Tas pilnīgi noteikti ir izslēgts! Un galu galā... es... ja nu viņš patiešām... es gribētu atvadīties!... Es... es viņu vismaz gribu pienācīgi apbedīt... Saprotiet? Tā nevar! Viņš nevar vienkārši kaut kur gulēt un... (atkal valda asaras) Re! Kas tur bija? Jūs redzējāt? Pagaidiet, pabrauksim atpakaļ...

Miks. Uzmanīgi, aizmugurē mašīna!

Sieviete. (brauc atpakaļgaitā) Lai pati uzmanās! Es redzēju... tas bija viņš!... Mīļais Dievs, lūdzu, lūdzu, kaut tas būtu viņš!

(apstājas, metas laukā, Miks un Lote arī izkāpj) Kur tas bija? Pie šiem krūmiem, vai ne? Tilli, Tilli... kur tu esi? Tilli? Nav... Ā, re, kur sēž... Bet tas nav Tillis... tas ir svešs kaķis... jā, pelēks, bet manējam bija balti plankumiņi ap purniņu un... (raud) Nē, es nevaru... atvainojiet... Brauksim tālāk, varbūt kaut kur citur...

(visi iesēžas mašīnā, tā sāk braukt)

Sieviete. (murmina) Viņam kaut kur jābūt, viņš ir tikai pārbijies, noslēpies, bet, ja viņš izdzirdētu manu balsi... Es to nepārcietīšu, es vienkārši nespēju bez viņa, viņš bija viss, mans prieks, bēdas, sajūsma, mīla... viss!

Lote. Tur kaut kāda sieviete māj ar roku! Jūs viņu pazīstat? Varbūt viņa...

Sieviete. (vienaldzīgi) Jā, tā ir mana meita.

Lote. Viņa skrien pakaļ...

Sieviete. Labi jau labi, apstāšos... Kas nu atkal?

(pieskrien meita.)

Meita. Mammu, dieva dēļ! Tu atkal esi paņēmusi mašīnu! Es taču nevaru aizvest bērnus uz pulciņu! Kas tev kaiš? Tu nedrīksti braukt, vai tiešām tu to nesaproti?

(Lote ar Miku izkāpj)

Lote. Paldies, ka atvedāt...(meitai) Mēs meklējām jūsu kaķīti...

Meita. (nopūšas) Jā, Tilli, es zinu... Tā viņa dara katru dienu, paņem mašīnu, ja var atrast atslēgas un dodas pasaulē, bet Tille nomira jau pavasarī. Ziniet, kā kaķi to dara – nolien kaut kur un aiziet uz labākiem medību laukiem. Un toreiz mēs taču viņu uzreiz atradām, apglabājām dārzā, bet mamma... Viņa kopš tās reizes ir mazliet jokaina, iet un meklē, bet, ja atrod mašīnas atslēgu, brauc... Tīrais ārprāts, bail taču, ka ar viņu kaut kas nenotiek.

Lote. Varbūt vajag uzdāvināt viņai citu kaķīti? Pateikt, ka tas ir Tilles bērniņš. Vai vēl labāk – lai viņa to atrod dārzā... tādu mazu, pusaklu, nevarīgu...

Meita. Jā? Varbūt tiešām... Citādi tā meklēšana beigsies slikti, es jūtu! Un lai viņa atrod to dārzā? Tilles bērniņš... Tā ir laba doma... Paldies! Tā patiešām ir laba doma! Nu, mammu, laid nu mani pie stūres, brauksim mājās!

(Meita iesēžas mašīnā, māte izkāpj un iet apsēsties blakus vadītājam)

Sieviete. (čukst Lotei un Mikam) Viņai nepatīk kaķi, es viņai nepatīku, savu vīru viņa krāpj, bet bērni lieto narkotikas... Bet es atradīšu Tilli un tad viss atkal būs kā agrāk, visi būs laimīgi!

Beigas.

13. „Darījumi”

Miks

Lote

Darījumu vīrietis, ~45 gadus vecs

Miks un Lote ceļmalā.

Lote. Labi, nekliedz! Es jau te stāvu, vai ne? Neesmu autoostā pie biļešu kasēm? Es taču neko nesaku!

Miks. Tev ir sastindzis ģīmis. Tu cerēji, ka mēs uz Rīgu brauksim ar autobusu. Nu, atzīsties!

Lote. Es esmu pārēdusies. Tava vecmamma baroja mūs uz kaušanu?

Miks. Mana vecmamma ir kolosāla, tu viņu neaiztiec!

Lote. Nomierinies, man arī viņa patika. Re, kur brauc viens! Es gribu atkrist sēdeklī un gulēt!

(Piebremzē mašīna. Atveras durvis, bet vīrietis runā pa telefonu.)

Vīrietis. Jā, labi, pēc divām stundām būšu Rīgā un visu aizsūtīšu. Nē, tagad nevaru, man vismaz jāpārskrien ar acīm... labi, labi! (Mikam un Lotei) Uz kurieni?

Miks un Lote. Uz Rīgu!

Vīrietis. Leciet iekšā un sēdiet klusu kā pelītes. Man jāpastrādā.

( Sāk braukt. Atkal runā telefonā)

Mīļā, nomierinies, nekrīti panikā, es taču jau braucu!.. Jā, labi, es saprotu, ka viņi ir ieradušies un grib izlasīt, bet es... labi, aizsūtīšu tūlīt. Neaizmirsti uzlikt logo, kad printēsi un pasaki Margai, lai paraksta. Jā, tūlīt būs! Aizved viņus uz restorānu, paēdis cilvēks ir miermīlīgāks... labi, labi, buča!

(izvelk mazo datoru, atver to, uzliek sev priekšā uz stūres. Noskan datormūzika, to atverot.) Tā... tā... kur te viss man atrodas... Darbi... japāņi, nē... vācieši... Re, kur ir! Johaidī, velns parāvis! Nolādēts! (zvana pa telefonu) Inta, tu esi pamodusies? Iedzērusi kafiju? Papļāpājusi? Tātad vari beidzot pievērsties darbam? Liels paldies! Tev vakar vajadzēja atsūtīt man projektu...Kur ir projekta otrā daļa? Kur tāmes? Kas ir, velns lai parauj, vai tu nevari vienreiz mūžā izdarīt kaut ko līdz galam un kā pienākas? Tūlīt pat sūti šurp! Nē, nevis pēc piecām minūtēm, bet nekavējoties, šajā pašā mirklī, velns tevi būtu rāvis! Zini, man vienreiz pietiek, sirsniņ, šodien pēcpusdienā lai atlūgums būtu uz mana galda. Raksti atlūgumu, ja negribi, lai es tevi atlaižu bez jebkādas kompensācijas! Jā, nopietni! Un šoreiz raudāšana nelīdzēs, tici man! Atvaino, bet man jāstrādā, nevis jāklausās tavi bēdu stāsti un jāstutē tava dzīve! Kāpēc tas projekts vēl nav atnācis? Tu ko, pinkšķēsi telefonā? Priekš kam tev ir otra roka? Sūti taču, nolādēts! (meklē cigaretes) Ei, stopētāji, vai tur kaut kur nemētājas cigaretes un šķiltavas!

Miks. Jā, te ir...

Vīrietis. Paldies! (murmina) Tas sievišķis iedzīs mani kapā, jau sen vajadzēja tikt no viņas vaļā... Marga tagad noēdīs mani bez sāls... (zvana pa telefonu, iebļaujas) Kur ir projekts? Es skatos datorā, dārgumiņ, es gaidu! Nē, man nav nekādas vēlēšanās ar tevi parunāt... Vai Katrīna aizveda vāciešus uz restorānu? Tu nezini? Un, ko tu zini? Cik tev pirkstu vienai rokai?.. Jā, atnāca. Nolādēts, tas taču nav īstais! Tas ir pagājušā gada! Viss! Krāmē mantas un raksti atlūgumu! Ja pēc divām minūtēm nebūs īstais... Nometa klausuli, maita... (murmina) Es te raujos melnās miesās, bet kaut kāda ķeska man izgāzīs visu darījumu... nē, tā tas nenotiks... (Zvana telefons) Jā, klausos!... Sveicināti! Prieks jūs dzirdēt! Vai ir kādi jaunumi? .. Jā, es atceros, bet... jūs gribat tūlīt? Principā es varu, bet es vēlētos arī garantijas... Būšu Rīgā pēc pusotras stundas... Projekts ir pilnībā gatavs un manuprāt ļoti labs... Mani noteikumi ir tie paši – trīsdesmit procenti un projekts ir jūsu. Tā ir mana darīšana, par to neuztraucieties. Labi, pēc divām stundām būšu pie jums.

(izslēdz telefonu. Pauze. Klikšķina telefonu) Trīsdesmit procenti... tas ir... trīssimt sešdesmit tūkstoši... Nav slikti, nav slikti, trīssimt sešdesmit tūkstoši, nav slikti... (zvana) Katrīn! Izej laukā no restorāna, mums jārunā! Tu esi ārā? Nupat piezvanīja Askolda kompānija. Viņi ir gatavi pārpirkt. Es jau vairs necerēju, bet ja mēs piekrītam, tad trīsdesmit procenti ir mūsu. Tu dzirdi? Tas ir apmēram simts tūkstoši. Ja uz pusēm – tad katram piecdesmit. Ko teiksi? Jā, es zinu, ka viņš ir nagu maucējs un sūdabrālis, bet tagad tev jāizlemj – tu to gribi vai ne. Varam visu deletēt un dzīvot tālāk. Bet varam arī... Ko? Ko lai saka vāciešiem? Vienkārši – mēs pārdomājām, nekāda līguma taču nav. Viņi pārāk ilgi vilka gumiju, gan sapratīs. Nu, ko? Esi izlēmusi? Okei! Pēc divām stundām viss būs beidzies, mazulīt, kontā būs nauda un brauksim atpūsties. Kur vien tava sirsniņa vēlēsies... Uz Taizemi? Nu, jā, kaut kur, kur siltāks... Pasūti biļetes, man liekas, es nepaspēšu. Labi, viss! Un pasaki Intai, ka viņa var palikt. Jā, es uzrēcu, lai raksta atlūgumu, bet nu labi... piecietīsim vēl mazliet, citādi būšu briesmonis, kas novedis viņas ģimeni postā un nabadzībā... (smejas) Esmu visuvarens kā pats Dievs! Buča!

(zvana pa telefonu) Imant? Kāpēc tu esi mājās? Vai tad pirmdienās skola nestrādā? Kur ir mamma? Dārzā...Nē, nesauc, es esmu pie stūres, nevaru runāt. Pasaki viņai, lai sakārto manu ceļasomu, sešos jābūt lidostā... uz Barselonu, tā kā siltās drēbes nevajag. Nē, tikai uz nedēļu... Pagaidi, kad tev tā spēle? Piektdien... labi, būšu piektdien! Gan izgrozīšos! Čau, dēls!

(apmierināts ieslēdz mūziku)

Nu, stopētāji, re, kur Rīga – iedvesmas pilsēta!

Beigas.

14. „Zirgs ar kulbu”

Lote un Miks ceļmalā.

Autobuss apstājas, dzirdama pieturvietu pieteikšana: „Pagrieziens uz Baložiem, nākamā pietura – Sūkņu stacija”

Lote. (viņa stāv ārā un gaida Miku) Mik! Te es esmu! Ak Dievs, es jau domāju, ka tu neatbrauksi!

Miks. Čau! Braucu tikko tu zvanīji. Kur dodamies?

Lote. Uz Bausku. Tikai fiksi, labi? Man tur jābūt pēc divām stundām, citādi māsa mani nositīs. Līdz rītam jāpasēž pie bērniem. Tu vari līdz rītam?

Miks. Pieskatīt bērnus? Tos divus mazos briesmoņus? Tos, kuri apzīmē sienas, izvelk pa māju visu tualetes papīru un ēd tikai čipsus? (Lote smejas) Varu. Tad skatāmies uz mašīnām ar izlasi, mums vajag tādu, kas brauc tieši līdz Bauskai.

Lote. Interesanti, kā tu no attāluma to noteiksi.

Miks.(dzirdams garāmbraucošu mašīnu troksnis) Ar intuīciju un pieburšanu. Skaties... šī nē... nākamā arī nē... Šī!

(mašīna bremzē un apstājas)

Miks. Labdien! Vai varat aizvest līdz Bauskai?

Vīrietis. Sēdieties.

Miks. Paldies! (Abi iesēžas mašīnā, aizcērtas durvis)

Vīrietis. Vai uz Bausku vairs neiet autobusi?

Miks. Iet jau, bet tā ir interesantāk.

Vīrietis. Tas jau gan...interesantāk jau nu noteikti! Pēc laika te būs tik interesanti - autobusu kļūst arvien mazāk, dzelzceļu viņi vispār likvidējuši kā šķiru... Paši gaudo, ka mašīnu par daudz, bet tai vietā, lai attīstītu sabiedrisko transportu – ko dara? Likvidē! Es pie savas mammas uz laukiem bez mašīnas vairs nevaru tikt, tur autobuss iet vienreiz nedēļā... Nedod dievs, ja viņai, kas gadīsies, nomirs turpat uz virtuves klona, atradīs pēc nedēļas...

Miks. Varbūt vajag nopirkt zirgu?

Vīrietis. Ko? Mammai? Viņai ir septiņdesmit gadu. Bet... ja tā padomā, par to viņa būtu pārlaimīga... Zirgs... kas viņu baros, kas kops...

Miks. Nu... vasarās viņš pats barojas, bet ziemā jūs palīdzētu sagādātu ēdamo... Zirgs ir laba lieta, vai ne?

Vīrietis. Ar zirgu arī jānodarbojas ... bet mammai tas patiktu, viņa kādreiz pati strādāja zirgaudzētavā, visu zina... Tā nav slikta ideja, ko? Uzdāvināšu viņai zirgu, nopirkšu ratus, tādus mazus, vieglus, lai brauc! Vismaz tiks līdz veikalam, līdz dakterim! Nē, bet tiešām! Smiekli, nekas vairāk! Jāpāriet uz zirgu! Mēs te ar mašīnām esam kā aptrakuši, bet laukos – kāpēc lai nebūtu atkal zirgs?

Miks. Ratus varētu aprīkot ar kulbu, nu, lai lietus laikā vai lielā vējā būtu labāka braukšana, kulbai var izgriezt lodziņus kā mašīnai – sānu logus, aizmugurējo, lai drošāk...

Vīrietis. Jā, kāpēc ne! Aizmugurē pie ratiem pielipināsim atstarotājus un zirgam uz iemauktiem priekšā...

Miks. Kulbu var uzrīkot tādu kā kadiljakam, ar nolaižamu un paceļamu jumtu. Kad spīd saule – nolaižam! Kad vējš, lietus vai sniegs – paceļam!

Lote. Un ratus vajag nokrāsot...

Vīrietis. Jā, jā, jā! Nokrāsot! Es nokrāsošu tos...Zinu! Tumšā ķiršsarkanā krāsā... nolakošu, lai spīd un iekšā ielikšu vecos autosēdekļus, lai ir mīksti! Velns, tas tik būs skats! Mana mamma brauks kā grāfiene! Atbrauks vēl no televīzijas un nofilmēs, kad es jums saku!

Lote. Un tad ir arī kāda jēga no tā, ka zirgam ir vārds, vai ne? Teiksim, Astere, Bajārs, Dante...

Miks. Kur tu tādus esi dzirdējusi?

Lote. Es kādreiz interesējos... Bet skaisti, vai ne?

Vīrietis. Skaisti...Gārša, Hercogs, Jokers, Luters, Prūsis, Šķimelis, Sarķis, Zutis, Topāzs...es arī atceros, mammas zirgaudzētavā visiem bija vārdi... Velns pa stenderi, nopirkšu viņai zirgu! Es tak zinu, ka viņa tur sēž un šķirsta albūmus ar vecām fotogrāfijām , gandrīz katrā – viņa ar zirgiem! Un tos ratus ar kulbu, tas ir obligāti! Iebraukšu viņas sētā, apstāšos pie durvīm... ka tikai viņai neuznāk sirdslēkme no priekiem. Nu, jaunieši, jūs man esat kā Dieva sūtīti! Vienu vasaru neaizbrauksim uz ārzemēm, bet nopirksim mammai zirgu un uzmeistarosim lakotu puskarieti! Kad es jums saku, tā ir ideja kā māja! Kur pieturēt, esam Bauskā!

Miks. Paldies, tepat, kur jums ērtāk! (mašīna apstājas) Paldies! Lai veicas ar zirgu! Uz redzēšanos!

Vīrietis. Ei, iedodiet telefona numuru, atsūtīšu jums bildes ar mammas zirgu un karieti!

Beigas.

15. Uz kāzām!

Miks ar Loti brauc atpakaļ no Bauskas uz Rīgu. Līst.

Lote. Neviens mūs neņems tādā laikā...

Miks. Jā, švaki... Kurš gan grib divus tādus slapjus un netīrus...

Lote. Ejam uz autobusu!

Miks. Pagaidi... pamēģināsim ar to tur.. (mašīna, šļakstot ūdeni, aizbrauc garām).Nē... aizbrauca garām. Var jau saprast. Labi, vēl pēdējo reizi un tad ejam uz autobusu.

(mašīna apstājas, atsprāgst durvis, tur skan mūzika un tā ir pilna ar cilvēkiem – šoferis-līgavainis, līgava, aizmugures sēdeklī divi puiši un meitene)

Miks. Ē... paldies, bet... te laikam nav vietas. Mēs esam divi.

Puisis. Beidz stresot, vecais, saspiedīsimies!

Meitene. Līgava paziņoja, ka jāņem salijuši stopētāji un līgavas vārds mums šodien ir likums!

Otrs puisis. Linda, nāc man uz celīšiem, es tev apzvēru, ka būs ļoti ērti...

Meitene. Ja es saburzīšu kleitu un man saplīsīs zeķes, tu visu pirksi no jauna!

Pirmais puisis. Nu ,saspiežamies tā mīlīgi, tā cieši! Paņem savējo klēpī un aizbrauksim pa pirmo!

Līgava( no priekšējā sēdekļa) Sēdieties droši! Manā kāzu dienā neviens nedrīkst būt nelaimīgs!(iekliedzas) Ak Dievs, es precos! Precos! Esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, es precos! (Bučo un ņurca vadītāju, kas ir viņas līgavainis)

(Miks ar Loti iespiežas mašīnā)

Cits puisis.(Lotei) Šampanieti, lēdij? No glāzes, smalki, nevis no pudeles!

Lote. Jā... paldies! Tad uz jaunā pāra veselību?

Līgava. Nē, nē, tā ne! Katram, kas dzer šampanieti, jāsaka tosts! Kaut kas oriģināls un vienreizējs, nevis visas tās laimes un veselības!

Lote. Labi! Lai jums... lai jums piedzimst trīnīši!

Līgava. (smejas) Ak Dievs, trīnīši! Nē, man bail! Ko par to saka mans burvīgais līgavainis? Esi gatavs trīnīšiem? Man bail jau no viena, kur nu vēl trīnīši!

Līgavainis. (pie stūres) Ir tāds ticējums latviešiem: ja uz ceļa kāzu dienā satiek izlijušus stopētājus un tie kaut ko novēl – tas piepildīsies! Tā kā, Martiņ – ja trīnīši, tad trīnīši, neko nepadarīsi! (pārējie atzinīgi piebalso)

Līgava. (smejas) Kādas šausmas, kādas šausmas! Un ko jūs vēlēsiet? Ei, otrs stopētājs, jūs tur vēl dzīvs?

Puisis. Viņš tikko var paelpot, kur nu vēl kaut ko izdomāt!

Miks. Nemaz neceri, es arī gribu šampanieti! (viņam ielej šampanieti) Lai viss iet kā pa diedziņu ne tikai šodien, bet arī pēc trim dienām!

Līgavainis. Vo, tas ir labais. Kas to vēl var zināt, kas notiks pie altāra...

Līgava. Kas notiks pie altāra?

Līgavainis. Nu... daudz kas var notikt... Vai tu seriālus nemaz neskaties? Līgavai histērija, bijušais mīlnieks sataisa traci, kāds beidzamajā brīdī pasaka: „es pārdomāju, mīļā” ...

Līgava.(satraukti) Ko tu runā? Ko tu tagad runā? Tu gribi, lai man būtu histērija? Gribi, lai es ģībstu? Tu... tu varbūt pats grasies teikt: es pārdomāju, mīļā???

Meitene. Viņš taču joko!

Līgavainis. Esmu pati nopietnība. Notikt var jebkas jebkurā mūsu dzīves mirklī. Paļauties uz to, ka viss noies gludi, nav prāta darbs...