Lelde Stumbre „Stopētāji” radioseriāls „Stopēsim”

Puisis. Beidziet ālēties, dzeram šampi un viss būs čikiniekā!

Līgava. Nē, bet es... es nesaprotu... tu runā tā, it kā kaut ko perini... Tu perini? Tu gribi novest mani kapā? Gribi, lai es izgāžos? Tavu vecāku, savu vecāku, visa tā baismonīgā pūļa priekšā, kas būs baznīcā? To tu gribi? (līgava krīt histērijā, raud, piepeši pārstāj) Kāpēc tu smaidi?

Līgavainis. Tāpēc, ka tu esi maza muļķīte, mēs jau esam Rīgā un pēc stundas būsim precējušies. Man vienkārši patīk tevi kaitināt, tu taču zini! Skatīties, kā tu visu uztver nopietni, kā ieplešas tavas acis, sāk drebēt lūpiņas...

Līgava. (kliedz un smejas) Ķēms, tu, ķēms! Stulbais, muļķis, idiots! Ak Dievs, kā es tevi mīlu!

Beigas

16. Kaza

Lote ar Miku ceļmalā.

Lote. Pat neceri, draugs! Mēs brauksim lēnām un mierīgi, ar apstāšanos. Gribēji ar stopiem, lūdzu! Pirmā pieturvieta – Lāči!

Miks. Tur, kur tā maizes ceptuve? Neesi šodien brokastojusi?

Lote. Neesmu. Un gribu ieēst kaut ko garšīgu. Zini, es nolēmu tā – ja jau mums jāstopē un tev tas tik ļoti patīk, tad arī es varu izvēlēties, kā to darīt, lai tas patiktu arī man.

Miks. Nu, jā... protams.

Lote. Un tātad – pirmā pietura Lāči! Neesmu tur nekad bijusi un gribu brokastis. Turi mašīnu! Mums vienalga, kāda, Lāči nav tālu! Es ceļu roku! Voila!

(mašīna apstājas, atveras durvis un atskan satraukts kazas blējiens. Lote iespiedzas. Kaza, ko ved Vilis, ik pa brīdim paceļ balsi)

Vilis. Sēž tik iekšā, nebaidās! Kate man ir mierīga! Sēž, sēž, paķer to segu, ja liekas, ka netīrs, bet te priekšā jau nav tik traki! Līdz kurienei ta braucat, es jau tik līdz Lāčiem, nekāds lielais gabals...

Miks. Paldies, līdz Lāčiem ir tieši labi! Vai ne, Lotiņ? (smejas) Re, kāds kazas ģīmis ar visu bārdu un ragiem!

Lote. Nē, nē, nē, es nekāpšu! Atvainojiet... es... viņa taču ir dzīva! Vai... vai viņa tiešām neko?

Vilis. Neko, neko! Tikai brīnās, tak jau pirmo reizi brauc ar mašīnu! Tur jau katrs brīnītos, kad zeme un pļavas skrien garām tā, ka nevar ne apjēgt... Bet citādi šī ir mierīga. Pirms tam vedu āzi, tas gan bija tramīgs, tad abi ar sievu turējām aiz ragiem, labi, ka tas ceļš netāls...

Miks. Jums daudz to kazu?

Vilis. Nu jau būs kādas trīsdesmit. Pamazām tiekam arvien bagātāki. Un kāpēc? Sievai iepaticies. Ja viņai nepatiktu tas lops, tad jau nekā, tad būtu jāturas tik pie vistām un zosīm, bet šai iepatikās kaziņas, jo tās izglāba mūsu meitu.

Lote. Kā –izglāba?

Vilis. Šī pati vecā Kate arī izglāba. Nu jau mēs kazām vairs vārdus nedodam, šī vienīgā tika pie tāda goda. Kad manai jaunākajai, Martiņai, bija kādi trīs gadi, sākās šausmīga alerģija, izstaigājām pie dakteriem, analīzes, vēl nez kas – kaut vai nosit, nevarēja saprast, kas par vainu! Mums mājās govs un visi bērni tak dzer to pienu atvilkdamies, bet jaunākajai, izrādās, alerģija. Tad viens teica, dodiet kazas pienu, varbūt, ka līdz. Un tiešām - kā no miroņiem uzcēlām! Tad nu sieva šo mūsu Kati, kaut tā jau veca un pienu vairs nedod, tur godā kā tādu ķēniņieni. Lai dzīvo un nosprāgst no vecuma, tā tas ir nolemts.

Lote. Bet trīsdesmit... tas taču šausmīgi daudz!

Vilis. Cik nu daudz, citiem kaziniekiem ir vairāk par simtu! Nu jau tas mums arī veidojas par biznesu. Kazas piens, siers, jogurts... Ja tik būtu ņēmēji! Latvieši jau čakli strādātāji, bet ar biznesa ķērienu – retais. Es jau arī kuļos kā pa nātrēm. Bet tas piens, tas ir īsts brīnums, kad es jums saku! Lopiņš nav kaprīzs, noēd krūmus un pat latvāņus.

Miks. Tiešām? Tad taču vajadzēja kazas palaist tajās latvāņu audzēs, ar kurām nevar tikt galā!

Vilis. Nav tik vienkārši. No latvāņiem vien paēdis nebūsi, bet, kā piedevu vai lai būtu daudzveidīgāk, to var. Es jums saku, bērniņi – ja katram latvietim būtu divas kazas un piecas bišu saimes, visi dzīvotu līdz simtu gadiem!

Lote. Man negaršo ne kazas piens, ne medus.

Vilis. Jauna tu esi un dumja, atvaino, meitiņ. Ja no bērnības būtu radināta, runātu citu valodu. Kazas piens ir cilvēces glābējs, tas nu ir skaidrs kā diena!

Lote. (iespiedzas) Viņa man pieskārās ar purnu!

Vilis. (smejas) Viņa ir veca, bet ziņkārīga, es taču teicu! Kāpsiet laukā pie Lāčiem? Tad ieejiet veikalā, tur mans siers arī stāv. Pagaršojiet, divi gadi kā likums pienāks mūžiņam klāt!

Miks. Paldies! Ejam, Lote, laiks sākt kazas piena diētu!

Lote. Nu, var jau pagaršot vienreiz...

Miks. Nodzīvosim abi līdz simts gadiem dziedādami! Paldies! Uz redzēšanos!

Vilis. Laimīgu ceļu tālāk!

Beigas.

17.”No bērēm”

Lote un Mikus.

Dzidra, ap 50

Māte, ap 75

Mašīna apstājas.

Dzidra. Uz kurieni aizvest?

Lote. Labdien! Paldies, ka apstājāties, vai braucat līdz Saldum?

Dzidra. Līdz Anneniekiem. Tālāk tiksiet ātri, tur mašīnu daudz.

Lote. Paldies! (Miks un Lote iesēžas mašīnā) Labdien.

Dzidra. Mammai bēdas, viņa negribēs runāt...

Māte. Es, vai?

Dzidra. Kurš tad cits te sēž tā, it kā pasaules gals būtu klāt? Jau tā visa tā braukšana un naudas tērēšana, kaut kāds absurds! Vai jūs esat studenti?

Lote. Jā! Braucam atpakaļ uz Liepāju...

Dzidra. Malači bērni! Studē, braukā šurp un turp, iztiek, kā var, to es saprotu! Ne kā mūsu Mārcis: uz veikalu – ar mašīnu, uz stadionu – ar mašīnu! Izlaiduši esam to puiku kā tādu teļu! Tu arī, mammu!

Māte. Es?

Dzidra. Jā, jā, tu! Kurš viņam dod naudu pa slepeno? Es taču zinu! Viņam strādāt jāiet, nevis jādiņģē nauda no vecmammas. Un šodien, kad bija jābrauc uz tām bērēm, tad viņš nevar! Redziet, aizņemts! Es varu? Man bija no darba speciāli jāatprasās, lai brauktu uz tiem kapiem, kaut kas neiedomājams! Un, ko tik cilvēki neizdomā, lai izspiestu naudu! Kādēļ mēs nevarējām nobērēt Riču turpat pie mājas? Kāda vaina? Būtu varējusi iet un sērot pie viņa kapa kaut katru dienu! Bet tagad? Tērēsi naudu autobusam.

Māte. Mārcītis aizvedīs.

Dzidra. Kā tad, Mārcītis tevi vedīs, jāsmejas!

Māte. Tad braukšu tāpat kā, re, kur studentiņi, ar stopēšanu.

Dzidra. Izbeidz, mammu! Tu mūs kaunā iegrūdīsi visa pagasta priekšā!

Māte. Nākamreiz aizvedīšu vēl pēdējos miķelīšus, tos vīnsarkanos... Vajadzētu arī kādu krustiņu uzlikt...

Dzidra. Mammu, attopies, viņš taču nav kristīts!

Māte. Uz baznīcu nāca man līdzi... sēdēja laukā un gaidīja. Pie veikala tāpat. Nekad netrokšņoja, bija paklausīgs... Varbūt Elmārs var to krustiņu uztaisīt? Nevajag jau neko lielu, tikai lai vārdi ir virsū...Ričs. Gaišā piemiņā. Alise un Visvaldis.

Dzidra. Mamma, tu esi pavisam traka? Tur tak Ričs ir apglabāts, ne jau Alise un Visvaldis!

Māte. Es zinu, meitiņ. Bet tavam tēvam jau kapavietas nav. Viņš bija jūrnieks, jūrā arī palika... Bet nu man būs, kur aiziet, pasēdēt, parunāties. Ričiņš bija pēdējais, kas mums abiem bija...

Dzidra. Mammu!

Māte. Zinu jau zinu. Bet ar bērniem ir citādi. Jūs esat izauguši, katram sava dzīve, bet es vairāk čubinos pa pagātni. Un man vajag kapiņus, meitiņ, kaut arī tā būtu dzīvnieku kapsēta.

Lote. Vai tad Ričs nav cilvēks?

Dzidra. Ričs bija mūsu suns, vecs kā pati pasaule, tētis viņu atveda kā kucēnu... Šodien apglabājām.

Lote. Ai, cik žēl...

Māte. Nu jau viss labi, nu ir mums vietiņa kapos un es varēšu atbraukt, kā visi cilvēki... Mirušo piemiņas dienā, kapusvētkos... Citādi – kas tā par dzīvi, mūsu ģimenei nav kapiņu, nav kur aiziet! Mani vecāki nomira Sibīrijā, Visvaldis bija bērnunama bērns, citu radu nav... Un, ja Mārcītis nevarēs atvest, atbraukšu ar stopēšanu, re, kā jaunieši, vai nu neapturēs kāds.

Dzidra. Ak debess! Tad jau jāiebrauc veikalā, jo mājās gribēsi arī bēru mielastu?

Māte. Kā citādi? Iedzersim kafiju ar putukrējumu, katrs pa glāzītei vīna... vakar kliņģeri jau nopirku, varbūt vēl tikai kādu rosolīti varētu uzmeistarot. Iedegsim svecīti, pasēdēsim, atcerēsimies, kāds bija tas mūsu Ričiņš...

Beigas.

18. „Stiliņš”

Lote

Miks

Maija, ap 30 gadi

Arnis, ap 30 gadi

Lote un Miks ceļmalā. Retu garāmbraucošu mašīnu troksnis. Kaut kur laukā strādā traktors, dzirdams, kā dzied gailis.

Lote. Kur tev jāsteidzas? Viena mašīna pēc otras, tā jau nav nekāda ceļošana. Vajag arī pārtraukumu, vai ne?

Miks. Tev vienkārši bail no svešiem šoferiem...

Lote. Nekas tamlīdzīgs...

(strauji bremzē mašīna. Atsprāgst durvis. No tās izlec Maija.)

Arnis. (šoferis) Maija, izbeidz! Beidz! Sēdies iekšā, beidz ākstīties!

Maija. Ākstīties? Jā, zini, man pēkšņi uznāca tāds untums – paākstīties! Re, stopētāji! Ei, vai jūs esat stopētāji?

Miks. Jā...

Maija. Lieliski! Es arī stopēšu! Gabals nenokritīs, toties savus nervus saglabāšu. Brauc prom!

Arnis. (izkāpj) Velns parāvis, tas ir vienkārši stulbums, nu cik var... Kad tu vienreiz sapratīsi...

Maija. Ziniet, ko viņš tagad teiks? To pašu, ko vienmēr – darba attiecības. Bet es ienīstu šīs „darba attiecības”! Ienīstu! Līdz šim es, protams, kā tāda kaujama aita paklausīgi klausījos un ticēju. Kā nu ne! Darbs pirmajā vietā! Mums taču vajadzīga nauda – mājai, mašīnai, lauku mājai, ceļojumiem. Dievs nedod, atpalikt tēriņos no tava drauga Kārļa vai Zigurda! Bet man nospļauties, tu saproti? No-spļau-ties! Man vienalga, ko viņi domā, ko kladzina tās viņu sievas un smejas viņu bērni! Nē... es atvainojos! Nav vienalga! Kad viņi uz mani tā žēlīgi skatās... jā, jauka, glīta, bet... tik naiva! Visam tic! Visu pieņem par tīru patiesību! Pie velna! Neko man nevajag! Dodies uz darbu, uzturi savas darba attiecības, es pārceļos pie mammas.

Arnis. Maija, tu esi jukusi. Nekā tāda tur nav.

Maija. Tiešām?

Arnis. Tad taču es nedotu tev savu telefonu, neļautu ieskatīties e-pastos, es taču neesmu tāds idiots!

Maija. Protams, ka nē! Tu esi pati uzticamība, pats godīguma iemiesojums! Tu visu vari paskaidrot, velns par stenderi!

Arnis. Protams, ka varu. Jā, viņa koķetē, es to nenoliedzu, bet mums darbā ir tāds stils... visi viens par otru ķiķina, āzē, nes cauri... Tāds stils! Nu, skuķi kādreiz šauj pāri strīpai un Sanita ir tāda. Šauj pāri strīpai. Nav precējusies, grib čali, tad nu šauj savas bultas uz visām pusēm, neskatoties, ir precējies vai nav. Paklau, tu viņu redzēji. Redzēji?

Maija. Protams, ka redzēju. Meitene zina, ko grib.

Arnis. Tieši tā. Salasījusies žurnālus un triecas uz priekšu bez aizturēm. Viņai tāds stils, pie visiem mūsu čaļiem izmēģina savus paņēmienus. Tagad mana kārta. „Tev ir smuks dupsītis” – vai tev liekas, ka tādu īsziņu jāņem nopietni?

Maija. Bet tu viņai atbildēji: „Saulīt...” un „Kaķīt...”un k ā tur vēl...

Arnis. Vai tālāk arī tu lasi? „Saulīt, iesniegums jānosūta šodien līdz trijiem”, „Kaķīt, trūkst projekta 5. lapas, lūdzu, ieliec.” Velns parāvis, Maija, tāds ir tas stils un, ja es gribu tur strādāt, es to pieņemu, man tas kaulus nelauž.

Maija. Un tā bučošanās un grābstīšanās? Tas arī pieder pie stila?

Arnis Tagad visi apskaujas un bučojas, tas nenozīmē pilnīgi neko!

Maija. Dīvaini, mēs darbā gan ne apskaujamies, ne bučojamies, vienkārši pasakām viens otram „Labrīt” vai „Čau!” Es gan gribētu redzēt, ko tu teiktu, ja mans priekšnieks Kronbergs mani apskautu, bučotu, sauktu par „Kaķīti” vai, nedod dievs, aicinātu sev līdzi divu dienu braucienā ar nakšņošanu viesu namā...

Arnis. Es viņu pataisītu zilu.

Maija. Jauki. Nākamreiz es kraušu tavai Sanitiņai, lai zina, ko ēdusi.

Arnis. Labi.

Maija. Ko?

Arnis. Labi, esmu ar mieru. Sadod viņai. Uztaisi zilu aci. Arī man tas ir pieriebies, bet es taču nevaru viņai gāzt pa muti. Viss tas stiliņš ir tik salds un lipīgs, ka vemt gribās. Bet ko es varu darīt? Viņa ir lielā šefa meita, ielikta pie mums strādāt un neviens nevar neko iebilst. Viņa vienkārši dara, ko grib. Ja tu viņai sadotu, mēs visi būtu glābti. Nu, sarunāts?

Maija. Tu... tu to nopietni?

Arnis. Piektdien firmai divdesmit gadu jubileja, būs lielais rauts Kaļķu vārtos, visi aicināti ar sievām. Bet viņai patīk gramstīties tieši sievu klātbūtnē, pati esi redzējusi. Tas viņai uzdzen adrenalīnu, saproti? Nu? Paskandalēsi? Ja satrakosies kāda no sievām, tad tā lieta varētu mainīties. Šefs jau nav muļķis, sapratīs.

Maija. Tu patiešām... nopietni?

Arnis. Simtprocentīgi! No tevis, protams, neviens neko tādu negaidīs, tu parasti esi klusa, bet – klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Nu, esi ar mieru? Saki – jā!

Maija. (iesmejas) Protams, ka jā! Bet tu nedrīksti viņu provocēt... (iet uz mašīnu, abi sēžas mašīnā, runā paceļam, līdz aizcērtas durvis un mašīna aizbrauc.) Tev jāizturas tāpat kā vienmēr...

Arnis. Protams, es vispār nevienam neko neteikšu, lai tas viss izskatās spontāni... tad tu redzēsi, kā viss mainīsies...veči bučos tev rokas pateicībā...

(Mašīna aizbrauc.)

Lote. (sauc pakaļ) Ei, bet mēs? Ei! Aizbrauca...

Miks. Mēs jau viņus nenostopējām. Lai brauc.

Beigas.

19. „Sieviete pie stūres”

Lote un Miks ceļmalā. Sieviete – ap 30

Lote. Cel, cel roku, mums jātiek uz priekšu līdz tumsai!

Miks. Ceļu, ceļu...

Lote. Pagories tu arī, sievietēm tas patīk...

Miks. Ej tu...

(Apstājas mašīna. Sieviete pie stūres.)

Sieviete. Ai, es apstājos! Kā iznāca, vai pareizi? Domāju, tagad jādara viss kā pienākas. Jums uz kurieni?

Miks. Līdz Liepājai.

Sieviete. Burvīgi! Liepāja man būs pārbaudījums. Sēdieties! Vai jūs esat autovadītāji? Mākat braukt?

Miks. Es māku, tikai tiesību vēl nav.

Sieviete. Nekas, galvenais, ka mākat. Saprotiet... tikai nebaidieties, es šodien pirmo reizi... Nē, ne gluži pirmo, protams... Ai! Vajadzēja ieslēgt pagrieziena rādītāju pirms braukšanas sākuma... Es zinu! Tikai aizmirstas! Nupat dabūju tiesības... Veselu gadu nomocījos, tīrās šausmas... Viens eksāmens, tad otrs, teorētisko noliku vienu ar sesto reizi, otru – ar trešo. Nu nelien man galvā tie noteikumi, es vispār eksāmenos esmu pilnīgi stīva, vēl no skolas atceros. Ziniet, kad uz tevi skatās un gaida... būs pareizi vai nē. Drausmīgi... Ko viņi tā mirkšķina? Es zinu! Tas nozīmē, ka brīdina, vai ne? Priekšā laikam policija...Bet man viss ir kārtībā!

Miks. Jums nav ieslēgti uguņi.

Sieviete. Jā? Kur? Paga, kur te man bija...

Miks. Nē, nē, skatieties uz ceļu, es pameklēšu...

Sieviete. Re, šī poga! Tā ir īstā!

Miks. Tas ir avārijas signāls... Redziet, šis jāpaceļ uz augšu. Jā, kārtībā! Te jums uz paneļa parādās zaļš lukturītis, tas nozīmē, ka uguņi ieslēgti.

Sieviete. Vai, jā! Nemaz nebiju ievērojusi, bet tas ir tik ērti! Uguņi ieslēgti! Ak Dievs, nāk smagais... Man vienmēr liekas, ka viņi tā triecas, ka tūlīt uztrieksies man virsū, es burtiski nevaru novērst acis... (Lote klusu iespiedzas) Ai, paldies! Jā, vajadzēja drusku pa labi... Bet man tā patīk braukt, ja jūs zinātu! Esmu pilnīgi sajūsmā! Nekā man nav, bet ir mašīna! Tagad visi ceļi vaļā, esmu brīva kā putns! Tā bija apnicis čīkstēt, lai mani aizved te uz mežu, te pie māsas uz Grobiņu, te pie tantes uz Skrundu... Tagad es pati vedīšu – māsu uz Rīgu vai tanti pie daktera vai kaimiņieni uz dārziņu, ziniet, tik daudz visādu braukšanu, tīrā laime! Un vienmēr ņemšu stopētājus, vienmēr!

Miks. Jūs braucat mazliet par ātru, te ir apdzīvota vieta.

Sieviete. Jā? Vai tad bija zīme? Kāda apdzīvota vieta?

Miks. Zilā zīme ar skaitli 70 un tas nozīmē – ne ātrāk par 70.

Sieviete. Jā, taisnība. Tās zīmes es gan vēl lāga neredzu, bet tas jau ar laiku, vai ne? Man teica, ka jāpaiet pus gadam, tad viss ieies sliedēs. Bet tas pus gads taču jānobrauc. Es dievinu braukšanu, dievinu! Vakar noliku pēdējo braukšanas eksāmenu. Nomainīju piecus instruktorus. Nē, viņi, protams, dara savu darbu, bet es... nu, vienā raudāšanā! Ziniet, cik reizes es liku braukšanu? Piecpadsmit! (smejas) Nu nesanāk un nesanāk, taisni trakums! Mans pēdējais nabaga instruktors bija gluži sarkans, sēdēja tāds stīvs kā pagale...Ļoti jauks cilvēks, tikai visu laiku murmina: jūs nenoliksiet, jūs nemākat braukt, jūs nekad nebrauksiet... un viņš jau nav vainīgs... Bet piecpadsmit reizes, tīrais ārprāts! Vienreiz bija jāpagriežas krustojumā pretējā virzienā. Es saku: es nevaru! Man bail! Atkal nenoliku! Bet man tiešām bija bail! Tagad es braucu par lēnu, vai ne? Visi mani apdzen!

Miks. Nav tik traki – 80.

Sieviete. Bet viņi mani apdzen viens pēc otra! Laikam domā, ka es kāda nemākule... Es jau zinu, ka par to nav jēgas uztraukties, kamēr mācījos kursos, mēs vilkāmies pa ielām kā pusdzīvi. Bet uz šosejas tā laikam nedrīkst, vai ne? Vai! Viņi ir apstājušies! Vai, man arī... (strauji bremzē) Ak Dievs, es nepamanīju, ka viņi visi stāv, domāju, ka tikai lēnāk sākuši braukt... Ak Dievs, pilnīgi nosvīdu!

Miks. Vai Liepājā pa ielām esat braukusi?

Sieviete. Jā, kursos mēs visu laiku tur riņķojām. Jums liekas, ka es nevarēšu?

Miks. Nē, nē, vajag sākt, citādi neiemācīsieties...

Sieviete. Bet jums tomēr bail ar mani, vai ne? Labi, es apsolu , ka braukšu lēnām , lēnām... Re, viņi sāk kustēties... (mašīna noslāpst) Ak Dievs! Kas notika?

Miks. Motors noslāpa. Mierīgi, neuztraucieties, vienkārši atkal iedarbiniet ar atslēgu...

Sieviete. Jā... labi. (darbina) Iedarbojās!

Miks. Tagad sajūgu, pirmo ātrumu un tad – sajūgs un gāze...

Sieviete. Jā... labi... (aiz muguras taurē mašīnas) Labi jau labi, es tūlīt braukšu! Ak Dievs, kur viņi tā steidzas...es jau braucu... Nu, viss kārtībā! Pag, vai tagad arī vajadzēja pagrieziena rādītāju?

Miks. Nevajadzēja. Jūs nebijāt nobraukusi no ceļa, tad nevajag.

Sievietes. Jā, pareizi! Paldies! Jūs gan esat zinātājs! Jums vajag iet par instruktoru, jums ir ļoti nomierinoša balss.

Beigas.

20. „Nevajag”

Lote un Miks

Vīrietis-histēriķis, ap 30

Vīrietis apstādina mašīnu.

Vīrietis. Ko jūs gribat? Kādēļ jūs mani apturējāt? Kas ir, jums nav ko darīt? Stāv te, ceļa malā, diedelnieki! Bomži! Neveiksminieki! Lū-ū-ū-zeri!!!

Miks. Ei, ei, mierīgāk! Ko tu trako?

Lote. Mēs pat roku nepaspējām pacelt! Pats apstājies!

Vīrietis. Jā, jā, protams, jo jūs esat stopētāji! To jau pa gabalu var redzēt! Man taču tad ir jāapstājas, man ir tukša mašīna, man taču nav nekā cita , ko darīt! Kad es aizbraukšu garām, jūs mani nolādēsiet, apsaukāsiet, rādīsiet pakaļ visādus nepieklājīgus žestu!

Lote. Mēs neko tādu pat netaisījāmies...

Vīrietis. Tā viņi visi saka!

Miks. Labi, vecais, paklausies... Kāp mierīgi atpakaļ savā mašīnā un brauc. Mēs tevi nelādēsim un neapsaukāsim...

Vīrietis. Ak, kāda laime! Tā nu es ticēšu! Tagad tas notiks pilnīgi simtprocentīgi! Ja es iekāpšu un aizbraukšu, jūs saskatīsieties un viens pateiks: galīgi dulls. Otrs: pilnīgi ķerts. Un tad jūs sāksiet smieties. Kārtīgi izsmiesieties tā, ka vēders sāks sāpēt. Un pilsētā būs ko pastāstīt draugiem un uzrakstīt feisbukā! (drūmi) Jebkurā gadījumā – es būšu idiots.

Miks. Visi mēs šad un tad esam idioti, vai ne, Lotiņ?

Lote. Protams! Ja jūs šoreiz esat idiots, tas jau nav nekas briesmīgs.

Vīrietis. Bet es negribu! Man vienreiz pietiek! No rīta es pieceļos un esmu idiots, jo nez kādēļ esmu pamodies, tad es eju tīrīt zobus un atkal esmu idiots, jo zobu pastas tūbiņa ir tukša, tad es gribu paēst, bet es taču esmu idiots – nevaru uzliet divas krūzītes ar kafiju, vienmēr sanāk trīs! Tad man jāapģērbjas, bet idioti taču nemāk pat bikses uzvilkt, kad tas tomēr kaut kā izdodas, es, protams, izskatos pēc idiota – brūnās bikses ar zilo kreklu galīgi neiet kopā, bet mana vējjaka vispār ir no akmens laikmeta un tikai idiots var neapjēgt, ka beidzot taču jānopērk jauna, lai var rādīties cilvēkos...

Miks. Pag, pag, tā jau visu var salaist dēlī...

Vīrietis. Tieši tas arī notiek – viss ir pakaļā un cits vārds te neder. Un tagad, kad es esmu iesēdies savā idiotiskajā mašīnā, lai... lai aizvāktos... no šīs idiotiskās pasaules... tad tagad... tagad vēl arī jūs! Bet es negribu, ka pēdējie cilvēki, kuri man redz, nosaka: idiots. Skaidrs? Vai jums tas ir skaidrs?

Lote. (stingri) Nekliedziet. Mēs dzirdam. Un viss ir skaidrs. Jums ir jāsaprot, ka mēs, protams, jūsu mašīnā nekāpsim, ja esat izlēmis ar to ietriekties kokā. Lai cik reizes mani sauktu par idioti, es nospļaujos un pat netaisos kādam sagādāt to prieku, lai pēc tam, kad būšu ietriekusies kokā, par mani pateiktu: idiote. Jo tas ir idiotiski.

Vīrietis. Kas?

Lote. Koks. Jūs to sabojāsiet. Ievainosiet. Bet galu galā tas augs un zaļos tālāk, bet jūs savāks, izgriezīs no mašīnas lūžņiem un apraks zemē. Vai sadedzinās. (Mikam) Tagad laikam vairāk dedzina kā rok?

Miks. Mjā... kapsētās vairs nav tik daudz vietu un tas laikam ir arī dārgi, tās kapavietas.

Lote. Nu ja, labāk turēt mājās uz skapjaugšas to urnu ar pelniem. Bet, kad apnīk, var vienkārši izbērt kaut kur rentstelē, kad līst. Tā... (sapņaini) lietus aizskalo visas pēdas... Faktiski, visu, kas jūs bijāt.

Miks. Jā, patiesībā nekas vairs nebūs, esmu par to pārliecināts. Fū, cik labi, ka mēs ar tevi gan vēl būsim! Stāvēsim atkal ceļmalā un būs baigi forši.

Vīrietis. Kas - forši?

Miks. Nu... viss! Šosejas mala, izpļauta grāvmala...vai neizpļauta, putns debesīs, sīks lietutiņš, kāda mašīna zilā krāsā, cita mašīna, tumši pelēka, ar laivu uz jumta...re, re, kur tā aizbrauca! Tad atkal klusums, jo nāk vakars un mašīnu vairs nav tik daudz, nogurums, īgnums, bada sajūta, sīks kašķītis ar Loti un tad beidzot īstā mašīna, kas aizved tieši līdz mājai...

Lote. Bet mājās – karsta tēja, sega uz kājām un grāmata rokās. Sapņaini!

Vīrietis. Un viss?

Miks. Jā. Viss. Ko tad vēl?

Lote. Nē, pagaidi! Var atvērt pudeli vīna, uzlikt mūziku vai sameklēt kādu filmu, tad piezvanīt draudzenei, lai papļāpātu, tad māsai, lai dotu kādu vērtīgu padomu, tad mammai, lai nomierinātu, tad uztaisīt pupiņu salātus ar ķiplociņu...

Miks Un karstmaizes. Salikt to visu sev apkārt un noskatīties to filmu...

Lote. To, kuru es jau sen gribēju, atceries? Kā viņu sauca... Vai mēs beidzot to noskatīsimies?