Lelde Stumbre „Stopētāji” radioseriāls „Stopēsim”


Lote. Manuprāt, vienkārši. Jūs viņu mānāt. Pēteris



Yüklə 335,9 Kb.
səhifə6/7
tarix13.11.2017
ölçüsü335,9 Kb.
#10160
1   2   3   4   5   6   7

Lote. Manuprāt, vienkārši. Jūs viņu mānāt.

Pēteris. Paga, tu domā, ka es Rīgā biju pie sievietes? Pie mīļākās? Ej tu nost! Nē, taču! Būtu jau neslikti, tas būtu pat interesanti, bet nē... nav man ne laika, ne vēlēšanās....Nu, labi, varbūt drusku vēlēšanās ir, tomēr nē... sieva man ir forša, nekāda vaina, divi bērni, māja, nē, nē, man tur viss kārtībā. Tas ir pavisam kas cits.

Lote. (Mikam) Ko darīsim?

Miks. Nu, var jau aizbraukt, ja tik ļoti vajag...

Pēteris. Vo, prīmā! Sēdieties! Braukšu kā zvērs, pēc pusstundas būsim galā, pēc tam izvedīšu jūs laukā, lai tiekat uz Siguldu. Pats nevarēšu vest... Bet, ja tā padomā... varbūt, ka aizvedīšu pats, kāpēc ne? Vai viss labi? Iekārtojāties?

Lote. Jā, paldies! Jūs jau negribēsiet izstāstīt, kas īsti par lietu? Kāpēc bija jāved divi cilvēki no Rīgas?

Pēteris. Nu... nav jau nekas tāds. Nē, ja jūs domājat, ka tur ir kāds noslēpums vai tamlīdzīgi. Nu labi... īsi sakot, šī te ir mana pirmā mašīna. Saprotiet? Tiesības jau dabūju gadus desmit atpakaļ, bet braucu ar brāļa mašīnu, jo viņam tiesību nav. Bet brālis man ir, maigi izsakoties, kretīns. Nu, tas ir cits stāsts. Vienkārši kretīns un viss. To savu stulbo autiņu sargāja kā nez kādu dārgumu, pēc katras braukšanas vajadzēja atskaitīties – cik nobraucu, kur saskrāpēju, vai riepas nav nolaidušas gaisu, velns! Apnicis viņš bija ar to savu autiņu kā rūgta nāve. Bet man patīk braukt, saprotiet? Nu, patīk! Aizšaut uz laukiem, uz Rīgu, uz makšķerēšanu... Un tad nu beidzot dabūju savējo. (sajūsmā) Iedomājieties, šis ir mans autiņš! Manējais! Uh, es visu laiku esmu, tā teikt, starā! Manējais! Braucu, kur gribu, kad gribu, ar ko gribu! Vakar nolēmu aizšaut līdz Rīgai. Vienkārši tāpat, nekādas darīšanas, vienkārši paņurcīties pa ielām, izbraukāties... Smieklīgi, vai ne? Sieva dusmīga, naudu tērējot benzīnam, nu tad es izdomāju darīšanas un to, ka vēl divi cilvēki jāatved uz Saulkrastiem. Saprotiet? Divi jāatved un vēl viņai jāatrāda. Nu? Smieklīgi?

Miks. Smieklīgi gan.

Lote. Kāpēc jūs nevarat vienkārši pateikt, ka gribat izbraukāties? Izmēģināt mašīnu, izpētīt, kas tur un kā...

Pēteris. Es jau viņai teicu, bet...viņa saka – ar laiku viss tāpat noskaidrosies. Bet es gribu tagad un tūlīt! Fu! Kā akmens no sirds! Izstāstīju jums un kļuva vieglāk. Vispār man nepatīk viņai bāzt banānus ausīs un vakarā visu izstāstīšu. Goda vārds! Bet, re, skatieties, tā ir mana mašīna un es braucu! Un bračka var iet ieskrieties ar to savu krāmu, es braucu! Ticiet vai ne, viņš vakar zvanīja un prasīja, vai es nevarot viņu aizvest uz Līgatni! Un, ko es? Skaidrs, ka varu!

(visi smejas, bet visgaršīgāk Pēteris)

Beigas.

  1. Briedis”

Miks un Lote.Krišs, ap 40 gadus vecs

Lote. Mēs stāvam nekurienes vidū. Te vispār neviens nebrauc, ievēroji? Varbūt ceļš ir slēgts? Varbūt kopš pirmā novembra aizliegts braukt ar mašīnām? Varbūt kaut kur nokritis meteorīts? Bet mēs te stāvam un neko nezinām.

Miks. (pēta savu mobilo telefonu) Ziņās nekas tāds nav rakstīts... Tikai parastais – naudas nav un cilvēki tās dēļ kašķējas...

Lote. Nē, bet tu ievēroji – tāds klusums visapkārt... It kā viss būtu beidzies.

Miks. Te vienkārši ir lauki... Ja mēs būtu uz Vidzemes šosejas, autiņi ripotu ka prieks...

Lote. Bet te nav Vidzemes šoseja... Nav ne autiņu, ne cilvēku, māju arī ne... paretam kāda tup koku puduros... Vai nav dīvaini? It kā nekāda traka Ņujorka neeksistētu vai , teiksim, Šanhaja...

Miks. Tu esi noskaņota filozofiski. Re, viena brauc, varbūt tomēr apstāsies...

Lote. Ja tā apstātos, tas būtu brīnums...

(Mašīna apstājas)



Brīnums ir noticis. (pieiet pie mašīnas) Labdien! Vai varat aizvest mūs līdz Ligatnei?

Krišs. Kāpiet tik iekšā!

Lote. Paldies! (Abi iekāpj) Kā jūs te gadījāties? Mums jau likās, ka šis ceļš vairs netiek lietots vai kaut kā tamlīdzīgi. Nevienas mašīnas.

Krišs. Nu... nezinu... Vienkārši tāds laiks... klusais.

Lote. Vai ne? Ziemas klusums... Viss sastindzis, aizmidzis, satinies...

Krišs. Man jau patīk.

Lote. Kas?

Krišs. Tādas dienas – vēja nav, sals, klusums un tukšums. Es bieži braucu pa šo ceļu, vasarās te mašīnu ka biezs, bet ziemā – tukšs. Kādreiz domāju – kur palikuši visi braucēji? Laikam pazuduši savās migās un gaida pavasari. Vienkārši gaida. Kā lāči. Ielien migās, ieslēdz televizoru, uzvāra pamatīgu katlu ar skābu kāpostu zupu un guļ līdz pavasarim. Redziet paši – lauki nokopti, ceļi tukši, cilvēku nav. Šur tur virs kādām mājām gan kūp skurstenis...

Lote. Logi sapakoti, durvis cieši aizvērtas, siltās zeķes kājās, pāri galvai vilnas sega...Tikai kāda vecmamma vai vectēvs, kuriem miegs caurs, viņi šad un tad pieceļas un piemet krāsnij malku, paklausās, ko stāsta radio...

Krišs. Jā, tas visu laiku ir ieslēgts. Virtuvē. Tur uz palodzes zied ģerānijas..

Lote. Jā, tās neguļ. Bet pārējie gan. Guļ.

Krišs. Un tagad skaties... (mašīna palēlina gaitu un apstājas) Redzi?

Lote. Ak Dievs... Mik! Tu redzi? Briedis! Kāds milzenis! Cik skaists! Un stāv mierīgi ceļa vidū...

Krišs. Jā... te nu viņš ir...Varens, vai ne?

Lote. Vienīgais, kurš ir nomodā...

Krišs. Nu nē, tā vis nav... Mežā ir tāda kompānija, ka tik turies - stirnas, zaķi, lapsas, citi brieži, aļņi...

Lote. Mežacūkas, putni, vāveres... Tas ir viņu laiks, vai ne? Cilvēki guļ, bet viņi tagad ir īstie valdnieki, nekādas mašīnas vai sēņotāji viņus netraucē, mežs pieder viņiem, kā agrāk...

Krišs. Kā vienmēr. Cilvēks jau nu gan ir visai uzpūtīga radība, ja domā, ka mežs pieder viņam. Kādā sakarā? Vai viņš to ir radījis? Stādījis, kopis? Jāšaubās... Bet paziņojis, ka tas ir viņa īpašums – privātie meži, valsts meži... dīvaini. Kad uz ceļa iznāk tāds skaistulis, uzreiz ir skaidrs, kurš te ir īstais saimnieks.

Lote. Un mēs pazemīgi gaidīsim, kamēr viņš aizies?

Krišs. Kā citādi? Kāpsi laukā, lai viņam pateiktu, ka jākustās? Nez, vai sanāks... Neesam iemācījušies ar viņiem sarunāties.

Lote. Kaut kas skaists un vajadzīgs ir palaists garām.

Krišs. Varbūt aizmirsts...Brauksim uz priekšu tā pavisam lēnām... Re, kas par ragiem...kāda spalva... īsts skaistulis...

Miks. Viņam vajag kārtīgi uztaurēt, paspīdināt ar uguņiem, tad paies nost!

Krišs un Lote. Nē!

Miks. Labi jau labi!

Lote. Ak Dievs, viņš uz mums skatās...

Krišs. Skatās gan. Un domā.

Lote. Ko viņš domā? Es zinu... kā mūs dabūt prom.

Krišs. Tev tā liekas? Tev liekas, ka viņš perina kaut kādu plānu?

Lote. Tas ir skaidrs! Redziet! Viņš skatās uz mums un domā, ko lai ar mums iesāk!

Krišs. Bet varbūt viss ir vienkāršāk? Viņš tikai gaida, kad mēs aizvāksimies.

Lote. Bet...

Krišs. Vienīgais, ko varam darīt, ir saprast, kurš te ir galvenais. Tādēļ griezīsimies apkārt un brauksim pa apkārtceļu. Ir tādas reizes, kad vienkārši jāpiekāpjas. Gabals jau nenokritīs...

Miks. Kā? Mēs brauksim apkārt, bet šis stāvēs kā tāds lielceļa valdnieks?

Lote. Tieši tā, Mikiņ. Jo viņš ir valdnieks.

(Mašīna tiek iedarbināta, lēnām apgriežas un aizbrauc. Arī briedis, nagiem knakšķot, nesteidzīgi ieiet mežā.)

Beigas.

  1. Bildinājums”

Miks un Lote.

Inta – 36 gadus veca

Pie Līgatnes.

Miks. (skatās telefonā) Tā... mums no Līgatnes tagad atkal jātiek uz Vidzemes šoseju un tas ir... pavisam tuvu. Atliek tikai... Kas noticis?

Lote. Nekas. Forši!

Miks. Kas ir forši? Eu, saki, citādi es mocīšos minējumos, kas tev atkal nepatīk.

Lote. Tieši otrādi! Man patīk! Līgatnē mums nebija jābūt, bet mēs te esam. Un Līgatne izrādās ir jauka. Maza, aizmigusi pilsētiņa, bet jauka.

Miks. Tu tā saki visās mazajās pilsētiņās.

Lote. Jā... man tās patīk. Un citādi es nekad tās nebūtu redzējusi, vai ne? Ja nestopētu kopā ar tevi...

Miks. Ahā! Nu es saprotu! Tu gribi atvainoties par visām tām mocībām, kas man ar tevi bija jāpārcieš?

Lote. Mocībām?! Es taču esmu vislabākais, visjaukākais ceļabiedrs! Turi, turi mašīnu, aizbrauks taču!

Miks. Es jau turu!

(Mašīna apstājas. Miks atver durvis)

Labdien! Vai jūs varētu aizvest mūs līdz... nu, vismaz līdz Vidzemes šosejai.

Inta. Kāpiet iekšā.

(Abi iekāpj.)



Lote un Miks. Paldies!

(klusums)

Lote. Šodien laukā tāds vējains...

Miks. Kurzemē esot uznācis pamatīgs putenis...

Lote. Putenis pie jūras... tas varētu būt skaisti!

Inta. Vai jūs esat precējušies?

Lote. Nē!

Miks. Jā (to viņi pasaka reizē)

Lote. (Mikam, nikni čukst) Ko tu runā! Mēs neesam precējušies!

Miks. (čukst) Bet mēs dzīvojam kopā...

Lote. Es nedzīvoju kopā ar tevi!

Miks. Kā tad nu ne – mēs satiekamies katru dienu, kopā visur braucam, tu man no rītiem cep olas un kritizē, kā esmu apģērbies...

Lote. Nē... tas nav tā, kā precējušies... tas ir citādi!

Miks. Kāda atšķirība?

Lote. (Sievietei) Atvainojiet, viņš neko nesaprot. Nē, mēs neesam precējušies, jo viņš nav mani bildinājis. Es , redziet, gribu, lai mani bildina, uzdāvina gredzenu, lai mūs salaulā jūras krastā un lai kāzas ir trīs dienas un trīs naktis. Tad es patiešām būšu precējusies.

Miks. Tu esi pavisam traka?

Lote. Itin nemaz! Ja tev nepatīk, es varu apprecēties arī ar kādu citu.

Miks. Kā tad! Gribi ar rāvienu kļūt neuzticīga sieva?

Lote. Tev liekas, ka es nespēšu tevi aizmirst?

Miks. Nu... es esmu par to pārliecināts. (abi smejas, tad apklust.)

Lote. Atvainojiet. Mēs tikai ķēmojamies.

Inta. Mani vakar bildināja.

Lote. Vai!

Inta. Tas bija briesmīgi... Viņš to izdarīja publiski. Ziniet, kā rāda filmās... krodziņā ,kur visi sapulcējušies, visi, saprotiet? Paziņas, draugi, radi.... visi! Mēs svinējām manas māsas dzimšanas dienu un viņš to izjauca. Māsa bija tik dusmīga...

Lote. Viņa nepriecājās par jums?

Inta. Nepriecājās. Tā bija viņas dzimšanas diena, nevis mana skandāla diena.

Lote. Kāpēc skandāla? Vai tad jūs... neteicāt „jā”?

Inta. Neteicu.

Lote. Ak Dievs... Tad nu gan...

Inta. (satraukta un izmisusi) Es nedrīkstēju... nekādā gadījumā... Es taču to zināju, bet neiedomājos, ka viņš to darīs publiski un tas bija šausmīgi... Viņu jau no skolas laikiem mīl mana māsa, saprotiet? Viņa patiešām cerēja, ka vienreiz tas notiks, ka viņš sapratīs un mums likās, ka viņš saprot, bet nu pēkšņi... viņš publiski metas ceļos manā priekšā... Māsa bija šokā, saprotiet? Vienkārši šokā! Un es arī... jo es viņu nemaz nemīlu... Es mīlu citu, tikai, protams, bezcerīgi... viņš ir precējies. Tas vispār ir drausmīgi, jo, ja kāds to uzzinās... Līgatne ir maza pilsēta, saprotiet? Visi viens par otru zina... Ja kāds uzzinās... Un es, protams, pateicu „nē”, bet māsa tik un tā bija šokā un es arī... Ak Dievs, viss ir tā saputrojies, es nezinu, ko darīt, kā lai paskaidroju māsai, ka mums ar viņu nekā taču nav... Bet mana draudzene Aina ir tā vīrieša sieva... nu tā, ar kuru man ir... Saprotiet? Ko lai es vispār tagad daru? Man ir trīsdesmit seši gadi, man ir jāprecas, vai ne? Tāds mudžeklis, tādi pinekļi, kaut kas drausmīgs...

Lote. Nē.

Inta. Kas – nē?

Lote. Visu var nokārtot, ja tā mierīgi padomā. Māsai ir jāsaprot...

Inta. Viņa tikai raud.

Lote. Ko darīja tas vīrietis, kad jūs pateicāt „nē”?

Inta. Viņš... viņš... tikai stāvēja un skatījās. Tad noteica: „Labi. Mēģināšu citrreiz”. Kad - citrreiz? Nekāda cita reize nebūs! Es nevaru precēties ar savas māsas mūža mīlestību!

Lote. Bet varbūt varat? Viņš, droši vien, ir jauks?

Sieviete. Nu... jā... varbūt...

Lote. Bet tas precētais... nez, vai viņš ir jauks.

Inta. Viņš... nu, es nezinu... mums ir tādas attiecības... te - jā, te - nē... tīrās šausmas...

Lote. Skaidrs, viņš nav jauks.

Miks. Kā tu to zini!

Lote.(pārliecināti) Jauki vīrieši nekrāpj savas sievas. Tas ir pretīgi. Jauki vīrieši bildina publiski, jo viņiem nav nekā ko slēpt un viņi grib, lai visi priecājas kopā ar viņiem. Vai tad ne? Ziniet ko? Jums vienkārši jāaprunājas ar to bildinātāju. Jūs aprunājāties?

Inta. Nē... es aizmuku... Šodien braucu uz Rīgu, lai nevienu nesatiktu... Man ir bail.

Lote. Tā ir jūsu lielākā kļūda! Bija jāaiziet un jāizrunājas! Vīrieši nemaz tik veikli nebildina visu acu priekšā, saprotiet? Ja viņš to izdarīja, tad...es atvainojos, bet jūsu māsai nav nekādu cerību, bet jums gan. Padomājiet par to. Viņš jūs mīl pa īstam.

Inta. Tu domā?...

Lote. Noteikti. Bet precēto jātriec prom ar sūdainu koku.

Inta. Ak dievs... (mašīna apstājas) Labi... braukšu atpakaļ...izrunāšos... Galu galā, tiešām... Ja viņš to izdarīja publiski, tad to domāja nopietni, vai ne?

Lote. Noteikti.

Inta. Braukšu atpakaļ. Atvainojiet, jaunieši...

Miks. Nekas! Esam jau pie šosejas!

Lote. Nebaidieties, viss nokārtosies.

Inta. Paldies! Es izrunāšos un... varbūt tiešām... Ak Dievs, man ir bail! Kājas trīc un vispār... Bet es izrunāšos. Paldies! (Miks ar Loti izkāpj. Mašīna apgriežas un aizbrauc)

Miks. Tā... un es nemaz nezināju, ka tu esi tik gudra.

Beigas.

28.„Divas tabletes”

Lote un Miks ceļmalā. Kirils – ap 50.

Miks. Nāc ātrāk, te ir baltā svītra, neviens neapstāsies!

Lote.(skrien) Es jau skrienu! Jātiek kalnā, vai ne? Slīpumā arī neviens neapstāsies...

Miks.(skrien) Nu re, tu jau sāc saprast stopēšanas nianses...

Lote. (skrien) Dabūsi pa galvu, ķēms tāds!...

(Miks izvairās un smejas. Aizmugurē mašīna taurē un nobremzē. No tās izlec Kirils, dusmīgs kā pats velns)

Kirils. Jūs ko, nejēdzat, kur atrodaties?! Neredzat, ka mašīna brauc? Atraduši vietu, kur ālēties? Sapīpējušies esat vai apdzērušies?

Miks. Viss kārtībā, brauciet tik tālāk!

Kirils. Tādu kretīnu dēļ notiek avārijas, to jūs apjēdzat? Ālējas ceļa vidū, idioti!

Lote. Atvainojiet...

kirils. Pazūdiet, vai es zvanīšu policijai!

Miks. Kā – pazūdiet? Mums jātiek tālāk...

Kirils. Pazūdiet, es saku, citādi pēc piecām minūtēm te būs policija!

Lote. Labi jau labi, mēs aizejam! Nāc, Mik, nav nemaz ko ar viņu runāt... psihais... (Miks ar Loti iet prom. Vīrietis, vēl kaut ko klaigādams, iesēžas savā mašīnā, iedarbina to, bet nebrauc projām)

Lote. Aizbrauca?

Miks. Nē. Iedarbināja mašīnu, bet stāv... Durvis atvērās... uz ceļa pusi... Dulls vai, kāda mašīna ies pārāk tuvu, notrieks viņam tās durvis kā tādu lupatu...

Lote. Bet dīvaini... durvis vaļā, pats nerādās... Varbūt kaut kas noticis?

Miks. Nekas šim nav noticis, droši vien pīpē...

Lote. Paskaties!

Miks. Ieslēdza avārijas signālu... Kaut kas būs sagājis greizi mašīnai...

Lote. Durvis vaļā, pats nerādās, avārijas signāls... (atskan gari stiepta autotaure) Skrienam!

(abi pieskrien pie mašīnas. Vīrietis guļ ar galvu uz stūres un smagi elš.)



Lote. Kas noticis? Ei, jūs dzirdat? Vai jums slikti?

Kirils. Zāles... mētelī... bagāžniekā...

Lote. Viņam zāles ir bagāžniekā, mētelī! Re, uz grīdas ir ūdens pudele! (Lote metas pie bagāžnieka, attaisa to, sameklē zāles, atkal metas atpakaļ.. Vīrietim.) Vai šīs? Vai šīs ir īstās? Cik jums vajag? Divas tabletes? Vienu?

Kirils. Divas...

Lote. Viņam vajag divas! Iedod ūdeni!

Miks (Vīrietis iedzer zāles, uzdzer virsū ūdeni. Elpa pamazām kļūst mierīgāka.) Ejam, Lote. Nu jau viņš atjēdzas.

Lote. (Vīrietim) Viss normāli? Viss kārtībā?

Kirils. Normāli...

Lote. Labi. Ejam. (abi dodas prom pa ceļmalu) Vismuļķīgākais būt, ja mums būtu jāved viņš uz slimnīcu, bet , ja būtu jāved – tu vestu?

Miks. Skaidrs, ka vestu, ko citu! Nevar taču cilvēku atstāt mirstam ceļa malā...

Lote. (priecīgi) Ai, cik tu man esi labiņš, tevī tomēr ir kaut kas cilvēcisks, ko? Dziļi paslēpts, bet ir! Padomā, vai nav forši? Mēs, iespējams, izglābām cilvēkam dzīvību. Tas nenotiek katru dienu. Mēs esam varoņi.

Miks. Kā tad, varoņi – iedevām divas tabletes un ūdeni, ko uzdzert.

Lote. Vienalga, kaut vai tikai divas tabletes! Tomēr izglābām! Viņš varbūt ir trīs bērnu tēvs, sieva viņu dievina, visa ģimenes dzīve turas uz viņa pleciem... Nē, es zinu! Viņš ir vientuļnieks, dzīvo kopā ar veco tēvu, saproti? Ja viņš nomirtu, kas notiktu ar tēvu? Nabadzība, patversme, bet varbūt vispār – viņu izliktu no dzīvokļa un viss! Cauri! Bezpajumtnieks! Tieši kā filmās rāda – esam īstajā vietā, īstajā laikā. Man patīk! Nākamreiz varbūt izglābsim pasauli. Nejauši.

Miks. Jā, noteikti, nu līdz tam ir tikai viens solis. Visu pasauli ar vienu rāvienu.

(piebrauc mašīna)



Kirils. Jaunie cilvēki... Paldies!.. Jums...kaut kur vajadzēja tikt? Sēdieties.

Lote. Taisnā ceļā vedīsiet uz policiju?

Kirils. Nē jau... Kāpsiet iekšā vai ne?

Miks. Skaidrs, ka kāpsim!

(Abi iesēžas , durvis aizcērtas, mašīna aizbrauc.)



Beigas.

29.”Rakstnieces meita”

Lote

Miks

Astra, apmēram 60 gadus veca, matemātikas skolotāja

Miks un Lote ceļmalā lēkā, boksējas un kustās, jo ir auksts.

Lote. Au! Nesit tik stipri!

Miks. Jo stiprāk, jo siltāk! Nu! Sit tu arī!

Lote. (sit) Še tev! Pagaidi, trakais, re, kur brauc! Varbūt, ka apžēlosies... vismaz līdz Bērzukrogam... tur ir kafejnīca...

Miks.(kliedz) Es gribu soļanku! Soļanku, saprotiet? Lielu, sarkanu, piparotu soļanku!

Lote. Bet es – buljonu ar pīrādziņu! Tikai vienkārši buljonu ar mazu, apaļu pīrādziņu! Re, apbrauca garām, bet tomēr apstājās... Skrienam?

Miks. Skrienam!

(pieskrien pie mašīnas, aizelsušies)



Miks. Labdien! Paldies, ka apturējāt!...

Astra. Sēdieties ātri! Auksts! Un jums vajadzēs atpelnīt braucienu!

Miks. Kā to lai saprot?

Astra. Sēdieties! Durvis ciet?

Miks. Ciet!

Astra. Tagad tā, re, kur teksts... Lasīt mākiet?

Miks. Ko?

Astra. Neko. Pajokoju. Man šitas jāiemācās no galvas, drausmīgi sarežģīti... šodien pirmais mēģinājums, bet es nezinu tekstu... Ja manas dāmas to sapratīs, tad – viss, izmetīs laukā no izrādes kā korķi. Mums bija noruna – uz pirmo mēģinājumu jāzina teksts, nedrīkst skatīties eksemplārā... Bet man tur ir tik daudz... Nu, varat salasīt?

Lote. Varam! Kas tā par lugu, ko jūs iestudējat?

Astra. Ak, tīrās šausmas – Stumbres „Spalvas”. Bērni to mācās skolā un mūsu direktore nolēma, ka skolotāji iestudēs. Lai viņi labāk saprot. Nu, nezinu...vai viņi tiešām sapratīs? Tā Stumbre arī raksta... nu, baigi... varēja taču tā vienkārši, bet viņai tur – teksts ar visādiem kruzuļiem. Labi, sākam! Tur, kur atzīmēts, lai Reinis pasaka savu tekstu un tad es. Es esmu Lauma.

Miks.(lasa) „Olafs tev kaut ko pateica?”

Astra (cenšas atcerēties tekstu) „Ne vārda. Bet nu es saprotu, Reini – kas tad ir vārdi? Vai ar tiem daudz izteiksi? Un ja nu gadās nepareizais? Tad taču viss sabrūk! Bet es gaidīju... ka viņš kaut ko pateiks...”... Tā bija?

Lote. (lasa) „Es gaidīju vārdus – protams, skaistus un zīmīgus...”

Astra. Jā, jā, atceros! „Es gaidīju vārdus – protams, skaistus un zīmīgus, es domāju, ka bez tiem mana dzīve...”

Lote. (lasa) „...mana laime...”

Astra. Velns! ” ... mana laime nekad nebūs pilnīga. Bet izrādās – ir pavisam citādi!” Kas tur bija tālāk? Pasaki priekšā.

Lote. (lasa)” Mēs tur ilgi sēdējām – es un viņš.”

Astra. Jā, jā! „Mēs tur ilgi sēdējām – es un viņš. Laukā mazliet piesalst un debesis ir pilnas ar zvaigznēm. Kad es pēdējo reizi tādas debesis esmu redzējusi? Tā es tur sēdēju un par to domāju, biju pat mazliet satraukta, jo debesis bija tik dziļas un plašas, tur bija tik daudz vietas! Un tad Olafs.... viņš piepeši piesēdās man cieši blakus un nolika savu galvu man klēpī. Savu lielo, skaisto galvu! Un tagad es zinu – drīz arī man pašai būs bērniņš.” Viss pareizi?

Lote. Pa pirmo!

Astra. Kaut kāds vājprāts, ko tā Stumbre tur sarakstījusi, viņai droši vien pašai dzīvē kaut kādas baigās problēmas ar māsu... Jūs atceraties to lugu? Man tā liekas pilnīgi stulba, bet tagad vēl jāmācās no galvas... It kā man nekas cits nebūtu ko darīt! Paldies dievam, esmu matemātikas skolotāja, matemātikā viss ir skaidrs – skaitļi, vienādojumi, formulas... Tā patiešām ir māksla, bet tikai retais to saprot! Bet te...bla-bla-bla.. viena vienīga muldēšana... Esat to lugu lasījuši? Tur ir tāds purvs – viena māsa nīst otru, grib viņu nožmiegt, jo tā... iedomājieties tikai!... dzemdējusi no māsas vīra trīs bērnus! Trīs! Ārprāts! Veselus trīs!!! Es vēl varētu kaut kā saprast – vienu! Bet trīs!!! Un visi mīcās pa vienu māju... Tas taču ir perversi, vienkārši drausmīgi... nekas tāds dzīvē nenotiek... Un tas jāmācās bērniem? Labāk būtu analizējuši Zelta zirgu vai kādu Priedes lugu. Priede ir normāls, tur viss ir normāli, bet te... Tā Stumbre vispār ir vēl dzīva? Priede ir miris. Ezera un Ziedonis arī... un Čaklais, Auziņš... jā, tie bija rakstnieki, to es saprotu, bet no kurienes tā Stumbre uzradās?

Lote. Bet vai nav jauki, ka tur viņi visi pārvēršas par putniem? Mamma bija sajūsmā, kad to uzrakstīja...

Astra. Kāda mamma? Vai tad tu esi Stumbres meita? Nestāsti!

Lote. Labi. Nestāstīšu.

(klusums)

Astra. Tiešām meita? Nu... bet galu galā katram var būt sava literārā gaume un man...es vienkārši nesaprotu! Paklau, atvaino, labi? Tava mamma , protams, ir dzīva un vesela, vai ne?

Lote. Jā.

Astra. Nu, atvaino! Es tā negribēju! Vienkārši esmu uztraukusies par to izrādi, pilnīgi naktī nevaru gulēt un tad viss liekas kaut kā... ne tā... Labi, es saņemšu sevi rokās. Es apsolu. Tu dzirdi?

Yüklə 335,9 Kb.

Dostları ilə paylaş:
1   2   3   4   5   6   7




Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©genderi.org 2024
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə