Konfrontācijas un sabiedrības polarizēšanās laiks
Yüklə 163,92 Kb. Pdf görüntüsü
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- Ojārs Spārītis osparitis@gmail.com atslēgas vārdi
- Mākslas liecībās tvertā politiskās stabilitātes erozija
- EVIDENCES OF tHE tIME OF CONFESSIONaLISatION IN LIVONIaN artIStIC artEFaCtS Ojārs Spārītis Summary Keywords
| 129 KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS Konfrontācijas un sabiedrības polarizēšanās laiks Čehu reformatora Jana Husa (Hus) ka- tegoriskā prasība pēc reformām un katoļu baznīcas administrācijas nežēlīgā reakcija uz husītu sacelšanos 15. gs. sākumā identificēja vājās vietas garīgās dzīves organizācijas pa- matos. Sociāla rakstura nemieri gan Čehijā, gan Vācijā rosināja nacionālu pretestību ka- toļu baznīcas unificējošajai politikai un ka- talizēja opozicionāras izpausmes kā Eiropas vidienes un ziemeļu reģionu aktīvo birģeru un aristokrātijas daļā, tā arī sabiedrības ra- dikālākajā — trūcīgo slāņu, zemniecības un zemākā klēra pārstāvju spārnā. Pirmo pro- testu pamatā bija sociāla neapmierinātība, kas saaudās ar reformistiska rakstura prasī- bām. Ar nākamās paaudzes reformatora — Mārtiņa Lutera — parādīšanos protestējošās sabiedrības priekšplānā sākās lielo zemes īpašnieku un augstākās aristokrātijas, univer- sitāšu intelektuāļu, tirgotāju un pilsētu iedzī- votāju radikalizēšanās, iestājoties par plašu pārmaiņu spektru kā tiesiskajā un sociālajā, tā arī garīgajā un kultūras dzīvē. Pilsētnieku reakcija uz reformācijas lozungiem, kas kopš 1521. g. tricināja Livoniju, bija nemieri. Tos rosināja vietēja rakstura antagonismi, korpo- ratīvās ambīcijas, kurām vēl pievienojās et- niskās un sociālās pretrunas. M. Lutera atziņās nav atrodami tieši ai- cinājumi uz bezkompromisa ikonoklasmu, tomēr viņa verbālie uzbrukumi katoļu ritu- ālu simboliem un materiālos priekšmetos personificētām sakrālās kultūras tradīcijām iekustināja vardarbības lavīnu. Tā sākās ar publiskām diskusijām par pirmo bausli “Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā” un M. Lutera rakstu “Par labiem darbiem” (Von den guten Werken) 1 , kurā apcerēti tradi- cionālie reliģiskās prakses atribūti: dievna- mu, klosteru un altāru būve, to rotāšana ar KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
raksti 130
zvaniem un dārgām lietām, kā arī dziedāša- na, dievvārdu lasīšana, ērģeļu spēle un citas tīkamas darbības, jo Nelabais mudina ļau- dis “celt jaukas baznīcas, ziedot, stabulēt, lasīt un dziedāt, turēt daudz dievkalpojumu un bezjēdzīgi tās greznot” 2 . Vulgāri izprasta spriedzes pilna sociālā fona apstākļos, šī no- stādne konfrontēja katoļu dievnamu aprīkoju- mam tipisko rituāla priekšmetu bagātību ar pirmā baušļa tekstu un nereti provocēja sa- biedrības daļu agresīvai rīcībai. Vēršoties pret mākslinieku darbnīcās radītu attēlu un skulp- tūru pielūgšanu, ikonoklasms aizrāva līdzi lielu daudzumu baznīcas inventāra, par kura zudumu tiek izsacīti atšķirīgi viedokļi: gan no- žēla par emociju uzliesmojumā postīto man- tojumu 3
ir spējis izraut sakrālo kultūru no stagnācijas un veicinājis jaunu mākslas veidu attīstību 4 .
mākslas priekšmetiem vērstā agresija Eiropas mākslas vēsturei ir laupījusi nozīmīgu daļu artefaktu. Līdz Vācu ordeņa mestra Livonijā Volte- ra fon Pletenberga (Plettenberg) 1525. g. 21. septembrī Rīgā pasludinātajam toleran- ces ediktam norisinājās vairāki ekscesi, kas reformācijas ideju ietekmē šķēla sabiedrī- bu pēc konfesionālā principa. Literatūrā kā ekstrēmākie reformācijas nemieru atbalstī- tāji minēti neprecētie tirgotāji jeb Melngal- vju brālības zeļļi. Savtīgu mērķu īstenošanai viņus atbalstīja un kūdīja atsevišķi Vācu or- deņa locekļi, tajā skaitā arī Rīgas pils pār- valdnieks (tulkot kā Hauscomptur) Hermans Hoite (Heyte), kurš nosūtīja brālības zeļļiem aicinājumu uz nemieriem un simbolisku pā- tagu katoļu mūku padzīšanai no pilsētas 5 .
un apliecinātu morālo spēku, 1523. g. Lie- lajā piektdienā pāvesta sekotāji ar relikvijām un baznīcas karogiem devās laukā pa Rīgas vārtiem cerībā, ka publiskais žests rosinās līdzjūtību un mudinās pilsētniekus saukt ka- toļu mūkus atpakaļ. Teatrālajam žestam ne- bija cerētā iespaida un procesijas dalībnieki ar nolaistiem karogiem atgriezās pilsētā. Lai atgādinātu par šo agrīnā protestantisma pie- kritēju morālo uzvaru, Melngalvju brālība vēl līdz 18. gs. beigām savā relikviju krājumā glabāja vēsturisko pātagu 6 . Latvijas Valsts vēstures arhīvā līdz mūsdienām ir saglabājies ar 1682. g. datēts pātagas zīmējums 7 , kas,
tāpat kā Rīgas Vēstures un kuģniecības mu- zeja kolekcijā uzglabātā dzelzs plāksne ar pa- skaidrojuma rakstu 8 (1. att.), apliecina Meln- galvju brālības lomu reformācijas notikumos. Šīm vēstures liecībām pieder arī francis- kāņu mūka akmens skulptūra Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kurā katoļu mūks at- tēlots ar virvi un rožukroni sasietā sutanā ar pletni šaustām sev muguru (2. att.) 9 . Skulp-
tūras pamatnē iekaltais gadskaitlis “1523” skaidri norāda uz šajā gadā notikušo katoļu un luterāņu konfrontāciju, bet kā akmenī kaltu mākslas darbu to var datēt ar 16. un 17. gs. miju vai pat nedaudz vēlāku laiku. Iespējams, ka šāda katoļu jūtas aizskaroša skulptūra Rīgas vārtos varēja parādīties pēc 1621. g., kad pēc Gustava Ādolfa iebruku- ma pilsētā atjaunojās luterticības dominante. Tēlniecības saturs pauž programmatisku vēs- tījumu, kas zināmā mērā var ilustrēt noska- ņojumu vēl katolicisma caurstrāvotajā Rīgā. 1. att. Dzelzs piemiņas plāksne ar Melngalvju brālības relikviju — pātagu rašanās un izmantojuma vēstures paskaidrojuma rakstu, 17. gs. Mārtiņa Lablaika foto 131 KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS franciskāņu mūks skulptūrā attēlots basām kājām, bet viņa staltā stāja, koptā vaigubārda un cieņas pilnā poza ar roku pie sirds liecina par stoisku mieru. Kontrreformācijas kontek- stā šī skulptūra varēja iegūt politiska protesta jēgu kā sabiedrības daļas simpātiju un līdz- jūtības apliecinājums pret klēram un katoļu baznīcai nodarīto pārestību. Savukārt atklātai kontrreformācijas sludināšanai izbeidzoties, publiski eksponētā mūka skulptūra varēja tikt saprasta kā protestantiska revanša simbols. Enciklopēdists Johans Kristofs Broce (Brotze) piemin, ka mūka skulptūra bijusi iemūrēta virs Bīskapa vārtiem un parādījusies tur tikai “krievu laikos”, t. i., pēc 1710. g., aizvieto- jot kādu senāku akmens cilni, kurš sižetiskā kompozīcijā ar vairākām figūrām ilustrējis re- formācijas Rīgai raksturīgo mūku padzīšanas epizodi 10
ja kaut kādā mērā revidē rīdzinieku luterisko patētiku un papildina to ar līdzjūtību katoļu baznīcas aizstāvētām vērtībām.
No sabiedrības evolūcijas viedokļa 16. gs. bija strauju pārmaiņu laikmets, kurš noritēja gan politiskas, gan garīgās konfron- tācijas zīmē. Tās cēlonis bija aktīvi politis- kie, ekonomiskie, sociālie un kultūras pro- cesi, kurus katalizēja luterisma ienākšana trīs gadsimtus veidotajā katoliskajā telpā. Ar reformācijas procesiem un renesanses humānisma atbalsīm saistītajā memoriālās tēlniecības evolūcijā Livonijā konstatējama mērķtiecīga tipoloģiskās, tematiskās un žan- riskās daudzveidības robežu paplašināšanās. Taču atmodinātā garīgā aktivitāte ne vienmēr attīstījās pa kāpjošu līkni. Garīgā rosība Li- vonijā saņēma administratīvu, ideoloģisku un klerikālu pretdarbību, tādēļ tā periodiski ģenerēja netradicionālas domāšanas formas. Tās ienesa jaunu tematiku sadzīves sarunu saturā, piedāvāja atsvaidzinošas novitātes ierasto kultūras klišeju klāstā, rosināja jaunu formas un satura nianšu parādīšanos mākslā. Kopīgajā vērtību panorāmā šajā laikā radīto mākslas darbu īpatsvars nav liels. To nevien- mērīgā kvalitāte, formas un funkcijas hibridi- tāte, kā arī piesardzīgi jaunu satura izteiks- mes iespēju meklējumi atspoguļo nemierīgā 16. gs. garīgās pulsācijas. Sabrūkot Livonijas valstu kopībai (politi -
Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē saglabājās administratīva un saimnieciska sadrumstalo- tība. Vācu ordeņa mestru un ierindas locekļu vēlme bija, pēc analoģijas ar Austrumprūsiju, izveidot Livonijā feodālu pārvaldes sistēmu ar lieliem zemes īpašumiem. Tādēļ pirmajās desmitgadēs pēc reformācijas Vācu ordeņa uzmanības centrā bija galvenokārt katoļu
raksti 132
baznīcas un klosteru īpašumu pārņemšana un sadale. Šādiem privatizācijas centieniem pretojās gandrīz visas Livonijas kārtas — namnieki, tirgotāji, bīskapiju administratori. Ar izirušu un novājinātu Vācu ordeni un, pa- liekot viena savās materiālajās interesēs, arī bruņniecība demonstrēja pilnīgu partikulāris- mu. Trūkstot citam stabilizējošam politiskam spēkam, katra sociālā grupa centās nodroši- nāt interešu aizsardzību ar ārvalstu protekto- rāta palīdzību. Cara Ivana IV (Bargā, 1533–1584) ekspansionistiskās politikas rezultātā īpaši pieauga Krievijas ārpolitiskās ambīcijas. Viņa iekarojumi sniedzās līdz Melnajai jūrai, Krie- vija slēdza tirdzniecības darījumus ar Angliju un šo iespēju īstenošanai bija nepieciešama izeja uz neaizsalstošajām Baltijas ostām. No Ivana IV karaspēka iebrukuma 1558. g. Livo- niju nespēja aizsargāt nedz Hanzas savienība, nedz Vācu ordenis. Tādēļ katra izirušās Livo- nijas valstiskā segmenta pārstāvji individuāli vērsās pie sava iedomātā aizstāvja — Polijas, Dānijas vai Zviedrijas — pēc palīdzības. Lai politiskā vakuuma situācijā daļa Livo- nijas piekrastes nekristu krievu rokās, bīskapi Johans fon Minhauzens (Münchhausen) un Morics fon Vrangelis (Wrangel) agrāko bīska- piju zemes pārdeva dāņu karalim fridriham II, kurš izmantoja iespēju par 30 000 dālderu savam jaunākajam brālim hercogam Magnu- sam iegādāties zemi Livonijā kā kompensāci- ju par tam pienākošos mantojuma daļu 11 . Tā- dējādi sekmīga darījuma rezultātā 1559. g. dāņi ieguva daļu Igaunijas rietumu piekras- tes ar Sāmsalas–Vīkas un Rēveles (Tallinas) bīskapiju, kā arī Piltenes bīskapiju Kurzemē. Pēc 1560. g. 2. augustā zaudētās Ērģemes kaujas Igaunijas bruņniecība lūdza Zvied- rijas karaļa Erika IV palīdzību un viņa kara- spēks ieņēma Igaunijas ziemeļu daļu 12 . Tajā
pašā gadā Rīga, visa Vidzeme un Latgale nonāca tiešā Polijas karaļa ietekmē. Savu- kārt pēdējais Vācu ordeņa mestrs Gothards Ketlers (Kettler) kopš 1559. g. vairākkārt vērsās pēc palīdzības gan pie vācu ķeizara ferdinanda I, gan pie Augsburgas reihstāga, bet bija spiests visas ar finansējumu aizsar- dzībai un miera slēgšanu saistītās problēmas risināt vienīgi ar Polijas karaļa atbalstu 13 . Tā kā Gothards Ketlers 1561.–1562. g. laikā nesaņēma militāru un finansiālu palīdzību ne no Vācu ordeņa ģenerālkapitula, nedz arī no vācu ķeizara, jāsecina, ka šie feodālie senjori uzskatīja Vācu ordeņa teritorijas Livonijā par zaudētām, līdzīgi kā 1525. g. viņi samierinā- jās ar Austrumprūsijas zaudēšanu. Kā vienī- gās šī sabrukuma pozitīvās sekas vērtējama protestantiskās Kurzemes (Kurland) un Zem- gales (Semgallen) hercogistes izveidošana 1562. g. 5. martā 14 . īpašu vēsturisko fonu reformācijas turpi- nājumam 1558.–1582. g. intervālā radīja vairāki Ivana IV (Bargā) karaspēka iebrukumi Livonijā. Arī tiem ir sava priekšvēsture. Krie- vijas un Livonijas pierobežā reāli pastāvēja gan konfesionāli, gan etniski jaukta teritorija ar slāvu un igauņu apdzīvotiem ciemiem, ku- ros netrūka pat atšķirīgu konfesiju dievnamu. Jau kopš 15. un 16. gs. sākuma Livonijas zemes līdz Tērbatai (Dorpat) bija Vācu ordeņa un krievu cara Vasilija III interešu un konfliktu zona, kurā atbalsojās ikonoklasma atskaņas. Par kūdīšanu pret katoļu baznīcu no Valmie- ras (Wolmar) izraidītais radikāli noskaņotais švābu izcelsmes kažokādu meistara zellis Melhiors Hofmanis (Hofmann) bija ieradies Tērbatā, kur dzīvoja daudz krievu izcelsmes tirgotāju un amatnieku. Tur viņš 1525. g. 10. janvārī iniciēja nekārtības un baznīcu grautiņus. Tika demolēti vairāki dievnami, tajā skaitā arī pareizticīgo Sv. Nikolaja baz- nīca, kurā bija cietušas pareizticīgo kopienas godātās ikonas 15 . Vairākus gadu desmitus vē- lāk ortodoksālais Krievijas patriarhāts izman- toja konfesionālo aizskārumu, lai motivētu jaunu cīņu par izeju pie Baltijas jūras. Sākot Livonijas karu, cariskā propaganda attaisnoja uzbrukumu ar cīņu pret luterisma rosināto iko- noklasmu. Par to liecina Maskavas patriarha filipa 1567. g. rakstītās vēstules teksts: “Bezdievīgais Krimas hans Devlets Girejs ar 133 KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS mamelukiem un latīnistiem, kā arī Lietuvas karali Sigismundu Augustu un pretīgajiem vāciešiem ir krituši par upuri dažādām ķece- rībām, un galvenokārt Lutera sludinātajiem maldiem, kas posta svētās baznīcas un zai- mo godātos tēlus.” 16 No agresora puses, gluži dabiski, ka Krievijas cars un viņa klerikāļu eli- te motivēja iebrukumu Livonijā ar rietumiem naidīgu retoriku. Pret Livoniju vērstajai agre- sijai bija vēl kāds pierobežā inscenēta kon- flikta pamats. Kopš 1578. g. Ivans Bargais bija spējis vienoties ar zviedriem par agresīvu politiku pret poļiem un dāņiem un iekarota- jās igauņu zemēs ap Peipusa ezeru (Peipus See), kā arī Vidzemē (Livland) līdz Koknesei (Kokenhusen) īstenoja pret luterāņiem vēr- stas administratīvas reformas. Lai gatavotu augsni turpmāk izvēršamam konfliktam, Krie- vijas patriarhs nodibināja Tērbatā pareizticīgo bīskapiju un uzcēla pierobežā vairākas baz- nīcas. Šai pierobežas reģionu “ortodoksalizā- cijai” sekoja vietējo vācu, igauņu un latviešu iedzīvotāju metodiska iznīcināšana un izsūtī- šana uz Krievijas vidieni. Postošais konflikts uz vairākām paaudzēm atstāja smagas atmi- ņas par piedzīvotajām zvērībām. Eiropas luteriskajā telpā un arī Vidzemē auga sašutums pret Krievijas politisko agre- siju, kura balstījās konfesionālo antagonismu uzkurināšanas un etniskās tīrīšanas metodēs. Atbildei kalpoja 1561. g. Nirnbergā iespiestā skrejlapa, kas ilustrēja kristiešu spīdzināšanu Livonijā 17 , palīdzēja kurināt pret krieviem vēr- stu histēriju un biedēja Eiropas tautas ar tatā- ru nežēlību. Lai uzturētu ticības un politiskā ienaidnieka tēlu, gan Eiropā, gan Livonijā 16. gs. otrajā pusē un vēl 17. gs. sabiedrības apziņā tika tiražēta “moskovīta” jeb “turka” tēma. Pilsētas folklorā par šo fobiju esot atgā- dinājis uzraksts uz Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas zvana, kurā bijušas izkaltas aptuveni šāda satura rindas: “Dievs, sargi mūs no mēra, ugunsgrēka briesmām un krieviem.” Lite- ratūrā līdzīgu vēsturiskās atmiņas funkciju pildīja arī Livonijas humānista Bazīlija Plīnija (Plinius) himniskā “Slavas dziesma Rīgai”, kas sacerēta latīņu valodā un 1595. g. Leip- cigā izdota grāmatā 18 . Tajā “moskovīta” tēlu papildina asociācijas ar turku uzbrukumu Vī- nei, draudošas tirānijas slogu un postu. Brīdinājumu un atgādni par emocionālo traumu, ko kādam ar noteiktu kultūras tra- dīciju saistītam reģionam spēj nodarīt “ci- tādais” un “svešais”, dokumentē mākslas darbi. Nelielā smilšakmens skulptūriņā no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekci- jas saglabājies ūsaina “nekristīgā” veidols ar musulmaņu tautām raksturīgu galvassegu (3. att.). Citā — krāsota kokgriezuma tēlā ar asiņojošu brūci krūtīs — atveidots turku 3. att. Groteska “nekristīga” cilvēka skulptūra. 17. gs. Roberta Kaniņa foto raksti 134
karavīrs ar zobenu rokā, bet grotesku zivs asti (4. att.). Abus šos mākslas darbus vieno kariķējoša attieksme, kas vispārina skulptūru saturā ietverto negatīvo vēstījumu. Tas liecina arī par kolektīvo baiļu ģenerētām ienaidnieka tēla klišejām, kas mājojušas ne tikai traģisku pārbaudījumu izmocītajā Eiropas tautu, bet arī livoniešu sabiedrībā 19 .
Zviedrijas karalis Johans III un Polijas vald- nieks Stefans Batorijs — vienojās par kopīgu politiku pret Ivanu Bargo, Livonijas kara gaitā iestājās pavērsiens. 1582. g. 15. janvārī no- slēgtais Jamas Zapoļjes miera līgums pare- dzēja krievu cara karaspēka atkāpšanos no Vidzemes par labu Polijas karaļa interesēm. Drīz pēc tam Ivanam Bargajam nācās arī sa- vam agrākajam sabiedrotajam — zviedriem — atdot 1583. g. augustā ieņemto Ziemeļigau- niju līdz Narvai (Narwa). Šī konflikta risināju- ma gaitā katrs uzvarētājs savā Livonijas daļā centās īstenot atšķirīgu konfesionālo politiku. Zviedri atbalstīja reformācijas loģisku turpi- nājumu un turpināja stiprināt luterānisma pamatus. Bet poļu karalis Stefans Batorijs, apzinoties, ka jāmainās arī katoļu baznīcai, iekaroto teritoriju garīgai pakļaušanai palī- gos aicināja jezuītu ordeni. Politisko un kon- fesionālo klimatu Livonijas Vidzemes daļā turpmākos četrdesmit gadus noteica Polijas karaļa ieceltie administratori. Viņu pusē bija administratīvās varas pārsvars, bet luterisma atbalstītāji Livonijā izmisīgi centās aizstāvēt savu garīgo platformu un darīja to dažkārt pat bezcerīgās situācijās. Simt gadu ilgais laika posms no Refor- mācijas sākuma desmitgadēm līdz Zviedri- jas karaļa Gustava Ādolfa uzvarai 1621. g. bija zīmīgs ar daudzkārtējiem katolicisma un luterisma piekritēju konfliktiem. Šādos konfrontācijas apstākļos, kurus kā sev nelab- vēlīgus izjuta Rīgas un Vidzemes protestan- ti, veidojās īpaša garīgās pretestības zīmju valoda, kas kļuva redzama mākslas darbos. Luterisma doktrinārā orientēšanās uz Jauno Derību kā teoloģisko pamatdokumentu ar pa- tiesajiem Dieva vārdiem (sola scriptura) un tajos iekļauto Dieva žēlastības un dvēseles glābšanas garantiju (sola gratia), kas īste- nojama indivīda ticībā Kristus žēlastībai un cilvēces glābšanas iespējai (sola fide), rosi- nāja sakrālās mākslas radītājus pievērsties jaunām tēmām un ikonogrāfijai, kura spētu izteikt jauno pasaules redzējumu. Nav nejau- šība, ka visagrākais Kristus augšāmcelšanās attēlojums Livonijas mākslā rodams iegra- vēts 1539. g. 8. februārī mirušā Rīgas Sv. Pētera baznīcas mācītāja Andreasa Knopkes kapa plāksnē (5. att.). Viņš bija to Livonijas sludinātāju vidū, kuri vislabāk orientējās teo- rētiskās teoloģijas jautājumos, tāpēc pieļau- jams, ka tieši viņa kapa plāksnes ikonogrāfija
135 KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS atspoguļo M. Lutera agrīnos uzskatus, atzīs- tot par iespējamu didaktiskā nolūkā izmantot Kristus dzīves ilustrāciju 20 . 1721. un 1941. g. ugunsgrēkos bojātās A. Knopkes kapa plāksnes centrā redzama divu pilastru bals- tīta arka ar tukšo kapu un Kristus tēlu. Pes- tītāja rokā uzvaras karogs labarum kā šķēps caurdur zem Kristus kājām attēloto Sātanu pūķa izskatā. Visapkārt kapa plāksnei divās joslās gravētais uzraksts latīņu valodā, kā arī Rīgā agrāk neredzētā ikonogrāfiskā valoda lī- dzīgi politiskam plakātam liecināja par jaunu tēlu un jauna satura ienākšanu apbedījumu kultūrā ar augšāmcelšanās apsolījumu ilus- trētā mākslas darbā. A. Knopkes kapa plāk- sne ir unikāls agrīnās protestantiskās kultū- ras piemineklis pat Ziemeļeiropai, jo pirmās Kristus ciešanu cikla gleznas pēc kardinā- la Albrehta (Albrecht) pasūtījuma radītas 1520.–1525. g. Lukasa Kranaha (Cranach)
Vecākā darbnīcā Halles (Halle) Stiftskirche interjeram 21 . L. Kranaha glezna “Augšām- celšanās” kā cikla noslēdzošais darbs lielā mērā sasaucas ar anonīmā akmeņkaļa dari- nāto kompozīciju Livonijas reformatora kapa plāksnei. ”Augšāmcelšanās” kompozīcijai kā lu- teriskajā sabiedrībā populāram jaunās iko- nogrāfijas motīvam ar iedrošinājuma nozīmi Livonijas memoriālajā mākslā ir vairāki lieto- juma piemēri. Viens no tiem ir rātskunga Lu- lofa Hollera (Holler) 1589. g. dāvinātā Rīgas Sv. Jāņa baznīcas piebūves iesvētību plāksne (6. att.). Baznīcas ziemeļu sienai piestipri- nāto taisnstūra plāksni ar tekstu papildina trīsstūra frontons un bronzā lieta Kristus aug- šāmcelšanās skulptūriņa. Pēc Polijas karaļa rosinātajām konfesionālajām un politiskajām raksti 136
reformām Livonijā luteriskā Sv. Jāņa draudze atradās aktīvā garīgā opozīcijā katoliskajai administrācijai un tās rīkojumiem. Konfrontā- cijas pārņemtajā Rīgā šādā — izmēros nelie- lā mākslas darbā iekļautam Kristus augšām- celšanās simbolam — bija aktīvas garīgas pretestības apliecinājuma funkcija, un lute- riski orientētā sabiedrībā tas kalpoja par soli- daritātes zīmi līdzīgi slepenai parolei. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā ir izstādīts kapa plāksnes frag- ments ar nepārprotamu “Kristus — pasaules valdnieka” kompozīciju smilšakmens cilnī (7. att.) 22 . Tas profilā attēlo Kristu ar valsts ābolu kreisajā rokā. Enciklopēdista J. K. Bro- ces (Brotze) 18. gs. beigās darinātajā zīmē- jumā redzams šīs pašas kapa plāksnes lielāks fragments ar uzrakstu un Kristus attēlu, kurā saskatāma arī svētīšanai pacelta labā roka (8. att.). Divus gadsimtus par zudušu uzska- tīto kapa plāksni arheologi no jauna atrada 1980. g., taču jau ar būtiskiem zudumiem. Salīdzinot ciļņa fragmentu ar zīmēto attēlu, kļūst redzama tā piederība 1552. g. mirušā latviešu luterāņu draudzes mācītāja Kristiana Mihaela (Michaelis) kapa plāksnei no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas 23 . Mācītāja profils, ap- 7. att. Mācītāja Kristiana Mihaela kapa plāksnes fragments ar daļu no “Kristus — pasaules valdnieka” ikonogrāfiskās kom pozīcijas. 1552. Mārtiņa Lablaika foto 8. att. Kristiana Mihaela kapa plāksnes fragments Johana Kristofa Broces zīmējumā 137 KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS ģērba modelējums un ciļņa kompozīcija ir tuva Hana Holbeina Jaunākā (Hollbein) zī- mējumam ar Kristus — pasaules valdnieka — attēlu
24 Roterdamas Erasma filozofiskā pamf- leta “Muļķības slavinājums” (Prise of Folly) lappusēs, kura oriģināls ar tintes zīmējuma tehnikā darinātām ilustrācijām glabājas gra- fikas kolekcijā “Kupferstichkabinett” Bāzelē. Maz ticams, ka H. Holbeina Jaunākā zīmē- jums no Roterdamas Erasma sacerējuma arī varētu būt kalpojis par iedvesmas avotu Rīgas luterāņu mācītāja kapa plāksnei. Taču tēlniecības darbā un J. K. Broces zīmējumā redzamās paralēles liecina par to, ka humā- nistu sacerējumu, filozofisku traktātu, vēs- turisku hroniku un literāru darbu iespiedu- mu izplatība Eiropas kultūrā bija vispārējās inteliģences iezīme. Tajā ar kāpjošu inten- sitāti pieauga kā grāmatās atrodamu ideju apjoms, tā arī simbolos, alegorijās un māks- las tēlos izsakāmu priekšstatu ietekme. Luteriskās Kurzemes hercogistes garīga- jai dzīvei nebija raksturīgas polāras uzskatu atšķirības, jo konfesionālās piederības jau- tājumus savā īpašumā lēma muižniecība, tādēļ reliģisko konfliktu eskalācijai latviska- jā dzimtļaužu vidē nebija jēgas. Atsevišķas 17. un 18. gs. katoļticībā pārgājušās muiž- nieku ģimenes — fon Šverini (Schwerin), fon Rapes (Rappe), fon PlāteriZībergi (Plater- Syberg) nav atstājuši memoriālās mākslas pieminekļus, kas būtu vērtējami reformācijas un konfesionalizācijas laikmeta kontekstā. Luteriski orientēto muižnieku dzimtas kā piederības zīmi noteiktu uzskatu sistēmai kapa pieminekļos, plāksnēs un epitāfijās lika iestrādāt Kristus — pasaules valdnieka — ikonogrāfisko motīvu. Tas redzams ar 17. gs. pirmo desmitgadi datētajās, stilistiski un kompozicionāli līdzīgajās kapa plāksnēs fon firksu (Fircks) un fon Bergu (Berg) dzim- tām Nurmuižas (Nurmhusen) baznīcā. Spi- rālē saritinātu mākoņu ielokā redzams Kris- tus — pasaules valdnieka — tēls (9. att.). Tas attēlots pretskatā ar svētīšanas žestam paceltu labo roku un valdnieka varas zīmi — valsts ābolu — kreisajā rokā. Rīgā, kur uzskatu dažādību motivēja orien- tācija uz noteiktu politisko spēku, respektīvi, katoliskas vai luteriskas zemes valdnieku aizbildniecību, par augsni konfesionāliem konfliktiem kalpoja vāciskā vide, kurā ticības atšķirībām piemita sociālas un arodnieciskas noslāņošanās pamats. Nemierīgajās 16. un 9. att. Fragments ar ”Kristus — pasaules valdnieka” atveidu cilnī uz Georga Jirgena fon Firksa un Annas fon Rozenas kapa plāksnes Nurmuižas (Laucienes) baznīcā. 17. gs. sākums. Vitolda Mašnovska foto raksti 138
17. gs. mijas desmitgadēs namnieki mēdza iemūrēt ēku fasādēs īpašuma zīmes, kurās visiem redzamā veidā manifestēja savus kon- fesionālos uzskatus. Ēkas fasādē Rīgā, Vec- pilsētas ielā 8, iemūrētā dekoratīva akmens kaluma plāksne līdzīgi vizītkartei liecina par nama īpašnieka orientāciju uz Kristu kā pa- saules valdnieku, ar zīmju valodas palīdzību paužot piederību luterisko uzskatu sociālajam slānim. Par līdzīgu attieksmi 1616. g. liecina Laipu ielas 1. nama īpašnieka rīcība, kurš sa- vas mājas portālā bija ievietojis cilni ar Kris- tus — pasaules valdnieka — kompozīciju.
Reformācijas laikmeta mākslai raksturī- gā alegoriju, zīmju un simbolu valoda deva iespēju atšķirt atšķirīgas konfesionālās vai arodnieciskās piederības grupas un indivī- dus. Tomēr kolektīva orientācija uz īpašu vērtību sistēmu nedz toreiz, nedz arī tagad nav identificējama ar pārāk elementārām metodēm. Ar 1575. g. datētais renesanses formu cilnis nama fasādē Rīdzenes ielā 25 attēlo Ādama un Ievas kārdināšanas sižetu (11. att.) 25 , kura ikonogrāfija neko neliecina par nama īpašnieka konfesionālo ievirzi, bet pauž simpātijas jaunā laika atnestajām vēr- tībām. Uzsvērti redzamā formā attēlojot pir- mo cilvēku ķermenisko skaistumu gan ciļņa pasūtītājs, gan tā izgatavotājs ikvienam ga- rāmgājējam skaidri norādīja, ka viņš nevairās greznot sava nama redzamo daļu un pakļaut sabiedriskam vērtējumam savu privāto gaumi un uzskatus. Šāda drosme nebija raksturīga viduslaiku indivīdiem, kuru kolektīvajā apziņā valdīja baznīcas kultivēts uzskats par ķerme- niska skaistuma grēcīgo dabu. Konfesionāli neitrāla, taču ne bez īpaša semantiska vēstījuma ir bijusi amatnieku ģildes vecākā un stiklinieku cunftes meis- tara Hinrika Slotela (Sloetthel) attieksme pret kolektīvo domu 26 . Personisko pārliecību viņš ilustrē ar sava dzīvojamā nama fasādē iemūrēto cilni, kura centrā redzams renesan- ses arkā iekomponēts “stiprā eņģeļa” attēls (12. att.). Dzīvojamais nams Rīgā, Laipu 10. att. Portāla cilnis ar “Kristus — pasaules valdnieka” atveidu Rīgā, Laipu ielā 1. 1616. Vitolda Mašnovska foto 139 11. att. “Kārdināšana” — dekoratīvs fasādes cilnis Rīgā, Rīdzenes ielā 25. 1575. Vitolda Mašnovska foto KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS ielā 5, H. Slotelam piederēja no 1566. līdz 1588. g. — laikā, kad Rīga atradās pretrunī- gu politisko un konfesionālo pārmaiņu virpu- lī. Turbulentajā laikā daudzi rīdzinieki nejutās droši par tagadni un tikpat neskaidra viņiem šķita arī nākotne. Arī labi situētais stiklinieku amata meistars varēja vēlēties mieru un sta- bilitāti, kas katram amatniekam nodrošinātu darbu un pārticību viņa ģimenei. Tāpēc šajā laikā, kad Rīgā administratīvā vara ar Polijas karaļa Stefana Batorija aizbildniecību nonāk katoļu rokās, “stiprā eņģeļa” tēls bez norādes uz nama īpašnieka konfesionālajām simpāti- jām liecina vienīgi par paļaušanos uz debesu spēku aizsardzību. Kara laikā tas varēja sa- triekt kā pilsētas, tā arī meistara pretiniekus līdzīgi erceņģeļa Miķeļa eņģeļu pulkiem, kuri to bija izdarījuši ar Sātanu, padzenot viņu no debesīm. Ar izstieptām rokām simboliski sar- gājot abas akmens cilnī kaltās īpašuma zīmes, H. Slotela “stiprais eņģelis” sargāja meistara un viņa laulātās draudzenes mantu, mieru 12. att. Fasādes cilnis ar “stiprā eņģeļa” atveidu Rīgā, Laipu ielā 5. 16. gs. otrā puse. Vitolda Mašnovska foto raksti 140
un labklājību. Var sacīt, ka fasādes dekoram izmantotā šķietami dekoratīvā kompozīcija ar reliģiski asociatīvas tēlainības palīdzību alego- riskā veidā atspoguļo to emocionālo stāvokli, kāds valdīja Rīgas namnieku apziņā.
Pārvērtējot Livonijas 15. gs. beigu un 16. gs. kultūras mantojumu, pārsteidz plašais mākslas artefaktu klāsts. Zīmīgākie tēlniecī- bas un memoriālās mākslas paraugi rakstā ilustrē tās politiskās un garīgās pārmaiņas, kuras veicināja Livonijā dzīvojošo sociālo slāņu iepazīšanos ar renesanses humānisma idejām mākslā un to modifikācijām. Refor- mācija un tai sekojošie konfesionalizācijas procesi ģenerēja jaunas idejas, kas tēlotājā mākslā atspoguļoja jaunu tēmu, izteiksmes līdzekļu un satura atradumus. Dinamiskajā laikmeta periodā no 15. gs. beigām līdz 17. gs. sākumam, kurš ietver sevī renesanses, reformācijas, konfesionalizā- cijas un citas vēsturiski nozīmīgas pārmaiņas, Baltijas valstu kultūras mantojuma izpētē ir vēl maz paveikts. Sarežģītie vēsturiskie un konfesionālie procesi veicināja jaunas māks- linieciskās valodas un izteiksmes līdzekļu ra- šanos, kas nekavējoties atspoguļojās mākslas darbos. To laikmetīgai interpretācijai nepie- ciešamas vēstures, teoloģijas, filosofijas, kul- tūras un mākslas studijas. Iegūtie novērojumi nemitīgi konfrontējami ar sociālās vēstures faktiem, tie ir papildināmi ar starpdisciplinā- riem pētījumiem, integrējot mākslas artefaktu analīzē arī dabaszinātņu atziņas. Jaunā gais- mā vērtējot mūsdienu Latvijā saglabājušos kultūras mantojumu, atklājas negaidīti daudz agrāk nepamanītu detaļu, kas paver jaunas iespējas pētījumiem. Tas iedrošina un pama- to nepieciešamību aktualizēt pretrunīgā laika perioda mākslas pieminekļu izpēti, sniedzot mūsdienīgu to vērtējumu plašā starptautiskā kultūras vēstures kontekstā.
1 Martin Luthers Werke. weimar, 1883– 1929. Bd. 6. S. 196.–276. 2 ”Hübsche Kirchen bauen, viel stiften, pfei- fen, lesen und singen, viele Messen hal- ten und ein massloses Gepränge treiben”. In: Bildersturm. Wahnsinn oder Gottes
2000. S. 296. 3 Reformācijas laika vācu skrejlapu klāstā atrodama ap 1530. g. kokdzeluma teh- nikā Gotas pilsētā darināta ilustrācija ar versificētu tekstu un grautiņa attēlu (Klagrede der armen verfolgten Götzen und Tempelbilder über so ungleich urtayl und straffe). Tajā redzams reformators Mārtiņš Luters un viņa mācības satraci- nāts pūlis postām baznīcu, laužam un de- dzinām svēto skulptūras. Sk.: Geisberg M.
Strauss. New york: Hacker Art Books Inc., 1974. P. 1092. 4 Bahr P. Von der Befreiung der Bilder — ein etwas anderer Blick auf den reformierten Bildersturm. In: Johann Calvin und die kulturelle Prägekraft des Protestantis- mus. Zürich: VDf Hochschulverlag AG an der ETH, 2012. S. 46. 5 Citāts: “Šī bīstamā slimība ir ārstējama ar varas līdzekļiem.” Mettig C. Geschichte der Stadt Riga. Riga: Verlag von Jonck & Poliewsky, 1897. S. 185. 6 Tielemann G. Geschichte der Schwarzen Haeupter in Riga, nebst einer Beschrei- bung des Artushofes und seiner Denkwu- erdigkeiten. Riga: gedruckt bei wilhelm ferdinand Haecker, 1831. S. 12. 7 LVVA, 214. f., 6. apr., 376. l., 6. lp. 8 RVKM Inventāra VRVM Nr. 50 951. In- schrift auf die Blechtafel lautet: “Ao 1523: hat Herman Hoyte, Haus Comthur auf dem hießigen OrdensSchloße, dieße Peit- sche dem damahls Verßamleten Collegio der Kaufleute zugeßuket und sie dabei ermahnen laßßen, daß sie mit solchen 141 KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS instrumenten die Mönche, so nur auf aller- hand Bubenstücke wieder dieße Stadt aus zu üben bedacht waren, aus der Stadt trei- ben sollten, woferne sie die Stadt in gutten wohlßtande erhalten wollten, worauf aber obgedachte Mönche nachdem sie solches Vermercket, am stillen freytage unter einer fliegenden fahne mit drauen und schelten aus der Stadt gezoge(n).” 9 RVKM inv. Nr. VRVM — 53854. 10 Brotze J. Chr. Zeichnungen und deren Beschreibungen in fünf Bänden. Bd.1. Rīga: Zinātne, 1992. 405. lpp. 11 Zur Mühlen, Heinz von. Livland von der Christianisierung bis zum Ende seiner Selbstständigkeit (etwa 1180–1561). In: Pistohlkors G. von. (Hrsg.) Deutsche
S. 162.
12 Seraphim E. Baltische Geschichte. Reval, 1908. S. 165.–172. 13 Demel B. Der Deutsche Orden im Spie- gel seiner Besitzungen und Beziehungen in Europa. frankfurt am Main: Peter Lang Verlag, 2004. S. 205.–210. 14 Turpat, 201. lpp. 15 Michalski S. The Reformation and the Vi- sual Arts. The Protestant image Question in Western and Eastern Europe. London New york: Routledge, 1993. P. 132. 16 fechner E. w. Chronik der evangelischen Gemeinden in Moskau. Vol. 1. Moscow, 1876. Pp. 56–57; Michalski S. The Reformation and the Visual Arts. The Protestant image Question in Western and Eastern Europe. P. 210. 17 Zur Mühlen H. von. Das Ostbaltikum unter Herrschaft und Einfluß der Nachbarmäch- te (1561–1710/1795. In: Pistohlkors G. von. (Hrsg.) Deutsche Geschichte im
18 “Deiner brennenden Kriegskunst, Türke, als Schild und Europas Bollwerk ist die Stadt Wien gegenübergestellt. Ihr jedoch stehet zur Seite als weiterer Schutzwall Europas, Hier gegen russischen Sturm, Riga, niemand als du. Wenn Moskowiter ich nenne, erbebe ich schier vor Entsetzen, Da ein erschütterndes Bild, Heimat, mir wiederersteht. Auf die entsetzlichste Weise verwüstet, lagst du darnieder, Als ein übler Tyrann räuberisch dich unterwarf.” Bazilija Plīnija slavas dziesma Rīgai. 1595. Der Ruhmgesang auf Riga. Latvi- jas Kultūras fonds. Rīga: Jumava, 1997. 189. lpp. 19
CVVM — 30399, VL — 4568; CVVM — 175848, VS — 200. 20 fakts, ka M. Luters pats izraudzījies kokdzeluma tehnikā darinātos attēlus 1529. g. izdodamās latīņu–vācu lūgšanu grāmatiņas ilustrēšanai, minēts rakstā: Strohmaierwiederanders Gerlinde. “Bil- der mag ich wohl haben oder machen, aber...” Die Reformation und die Künste. wittenberger Sonntagsvorlesungen Evan- gelisches Predigerseminar. wittenberg: ElbeDruckerei, 2003. S. 47. 21 Cranach und die Kunst der Renaissan- ce unter den Hohenzollern. Kirche, Hof und Stadtkultur. Berlin/Muenchen, 2009. S. 213.–219. 22 RVKM inv. Nr. VRVM — 183833. 23 Broce J. Chr. Sammlung verschiedener Liefländi scher Monumente, Prospecte, Müntzen, Wapen. Bd. 2. Nr. 015 A.
Kopš Reformācijas pirmajām desmitga- dēm Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā bija nodi- binājusies pirmā latviešu luterāņu drau- dze. Pēc Rīgas nonākšanas poļu rokās 1582. g. baznīca kļuva par jezuītu garī- gās darbības centru, bet padzītajai lat- viešu luterāņu draudzei Stefana Batorija administrācija ierādīja Sv. Jāņa baznīcu. Kapa plāksnes fragmenta izcelsme no Sv. Jēkaba baznīcas apliecina vien to, ka
raksti 142
latviešu luterāņu draudzes dievnams ir bijis mācītāja K. Mihaela darba un ap- bedījuma vieta. Sk. Brunstermann f. Die
24
Roterdāmietis Erasms. Muļķības slavinā- jums. (Prise of Folly). Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1959. 143. lpp. 25 Campe P. Lexikon Liv und Kurlaendischer Baumeister, Bauhandwerker und Bauge stalter von 1400–1850. Bd. 1. Stock- holm, 1951. S. 12. 26 Stiklinieku cunftes vecākā amatā H. Slotels bijis divas reizes — no 1566. līdz 1568. g. un no 1574. līdz 1576. g. Sk. Stieda w., Mettig C. Schragen der Gilden und Aemter
Poliewsky, 1896. S. 293; Brunstermann f. Die Geschichte der Kleinen oder St. Jo- hannis Gilde. Riga, 1902. S. 331. EVIDENCES OF tHE tIME OF CONFESSIONaLISatION IN LIVONIaN artIStIC artEFaCtS Ojārs Spārītis Summary Keywords: Reformation, sculpture, iconography, confessionalisation, Lutheranism
The singular transitional period that led from the slowly evolving medieval vision of the world to a new perception of life with its dynamic expression in works of history and art has been given labels in history texts that reflect its chronological evolution, as well as epithets referring to its philosophical and aesthetic content. To illustrate the variety of the social and spiritual aspects of European spiritual life in the second half of the 15 th and in the 16 th cen-
turies, literature in the humanitarian spheres exploited concepts from the Renaissance, Ref- ormation, and CounterReformation. Concepts of both humanism and hedonism were used to characterize the domestic cultural content and form. However, they fail to reveal the develop- ment of the new historical period and contradictionrich diversity of the material and spiritual life in the 15 th and 16 th centuries, when the growing dominance of economic expansion and endeavours to acquire new knowledge along with the awareness of the tangible benefits and spiritual advantages of university education was so characteristic of European culture. The history of spiritual evolution, with variations related to the Reformation and confes- sionalization, is characterised by local regional contexts and forms of expression, but it also has a mandatory synchronicity with processes of European political and intellectual life. Look- ing forward to the 500 th anniversary of the Reformation initiated by Martin Luther, it is worth examining the Renaissancemarked fine arts testimonies from the central part of the Livonian confederation — the presentday territory of Latvia. Like sensitive indicators, the artefacts reacted promptly to changes in the state of spiritual affairs. They demonstrate controversy of opposing views, and perpetuate the clashes of once implacable doctrines. The careful reevaluation of Livonia’s cultural heritage of the 15 th and 16 th centuries re- veals a surprisingly wide range of artefacts in the presentday territory of Latvia. The most significant samples of sculpture and memorial art have been mentioned and analyzed in this article to illustrate the political and spiritual change which made it possible for all social
143 KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS classes of Livonia to gain knowledge about Renaissance humanist values. The Reformation and the subsequent confessionalization processes generated new ideas that were reflected in fine arts through the discovery of new themes, content and means of expression. In the end, a number of conclusions need to be drawn. first, disappointingly little progress has been made in Baltic cultural heritage research that deals with the dynamic era of change from the end of the 15 th century until the early 17 th century and includes the Renaissance, Reformation, confessionalization and several other historically significant social and spiritual stages of change. Second, the complexity of the historical and religious background of the period promoted the creation of works of art with new means of artistic expression and new art language. Their interpretation today requires indepth historical, theological, philosophi- cal, cultural and art knowledge. The conclusions need to be constantly contrasted with facts of social history and complemented with multidisciplinary observations, also involving the natural sciences in the research of art processes. Third, assessing the preserved artefacts in the territory of Latvia in a new light reveals unexpectedly impressive potential for research and examination of details that have been unnoticed to date. This serves as encouragement for further work and justifies the need to update the research of art monuments as well as to provide a modern evaluation thereof within an international context of the history of culture. Yüklə 163,92 Kb. Dostları ilə paylaş:
|