Lelde Stumbre „Stopētāji” radioseriāls „Stopēsim”
Yüklə 335,9 Kb.
|
|
Lelde Stumbre „Stopētāji” radioseriāls 1. „Stopēsim” Brauc autobuss. Dzirdams, kā tiek nosaukta pietura: „Brīvdabas etnogrāfiskais muzejs, nākamā pietura – Kultūras nams”. Miks. Ātrāk, ātrāk! Nāc, mēs kāpjam laukā! Nekasies! Lote. Kur? Te? Ko tad tu neteici! (Abi izlec no autobusa. Dzirdams šosejas troksnis, garāmbraucošās mašīnas) Kur mēs esam? Brīvdabas muzejs? Mēs iesim uz Brīvdabas muzeju? Tu esi nojūdzies? Miks. Nē taču, mēs esam uz ceļa, tu neredzi, vai? Re, mašīnītes skrien viena pēc otras, redzi? Un viena no tām tūlīt būs mūsu... Lote. Mums jāgaida mašīna? Kas tad atbrauks – Imants? Tava mamma? Uz kurieni mēs vispār braucam? Tu esi tāds kā pasists – nekad neko nesaki! Miks. Es taču teicu – saģērbies smuki! Lote. Nu? Miks. Un tu esi smuki saģērbusies, lellīt-lollīt! Tagad tikai pacel rociņu un – aiziet! Lote. Pacel rociņu? Tu ko - gribi teikt, ka mēs stopēsim? Miks. Vai nav forši? Esam jau tikpat kā laukā no pilsētas un priekšā – ceļš! Pāris stundas un būsim Smiltenē. Lote. (iekliedzas) Kur? Kādā Smiltenē? Miks. (svinīgi) Vidzemes latviskākajā pilsētā, manā dzimtajā pilsētiņā! (dzied un ākstās) Pilsētiņa maza, maza, viņas simbols – balta kaza! Nolēmu, ka man tev tā jāparāda un pie viena paciemosimies... Lote. (sašutusi) Tu ko?! Idiots esi? Kāpēc tu man neteici? Es nekur nevaru braukt! Man vakarā jābūt mājās un vispār... Ak dievs, tu gan esi stulbs! Vajag taču pateikt! Kur te ir autobusa pietura... Miks. Tur, šosejas otrā pusē... Lote. Un, kā lai uz turieni tiek? Varbūt man jārāpjas pāri tam žogam šosejas vidū, ko? Miks. (smejas) Tad toč mašīnas apstāsies... Lote. Stulbenis! Miks. Paklau, Lotiņ, nu netrako... tikai mieru... Rīt brauksim atpakaļ, kas tur liels? Aizbrauksim pie manas vecmammas, viņai tur malka jāsakrāmē, plīts jāpielabo, es apsolīju. Lote. Bet ne jau ar stopiem! Es vispār nekad tā neesmu braukusi, es neesmu tā apģērbusies... Miks. Tu tieši tā esi apģērbusies – smukā kleitā! Un, ja neesi tā braukusi, tas nav pasaules gals. Tagad brauksi. Nu, izbeidz, sataisi priecīgu ģīmīti, šoferiem tas patīk. Kad es esmu viens, mani nemaz tik ātri neņem, jo esmu čalis. Bet ar meiteni ir citādāk... Re, re, turi to tur, jaunākā mazda! Lote. Ej ieskrieties... man bail! Miks. No kā? Pabrauca garām... tik forša mazdiņa... Gribi volvo, audi, varbūt mersi? Paklau, turēsim tikai meršus, ko? Iebrauksim vecmammas sētā kā baigie biezie... Pārējie lai iet ieskrieties! Lote. Merši – tā ir vakardiena, puisīt, tādos brauc tikai kaut kādi... glumie un stīvie... Nē...pagaidīsim kaut ko hipsterīgu – mazu, puķainu žigulīti, kā Aldim, atceries? Kādēļ tu nevarēji piezvanīt Aldim, lai viņš mūs vienkārši aizved? Miks. Ak Dievs, atjēdzies! Zini, cik maksā benzīns līdz Smiltenei? Bet stopējot mēs aizbrauksim un – par brīvu! Lote. Labi jau labi! Bet tev man jāzvēr, ka rīt brauksim atpakaļ! Tu zvēri? Miks. Zvēru, ka tā būs taisnība un tikai taisnība! Lote. Tad sākam! Ko man darīt? Pacelt roku, dejot, purināt matus? Miks. Nu, kaut kā tā... (iekliedzas) Pagaidi! Poliči! Novāc roku, izliecies, ka kārto matus! Lote. (pārbīstas) Ko? Kas ir? Miks. Aizbrauca... tavai zināšanai, stopēt uz šosejām ir aizliegts. Lote. Ko? Nu gan tu muldi! Miks. Goda vārds! To visi laiž gar ausīm, bet principā – aizliegts stopēt uz ātrgaitas šosejām, nu, tādām kā šī... Te mašīnas auļo trīs joslās. Poliči var tevi noķert un sodīt. Lote. Nē, forši! Ko tad mēs te stāvam! Miks. Paiesim mazliet uz priekšu, kur nav baltās līnijas ceļa malā... Neķer kreņķi, viss notiksies! Būs jautri! Lote. Tagad es atceros, ka manas draudzenes Gunas tētis esot pieteicis, ka jāpieraksta arī mašīnas numuru, kurā tu sēdies iekšā. Varot notikt viss kas... Miks. Nu, nu, nav tik traki, mēs taču esam divatā... Lote. Bet es pierakstīšu! Miks. Pieraksti numuru, paprasi braukšanas tiesības, izziņu par veselības stāvokli, par ko balsoja vēlēšanās... Nu, cel rociņu un laižam! Lote. Ak Dievs... man pilnīgi trīc kājas... Miks. Smaidiņu! Re, bremzē! (dzirdams, kā mašīna piebremzē un apstājas) Awesome!(Āsam! – superīgi!) Skrienam, viņš apstājās!(aizcērtas mašīnas durvis un viņi aizbrauc) Beigas. 2. „Monologs” Miks
Sieviete, apmēram 50 gadus veca Lote un Miks pieskrien pie mašīnas, kas apstājusies. Miks. Labdien! Paldies, ka apstājāties! Vai varat... Sieviete. (Sauc) Leciet iekšā, bērni, tikai ātri! (Viņi grib iekāpt.) Nē, nē, puisis priekšā, meitene aizmugurē! Miks. O! Jā! Labi! Sieviete.(durvis aizcērtas, pazūd šosejas skaņas, toties nu nemitīgi runās Sieviete) Es vienmēr ņemu stopētājus! Bet ar izlasi – jauniešus, tādus kā jūs, jaunus, smukus, steidzīgus, es zinu, man pašai četri bērni jūsu vecumā, viņiem jātiek uz priekšu ātrāk, tūlīt un nekavējoties! Vai ne? Tad - vecus cilvēkus, kuriem parasti jātiek līdz veikalam, kur maizīti un konfektes jānopērk, līdz veikalam un atpakaļ, bet znots mājās guļ un negrib braukt, tad nu viņi čāpo uz šoseju un tiek uz priekšu paši... naudiņa autobusam nav, skaita katru kapeiciņu, bet tā gribas tās konfektes vai kādu šokolādīti... Tad nu es viņus vienmēr paņemu, kas zina, varbūt pati kādreiz tā stāvēšu ceļa malā, vai ne? Kas zina! To jūs atcerieties, bērni, viss var notikt kādreiz arī ar jums, nespļaujiet Dievam acīs, viss var notikt... Tad , protams, mazos skolasbērnus, kuriem vajag uz skolu vai atpakaļ, svēta lieta! Kad stāv ceļa malā tāds puišelis vai meitenīte, kā tu neapstāsies!.. Manējie tā stāvēja, kad visi dzīvojām laukos, es zinu! Līdz skolai divdesmit kilometri, ziemā tie kilometri izstiepjas trīsreiz garāki. Nē, es, protams, viņus vedu, bet, kādreiz nesanāk, kādreiz tā notiek... Viss notiek, nekad nesaki nekad! Uz kurieni braucat? Miks. Uz Smilteni... Sieviete. Smiltene! Mēs tur kādreiz dzīvojām. Ne pašā Smiltenē, bet laukos, Smiltenē manējiem bija skola, tad bija tā braukāšana turp un atpakaļ, tagad liekas – murgs! Kāds tur murgs – izbraukājām tā, ka prieks, nekāda vaina! Tagad vairs ne... sen neesmu tur bijusi, vienkārši dzīve tā iegrozījās... Ziniet, ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka viss mainās un jābūt tam gatavam. Var notikt jebkas un patiesībā jābūt gatavam arī uz visļaunāko. Es arī biju gatava, es jau jutu... Ir kādreiz tās sajūtas... tāds nelaimes vējiņš pūš un pūš jau kuro gadu, bet tu ceri, ka tas mainīsies... vēja virziens... Bet šis, negantnieks, visu laiku pūš no ziemeļiem, tāds ass, slapjš un nemīlīgs, pat vasarās... Man bija tā sajūta un kādreiz jau es sev teicu: esi gatava, nebāz galvu smiltīs kā tāds strauss, paskaties uz to visu skaidru skatienu... Jums tā ir bijis? Jūtat, ka nebūs labi, tomēr neko nedarāt, lai to mainītu... vienkārši – galvu smiltīs, neko neredzu, nedzirdu, nesaprotu, visas zīmes ignorēju, iekšējo balsi un veco, labo, saprāta balsi arī. Bet man taču divas augstākās izglītības un visādi kursi, grāmatas es lasu, sieviešu žurnālus arī, tur tie padomi čum un mudž, blāķiem, biezā slānī, velns parāvis! Neesmu nekāda tante, kurai ķieģelis uzkrīt uz galvas un – še tev! Es biju, tā teikt, bruņota ne pa jokam! Bet, kas no tā iznāca? Čuššššš... Viss sabruka un tu stāvi kā pliks klajā laukā – nav vairs nekā!.. Ne tu esi bijis gatavs, nekā! Saprotiet? Tu nevari būt gatavs tam, ka sabrūk dzīve, ka tiek izsists pamats zem kājām un tev piepeši piecdesmit gadu vecumā viss jāsāk no jauna, nu nevari tu būt tam gatavs!.. Draudzenes saka: tu jutīsies labāk, kad būsi viena, neviens tev vairs nemelos, nekrāps, būsi noteicēja un valdniece pār savu dzīvi! Velns! (Kliedz) Nu, nejūtos es labāk, neesmu ne atvieglota, ne brīva, ne laimīga, neesmu!.. Gribu tikai vienu – lai viss ir kā agrāk, vienalga, kā, tikai tāpat kā agrāk, ar visiem meliem, mānīšanos, slepenajiem zvaniem, vēlo atgriešanos mājās, atkal ar meliem, vienalga! Bet lai viņš ir, lai atgriežas... lai mēs nerunājam nedēļām ilgi, lai izmet naudu dāvanām, kas nav man domātas, lai pērk puķes, ko slēpj bagāžniekā, lai viņam zvana un nosviež klausuli, lai! To visu var izturēt, sakošļāt un norīt, uzdzert avota ūdeni un – nav! Var taču? Var!
Bet nē... vajag viņam to šķiršanos, mērglis tāds, vajag... Pat bērni saka: vajag...Neviens jau nesaprot... protams, ka nesaprot... Ziniet kāpēc? Tāpēc, ka visiem tas ir apnicis. Visas tās manas bēdas, uztraukumi, asaras un puņķošanās, visiem tas ir līdz kaklam. Visiem, tikai ne man! Es varu... es vispār esmu stipra! Ja jūs redzētu, kādu dārzu es iekopu, kādus celmus izrāvu no zemes, kādus akmeņus savilku akmeņdārzam un apmalēm... Visu pati! Viņš tikai smīkņāja... Bet es izdarīju visu pati savām rokām, un vēl četri bērni pie svārku stērbeles ķerstījās... Bet izdarīju! Un dārzs man ir tāds, ka godalgas met pakaļ! Bet tagad viss beidzies. Ne dārza, ne vīra, nekā... Viss! Braucu šķirties! Lai visi ir apmierināti, saprotiet? Lai visiem ir labi! (apstājas. Klusums) Es te pastāvēšu. Jāuzkrāso lūpas un jānopūderē deguns. Kā es izskatos? Briesmīgi? Nekas...savedīšu sevi tūlīt pa pirmo! Piebraukšu un izkāpšu lepna kā ķēniņiene!.. Divus mēnešus neesam redzējušies un man ir slepenais ierocis. Ziniet, kāds? Palielināju krūtis. Redzams, vai ne? Viņš aicinās uz restorānu pēc tam, kad būsim parakstījuši papīrus un es uzvilku plānu blūzīti, es zinu, ar ko viņu paņemt... Un tad...tad jau redzēsim, kā vēl viss beigsies, tad jau redzēsim... Gaidīsiet?
Miks
Lote Arvīds, apmēram 40 gadus vecs Kundzīte, apmēram 70 gadus veca Klusums ceļmalā, iečirkstas tikai kāds rets putniņš. Miks. Nāc, nāc, iesim tik uz priekšu, vismuļķīgākais, stopējot mašīnas, ir stāvēt uz vietas un vicināt roku. Lote. Muļķīga ir pati stopēšana – nekad nevari zināt, kas tur sēž iekšā... Miks. Dumjā, tas ir pats labākais! Tad tu redzēsi! Nu, re, kur brauc, ņemsim? Lote. Tagad tu, man apnicis gorīties! (Piebremzē mašīna. Miks atver durvis) Miks. Labdien! Aizvedīsiet? Kundzīte. Nu, es nezinu, mēs jau tā kavējamies... Uz kurieni jums vajag? Arvīds. Sēdiet tik iekšā! Mēs griežamies Vangažos, bet sēdieties, tiksiet kādu gabalu uz priekšu! Kundzīte. Arvīd, mums tur aizmugurē mantas, torte, puķes, nu, kā tu... Arvīds. Sakraujiet to visu kaudzē, nekas nenotiks! Kundzīte. Arvīd! Miks. Mēs uzmanīgi... Lote. Ak, cik skaistas puķes! Jūs droši vien uz kāzām... Kundzīte. Uz jubileju. Arvīd, lēnāk, lēnāk, tā mēs visi nokļūsim morgā, nevis pie Lidijas. Vai tad te nebija zīme 70? Te jāpiebremzē... Es arī kādreiz vadīju automobili, ļoti labi vēl atceros visas zīmes... Arvīd, bērni, bērni! Arvīds. Kur, sievasmāt? Es neredzēju! Kundzīte. Dieva dēļ!... Arvīds. Es , ziniet, vispār maz ko redzu, kad esmu pie stūres – zīmes, bērni, večiņas, nē... to visu es neredzu, es tik laižu ar simtdivdesmit! Ko? Citādi nav nemaz jēgas pirkt auto un sēsties pie stūres? Ei, puis, vai man nav taisnība? Miks. Nu... Lote. Jūs esat no nekaunīgajiem? Arvīds. No pašnāvniekiem. Vai ne, sievasmāt? Ka tik ātrāk uz debesu valstību! Kundzīte. Smejies vai ne, bet braukt tu neproti. Ja es pati savā laikā nebūtu braukusi, tad varbūt tu vēl varētu aptīt mani ap pirkstu, bet nu vairs ne! Ar braukšanu ir tāpat kā ar tortes cepšanu – visu vajag darīt mierīgi, secīgi un lai pa radio skan Dārziņa Melanholiskais valsis. Lote. Jūs pati izcepāt šo milzīgo torti? Kundzīte. Divdesmit olas, īsts lauku krējums, puskilograms sviesta... Lote O-o-o! Un es domāju, kas te tik labi smaržo.. Kundzīte. Vaniļa un kanēlis! Īsta torte, meitiņ, jācep trīs dienas, nevis kā televizorā rāda – trīsdesmit minūtēs trīs ēdieni! Jāsmejas! Kas tur var iznākt – tikai vēdergraizes! Arvīd, mierā, paskat, kā tas autiņš tev raustās! Pats saki, ka mašīna ir kā dzīva būtne...lai gan tam es nevaru piekrist...Bet, ja tev tā liekas, tad, kādēļ tu to nepasaudzē? Arvīds. Mašīna ir dzīva būtne, bet ne mana sievasmāte... Tā ir mans... Miks. Čoms! Arvīds. Precīzi! Čoms! Tā grib to pašu ko es un es gribu to, ko tā spēj dot. Mēs esam čomi, partneri, līdzgaitnieki, var pat teikt, ka greizsirdīgi mīļākie... Kundzīte. Arvīd, bērni! Arvīds. Kur? Kundzīte. Mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Pietiek jau, ka viņi televīzijā saskatās dievs vien zina ko, īstajā dzīvē tā taču nenotiek... Arvīds. Bet, goda vārds, sievasmāt, tā ir – ja es nebraucu, viņa gaida. Ja es kaut ko nesalaboju, viņa neapmierināti klab, kratās, čerkst un ecējas, kad salaboju – iet kā bitīte, maigi murrādama... Un naudu ēd... spēj tik maksāt!... Vai tā nav, puis? Miks. Ir gan! Kundzīte. Ak Dievs, vīrieši! Kad jūs būtu tik uzmanīgi pret savām sievām – viņas arī: gaida, priecājas par uzmanību, par dāvanām, kaut vai puķēm! Un ne tikai sieviešu vai Mātes dienā, starp citu! To tu atceries, puis, tev sava meitene jālolo tieši tāpat kā savs autiņš...kad viņš tev būs. Vai ne, meitiņ? Lote. To es atcerēšos! Kundzīte. (iekliedzas) Arvīd, pagrieziens, pagrieziens! Pabrauci garām! Mīļais Dievs, tagad gan nokavēsim, tā jau es zināju! Es teicu, izbrauksim ātrāk, bet nē, kur nu, vai tad te kāds manī ieklausās! Arvīds. Sievasmāt, tā ir tikai jubileja, nevis teātra izrāde, kas sāksies precīzi septiņos. Kundzīte. Bet man nepatīk nokavēt! Ja cilvēks saka, esiet divos, tad es arī gribu būt divos! Tas ir princips, bērni, – ja kas apsolīts, tad jāizpilda, lai arī citiem tas liekas tikai sīkums! No sīkumiem sastāv dzīve! Arvīd, kur tu tagad brauc? Kāpēc nevarēji vienkārši pagriezties? Arvīds. Tāpēc, sievasmāt, ka es šo ceļu zinu kā savu kabatu, jo esmu te piedzimis un uzaudzis. Mēs piebrauksim mājai no otras puses un, ticiet man, jūs būsiet tur precīzi divos. Ļausim Lidijai noņemt priekšautu un saķemmēt matus. Kundzīte. Nesauc savu māti par Lidiju, tas nu tiešām ir par traku! Dodiet man to puķu pušķi! Vai ar torti viss labi, nav sagriezusies šķībi? Tur ir vēl tāda paciņa ar lentīti, iedod man , meitiņ, labāk turēšu rokās, ka nesaplīst... Es gan gribu redzēt Lidijas seju, kad viņa to atvērs... nostaigājos pa veikaliem līka, kamēr atradu, kā viņai patīk... Arvīd, piebremzē, mums taču jāizlaiž bērni! (mašīna nobremzē) Lote. Liels paldies! Lai jums jauka svinēšanās! Miks. Paldies, uz redzēšanos! Pasveiciniet Lidijas kundzi! Kundzīte. Katrā ziņā, katrā ziņā! Kādi patīkami jaunieši... (durvis aizcērtas, mašīna aizbrauc.) Beigas 4. „Zaglis” Miks
Lote Raimis, apmēram 20-25 gadus vecs Nošvirkst mašīnas riepas un bremzes. Kāds ātrais braucējs apstājas burtiski blakus Mikam un Lotei. Raimis. Ei, stopētāji? Lecam un braucam! Miks. O, forši! Lote, nāc! Skaties kas par autiņu, kā no bildes! Lote. (čukst Mikam) Mik! Viņš pats apstājās... Vai tas nav aizdomīgi? Miks. Tad jau redzēs... Raimis.(priecīgi. Viņš visu laiku ir priecīgs!) Es jau pa gabalu sapratu – stopētāji. Pats esmu uz ceļiem izstāvējies līdz nelabumam, pazīstu jūs kā raibus suņus! Miks. Paldies! Esi ticis pie baigi labā braucamā? Raimis. Jā-ē-ē...Labais... Cita lieta... Man jau baigi patīk... Izbraukāšos uz velna paraušanu, nevarēs laukā dabūt... Autiņš pa pirmo, nav super klase, bet iztikt var, vispār – tā nekas, ko? Miks. Normāls braucamais! Seši ātrumi, visādi verķi... Benzīnu gan laikam tāds tanks rij uz velna paraušanu... Raimis. Nu... kas to lai zina, bāka pilna...Braukšu, kamēr sāks pīkstēt... Man patīk tādi, kur vecenes balss sāk murmulēt: degvielas līmenis zems... Kur vispār runā, nu, tie, kas rāda, kur braukt... Miks. GPS? Raimis. Toč! (attēlo) „Tagad brauciet taisni, bet pēc sešdesmit metriem pagriezieties pa kreisi...” Kā es, pie velna, varu zināt, cik ir sešdesmit metri? Miks. Tev taču, re, kur tāds stāv! Nekad neesi lietojis? Raimis. Jā? Šitas ir tas GPS? Velns, vo, tas ir labais! Tad es laidīšu pie muterītes, parādīšu šito brīnumu, viņa trieku dabūs, kad tā vecene ierunāsies... Saproti, sēžam mēs abi, braucam uz veikalu un šī pēkšņi; „Pēc piecdesmit metriem, lūdzu, nogriezieties pa labi...” (Raimis ir sajūsmā) Nē, nu tā būs hohma, to es garantēju! Paga!..Jā! Aizbraukšu pie Sanitas... nu, ir tāda... Vienmēr deguns gaisā, sprauslā, žmiedzas, gaida nez kādu princi... (Lotei) Zini, skuķīt, tie prinči nemaz tā ceļmalās nemētājas! Gaidīsi, gaidīsi, kamēr sagaidīsi piecdesmit ar astīti! Lote. Jūs man to sakāt? Raimis. Tev, tev! (Mikam) Šī tev arī tāda, ko? Deguns gaisā, acis bola, viss viņai, redziet, slikti! Es tādas pazīstu! Miks. Tad , kur tu nolēmi braukt – pie mammas vai pie Sanitas? Raimis. Vispirms pie muterītes, lai brīnās! Viņai vienmēr liekas, ka ar mani viss saies ķīselī, gaida, kad atnāks poliči un jautās, kur dēls. Salikusi manas mantiņas čemodānā, tu apjēdz? Lai būtu pa rokai, kad mani vedīs uz ķurķi! (smejas) A es tak vienmēr izlokos, saproti? Muterīte saka: kā tēvs, šis arī vienmēr tiek sveikā cauri... Miks. Kur viņš tagad? Raimis. Ķurķī, kur citur! Pienāk tak tas brīdis, kad uzraujies... tas jau obligāti! Vecais šito man ieborēja: dari kā zini, bet atceries, ka vienreiz tu uzrausies un būs jāsēž. A ko? Kas tur liels? Dzīves skola, vecīt. Tu neesi sēdējis? Miks. Nav gadījies... Raimis. Tad gaidi! Pienāks arī tev laiks! Bet šitā jaunkundzīte gan paciņas nenesīs... Lote. Es? Raimis. Ko, nobijies? (smejas) A tu nebaidies, vecenīt, ar mums nepazudīsi! Vai ne, čomak? Ja kāds uz mūsu āķa uzkožas, tad tas ir līdz zārka malai! Šito mana Sanitiņa vēl nesaprot... Vienreiz iedevi – mana uz mūžu! (Mikam) Paklau, palūri, kas tur bardačokā, varbūt kāda pudele noslēpta. (Lotei) A tu paskaties kabatās aiz sēdekļiem un tur tajā nodalījumā pa vidu... Mans sestais prāts saka, ka kaut kam tur ir jābūt! Miks. Tu nezini, kas ir tavā mašīnā?.. Raimis. A kas – viss man jāzina? Nu, ir tur kaut kas vai nav? Miks. Te ir tikai papīri, cigaretes... Raimis. Dod šurp! Tak jau dārgās... Ū-ū-ū... Marlboro... jā... Pudele ir? Lote. Ir. Viskijs. Kastē. Raimis. (iesvilpjas un iesmejas priekā) Vo, taisni tas, kas vajadzīgs! Nē, darām tā – šaujam pie Sanitas, lai šī redz – man ir autiņš, viskijs, cigaretes un divi tādi čomaki kā jūs... Smalkie, tas uzreiz redzams. Šī acis vien izbolīs, kļūs mīksta kā vasks... Ei, tas tepat vien ir, pirms Siguldas, tūlīt būsim klāt. Miks. Paklau, te ir papīri... Šī mašīna... vecais, tā taču nav tava... Raimis. Liecies mierā, laižam pie Sanitas, es tev saku, ar mani viss vienmēr ir štokos! Lote. (iekliedzas) Apturiet! Apturiet, man ir slikti! Es tūlīt vemšu! Mik! Raimis. (apstājas) Labi jau labi, lellīt... Re, kur krūmi... Nobijies, ja? Tu arī, vecais? Labs ir, tenterējiet uz priekšu paši, es laižu pie Sanitas! Čau! (ieslēdz baiso mūziku, uzgāzē un ir prom) Beigas 5. „Lēni un mierīgi” Lote
Miks Vīrietis, ap 70 gadus vecs Lote un Miks atkal uz ceļa. Lote. Kāpēc neviena mašīna neapstājas? Kas viņiem kaiš? Mēs taču neizskatāmies pēc lupatlašiem... Miks. Pacieties, gan jau būs... Lote. Man pietiek! Es tagad darīšu visu, lai mūs paņemtu... Grozīšos, ākstīšos, bet tu noslēpies krūmos... Miks. Beidz, kāda jēga... Nē, nē, neturi šito, tas ir žigulis! Lote. Kāda atšķirība! (mašīna lēnām piebremzē un apstājas) Lote. (atver durvis) Sveicināti! Vai paķersiet mūs kādu gabaliņu? Vīrietis. Sēdiet tik iekšā, sēdiet! Man mašīna tukša, es nekur nesteidzos... Lote. Paldies! (abi ar Miku iesēžas un durvis aizcērtas) Vīrietis. Re, kā palaimējās... Izbraucu no mājas, domāju – būs kādi stopētāji, paņemšu, aizvedīšu, kur vajag... Man jau patīk pabraukāt, kādreiz tā nobraukājos visu dienu, tad vakarā labāks miegs... Re, paskat, te vēl cilvēki kartupeļus vāc, vai tad nu nav tā kā par vēlu... Bet, kādēļ ne, laiks labs, rudens silts un garš šogad... Es savus jau novācu, man tāds neliels dārziņš – kartupeļi, bietes, burkāni... kāpostus gan visus noēda gliemeži... Agrāk tik traki ar tiem gliemežiem nebija, bet tā jau ir – jo vairāk neapstrādātas zemes, jo trakāk šie savairojas... Ja mani kaimiņi arī nopļautu tās grāvmalas, bet nepļauj... Es jau arī nevaru vairs tik daudz... Kur ta braucat, jaunieši? Miks. Uz Smilteni. Vai jums... es atvainojos, ceturtais ātrums nestrādā? Vīrietis. Ceturtais? Kā ne, strādā... viss iet kā pulkstenis... Bet es nesteidzos, ko nu to ceturto darbināsi, čunčinu ar trešo, tā palēnām, lai visu varu pa ceļam apskatīt... Re, šitā māja... pagājušā gadā vēl izskatījās pēc īstas baložbūdas, bet nu – pils. Sataisījuši, ka prieks skatīties... Ko ta Smiltenē darīsiet? Miks. Man tur vecmamma dzīvo, jāaizbrauc piepalīdzēt... Vīrietis. Ā, droši vien, malciņa jāsakrauj, varbūt vēl kāds darbiņš, ko? Pareizi, pareizi, vecajiem jāpalīdz... Es vēl ar visu pats tieku galā, nemaz savus Rīgas bērnus netramdu... Un vai ta šie ko zina vai māk? Sēž savos kantoros, pēta datorus... kas tas par darbu! Es vēl visu pats!... Vasarā jumtu savai būdai salāpīju, drusku bija sācis tecēt, tad trepes pieremontēju... Manai būdai nu jau būs kādi simtpiecdesmit gadi, vēl vectēva tēvs būvēja... Bet turas vecenīte. Un ziniet, kāpēc? Jo es viņu uzmanu, tur tas āķis... Tad viss iet kā smērēts, tāpat kā ar šito mašīnīti... Kad es to nopirku? Septiņdesmit sestajā gadā. Toreiz žiguļi vēl bija lielā cieņā, pati smalkākā mašīna, nedod dievs! Tad nu man arī tika, gandrīz pārsprāgu aiz lepnuma... Piešķīra man mašīnu par labu darbu. Jūs jau to nezināt, kā ir, kad piešķir par labu darbu... Gluži kā loterijā esi vinnējis. Pašam jau gan jāmaksā, tas nu tā...Bet es biju iekrājis, paldies dievam vēl pirms visām tām trakajām naudas maiņām... Dabūju savu žigulīti un, re, vēl šodien braucu... Lēni un prātīgi, tas ir galvenais... Tā teikt, lēnāk brauksi, tālāk tiksi... Toreiz uzreiz uzbūvēju garāžu, sieva kliedza un lamājās, bet es tik būvēju – mašīnai jāstāv zem jumta, ja gribi, lai tā kalpo... Un re, kalpo... (aiz mašīnas atskan satraukti signāli, kāds aiznesas garām signalizēdams) Nu, nu, nu! Kas nu par vainu? Ko brēkā? Yüklə 335,9 Kb. Dostları ilə paylaş:
|