239
nepieciešamību piedalīties Vissavienības komunistiskajās sestdienas talkās
124
un saglabāt
uzticību PSKP ideoloģiskajai vadībai. Šādā gadījumā politiskais diskurss manipulēja ar
metaforisku pagātnes notikumu izmantošanu, veikdams semantisku inovāciju, kurai vajadzēja
izmainīt aktuālo politisko procesu raksturojumu, pārnesot uz to novērtējumu vērtības, ko tas jau
bija aktualizējis, aprakstot šos vēstures notikumus.
Tomēr pat hipotētisks mēģinājums interpretēt gleznu "Pavasaris (V. I. Ļeľins)" tikai kā
politiskā diskursa vizualizāciju, saskartos ar atziľu, ka darbs satur tādus izteiksmes līdzekļus,
kuru lietojums minēto politisko diskursu nebūt nepadara vieglāk nolasāmu.
Lai gan politiskās propagandas nolūkiem var pieļaut visai lielu vides un cilvēku tēlu
vispārinājuma pakāpi, gleznas veidošanai izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi diezgan
radikāli apgrūtina politiskā diskursa uztveri:
mākslinieks acīmredzot attēlojis uzlecošu sauli, taču tās izstarotā gaisma
pretēji skatītāja vizuālajai pieredzei figūru apjoma modelējumā spēlē ļoti
nelielu lomu, lai gan gleznā nav norāţu uz kādu citu, domājams,
mākslīgā apgaismojuma avotu;
ľemot vērā Ļeľina vadīto boļševiku ieguldījumu Krievijas sabiedrības un
ekonomikas sagrāvē, arī vispārinātie ainavas elementi (aizlauztie koku
stumbri u. c.) var iegūt ambivalenta politiskā simbola raksturu, ko pēc
būtības neatsver arī koku stādi pusaudţa rokās;
tas, ka mākslinieks Ļeľina figūras stilizāciju saskaľojis ar pārējo figūru
tēlojumu, piešķir Ļeľina ķermenim nekad dzīvē nebijušas pagarinātas
proporcijas, kas faktiski var padarīt pietiekami divdomīgu arī visu jau
minēto politisko diskursu.
Tādējādi jāatzīst, ka līdz ar politiskā diskursa vizualizācijas nepieciešamību šī mākslas
darba tapšanu un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izvēli noteikuši arī no politiskā diskursa
loģikas neatkarīgi mākslinieciskie uzdevumi, kas nosacījuši gleznas vizuālās struktūras
izpausmes.
124
Iespējams, ka Vissavienības komunistisko sestdienas talku aktualizāciju 60. gadu nogalē un 70. gadu
sākumā nosacīja ne tik daudz propagandistiski apsvērumi, cik ekonomiskā nepieciešamība, kas izrietēja no
stagnatīvajiem procesiem PSRS ekonomikā. Bezmaksas darbadiena deva vērā ľemamus papildieľēmumus valsts
budţetam - tā, piemēram, ieľēmumi no 1972. gada Vissavienības komunistiskās sestdienas talkas bija aptuveni 600
miljoni rubļu.
240
Atbilstoši Grupas M proponētajai pieejai (II.2.1.4.) un jau ieskicētajam „skarbā stila‖
retorikas modelim (III.2.2), Edgara lltnera gleznas "Pavasaris (V. I. Ļeľins)" vizuālās retorikas
analīze būtu jāveido, izsekojot gleznas ikonisko un plastisko vēstījumu savstarpējām attiecībām.
Šādas analīzes sākumā būtu jāapzinās, ka, tā kā vienu un to pašu gleznas vizuālo elementu var
attiecināt gan uz plastisko, gan uz ikonisko diskursu
125
, abu diskursu starpā gleznas telpā apriori
pastāv konkurējoša spriedze. Spriedze veidojas ne tikai abu diskursu atšķirīgo funkciju dēļ vai
tamdēļ, ka plastiskais diskurss var piesavināties ikoniskā diskursa funkcijas nodot neatkarīgu
informāciju. Plastiskā diskursa uzbūves būtiskākais aspekts ir visu gleznas plastisko izteiksmes
līdzekļu attiecība pret gleznas pamatu veidojošo plakni. Ja ikoniskā diskursa un plaknes
attiecības raksturo savā ziľā nepārvarama pretruna, no plastiskā diskursa uzbūves viedokļa
plakne, uz kuras glezna veidota, ir vienīgais nemainīgais diskursa organizācijas līdzeklis.
Turklāt plakne attiecībā pret abiem diskursiem veic daţādus uzdevumus - ikoniskais
diskurss plakni integrē kā ikoniski nolasāmu gleznas fonu, kas var ne vien izpildīt noteiktas
kompozicionālas funkcijas, bet arī pietiekami efektīgi norobeţot gleznas virtuālo telpu no reālās
telpas.
Plastiskā diskursa līmenī gleznas plakne izpilda jau minētās organizējošās funkcijas un
realizē jebkuras konsekvences, kas izriet no plaknes ģeometriskās formas. Turklāt, tā kā plakne
ir plastiskā līmeľa būtiskākais elements, arī jebkurš pārrāvums plastiskajā diskursa galvenokārt
veidojas attiecībā pret plakni. Varētu pat pieľemt, ka jebkurš izpaudums uz plaknes neglābjami
nozīmē tās homogenitātes pārrāvumu.
Būtiskākais tomēr ir tas, ka, abiem diskursiem mijiedarbojoties ar gleznas plakni, tie
attiecībā viens pret otru izpilda normējošas funkcijas, proti, tie ir spējīgi vai nu pārvarēt
izveidojušos pārrāvumus, vai arī apvienot savstarpēji atšķirīgus elementus.
Tā, aplūkojot "Pavasari", būtu jāatzīmē, ka mākslinieks izmantojis ļoti līdzīgus
mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus funkcionāli un eksistenciāli atšķirīgu objektu tēlojumam.
Saskaľā ar Groupe M viedokli šāda plastiskā diskursa uzbūve, kas ļauj apvienot gleznas ikonisko
vēstījumu jaunā vizuālā kontinuitātē, ir 20. gs. glezniecības būtiskākā pazīme. Gleznā
"Pavasaris" mēs varam uzrādīt vismaz trīs lielas ikoniskā vēstījuma elementu grupas, kas
apvienotas ar plastiskajiem līdzekļiem:
125
Analizējamajā gleznā, piemēram, apaļais sarkanās krāsas laukums (vai, vēl precīzāk, no diviem
sarkanās krāsas laukumiem veidotais elements) vienlaicīgi ir gan plastiskā līmeľa elements, kuram
ir sava vieta gleznas formālajā kompozīcijā un tās kolorīta sistēmā, gan arī tiek uztverts kā saule gleznas
ikoniskajā vēstījumā
Dostları ilə paylaş: |