Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
275 Ilustrācija 69. Izvērsts mākslas un politikas attiecību un mākslas politisko funkciju mijiedarbības modelis. I+ - ideoloģijas modelis, P+ –propagandas modelis, I 0˅P+ –potenciālās ideoloģijas un propagandas disjunkcijas modelis, I 0˄P- –potenciālās ideoloģijas un post-propagandas konjunkcijas modelis, Po ˅I+ - potenciālās propagandas un ideoloģijas disjunkcijas modelis, Po ˄I- - potenciālās propagandas un post-ideoloģijas konjunkcijas modelis, I- –post - ideoloģijas modelis, P- - post - propagandas modelis. IF+ - ideoloģijas konstruēšanas funkcija PF+ –propagandas funkcija, IF 0 ˅PF + – potenciālās ideoloģiskās funkcijas un propagandas funkcijas disjunkcija, IF 0˄ PF - – potenciālās ideoloģiskās funkcijas un politisko mītu saglabāšanas funkcijas konjunkcija, PF 0 ˅IF + – potenciālās propagandas funkcijas un ideoloģijas funkcijas disjunkcija, PF 0˄ IF - – potenciālās propagandas funkcijas un ideoloģijas subversijas funkcijas konjunkcija, IF- –ideoloģijas subversijas funkcija, PF- – politisko mītu saglabāšanas funkcija. Turklāt būtu iespējams veidot izvērstu mākslas un politikas attiecību un mākslas politisko funkciju mijiedarbības modeli. Lai gan abus aplūkotos modeļus – mākslas un politikas attiecību modeli un mākslas politisko funkciju modeli - būtu iespējams vispārināt līdz tādai pakāpei, ka tos varētu uzskatīt par lielākā vai mazākā mērā analoģiskiem, tomēr no izvērstas daţādu mākslas un politikas mijiedarbes aspektu analīzes viedokļa būtu vēlams saglabāt to neatkarību, kas ļautu iezīmēt visus mākslas politiski angaţētības līmeľus: 276 1. politiski motivētas mākslas producēšanas, izplatīšanas un patērēšanas līmenī – izvērstais mākslas politisko funkciju modelis; 2. politiskā satura līmenī – izvērstais mākslas un politikas attiecību modelis; Nav grūti pamanīt, ka izvērstais mākslas un politikas attiecību un mākslas politisko funkciju mijiedarbības modelis ļauj pievērst uzmanību vairākiem mākslas un politikas attiecību aspektiem. Pirmkārt, to izvērsumam publiskajā un privātajā telpā. Ja pieľem, ka Edelmaľa minētās mākslas un politikas attiecību funkcijas raksturo mākslas un politikas mijiedarbību līmenī, kurš savulaik tika iezīmēts kā politiski motivētas mākslas producēšanas, izplatīšanas un patērēšanas līmenis, tad mākslas un politikas attiecību modelis apraksta politiskā satura līmeni, respektīvi, mākslas darba politiskās angaţēšanas līmeni, savukārt vizualitātes un tekstualitātes attiecību modelis apraksta paša mākslas darba kā tāda līmeni, kuru varētu identificēt arī kā mākslas darba individuālās politikas līmeni. Likumsakarīgi, ka mākslas politisko funkciju modelis tādejādi ilustrē mākslas darba iespējamās funkcijas publiskajā telpā, savukārt mākslas darba individuālās politikas līmenis paša mākslas darba funkcionēšanu, kas var realizēties arī privātajā telpā. Otrkārt, tas ļauj formalizēt un vienlaikus aplūkot vairākus mākslas un politikas attiecību aspektus. Tā, pievēršoties vienam no pretrunīgākajiem aplūkojamā perioda mantojumiem - sociālistiskā reālisma teorijai un tās aktualizācijas centieniem, var izdarīt sekojošos secinājumus. Izmantojot šo modeli var iezīmēt to mākslas un politikas attiecību un mākslas politisko funkciju jomu, kurā tika proponētas un realizētas sociālistiskā reālisma nostādnes. Šāda sociālistiskā reālisma daţādu aspektu shematizācija var kalpot par pamatu jaunu, vispārinātāku sociālistiskā reālisma koncepciju izveidošanai. Var pieľemt, ka sociālistiskā reālisms veidojās kā mēģinājums vienlaikus artikulēt un realizēt ideoloģijas konstruēšanas un propagandas funkciju, proti, mēģinājums artikulēt mākslas politiskās angaţēšanas sistēmu, to iekļaujot kopējā valsts ideoloģiskajā sistēmā, vienlaikus arī balstoties mākslas darbu potenciālajā ideoloģiskajā funkcijā un potenciālajā propagandas funkcijā. Vienlaikus iezīmējās arī disjunkcija starp potenciālo ideoloģisko un propagandas funkciju un potenciālo propagandas un ideoloģisko funkciju {PF0˅IF+, PF+, IF+, IF0˅PF+}. Sociālistiskā reālisma piemērošanas kontekstā tā galvenā pretruna izpaudās tajā, ka jau tā sākotnējā īstenošanas periodā sociālistiskā reālisma teorija, kura artikulēja ideoloģijas konstruēšanas funkciju, tika izmantota, lai maskētu un attaisnotu propagandas funkciju. Savukārt līdz ar atteikšanos no propagandas funkcijas XX kongresa norišu gaisotnē, un aktualizējoties politiskā mīta saglabāšanas funkcijai, kas iezīmējās kā dominējošais mākslas un 277 valsts attiecību veids līdz pat Padomju Savienības sabrukumam, sociālistiskā reālisma teorētiķi turpināja veidot teoriju, kurai vienlaikus bija jānodrošina iespaids, ka Padomju valsts un mākslas attiecībās pastāv 30. gados izveidotās modeļu lomas kontinuitāte, bet kuras ietvaros var atrast mēģinājumus atgriezties pie Ideoloģijas konstruēšanas funkciju teoretizēšanas. Tādejādi jau pašos sociālistiskā reālisma tekstos vēlajā padomju periodā iezīmējās objektīvu pretrunu klātbūtni nosakošas iezīmes {PF+,PF-, IF0˅PF+, IF0˄PF-}. Vēl pretrunīgāk sociālistiskās reālisma teorija iezīmējas, ja to konfrontē ar aplūkoto mākslas politiskās kontekstualizācijas līmeni, vai citiem vārdiem, ar aplūkoto mākslas un politikas attiecību modeli. Ar zināmām atrunām 129 , akceptējot Borisa Groisa savulaik izteikto viedokli, kurš tika aplūkots iepriekš, varētu pieľemt, ka pašu sociālistiskā reālisma teorijas totalitāti nosacīja Ideoloģijas modeļa diktētā vizuālā diskursa manipulatīvā totalitāte, tomēr līdz ar sociālistiskā reālisma teorijas iedzīvināšanas agrīnākajiem centieniem, mākslas politisko kontekstualizāciju nosacīja agresīvi centieni iedzīvināt tieši Propagandas modeli {I+,I0˅P+,P0˅I+,P+}. Arī jau aplūkotajā modeļu maiľas periodā 50. un 60. gadu mijā iespējamās atgriešanās pie Ideoloģiskā modeļa vietā īstenojās Post-propagandas modeļa attiecības. Tādejādi varētu pieľemt, ka sociālistiskā reālisma teorijas veidotajā kontekstā tika realizētas tieši Propagandas un Postpropagandas mākslas politiskās kontekstualizācijas centieni. Saatiecinot šīs attiecības ar mākslinieka mākslas darba līmenī realizētajām vizualitātes un tekstualitātes attiecībām, varētu savukārt secināt, ka mākslas politisko funkciju un mākslas politiskās kontekstualizācijas nosacītā teksta dominēšana mākslinieka un mākslas darba attiecību līmenī veicināja vēlmi pievērst lielāku uzmanību visiem tiem darba aspektiem, kuri varētu tikt saistīti ar tā vizualitāti pretstatot to tekstuālajiem naratīviem {I0˅P+, I0˄P- , P +, P-}. Runājot par darba vizualitāti un ar to saprotot visas tā vizuālās valodas pašvērtīgās kvalitātes, kuras tradicionāli ir pieľemts dēvēt par darba formālajām izpausmēm, un kuru kvalitāšu izmaiľas ir iespējams saattiecināt ar daţādiem mākslas un politikas mijiedarbības periodiem, uzsverot daţādu attiecību aspektu dominanci, varētu atspoguļot, kā realizācijas formu migrāciju no politiskās propagandas post-propagandas stāvokļa virzienā, kad par galveno 129 Tās tika jau savulaik minētas iezīmējot Groisa koncepciju. Tomēr vēl viena no atrunām varētu slēpties apstāklī, ka formalizējot Ideoloģiskā modeļa potenciālo propagandas funkciju, respektīvi, avangarda potenciālo totalitāti, mēs iezīmējam attiecības (PF 0 ˅IF + , PF 0˄ IF - , I+,I-), kas tieši nenosaka sociālistiskā reālisma izveides kontekstu, citiem vārdiem, saistība starp avangarda totalitātes potenciālo politisko totalitāti un sociālistiskā reālisma totālo mākslas valodas izmantošanu to pakļaujot politiskajai totalitātei, nav acīmredzama, bet drīzāk, joprojām uzlūkojama tikai kā intriģējošs pieľēmums. Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|