Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
41 Arī Valda Knāviľa savā tekstā, kurš tika publicēts „Doma 6‖ 34 , „Vai bija skarbais stils latviešu glezniecībā‖ (Knāviľa), mākslas un politiskā konteksta attiecības apskatāmajā periodā interpretēja uzsverot izteikti negatīvo mākslinieku un politikas mijiedarbības pieredzi 40. gadu nogalē un 50. gadu sākumā un mākslas un politikas attiecības 50. gadu otrajā pusē un 60. gadu sākumā, un arī vēlākajā laika periodā, interpretējot tikai no arvien mazākas politiskās kontroles un lielākas mākslinieku formālas izteiksmes brīvības attiecību viedokļa. Tiesa, noslēdzot savu pārlūkojumu, un vienlaikus uzdodot retorisko jautājumu par skarbā stila eventuālo vietu latviešu glezniecībā, Valda Knāviľa minēja, ka „Atkusnis balstījās ticībā sociālisma ideāliem, tam beidzoties, beidzās arī skarbais stils‖ (Knāviľa 201). Līdz ar to norādot uz kādu tā arī neizvērstu iespēju rast vēl kādu attiecību dimensiju starp izmaiľām ideoloģisko priekšstatu sistēmā un mākslinieciskajos izteiksmes līdzekļos. Jāpiezīmē, ka minētā izveidojusies mākslas un politikas attiecību interpretācijas shēma nav raksturīga tikai Latvijas mākslas pētnieku videi. Tās saknes ir atrodamas tajos padomju mākslas parādību vērtējumos, kuri izveidojās Padomju Savienībā 60. – 80. gados, kad daudzi 30. – 50. gadu politiskās un mākslas dzīves un mākslas izpausmju aspekti tika noklusēti vai apieti. Vienlaikus, arī vērtējot Latvijas 40. – 50. gadu padomju mākslas mantojumu, no tā klāsta tika izcelti tikai tie darbi, kuri atbilda jau šo vēlāko gadu desmitu estētiskajiem un arī ideoloģiskajiem priekšstatiem, virkni 40. – 50. gadu parādības izvairīgi interpretējot kā sekas iepriekšējo sasniegumu vienpusīgam noliegumam un zināma normatīvisma izpausmēm estētikā (Lāce "Ievads" 6), kuru rezultātā radās darbi, kas tika risināti „daļēji plakātiskā izteiksmē‖, un „izplatījās parādes un ilustratīvisma tendences, individuālā stila noliegums‖ (Lāce "Ievads" 7). Lai gan atsevišķos gadījumos 40. otrās puses un 50. gadu pirmās puses norises tika interpretētas, saskatot tajās arī kādus pozitīvus aspektus. Piemēram, uzsverot, ka „četrdesmito gadu otrā puse ir ļoti aktīvs, pat vētrains latviešu padomju glezniecības veidošanās posms‖, kurā „mūsu gleznotāju devums tiek samērots ar padomju mākslas kopējo līmeni‖ (Lāce "Ievads" 12). Vienlaikus tika minēts, ka „20. gadsimts izvirzīja mākslai jaunas – daudz sareţģītākas problēmas, kuras kanoniski izprastais peredviţľiku reālisms atrisināt nespēja‖ (Lāce "Ievads" 13) un, kaut arī „padomju glezniecībā jau četrdesmitajos gados potenciāli bija likti pamati jauna tipa reālistiskajai glezniecībai, respektīvi, tās jaunam attīstības lokam‖, tomēr „vadošā pagaidām palika peredviţľiku jau klasiskā reālisma metode‖, kura nosacīja to, ka „aizsākās vērienīga 34 Valda Knāviľa savu referātu konferencē nenolasīja, konferences organizatori, kā iemeslu minēja autores slimību. 42 laikmeta attēlošana ar akcentu uz tēlojošo, stāstošo momentu‖ un radās „zināma satura un formas pretruna‖, kuras ietvaros „forma piezemēja šo jauno saturu‖. Zīmīgi, ka nākamais posms latviešu padomju mākslā – skarbais stils - jau tika uzlūkots kā „iepriekšējā perioda „stāstošās glezniecības‖ pamatprincipu radošs dialektisks noliegums‖ (Lāce "Ievads" 15). Ar šo izveidojušos mākslas un politikas attiecību interpretācijas shēmu zināmā mērā sasaucās arī tādi pētījumi, kuru ietvaros to autori pievērsās kādam vienam, īpašam mākslinieciski stilistisko meklējumu aspektam, kas ļauj to akcentējot, vienlaikus neiedziļināties izvērstākā mākslas un politiskā konteksta mijiedarbības aspektu analīzē. Kā tādu pieeju piemērus var minēt Ievas Kalniľas „Netradicionālās mākslas izpausmes Latvijā: 1972. – 1984.‖ (Kalniľa), Māras Traumanes „Hiperreālismam tuvās parādības Latvijā: 1970. – 1990.‖ (Traumane) un Nataļjas Sujunšalijevas „Abstraktās glezniecības sākumi Latvijā: 1956. – 1985.‖ (Sujunšalijeva). Tā kā minētā konference bija viens no konsekventākajiem mēģinājumiem pievērsties 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslas parādību izvērtējumam Latvijas mākslas zinātnē 20. gadsimta nogalē, tad, likumsakarīgi, tās ietvaros tika artikulētas arī citas pieejas. Par radikāli atšķirīgu no iepriekšminētās pieejas var tikt uzlūkots Alekša Osmaľa mēģinājums rast sociālistiskā reālisma un reālisma attiecību pārvērtējumu, kritiski pārskatot virkni tradicionālu priekšstatu. Aleksis Osmanis savā tekstā „Skats uz reālismu un sociālistisko reālismu‖ pievērsa uzmanību tam, ka 20. gadsimta 30. gados daţādu variantu reālisms izplatījās daţādās zemēs neatkarīgi no tajās pastāvošas aktuālās politiskās sistēmas (Osmanis). Protams, minētā atziľa nav novatoriska attiecīgās problēmas pētniecības kontekstā, tomēr atšķirībā no, teiksim, Borisa Groisa, Aleksis Osmanis sociālistisko reālismu neinterpretēja kā jaunu avangarda izpausmi, bet kā vienu no reālisma formām, varbūt pat pēdējo reālisma izpausmi 20. gadsimtā. Protams, Alekša Osmaľa pieeja ir pretrunīga, jo jautājums par to, vai sociālistiskā reālisma jēdzienu var izmantot kā noteiktu mākslinieciski stilistisku izpausmju kopuma raksturojumu ir visai diskutējams. Turklāt, arī pats Alekss Osmanis sociālistisko reālismu interpretē mazliet plašāk nekā tikai citu reālisma formu. Tomēr Alekss Osmanis savā tekstā izsaka virkni vairāku vērā ľemamu pieľēmumu. Tā Osmanis norāda, ka līdz ar vispārzināmo sociālistiskā reālisma saistību ar 19. gadsimta krievu kritizētājreālismu un neoklasicisma tradīcijām, mazāk ir pievērsta uzmanība tā saistībai ar romantiskajiem un simboliskajiem aspektiem, kā arī stilizējošajiem tēla Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|