Lelde Stumbre „Stopētāji” radioseriāls „Stopēsim”

Lote. Jā.

(Mašīna apstājas. Lote un Mikus izkāpj) Paldies, uz redzēšanos.

Astra. Ei, pagaidi!

Lote. Ko?

Astra. Nu... tu nesaki savai mammai visu to, ko es te sarunāju, labi? Nav jau tik traki... viņa ir laba rakstniece, tā visi saka... Labi?

Lote. Labi. (mašīna aizbrauc)

Miks. Tātad, Leldes Stumbres meita, ko?

Lote. Un kāpēc ne?

Beigas.

30. „Pareģis”

Lote un Miks ceļmalā. Osvalds – ap 60 gadus vecs

Miks. Pēc stundas būsim Smiltenē. Mums jābūt. Citādi vecmamma mani nožmiegs... Viņai nepatīk, kad kavējas... Kad jāiet pie galda, visiem jābūt.

Lote. Nomierinies, būsim. Vari taču piezvanīt un...

Miks. Nevar. Vecmamma to necieš.

Lote. Ko viņa necieš?

Miks. Ja zvana un saka, ka aizkavēsies. Ja ir sarunāts un pateikts, tad tā tam arī jānotiek. Nekāda atrunāšanās vai atvainošanās. Viņa vienkārši nomet klausuli.

Lote. Vecmamma ar raksturu.

Miks. Un kā vēl! Re, brauc. Tāds paplucis autiņš, bet...

Lote. Bremzē...

(Abi pieiet pie auto, atver durvis)

Miks. Labdien! Mums vajadzētu tikt līdz Smiltenei...

Osvalds. Kāpiet tik iekšā! Pametiet tos maisus kaut kur... un, ja vēl kaut kas, tad tik pakrāmējiet tālāk, lai ir brīva vietiņa... Kur ta dodaties? Uz Smilteni pie vecmammas?

Miks. Jā...

Osvalds. Dzimšanas diena, ko?

Miks. Jā...

Osvalds. Tad jābūt punktīgi, kavēties nedrīkst. Vecie jau tādi ir – ja kas pateikts, tad pateikts un tas ir kā „āmen” baznīcā. Galds saklāts, krāsns iekurināta, kafija uzvārīta, viss gatavs un, kad pasaka „lūdzu, ciemiņi, pie galda”, tad visiem jāiet. Ja kāds nokavējies, pats vainīgs, dabūs tikai atlikumus.

Miks. Jā...

Osvalds. Bet, kur tad dāvana? Laikam tikai piecītis vien ir kabatā?

Miks. Jā...

Osvalds. Nekas! Par piecīti arī var smuki iepirkties un vecmammai būs prieks. Galvenais, nenopirkt tādas puķes kādas viņai dārzā, var kaut ko eksotiskāku. Nu, un, protams, torti. Tikai ne plātsmaizi. To viņa pati uzceps labāk par visām pasaules ceptuvēm. Torte un puķes, par piecīti sanāks! Ko ta braucāt no Rīgas ar līkumu?

Miks. Ar kādu līkumu?...

Osvalds. Nu... cauri Līgatnei. Nekāds lielais līkums jau nav, bet tomēr... Man Līgatnē dzīvo pusbrālis, šad un tad tur iegriežos. Vakar viņš zvana, prasa, kad būšu. Bet es saku: esmu jau pie tavām durvīm... (iesmejas) Brīnījās...

Miks. Brīnījās?

Osvalds. Kad cilvēks tā no sirds brīnās, man sirds dzied un gavilē! Pamēģiniet jūs arī!

Miks. Ko pamēģināt?

Osvalds. Nu... tā teikt... iepriecināt, vai? Re, meitene tev blakus – vai nu viņai nepatiks pārsteigumi? Teiksim, gredzentiņš, kas piesiets pie cimdiņa...

Lote. Kāds gredzentiņš?

Osvalds. Nu tak... parastais! Vai tad neko vēl neesat runājusi, ka kauliņus jāmet kopā? Nē, es jau neko, nav mana darīšana, tikai visi datumi uz aprīļa mēnesi būs aizņemti...

Lote. Kādi datumi?

Osvalds. Lai nu paliek... pašiem jātiek galā, es ar, kā tāds ķēms, visur maisos pa vidu... Bet nedrīkst. Turi muti un brauc.

Lote. Ko - nedrīkst?

Osvalds. Neko. Viss. Mute ciet.

Lote. Es neko nesapratu... (Mikam) Tu kaut ko saprati?

Miks. Nē...

Osvalds. Vecmammai astoņdesmit?

Miks. Jā...

Osvalds. Vēl seši gadiņi... bet turēsies žirgta un pie skaidra prāta.

Miks. Ko?

Osvalds. (apstādina mašīnu) Nu tā, esam atbraukuši. Es metīšos te iekšā, pa meža celiņu, tur neviena nebūs un paliks vieglāk.

Miks. Jākāpj laukā? Paldies, ka...

Osvalds. Man , redz, puis, tā tāda kā slimība – tikko kādu redzu vai satieku, vai, nedod dievs, parunājos, tā uzreiz visa bilde acu priekšā un tā vien gribas visu izstāstīt, brīdināt, ieteikt kaut ko. Bet, redzi, nedrīkst. Nedrīkst. Katram jādzīvo sava dzīve un jāklūp vai jāceļas, kā nu katrs to prot un var... Neko nedrīkst teikt priekšā. Tad nu visu labu, bērni! Sveiciniet vecmammu, lai dzīvo sveika un vesela!

Miks un Lote. Paldies... Visu labu...

(Mašīna aizbrauc)

Lote. Tu kaut ko saprati?

Miks. Kaut kāda slimība? Kāda slimība? Bet par vecmammu viņš pateica visu kā ir, ko?

Lote. Vienreizēji... Ekstrasens? Burvis? Laika vecis...

Miks. Ko viņš teica par to gredzenu? Un aprīli? Kas būs aprīlī?

Lote. Es nesapratu absolūti neko!

Beigas.

31.” Ceļu inspektors”

Miks un Lote.

Linards – ap 75 gadus vecs

Inspektors Strautiņš – ap 30 gadus vecs

Lote. Neticami! Mēs atkal stāvam uz šosejas! Neticami! Tavs brālēns piedāvāja aizvest mūs uz Rīgu, bet tu – atteicies!

Miks. Man likās, ka tu negribi braukt ar viņu. Man likās, ka tev patīk stopēt...tu pati teici...

Lote. Ko es teicu?

Miks. Stāstīji vecmammai visus tos gadījumus, kas mums bija stopējot... tādēļ man liekās, ka tev patīk...

Lote. Nenormālais.

Miks. Jā, dīvaini, ka es nevaru uzminēt, ko tu domā, ja kaut ko saki...

Lote. Es vienkārši izklaidēju tavu vecmammu un nomierināju viņu, skaidrojot, ka stopēšana nav dzīvībai bīstama... Bet, zini, es labprāt būtu braukusi ar tavu brālēnu uz Rīgu, nevis drebinājusies uz šosejas...

Miks. Tad tā arī vajadzēja pateikt!

Lote. Ak Dievs!

Miks. Redzi... viena bremzē... Tūlīt būsim siltumā! (mašīna piebremzē). Labdien! Mēs uz Rīgu!

Linards. Vai nē... tik tālu es nebraukšu...Bet kādu gabalu līdz Vaivei gan... Sēdiet tik iekšā!

Lote. Vai, jums te puķes! Es nolikšu drusku maliņā. (abi iesēžas) Laikam dodaties uz kādām svinībām?

Linards. Uz kapiem.

Lote. Ā... atvainojiet...

Linards. Nav jau tik traki, vienkārši lēnā garā apbraukāju visus savus vecos čomus...karavīrus... Vasarās uz kapiem nebraucu, tikai rudenī vai ziemā. Tad tur ir kluss un tukšs, varam tā mierīgi parunāt... Un viens pats, bez sievas. Sievietes, atvaino, meitiņ, tarkšķ bez apstājas.

Miks. Un daudzi šitā jāapciemo?

Linards. Nu jā... ir tāds bariņš... iesauca mūs vācieši, tad krievi te plosījās, tagad, kad nu varētu tā daudzmaz mierīgi dzīvot, aiziet viņi man viens pēc otra... Gan jau pašam arī pienāks kārta, tad satiksimies. Bet kamēr varu piesēst pie stūres un mans vecais autiņš velk, braucu...

Lote. Vai, policija!

Linards. Redzu, redzu... nez ko savajadzējies...Man šajā ziņā sirds mierīga, savu veco braucamo uzpasēju, viss tur iekšā viņam spīd un laistās...Labi...piebrauksim malā... (mašīna apstājas. Pienāk inspektors.)

Inspektors. Ceļu policijas inspektors Strautiņš. Lūdzu jūsu dokumentus – autovadītāja apliecību un automašīnas reģistrācijas apliecību.

Linards. (meklē dokumentus) Tepat jau ir... vai kas noticis? Pārkāpām, vai?

Inspektors (neatbild, bet paņem dokumentus un aiziet)

Miks. Man liekas, nekas tāds nenotika. Braucām ar astoņdesmit, uguņi ieslēgti...

Linards. Gan jau būs viss labi. Puišiem garš laiks, tad nu apstādina...

(Pienāk inspektors.)

Inspektors. Nu, Linard... uz kurieni braucam?

Linards. Kā lūdzu?

Inspektors. Jums, Linard, ir deviņdesmit pirmā gada auto... tālu esat sataisījies? Pie tam... ar pasažieriem?

Linards. (brīdi klusē) Mēs esam pazīstami?

Inspektors. Ko?

Linards. Es prasu, vai mēs esam pazīstami, ka tik jestri saucat mani vārdā? Manā autovadītāja apliecībā tak uzrakstīts arī uzvārds.

Inspektors. Jums nepatīk, kā es jūs uzrunāju?

Linards. Nepatīk gan. Jūs arī maestro Raimondu Paulu, kad apturēsiet, sauksiet par Raimondu? Vai Ingūnu Sudrabas kundzi? Nu, Ingūna, kāpēc nedeg miglas lukturi? Ko? Tā viņš ir, jaunais cilvēk, jums es nekāds Linards neesmu, tikai savai sievai un draugiem.

Inspektors. Izkāpiet!

Linards. Kādēļ? Kaut kas nav kārtībā?

Inspektors. Izkāpiet! Mašīna tiks pārmeklēta. Atkāpieties desmit soļu attālumā!

Linards. Nekustēšos ne no vietas. Vispirms pasakiet, kas par vainu. Vai uzrādiet kratīšanas orderi.

Inspektors. Mēs drīkstam pārmeklēt automobili, ja ir aizdomas par noziedzīgām darbībām.

Linards. Skaidrs. Kādām?

Inspektors. Man tas jums nav jāpaskaidro!

Linards. (mierīgi) A man pie pakaļas. Nepaskaidrosiet, nekustēšu ne no vietas un mašīnu neatvēršu. Varam te dirnēt kaut visu nakti.

Inspektors. Jūs gribat pretoties policijai?

Linards. Es nepretojos, man ir liecinieki. Vienkārši gribu zināt, kāpēc mani uzrunā vārdā kā tādu puiku un kādēļ mašīnā būs kratīšana. Redzi, dēls, es esmu vecs zaldāts, izgājis caur uguni un ūdeni, mani tik lēti neiebaidīsi.

Inspektors. Es izsaukšu papildspēkus.

Linards. Kaut visu armiju.

(Abi klusē. )

Lote. (inspektoram) Varbūt jūs vienkārši varētu viņu uzrunāt uzvārdā?... Ar cieņu...kā vecāku cilvēku...

Inspektors. Mums ir tāds rīkojums, kā jūs nesaprotat! Jau nez kurais man bļauj ģīmī, ka viņam ir uzvārds... It kā es to nezinātu! Bet mums ir rīkojums: uzrunāt vārdā! Lai nodibinātu ciešāku kontaktu...

Lote. Un sanāk? Nodibināt to kontaktu?

Inspektors. (atdod dokumentus) Brauciet.

Lote. Paldies. Skaidrs, ka jūs neesat vainīgs, vienīgi tas izklausās... nu, saprotiet... kaut kā necienīgi... šis vīrs taču ir daudz vecāks par jums...

Inspektors. (iebrēcas) Brauciet!

Linards. Labi. Brauksim. Visu labu, dēls.

(mašīna tiek iedarbināta un sāk braukt)

Miks. Tas bija labais...

Lote. Bet viņš tiešām nav vainīgs... Un, kad es iedomājos... ja nu tiešām viņš aptur Raimondu Paulu... šausmas!

Beigas

32. „Vasaras gaiss”

Miks un Lote.

Vineta – ap 27 gadiem

Miks. Nāc šurp, tev zils deguns... (apskauj Loti) Paklau, nedusmojies...es saprotu, ka ir auksts un vajadzēja braukt ar autobusu. Šis ir pēdējais brauciens, labi? Līdz Rīgai un viss. Vairāk tevi nemocīšu.

Lote. Bet pavasarī? Tu gribēji braukt pa Eiropu...

Miks. Tad jau redzēsim.

Lote. Es braukšu ar tevi.

Miks. Ko? Ko es dzirdu? Kas noticis Lotiņai, esi pavisam sanīkusi, prātiņš sašķiebies?

Lote. Izbeidz! Nopietni! Kāpēc ne? Man tīri labi patīk... Nu labi, tagad ir auksts, bet pavasarī taču tā nebūs... Un vai es neesmu laba ceļabiedrene? Neesmu?

Miks. Esi, esi... No lellītes esi kļuvusi par cilvēciņu.

Lote (sašutusi). Miku! Skaties, brauc! Pamēģināsim! Jā, jā... bremzē... nu, malacītis! (abi pieskrien pie mašīnas. Tajā sēž Vineta) Sveicināti! Vai paņemsiet mūs?

Vineta. Uz kurieni jūs gribat tikt?

Lote. Līdz Rīgai!

Vineta. Ai, nē, atvainojiet, es nebraucu uz Rīgu! Es braucu uz Siguldu! Atvainojiet!

Lote. Tas jau nekas, mēs Siguldā nostopēsim citu mašīnu!

Vineta. Jā? Ā... tad jau gan! Sēdieties! Tas ir tik interesanti – stopētāji! Es nekad neesmu stopējusi, visi runā, ka tas esot šausmīgi bīstami, visādi nenormālie taču brauc pa ceļiem, vai ne? Jums gadījās kādi nenormālie?

Lote. Vispār... laikam nē, vai ne, Mik? Vai mums gadījās nenormālie?

Miks. Viens savā mašīnā veda kazu, atceries?

Vineta. Ak dievs! Šausmīgi!

Lote. Jā, bet pats šoferītis jau nebija nenormāls.

Vineta. Vienalga, tas ir briesmīgi! Es tādā mašīnā nesēstos iekšā, neparko! Nē, nopietni, pie kazas, ārprāts! Tāpat jau ar to mašīnu ir visādas problēmas, Aldis...mans draugs... tik to vien dara, kā atkal kaut ko skrūvē, labo un tīra...Tad vēl tās ... kā to sauc... nu, kur visu pārbauda...

Miks. Tehniskās apskates.

Vineta. Tieši tā! Manu mašīnu vienmēr aizved Aldis, bet es stāvu blakus. Nu, saprotiet, tāpat vien, smukumam... Aldis gan saka, ka man arī kaut kas jāsaprot, bet es tā nedomāju. Kāpēc sievietei būtu kaut kas jāsaprot? Jābrauc un viss, nekas cits nav jāsaprot! Priekš tam ir vīrieši! (mašīnā kaut kas sāk klabēt, visi apklust un klausās) Kas tas ir? Jūs dzirdat?

Miks. Izklausās, ka riepa...

Vineta. Ak dievs, tas tikai vēl trūka! Es taču šodien vēl prasīju Aldim, vai varu braukt, vai viss ir kārtībā! Nē, man patīk! Beigās vēl stāvēšu uz ceļa!... Varbūt nav tik traki? Apstāsimies? Vai jūs varētu paskatīties?

Miks. Labi.

(mašīna apstājas. Miks izkāpj.)

Vineta. (Lotei) Viņš kaut ko saprot no mašīnām? Es negribu tagad braukt uz servisu, varbūt līdz Siguldai izturēsim? Kāpt tagad laukā, aukstumā, fui!

Miks. (atgriežas, iekāpj) Viens no dubļu aizsargiem bija saplīsis un karājās mata galā, sitās pret riteni... Re, es to vienkārši norāvu.

Vineta. (iedarbina mašīnu, sāk braukt) Paldies dievam! Es jau nobijos, ka vajadzēs braukt uz servisu.

Miks. Bet vasaras gaiss riepās jums ir nomainīts, vai ne?

Vineta. Kas? Vasaras gaiss?

Miks. Novembrī vienmēr tas jāizdara – jānomaina visās četrās riepās vasaras gaisu pret ziemas gaisu.

Vineta. Kā? Nu, es nezinu...Kāpēc?

Miks. Redziet, vasarās gaiss ir piesārņotāks, brauc vairāk mašīnu, ir arī lielāks putekļus daudzums, tas viss nonāk riepās un nosēžas uz malām, riepām tad ir lielāka slodze. Ziemas gaiss ir tīrāks un vieglāks, saprotiet?

Vineta. Jā... tiešām...

Miks. Tas ir vienkārši – piebrauciet benzīna tankā pie gaisa sūkņa, izlaidiet visu vasaras gaisu no visām četrām riepām un piepumpējiet ar ziemas gaisu.

Vineta. Ā... jā, tas ir vienkārši! Nesaprotu, kādēļ Aldis to nav izdarījis! Nu tagad viņš man norausies, vienmēr smejas, ka es neko no mašīnas nesaprotu, ka esmu tāda un šitāda muļķīte, bet pats! Nav nomainījis vasaras gaisu riepās! Nu es viņam to iebakstīšu degunā, lai nedomā! Forši, tas man patīk! Arī es varēšu viņam pateikt, ka kaut ko tomēr saprotu! Citādi apnicis – uzskata mani par kaut kādu blondīni! Re, Sigulda! Kur jūs izlaist?

Lote. Jūs droši vien, brauksiet iekšā? Tad mēs izspruksim pie luksofora.

Vineta. Labi! Tā! Varat lekt laukā!

Lote un Miks. Paldies! Uz redzēšanos!

Vineta. (priecīgi) Paldies jums!

(Miks un Lote smiedamies un sprauslādami izlec no mašīnas)

Beigas.

33. „Draugi”

Miks un Lote. Viņi stāv uz šosejas aiz Siguldas un mašīnas brauc garām viena pēc otras.

Lote. Tad šoziem tā ir pēdējā mašīna? Pēdējā? Patiešām?

Miks. Es taču tev apsolīju. Pēdējā.

Lote. Nu, redzēsim, redzēsim... Bet tad pēdējo vajadzētu tādu... tādu īpašu... tādu... Skaties, redzi, tā...

Miks. Nē, nē, tā nav īstā, pagaidīsim. Sarkana, apnikušas tās sarkanās... Tev auksti?

Lote. Nē. Labi, pagaidīsim. Varbūt to? Nē, pelēka, tā arī neder, pelēka – tas ir garlaicīgi. Melnu arī nē – drūmi... Gaidīsim dzeltenu, labi? Spilgti dzeltenu! Vai lillā! Ko saki?

Miks. Bet ja nu... skaties... žigulītis...hipsterīgais... Atceries, tu gribēji hipsterīgu žigulīti... Izkrāsots kā konfekte...

Lote. Bremzē... Bet tas taču... pagaidi, goda vārds, tas taču Aldis! Ei! Čau! Kur jūs te gadījāties?

(mašīna apstājas un no tā smejoties un sasaucoties izbirst trīs cilvēki – Paula, Jānis un Aldis.)

Aldis. Re, ka noķērām jūs uz ceļa!

Paula. Es gan cerēju, ka viņi stāvēs kaut kur aiz Siguldas, nosaluši, neēduši, zaudējuši jebkādas cerības! Un tad parādāmies mēs – glābēji!

Lote. Bet, kā jūs zinājāt? Mik! Tu piezvanīji!

Miks. Neko es nezvanīju...

Paula. Piezvanīja, piezvanīja labais Mikiņš, kurš cēlsirdīgi nolēma, ka meitene nedrīkst vairs salt uz šosejas!

Lote. Tiešām, Mik?

Jānis. Tagad būs tāds skats, ka es tūlīt apraudāšos...

Paula. Beidz, nīgrais, tas ir tik mīļi! Nāciet, ejam uz mašīnu, tur ir vēl viens pārsteigums no tava bučmūlīša Mikiņa!

Jānis. Ak dievs, es tūlīt ģībšu...

Lote. Kāds pārsteigums? Es gribu pārsteigumu, vienalga, lai kāds tas arī nebūtu! Un kājas man jau sen sastingušas kā koka gabali!

(Visi trokšņaini sasēžas mašīnā)

Miks. Man ir tāda sajūta, ka šitā mašīnīte tūlīt vienkārši sadalīsies pa sastāvdaļām...vai tā ir paredzēta vairāk kā diviem braucējiem?

Aldis. Šitā mašīna, vecais, tur ne to vien, te ir īsti dzelži...

Lote. Kur ir pārsteigums?

Jānis. Paula, pie tevis?

Paula. Jā jau jā! Oplā! Vualā! Mīļā Lotiņ, apsveicam tevi dzimšanas dienā!

(Visi dzied nesakarīgi, bet skaļi : Sveiks lai dzīvo!)

Lote. Ak Dievs... ai! Cik jauki! Šampanietis... ai, ēdamais! Pīrādziņi, kebabi... Kūciņas! Ak Dievs, ak dievs, cik burvīgi! Un es vēl tieši domāju... Nu, Mik, tu gan esi!

Miks. Ko? Kas? Ko es tādu izdarīju?

Lote. Tu esi... vislabākais!

Jānis. (brīdinoši) Es tūlīt raudāšu!

Paula. Es arī! Bet vai tas nav mīļi! Nē, vai tas nav mīļi? Viņš taču piezvanīja, palūdza visu nopirkt, pierunāja Aldi atbraukt... vai tas nav mīļi?

Jānis. Es jau raudu. Vai varbūt tomēr attaisīt šampanieti?

Lote. (sabučo Miku) Paldies... Tas bija ... ļoti jauki... Tas bija labākais brauciens visā šajā laikā... (iečukst viņam ausī) Tu zini, ka es tevi mīlu, nekrietnais viltniek?

Miks. Pirmā dzirdēšana...

Paula. Šampanieti, šampanieti! Vēlāk varēsiet bubināt un dūdot! Tagad visi dzeram šampanieti, pat Aldītis, jo tev speciāli tika nopirkts Mežezers! Visi uz Lotiņas veselību!

(Paukšķ šampanieša korķi, skan smiekli, izsaucieni un mašīna aizbrauc tālumā...)

Beigas.