VALSTS LOMA TIRGUS
EKONOMIKĀ:
MŪSDIENU TEORIJA
UN PRAKSE
Dainis Zelmenis
RSU asoc. profesors
Šī ziņojuma mērķis ir mēģināt parādīt to
optimālo lomu, kādu valstij ar tās
ekonomiskās un politiskās varas aparātu
vajadzētu spēlēt mūsdienu tirgus ekonomikas
norisēs, tajā skaitā arī Latvijā.
Kā arī noskaidrot, kad, kāpēc un kā laika
gaitā ir mainījušies ekonomikas teorētiķu
uzskati tikai vienā ekonomisko jautājumu
kopā, proti - valsts loma un vieta tirgus
ekonomikas norisēs.
Klasiskās jeb ekonomiskā liberālisma skolas pārstāvji paredzēja valstij pavisam
citu lomu nekā to bija ierādījuši merkantilisti.
Šo jauno valsts funkciju ļoti trāpīgi izsaka vēl mūsu dienās populārā formula
„Laissez faire, laissez passer” (franču val.: ļauj rīkoties, ļauj paiet garām), kuru
ekonomiskās domas apritē pirmais ir ieviesis franču ekonomists, viena no
klasiskās skolas novirzieniem, fiziokrātu, pārstāvis Fransuā Kenē (Francois
Quesnay, 1694. – 1774.).
Rūpnieciskais kapitāls šajā laikā jau ir tiktāl nostiprinājies, ka var atļauties
pateikt savas valsts aparātam: „Paldies, tālāk mēs paši …” Klasiskās skolas
pārstāvjus vieno stihisko tirgus spēku visvarenības atzīšanas princips, t.i., atziņa,
ka tirgus ir perfekts pašregulējošs mehānisms, ticība, ka tirgus spēku
„neredzamā roka” visu noliks pareizajās vietās, ka valstij ar savu regulējošo
darbību šajā tirgus spēku spēlē nav jāiejaucas. Valstij ir jāgādā tikai par mieru,
drošību un kārtību, t.i., nosacīti runājot, jāpilda „naktssarga funkcijas”.
K lasiskās jeb liberālās ekonomistu skolas redzamākā pārstāvja -
angļu ekonomista Ādama Smita (Adam Smith, 1723. – 1790.)
zinātniskā darbība aizsākās vēl manufaktūru ražošanas periodā, bet
turpinājās jau rūpnieciskā apvērsuma periodā, kas, kā zināms, Anglijā
norisinājās no 18.gs 60.gadiem līdz 19.gs. pirmajām desmitgadēm.
Ārējā tirdzniecība bija pārstājusi būt vienīgais valstu
bagātības avots. Preču ražotāji jau bija tiktāl nostiprinājušies, ka
tiem vairs nebija nepieciešamas protekcionistiskas muitas barjeras.
Lai sekmīgi darbotos iekšējā tirgū, valsts līdzdalība preču ražotājiem
arī vairs nebija nepieciešama.
Merkantilistu ieteikumiem bija zudusi ekonomiskā jēga.
Piedevām Eiropā šajā laikā plaši izplatījās Apgaismības laikmeta
idejas, kuras aktīvi slavināja gan personības, gan gara brīvību. Tāpēc
nebūs daudz pārspīlets sakot, ka kapitālisms jeb tirgus
ekonomika tā pa īstam ir uznākusi vēstures arēnā 18.gs. gaitā
„ar brīvības karogu rokās”.
Klasiskās politiskās ekonomijas skolas laika biedrs, vācu ekonomists
Fridriham Listam ( Friedrich List, 1798. – 1846.), ārējās tirdzniecības
brīvības jautājumos bija pavisam cita nostāja kā klasiskās politiskās
ekonomijas skolas pārstāvjiem. Tajā laikā tik populāro fritreiderisma
principu starpvalstu tirdzniecībā, kuru tik enerģiski aizstāvēja Anglija,
Fr. Lists mēdza saukt par ekonomiski vairāk attīstītās valsts
savtīgo ekonomisko interešu maskētu lobēšanu, uzstājot, ka
mazāk attīstītam valstīm esot tiesības uz „audzinošu
protekcionismu”.
Fr. Lists sava galvenā darba „Politiskās ekonomijas nacionālā
sistēma” ievadā norāda, ka „ne par vienu citu politiskās ekonomijas
sadaļu starp teorētiķiem un praktiķiem nevalda tik lielas
domstarpības, kā attiecībā uz starptautisko tirdzniecību un
tirdzniecisko politiku.” Fr. Lists trāpīgi norāda, ka arī pati Anglija,
pirms kļuva par fritreiderisma sludinātāju, ilgstoši ir
„slēpusies aiz protekcionistiskām muitu barjerām.
Fr. Lista devums ekonomiskās teorijas attīstībā
mums šodien ir nozīmīgs ar to,
ka viņš ekonomiskos procesus un to
likumsakarības ir skatījis nevis tikai kā
teorētiskas abstrakcijas, kā objektīvas
patiesības vienmēr un visur,
bet gan piesaistot tās konkrētas valsts
konkrētai ekonomiskajai videi.
Fr. Lists uzskatīja, ka katrai valstij ir ejams savs attīstības ceļš, tai ir
jāseko savas valsts attīstības likumiem un tai vajag izstrādāt savus
ekonomiskās politikas noteikumus.
Šādā traktējumā „politiskā ekonomija” faktiski pārvēršas par
„nacionālo ekonomiju”, kuras uzdevums ir noteikt vislabākos
priekšnoteikumus nācijas ekonomiskā potenciāla attīstībai.
Ja Ā.Smitam un viņa sekotājiem ekonomiskajā dzīvē kā
saimniekojošie subjekti mehāniski darbojas kaut kādi abstrakti
indivīdi, tad, pēc Fr. Lista domām, saimniekojošais subjekts ir
konkrēta nācija, kas ir apvienojusi savus ļaudis sabiedrībā.
Kaut arī kopš Fr. Lista galvenā teorētiska
darba „Politiskās ekonomijas nacionālā
sistēma” iznākšanas 1841.gadā ir pagājuši
jau vairāk nekā 170 gadi, daudzas viņa
domas par to, kā saimnieciski atpalikušai
valstij straujāk attīstīties un panākt
ekonomiski vairāk attīstītās valstis, par to, kas
patiesībā slēpjas aiz mūsu dienās tik plaši
izslavētās brīvās tirdzniecības lozungiem, u.c.
skan šodienas Latvijas apstākļos
pavisam mūsdienīgi un Latvijai noderīgi.
No K. Marksa „Kapitāla” ir “iznākusi” Rietumeiropas
sociāldemokrātisko ekonomistu skola, kas turpina attīstīties arī
mūsu dienās.
Šīs skolas pamatlicēji Eduards Bernšteins (Eduard Bernstein, 1850.
– 1932.), Kārlis Kautskis (Karl Kautsky, 1854. – 1938.) un Rūdolfs
Hilferdings (Rudolf Hilferding, 1877. – 1941.)
ir devuši būtisku ieguldījumu sava laika kapitālisma izpētē, nonākot
pie secinājuma, ka kapitālistisko ekonomiku tomēr vēl ir iespējams
reformēt, saglabājot tās augsto ekonomisko efektivitāti savienojumā
ar sociāli taisnīgāku saražoto materiālo vērtību sadali, ka ir
jānacionalizē nevis kapitālistiem piederošie ražošanas līdzekļi, bet
gan ar šo ražošanas līdzekļu palīdzību radītā pelņa jeb, pareizāk
sakot, viena tās daļa ar progresīvā ienākumu nodokļa palīdzību.
Šī Rietumeiropas sociāldemokrātisko ekonomistu skola faktiski ir
turpinājusi attīstīt vācu vēsturiskās skolas ekonomistu aizsākto
kapitālistiskās sabiedrības reformēšanas koncepciju, jo arī šīs
ekonomistu skolas teorētiķi uzskatīja, ka ar reformu palīdzību ir
iespējams pilnveidot tirgus ekonomiku un tai atbilstošu sabiedrības
modeli, pielietojot kā ekonomiskos , tā administratīvos regulēšanas
līdzekļus.
Nākas konstatēt, ka vācu vēsturiskās skolas teorētiķu būtiskais
ieguldījums ekonomiskās domas attīstībā un, it sevišķi, jautājumos
par kapitālistiskās ekonomikas regulēšanas, kā arī kapitālistiskās
sabiedrības reformēšanas iespējamību vai neiespējamību, mūsu
dienās ir nepamatoti aizmirsts un nenovērtēts.
Tā, piemēram, A. Vāgners, (Adolph Wagner, 1835. – 1917.) būdams
kanclera Bismarka ekonomisko jautājumu padomnieks, 1883.gadā
noformulēja valsts pieaugošās lomas likumu, kas pauda, ka
sociālais progress ir saistāms ar valsts aktivitātes palielināšanos un
valsts izdevumu pieaugšanu, jo valsts esot institūcija, kas ir spējīga
koriģēt tirgus mehānisma darbības trūkumus ar valsts izdevumu
palīdzību, ka nodokļu politikā valstij ir jāņem vērā ne tikai fiskālie
mērķi, bet arī sociāli politiskie mērķi, līdz ar to mīkstinot tirgus
ekonomikai raksturīgo sociālo nevienlīdzību.
Pēc M. Vēbera (Max Weber 1864. – 1920.) domām, kapitālisms ar
tā brīvās konkurences tirgu, darbodamies bez jebkādiem
ierobežojumiem, var novest pie haosa.
Nu, ko - vai neskan pavisam mūsdienīgi?
Politiskā ekonomija kā zinātne 19.gs. pēdējā trešdaļā bija nonākusi krustcelēs.
Tajā iezīmējas vairāki novirzieni:
viens, kas turpināja klasiskās politiskās ekonomijas skolas tradīcijas,
otrs, kas attīstīja marksistisko politisko ekonomiju,
trešais, kas iestājās par klasiskā kapitālisma sabiedrības reformēšanu,
respektīvi, uzlabošanu.
Šādā sociāli komplicētā situācijā tirgus ekonomikas un kapitālistiskās
sabiedrības aizstāvjiem vajadzēja izdarīt zināmas korekcijas klasiskajā
ekonomiskajā teorijā.
Kā atbildes reakcija uz laika prasībām, 19.gs pēdējā trešdaļā radās
neoklasiskā ekonomiskās teorijas skola, ar vairākiem tās novirzieniem
(austriešu, Kembridžas un matemātiskā skola). Šo triju neoklasisko
ekonomisko skolu pārstāvji visumā palika uzticīgi klasiskās skolas
liberālismam, jo turpināja uzskatīt, ka tirgus ekonomika ir pašregulējoša
sistēma, kurā valstij ir ierādīta pasīva novērotāja loma.
Tieši šie teorētiķi pirmie pamanījās
subjektivizēt un deideoloģizēt politisko
ekonomiju un atraut to no jebkāda sociāli
vēsturiskā un nacionālā konteksta, pārvēršot
to abstraktā, tīrā, bet ar pretenziju uz
universālismu ekonomiskā teorijā, kuru
Aleksandrs Maršalls (Alfred Marshall,1842.
– 1924.) savā 1890.gada iznākušajā darbā
apzīmēja ar angļu vārdu „ecomomics”
(Principles of Economics) un kuru latviešu
valodā tulkojam kā „ekonomiskā teorija”.
A. Maršalls politisko ekonomiju pasludināja par
tīri lietišķu zinātni, kurai ir jāizvairās no
politisko jautājumu skatīšanas ekonomisko
jautājumu kontekstā.
Neoliberālisms kā ekonomiskās domas virziens noformējās
pagājušā gadsimta 30. – 40.gados, kad Lielās Depresijas seku
iespaidā kļuva acīmredzamas klasiskā liberālisma ekonomiskās skolas
pārstāvju uzskatu nepilnības jautājumā par valsts lomu un vietu
kapitālistiskās atražošanas procesos.
Vēlākos gados šajā neoliberālisma ekonomiskajā domā izdalījās divi
novirzieni: Freiburgas skolas ,t.i., ordoliberālisma jeb sociāli
atbildīgās tirgus ekonomikas un neoklasicismama jeb
monetārisma (Čikāgas skolas) virzieni. Mūsu dienās, lietojot
jēdzienu neoliberalisms, gan parasti tiek saprasts tieši monetārisms.
Neoliberālisma skola arī pilnībā nepieņēma neoklasiskās skolas
teorētiskās nostādnes.
Šīs skolas teorētiskais ieguldījums ekonomiskās domas attīstībā ir
ievērojams ar to, ka nopamatoja sociāli atbildīgās tirgus
ekonomikas modeli, kas sevi tik veiksmīgi ir apliecinājis pēckara
Vācijā.
Ar tradicionālo liberālismu neoliberalismam kopīgs ir vispirms tas, ka
par neapstrīdamu priekšnoteikumu sekmīgai ekonomiskajai darbībai
tiek atzīta indivīda brīvība, kas pati, savukārt, balstās uz maksimāli
veicināta un atbalstīta privātā īpašuma uz ražošanas līdzekļiem
bāzes.
Neoliberāļi, atšķirībā no brīvās konkurences laikmeta liberāļiem,
iestājās par aktīvu valsts iesaistīšanos ekonomiskajās norisēs
un uzskatīja, ka valstij ir jāiedarbojas nevis uz pašu atražošanas
procesu, bet gan tikai uz konkurences un pelņas iegūšanas
mehānisma institucionālajiem pamatiem.
Pret neoklasiskās skolas nostādnēm iebilda arī institucionālisma
skolas ekonomisti, kas sevi pieteica 19.gs. beigās – 20.gs. sākumā.
Tiem raksturīga kritiska attieksme pret neoklasiskās ekonomiskās
skolas pausto tirgus koncepciju.
Institucionālisti neoklasiskajā skolā kritizēja, pirmkārt, tās pētījumu
izejas pozīciju metodoloģisko šaurību, t.i., socioloģisko, politisko,
sociāli psiholoģisko faktoru lomas ignorēšanu ekonomisko procesu
norisē.
Otrkārt, to, ka šī skola savos pētījumos neņem vērā reālās
ekonomikas svarīgākās strukturālās un institucionālās īpatnības,
Treškārt, institucionālistiem nebija pieņemama neoklasiskās skolas
ideoloģiskā aizspriedumainība un metodoloģiskais individuālisms, tas,
ka šīs skolas teorētiķi savos pētījumos par pamatu ņēmuši kaut
kāda abstrakta indivīda uzvedību abstraktā ekonomiskajā
vidē, ka tirgus ekonomikā biznesa struktūras ir it kā ātomiski izolētas
un ka konkurence esot perfekta un ideāli regulējot tirgus procesus.
Taču visnopietnāko izaicinājumu neoklasiskajai
skolai ir metis angļu ekonomists Džons
Keinss (John Maynard Keynes, 1883. – 1946.)
Savu ekonomisko uzskatu sistēmu Dž. Keinss
vispilnīgāk ir nopamatojis savā galvenajā
darbā „Nodarbinātības, procenta un
naudas vispārējā teorija” (1936. g.), kas
vēlāk ieguva „keinsiānisma” nosaukumu.
Taču faktiski jau savā iepriekšējā darbā
„Laissez-faire beigas” (1926. g.) Dž. Keinss
paredzēja uzņēmēju neierobežotās brīvības
kapitālisma drīzu galu.
Keinsiānisms praktiski kļuva par ekonomiskās
teorijas jaunu atzaru – makroekonomikas un
makroekonomiskās regulēšanas teoriju kā
ekonomiskās politikas pamatu, bet pats Dž.
Keinss - par vadošo ekonomistu pasaulē
turpat 30 gadus.
Dž. Keinss ir bijis augstās domās par
ekonomikas teorētiķu spējām ietekmēt reālo
ekonomiku un politiku, jo ir uzskatījis, ka ”…
ekonomistu un politisko domātāju idejām
gan tad, kad viņiem ir taisnība, gan arī
tad, kad viņi kļūdās, ir daudz lielāka
nozīme, nekā ir pieņemts domāt.
Patiesībā tikai viņi pārvalda pasauli.”
2008. gada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krūgmens
(Paul Robin Krugman, 1953. - ) ir trāpīgi raksturojis situāciju pasaulē
pirms 1936. gadā iznākušās slavenākās Dž. Keinsa grāmatas,
apgalvodams, ka šajā pasaulē ekonomiskajā domā esot nedalīti
valdījusi „brīvā tirgus ortodoksija”.
P. Krūgmens citē arī Dž. Keinsa domu, ka „klasiskā ekonomikas
teorija bija pārņēmusi Angliju tikpat pilnīgi, cik Svētā
inkvizīcija bija pārņēmusi Spāniju”.
Tāpēc P. Krūgmens salīdzina Dž. Keinsu un viņa veikumu ekonomiskās
domas attīstībā ar Martina Lutera veikumu kristīgās ticības
reformēšanā.
Dž. Keinsa makroekonomisko teoriju laika biedri nosauca par
„keinsiānisko revolūciju”.
Kas tad keinsiānismā bija tik revolucionārs?
Līdz Dž. Keinsam ekonomiskas teorijai bija raksturīga
mikroekonomiska pieeja, tās analīzes centrā atradās atsevišķa
firma, kura darbojās brīvās konkurences apstākļos un nodarbojās ar
izmaksu minimizācijas un pelņas maksimizācijas problēmām.
Dž. Keinsa analīzes centrā atrodas nacionālā ekonomika ka vienots
veselums, tāpēc viņa makroekonomiskā metode balstās uz kopējo
tautsaimniecisko rādītāju (nacionālais ienākums, kopējie ietaupījumi
un uzkrājumi, patēriņš, investīcijas u.c.) proporciju un savstarpējās
atkarības pētījumu.
Galvenā vērība viņa ekonomiskajā koncepcijā ir pievērsta divu
problēmu risināšanai – nodarbinātības nodrošināšanai un kā
efektīvi izmantot materiālos un finanšu resursus, lai izvestu
ekonomiku no krīzes stāvokļa.
Dž. Keinss bija pārliecināts,ka
„… klasiskās teorijas postulāti ir
pielietojami nevis vispārējam gadījumam
, bet tikai atsevišķam gadījumam, tā kā
ekonomiskā situācija, kuru tā apskata, ir
tikai līdzsvara iespējamo stāvokļu
galējais gadījums”.
Visi klasiskās skolas ekonomisti pirms Dž. Keinsa, lai panāktu
ekonomisko izaugsmi, aicināja attiecīgās valsts ekonomikā stimulēt
kopējo piedāvājumu. Dž. Keinss izteica savam laikam pārdrošu un
„ķecerīgu” domu, ka tieši otrādi – lai nodrošinātu normālu
valsts ekonomikas izaugsmi, ir nepieciešams stimulēt kopējo
„efektīvo pieprasījumu”, un tas ir jādara ar valsts budžeta
finansēšanas palīdzību, jo tai piemīt multiplikatora efekts, kas var
palīdzēt nodrošināt nodarbinātību un ražošanas jaudu noslogojumu.
Pie tam valsts izdevumu palielinājumam ir jānotiek nevis, kā līdz šim
– uz nodokļu palielināšanas rēķina, bet gan uz budžeta deficīta
rēķina. Savukārt, budžeta deficīta finansēšanai ir jāizmanto gan
aizņēmumi no privātajām un juridiskajām personām, gan arī naudas
emisija.
No šī brīža visus ekonomistus sāka iedalīt „piedāvājuma puses” vai
„pieprasījuma puses” ekonomistos atkarībā no tā, kā viņi ieteica
rīkoties, lai nodrošinātu valstij ekonomisko izaugsmi.
Neviena ekonomiska teorija nav 100 % perfekta.
Arī keinsiānismam ir vājās vietas, uz kurām norādījuši gan Fridrihs
Haijeks (Friedrich August von Hayek, 1899. – 1992.), gan jau
pieminētais Fr. Perrū, gan Miltons Frīdmens (Milton Friedman, 1912.
– 2006.) un vēl citi ekonomikas teorētiķi.
Vieni kritizē šo ekonomisko mācību par to, ka Dž. Keinss ir novērsies
no tirgus stihijas dievinātāju apjūsmotās „neredzamās rokas”, kas
visu sakārtojot un noliekot savā īstajā vietā, par to, ka nav ļāvis tirgus
piedāvājuma un pieprasījuma spēkiem netraucēti darīt savu darbu un
tikai piesārņojis brīvā tirgus ekonomiku ar valsts birokrātisko
iejaukšanos.
Citi par to, ka Dž. Keinss savās rekomendācijās ir nepietiekami ņēmis
vērā katras atsevišķās valsts nacionālo specifiku un ka viņa
ieteiktajām ekonomiskās politikas rekomendācijām esot pārāk
universāls raksturs.
Kā zināms, par īsto un vienīgo vaininieci Rietumu pasaules 70.gadu
otrās puses ekonomiskajās problēmas tika pasludināta tikai un vienīgi
keinsiānisma ekonomikā teorija, jo, lūk, tai neesot atradusies efektīva
„pretinde” pret stagflāciju, šo jauno parādību pasaules ekonomikā,
kad ekonomika cieš no izaugsmes stagnācijas un galopējošas
inflācijas vienlaicīgi.
Protams, ka ir ļoti sarežģīti un grūti glābt kuģi, kuram ir izveidojusies
sūce un uz kura ir izcēlies arī ugunsgrēks. Tāpēc autors uzdrošinās
apgalvot, ka pret stagflāciju efektīvas zāles 70. gadu vidū nebija
nevienai ekonomiskās teorijas skolai.
Tajā pat laikā rodas iespaids, ka keinsiānisma doktrīnas pārņemtās
Rietumu buržuāziskās sabiedrības dzīlēs tomēr vēl joprojām būs
„kvēlojušas liberālisma oglītes” un ka bija vajadzīga spirgta vēja
plūsma, lai tās par jaunu uzliesmotu teorētiskam revanšam.
Par šāda „vēja plūsmu”, mūsuprāt, kalpoja šī
70. gadu vidū izveidojusies ārkārtējā situācija
pasaules izejvielu tirgū un stagflācijas
skartajās attīstītajās pasaules valstīs.
Liberālās ekonomiskās skolas teorētiķi, kas
bija spiesti keinsiānisma panākumu priekšā
pieklust Lielās Depresijas gados, tagad bija
sagaidījuši savu zvaigžņu stundu, jo
stagflācijas un augstās inflācijas izmocītā
Rietumu valstu sabiedrība tagad bija ar mieru
atkal ieklausīties monetāristu vienkāršajās,
bet šķietami ļoti efektīvajās teorētiskajās
konstrukcijās.
Pagājušā gadsimta 30. gados Dž. Keinsa
īstenotajai tirgus ortodoksijas „reformācijai”
tagad nepieciešami sekoja M. Frīdmena
„kontrreformācija”.
Mūsuprāt, keinsiānisma piekritēji ir tie mūsdienu buržuāziskās jeb
tirgus ekonomikas sabiedrības slāņi, kas iestājas par katras
atsevišķās valsts buržuāziskās sabiedrības „kopkapitālistiskajām”
jeb tā saucamā „kolektīvā kapitālista” ekonomiskajām
interesēm, kuras atbalsta arī vairums sociāldemokrātisko partiju un
arodbiedrību ekonomisti.
Monetārisma piekritēji, savukārt, ir ekonomiskās
globalizācijas aizstāvji un divas galvenās ekonomikas
globālajos procesos darbojošās personas – transnacionālo
rūpniecisko korporāciju un transnacionālo finanšu korporāciju
pārstāvji (it īpaši pēdējie), kuru ekonomisko interešu realizēšanai ļoti
traucē nacionālo valstu valdību veiktie ekonomikas regulēšanas
pasākumi un kas tāpēc ir ļoti ieinteresēti nacionālo valstu valdību
ekonomiskās ietekmes mazināšanā.
Tāpēc, mūsuprāt, monetārisma atgriešanos
ekonomiskas domas pirmajās rindās un tā
triumfa gājienu turpmākajos gados un līdz pat
2007. - 2009. gadu krīzei ir jāvērtē, ne tikai kā
noteiktu ekonomikas zinātnes akadēmisko
aprindu teorētiskā revanša alku piepildījumu,
bet arī kā sava veida ar keinsiānisko
regulēšanu neapmierinātā finanšu
lielkapitāla sociālo pasūtījumu.
Kas tad šajā atjauninātajā liberālismā jeb monetārismā ir būtiski
jauns salīdzinājumā ar veco jeb klasisko ekonomiskā liberālisma
teoriju?
Trāpīgi par šo jautājumu TV intervijā ir izteicies amerikāņu
ekonomists, keinsiānietis Dž. Tobīns: ”Viņi (t.i., M. Frīdmens u.c.
neoliberāļi) šodien kā jaunas cenšas pasniegt idejas, kuras par
novecojušām tika atzītas jau 30. gados.”
Tātad, pēc Dž.Tobīna domām, nekā būtiski jauna nav. Neoliberālisms,
līdzīgi klasiskajam liberālismam turpina apgalvot, ka valstij
ekonomiskajos procesos nav jāiejaucas, ka vienkārši ir jādod
piedāvājuma un pieprasījuma spēkiem darīt savu darbu, ka visas
nelaimes mūsdienu ekonomikā rodoties no pārlieku lielas valsts
klātbūtnes ekonomikā, kas tikai kropļojot brīvo tirgu, ka pilnīgi
pietiekot, ja valsts bankas laižot apgrozībā katru gadu noteiktu
naudas daudzumu (3% gadā), kas nodrošināšot valstīm vienmērīgu
izaugsmi.
P. Krūgmens savā M. Frīmenam veltītajā esejā „Kas bija Miltons
Frīdmens” izsaka minējumu: „Vai tikai Frīdmens nebūs bijis
pārāk sangvinisks jautājuma par „neredzamās rokas”
dāsnumu?”
Šajā esejā arī P. Krūgmens, ir spiests atzīt, ka M. Frīdmena ideju
ieviešanai Latīņamerikas valstīs ir grūti sameklēt faktus, kas liecinātu
par labiem monetārisma rezultātiem.
Minētās esejas noslēgumā P. Krūgmens atzīst, ka M. Frīdmens bija
aizgājis par tālu, absolutizējot monetārisma doktrīnu un tās
praktiskās pielietošanas iespējas un ka pasaulei šobrīd ir
nepieciešama „kontra-kontrareformācija”, ko šī ziņojuma autors
traktē, kā aicinājumu atgriezties pie valstiskās ekonomikas
regulēšanas koncepcijas.
Patiesībā neokonsrvatīvās teorijas monetārisma paveids jau ir cietis
bankrotu de facto.
Kas gan cits, ja monetārisma principu noliegums, ir masīvā valsts
iesaistīšanās privāto banku glabšanā: Goldman Sachs un Morgan
Stanley - ASV, Royal Bank of Scotland - Lielbritānijā un Parex -
mūsu pašu Latvijā?
Kur tad ir palicis monetāristu izslavētais komersanta risks un
komersanta atbildība par savu rīcību?
Ņemot vērā to neapmierinātību un spiedienu uz monetārisma
ekonomisko teoriju, kādu izrāda gan akadēmiskās aprindas,
piemēram, Nobela prēmijas laureāti Pols Krūgmens un Džozefs
Stiglics, poļu ekonomists Gžegoržs. Kolodko u.c., gan ievērojami
biznesmeņi, piemēram, Džordžs Soross , Davosas ekonomiskā
foruma „tēvs” Klauss Švābs u.c., gan arī politiķi, piemēram,
Francijas prezidents Nikolā Sarkozī (, skat. viņa atklāšanas runu
2011. gada Davosas forumā), līdz brīdim, kad monetārisma bankrots
tiks atzīts arī de jure , vairs nav ilgi jāgaida.
Document Outline - Slide 1
- Slide 2
- Slide 3
- Slide 4
- Slide 5
- Slide 6
- Slide 7
- Slide 8
- Slide 9
- Slide 10
- Slide 11
- Slide 12
- Slide 13
- Slide 14
- Slide 15
- Slide 16
- Slide 17
- Slide 18
- Slide 19
- Slide 20
- Slide 21
- Slide 22
- Slide 23
- Slide 24
- Slide 25
- Slide 26
- Slide 27
- Slide 28
- Slide 29
- Slide 30
- Slide 31
Dostları ilə paylaş: |