255
Ilustrācija 54. Vizualitātes un tekstualitātes attiecību konceptualizācija izmantojot konceptu
matricu.
Vizualitātes un tekstualitātes attiecības varētu izteikt izmantojot sekojošu matricu {
dominējoša vizualitāte – V+, neitrāla vizualitāte – V
0
, nedominējoša vizualitāte – V-, dominējoša
tekstualitāte – T+, neitrāla tekstualitāte – T
0
, nedominējoša tekstualitāte – T-}, starp kurām
veidojas sekojošas attiecības:
a) { neitrāla vizualitāte – V
0
, neitrāla tekstualitāte – T
0
, } ir duālas;
b) { dominējoša vizualitāte – V+, nedominējoša tekstualitāte – T-} { nedominējoša
vizualitāte – V-, dominējoša tekstualitāte – T+, } ir pretrunības;
c) { dominējoša vizualitāte – V+, dominējoša tekstualitāte – T+} ir pretējība;
d) { nedominējoša vizualitāte – V-, nedominējoša tekstualitāte – T-} ir (pakārtota)
pretējība;
e) { dominējoša vizualitāte – V+, nedominējoša vizualitāte – V- } un { dominējoša
tekstualitāte – T+, nedominējoša tekstualitāte – T-} ir pakārtojums;
f) { dominējoša vizualitāte – V+, neitrāla vizualitāte – V
0
, }, { neitrāla vizualitāte – V
0
,
nedominējoša vizualitāte – V-}, { dominējoša tekstualitāte – T+, neitrāla
tekstualitāte – T
0
}, { neitrāla tekstualitāte – T
0
, nedominējoša tekstualitāte – T-} ir
saistītas;
g) { dominējoša vizualitāte – V+, neitrāla tekstualitāte – T
0
}, { neitrāla tekstualitāte –
T
0,
nedominējoša vizualitāte – V-}, { dominējoša tekstualitāte – T+, neitrāla
vizualitāte – V
0
, }, { neitrāla tekstualitāte – T
0
, neitrāla vizualitāte – V
0
, } ir
nesaistītas.
256
Balstoties jau izteiktajā pieľēmumā, ka mākslas un politikas attiecību modelis tiktu
veidots, pretstatot vizualitātes un tekstualitātes attiecības (II.3.), varētu izveidot sekojošu mākslas
un politikas attiecību modeli.
Ilustrācija 55. Mākslas un politikas attiecību modeļu konceptu matrica
I+ - ideoloģijas modelis, P+ –propagandas modelis, I
0
–potenciālās ideoloģijas modelis, Po -
potenciālās propagandas modelis, I- –post - ideoloģijas modelis, P- - post - propagandas
modelis.
Pieľemot, ka tekstualitātes un vizualitātes attiecību matrica { dominējoša vizualitāte –
V+, neitrāla vizualitāte – V
0
, nedominējoša vizualitāte – V-, dominējoša tekstualitāte – T+,
neitrāla tekstualitāte – T
0
, nedominējoša tekstualitāte – T-} var tikt interpretēta kā mākslas un
politikas attiecību modeļu sistēma var izveidot jaunu mākslas un politikas attiecību modeļu
matricu{ I+ - (vizuālās) ideoloģijas modelis, I
0
–potenciālās (vizuālās) ideoloģijas modelis, I- –
post - (vizuālās) ideoloģijas modelis, P+ – (vizuālās) propagandas modelis, Po - potenciālās
(vizuālās) propagandas modelis, P- - post - (vizuālās) propagandas modelis.}, kura atšķirībā no
iepriekšējā, semiotiskajā kvadrātā balstītās, ļauj definēt divus jaunus modeļus - Potenciālās
(vizuālās) ideoloģijas modeli un Potenciālās (vizuālās) propagandas modeli.
Šo modeļu iespējamā klātbūtne iezīmējās jau attiecīgo laikaposmu mākslas un politikas
attiecību pārlūkojumos (III.1.1.).
257
Ilustrācija 56. Mākslas un politikas attiecību modeļa izmantošana padomju perioda
periodizācijā ľemot vērā potenciālās propagandas un potenciālās ideoloģijas modeļus
Abus potenciālos modeļus proponētajā padomju perioda periodizācijas shēmā varētu
izmantot apzīmējot noteiktas mākslas norises iepriekš definēto kanonisko modeļu maiľu posmos.
Tā potenciālā propogandas modeļa klātbūtne iezīmējās jau sākot ar pirmo padomju
okupāciju, tā ir klātsesoša nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas posmā un arī otrā padomju
okupācijas perioda sākumā līdz 1948.gadam.
Par potenciālā vizuālās ideoloģijas modeļa klātbūtni savukārt var runāt kā 50. gadu
nogales un 60.gadu sākuma posmā un arī padomju perioda noslēgumā, raksturojot mākslas
norises, kuras iezīmējās pēc-1984. gada norišu ietvaros.
III.3.3.2. Loģiskā kuba adaptācija
Protams, Greims semiotiskā kvadrāta aizstāšana ar konceptu matricu ir tikai viena no
iespējamām formālajām modifikācijām, kas ļautu paplašināt konceptuālo kategoriju loku.
258
21. sākumā Aristoteļa loģiskais kvadrāts atkal nonāca pētnieku uzmanības lokā,
iezīmējot tā potenciālās modifikāciju unn paplašināšanas iespējas.
127
Tādejādi varētu piekrist
apgalvojumam, ka Greima adaptējot loģisko kvadrātu savos semiotiskajos pētījumos, būtībā
pavēra durvis uz vēl neizkoptu pētījumu lauku (Bonfiglioli).
Tiesa, kā atzina Greima skolas pārstāvji, lai gan semiotisko kvadrātu var salīdzināt ar
Blanšē heksagonu vai Kleina un Piaţē grupām, tomēr to būtiskākā atšķirība slēpjas
epistemoloģiskajā jautājumā, jo pretēji „tīrām‖ loģiskām vai matemātiskām konstrukcijām tas
tika piemērots tieši semantiskajiem elementiem. Tādejādi jebkura semiotisko modeļu
identifikācija ar loģiski matemātiskajiem modeļiem, saskaľā ar Greima prieksštaitem, var būt
bīstama (Greimas and Courtes).
Tiesa, šāda Greima atruna nebija nevainojama, jo nepamatoja to, kamdēļ Aristoteļa
loģisko kvadrātu varētu uzlūkot kā pēc būtības atšķirīgu no, piemēram, Blanšē heksagona.
Vēloties izvairīties no turpmākas diskusijas par to, vai ir iespējams saattiecināt
semantiskos elementus ar formāli loģiskām konstrukcijām, varētu norādīt tikai to, ka proponētais
mākslas un politikas attiecību modelis neapraksta tīros semantiskos elementus, bet divu
savstarpējā mijiedarbībā esošu diskursa attiecības. Līdz ar to, varētu pieľemt, ka, veidojot
mākslas un politikas attiecību semantiskās kategorijas, varētu izmantot ne vien Greima
semiotisko kvadrātu un vai Paula Frančeski konceptu matricu, bet būtu iespējams adaptēt arī
citus Aristoteļa loģiskā kvadrāta paplašinājuma mēģinājumus.
Pietiekami intriģējošs šadā kontekstā ir mēģinājums izveidot Aristoteļa loģiskā kvadrāta
trīs dimensiju paplašinājumu, sava veida loģisko kubu, balstoties klasiskajā ( respektīvi, S5 )
modālajā loģikā (Luzeaux, Sallantin and Dartnell).
127
Ko apliecināja 2007. gada kongress, kas bija veltīts loģiskajam kvadrātam ( un tā modifikācijām ) un
kas norisinājās Šveices pilsētā Montrē (Jean-Yves B´eziau and Gillman Payette eds., Hanbook of the First World
Congress on the Square of Opposition.)
Dostları ilə paylaş: |