60
ikonocitāte, līdzīgums, starp izteiksmes līdzekli un objektu, kurus tas reprezentē, nevar kalpot kā
zīmes funkcijas motivācija (Sonesson Pictorial Concepts. Inquiries into the semiotic heritage and
its relevance to the analysis of the visual world 221).
Neizvēršot tālāk diskusiju par ikoniskās zīmes un ikonicitātes problēmām, būtu
jāpiezīmē, ka to nevar uzlūkot tikai par semiotiskas iekšējo problēmu, jo tās ietvaros izteiktos
pieľēmumus ir viegli ekstrapolēt arī uz citiem vizuālās kultūras aspektiem.
Tā Helēna Demakova 1997. gadā savā rakstā „Kas tā par lietu jeb Daţi pieminekļu
tipoloģijas aspekti‖
50
atsaucās uz Umberto Eko izteikto ikonicitātes kritiku, lai uzsvērtu arī
pieminekļiem publiskajā telpā piešķirtās semantikas konvencionalitāti. Lai gan jautājums par to,
vai šāda ekstrapolācija ir iespējama, ir diskutējams, tomēr pati šādas saattiecināšanas iespēja
norāda uz to, ka attēlojuma un tekstualitātes attiecības aplūkojot mākslas darbus politiskā
kontekstā, iezīmē noteiktu semiotisku problēmu.
II.1.1.3. Attēlu semiotikas metodes, modeļi un problēmas
Ikonocitātes jautājums iezīmēja vienu no potenciālajām attēlu semiotikas problēmām,
pie tam, kā to savulaik minēja Šonesons, starp attēlu un ikonisko zīmi nevar vilkt tiešu paralēli,
jo attēli ir pietiekami sareţģīti un komplicēti semiotiskie veidojumi un to semiotiskās izpētes
gaitā iezīmējas virkne būtisku problēmu – minimālās attēlojošās un ikoniskās zīmes problēma,
ikonocitātes problēma, attēla un konteksta attiecību problēma. Līdz ar to iezīmējās iespēja attēlu
semiotikas jomā ne vien identificēt daţādu pieejas tradīciju, bet arī izpētes metoţu klātbūtni un,
kā arī iezīmēt to pastarpināto sasaisti.
Šunesons, kurš ir devis milzīgu ieguldījumu attēlu semiotikas kā patstāvīgas pētniecības
nozares teorētiskā konceptualizēšanā
51
, savulaik ne vien definēja attēlu semiotiku kā atsevišķu
zinātnes nozari, bet arī kategorizēja attēlu semiotikas ietvaros izmantotās izpētes metodes un
attēlu interpretācijas modeļus.
Atbilstoši Šunesona priekšstatiem, attēlu semiotika ( līdzīgi kā semiotiku kopumā ) ir
definējama kā nomotētiska (Sonesson Pictorial Concepts. Inquiries into the semiotic heritage and
50
Izmantota vēlākā publikācija (Helēna Demakova, "Kas tā par lietu jeb Daţi pieminekļu tipoloģijas
aspekti," Citas sarunas. Raksti par mākslu un kultūru. Different Conversations. Writings on Art and Culture (Rīga:
Vizuālās komunikācijas nodaļa).)
51
Runa visupirms ir par viľa darbu „Pictorial concepts.Inquiries into yhe semiotics heritage and its
relevance for the analysis of the visual world‖ (Göran Sonesson, Pictorial Concepts. Inquiries into the semiotic
heritage and its relevance to the analysis of the visual world (Lund: Aris/Lund University Press, 1989).), kurā
definētajām problēmām un jautājumiem viľš pievērsās arī savos turpmākajos darbos.
61
its relevance to the analysis of the visual world 16) un uz kvalitāšu izpēti orientēta zinātne, kuru
var pretstatīt ideogrāfiskām humanitārajām
52
un sociālajām zinātnēm
53
(vairāk - Sonesson
Pictorial Concepts. Inquiries into the semiotic heritage and its relevance to the analysis of the
visual world I.1.1. un I.1.4.). Attēlu semiotikai turklāt tādā mērā, kādā tā ir uzlūkojama par
attēlošanas zinātni (―the science of depiction‖), ir būtiski, analizējot attēlu semiotisko raksturu,
akcentēt tās īpatnības, kuras atšķir attēlus no citām apzīmēšanas, tai skaitā citām vizuālās
apzīmešanas formām (Sonesson "Pictorial Semiotics. The state of the art at the beginning of the
nineties").
Vadoties no nosacītajām attēla semiotikas vispārējām robeţām, Sonesons deklarēja arī
četras attēlu semiotikas pētījumu metodes:
Eksperimentālo metodi – metodi, kuras ietvaros strādājošie pētnieki veic empīriskus
eksperimentus kādu pieľemtu koncepciju pārbaudei. Jāpiezīmē, ka minētā metode ne vien
balansē uz attēlu semiotikas un uztveres psiholoģijas jomu saduras, bet ir arī pietiekami
margināla no paša Šunesona definēto attēlu semiotikas ietvaru viedokļa. Iespējams, ka šāda
metode viľa klasifikācijā parādījās tikai, lai kaut kādā veidā kategorizētu to virkni attēlu
semiotikas darbus, kuru autori ir uztveres psiholoģijas pētnieki, vai arī, kuri intensīvi izmanto
uztveres psiholoģijas atziľas.
Teksta analīzes metodi – metodi, kuras ietvaros tiek analizēts viens vai arī daţi attēli,
mēģinot šo analīţu rezultātā iegūtās atziľas sistēmas konstruēšanai. Vismulsinošākais šajā
metodes klasifikācijā ir tas, ka Šunesons konsekventi izmanto teksta jēdzienu pēc būtības runājot
par attēliem. Protams, ja pieľem, ka teksts ir materializēta diskurs forma, tad varētu pieľemt arī
to, ka attēlus varētu interpretēt kā sava veida vizuālu tekstu. Protams, var pieľemt, ka velme
saglabāt teksta un sistēmas attiecības izrietēja no Šunesona vēlmes padarīt savu sistematizāciju
uzskatāmāku un skaidrāku visplašākajam semiotikas pārstāvju ( ne tikai to, kuri specializējas
attēlu semiotikas jautājumos ) lokam, un saattiecinot to ar sistēmas / teksta dihotomiju, kas
izrietēja no Ferdinanda de Sosīra proponētās langue / parole dihotomijas tradīcijas.
52
Kā raksturīgu ideogrāfiskas zinātnes piemēru Šunesons minēja mākslas vēsturi (Sonesson, Pictorial
Concepts. Inquiries into the semiotic heritage and its relevance to the analysis of the visual world ).
53
Kuras, atbilstoši Šunesona uzskatiem, lai gan, neapšaubāmi, ir nomotētiskas, ir drīzāk orientētas uz
kvantitāšu izpēti, kas tās padara līdzīgāku dabas zinātnēm (Sonesson, Pictorial Concepts. Inquiries into the semiotic
heritage and its relevance to the analysis of the visual world ).
Dostları ilə paylaş: |