Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
66 Tiesa, formulējot Retorisko modeli Šunesons proponēja tā divus variantus – taksonomisko (Sonesson "Methods and Models in Pictorial Semiotics" 12 - 14) un sistēmisko (Sonesson "Methods and Models in Pictorial Semiotics" 14 - 83), taksonomisko interpretējot kā tādu, kura ietvaros parasti attēls vai tā daļas tiek salīdzinātas ar daţādām „figūrām‖ vai „līdzekļiem‖, kas aizgūtas no tradicionālās, verbālās valodas, retorikas (Sonesson "Methods and Models in Pictorial Semiotics" 12). Šādas pieejas ietvaros semiotikas studijas ir bagātinājušās ar tradicionālas retorikas figūrām, piemēram, pateicoties Romanam Jakobsonam – ar metoforu un metonīmiju (Sonesson "Methods and Models in Pictorial Semiotics" 12). Tomēr tās galvenā problēma slēpjas tajā, ka līdzīgi kā tradicionālajā retorikā, tās ietvaros daţādiem fenomeniem vienkārši tiek piešķirti apzīmējumi, neiedziļinoties to producēšanā, turklāt nepievēršot uzmanību iespējamām vizuālo un verbālo zīmju retorikas atšķirībām (Sonesson "Methods and Models in Pictorial Semiotics" 14). Pretēji taksonomiskajam Retoriskā modeļa variantam, sistēmiskā Retoriskā modeļa varianta ietvaros iezīmējas mēģinājums vizuālo retoriku formulēt balstoties tieši attēla uzbūves elementu specifiskajā mijiedarbībā. Ja pieľemam Šunesona ieteikto formulējumu, tad varētu atzīt, ka šobrīd sistēmiskā Retoriskā modeļa ietvaros var runāt par divām nozīmīgākajām pieejām. Pirmo var saistīt ar Grupu Mu (Groupe μ ), Ljeţas universitātes Poētisko studiju centra pētnieku grupu 64 , kura iezīmēja, ka vizuālā retorika var tikt veidota, ľemot vērā specifisku attēla uzbūves - plastiskā un ikoniskā ( piktoriālā ) līmeľa – savstarpēju mijiedarbību. Saskaľā ar Grupas Mu viedokli, lai arī aplūkojot attēliem raksturīgo vizuālo retoriku var runāt par tīrām plastiskajām vai ikoniskajām retoriskajām figūrām, respektīvi, figūrām īstenojas tikai plastiskajā vai ikoniskajā līmenī, attēla specifika izpauţas tieši ikonoplastiskajās 65 figūrās, kurās sava veida pārrāvums vienā no attēla līmeľiem, tiek pārvarēts, veicot normējošo operāciju otrā attēla līmenī (Groupe μ) 66 . Tā kā pārrāvumu var nosacīt gan kādu attiecīgā līmeľa elementu 64 "Groupe µ," Wikipedia, The Free Encyclopedia, 2 Mar 2009, 08:25 UTC. 29 Apr 2009 65 Šeit un turpmāk Grupas Mu formulētās piktoriāli-plastiskās figūras tiek interpretētas kā ikonoplastiskās figūras, pieľemot, ka terminu ikoniskais līmenis un piktoriālais līmenis atšķirību noteica ne tik daudz noteikti apsvērumi, cik attiecīgā lokālā interpretēšanas tradīcija. 66 Izvērsta Grupas Mu pieejas analīze, rekonstruējot četras plastiskās un četras ikoniskās figūras tās kontekstualizējot ar Grupas Mu piedāvātajām četrām ikonoplastiskajām figūrām - Göran Sonesson, An essay concerning images. From rhetoric to semiotics by way of ecological physics, (Lund: Göran Sonesson, 1996), 2009.03.20 67 klātneesamība, gan arī cita elementa klātesamība, tad retoriskās operācijas rezultātā, kuru var formulēt kā pārrāvumu ģenerēšanu un pārvarēšanu, var definēt četras galvenās ikonoplastiskās figūras: Tabula 1 Grupas Mu četru retorisko figūru matrica (Groupe μ 587) Savienojuma vieta / Veids ikoniskais plastiskais In absentia Plastiskais trops ikoniskajā kārtībā Ikoniskais trops plastiskajā kārtībā In praesentia Plastiskais savienojums ikoniskajā kārtībā Ikoniskais savienojums plastiskajā kārtībā Savulaik Šunesons papildinot šīs ikonoplastiskās figūras ar četrām plastiskā un četram piktoriālā (ikoniskā) līmeľa figūrām definēja sekojošu figūru sistēmu: Tabula 2 Šunesona piedāvātā Grupas Mu retoriskās sistēmas rekonstrukcija (Sonesson "An essay concerning images. From rhetoric to semiotics by way of ecological physics") In absentia In praesentia Pictoriālās figūras apvienots Piktorālie tropi Piktorālās interpretāciajs sadalīts Projektētie piktorālie tropi Piktorālie pāri Plastiskās figūras apvienots Plastiskie tropi Plastiskās interpretācijas sadalīts Projektētie piktorālie tropi Plastiskie pāri Piktorāli – plastiskās figūras apvienots Plastiskie tropi piktoriālajā kārtā Plastiskie pāri piktoriālajā kārtā sadalīts Piktoriālie tropi Piktoriālie pāri 68 plastiskajā kārtā plastiskajā kārtā Tiesa pats Šunesons piedāvāja citu attēlu un vizuālās retorikas veidošanas pieeju, kuras pamatā ir sava veida neatbilstību un pārrāvumu, kā arī līdzīgumu, tipizāciju, tematizēšanas un kontekstualizācijas saattiecināšana ar mūsu zināšanām par Dzīves pasauli (atbilstoši Šunesona definīcijai – Lifeworld). Šie pārrāvumi, kurus var noteikt kā klātesošai tā arī klātneesoši attēla elementi, var tikt kategorizēti četrās dimensijās – integrācijas (indeksialitātes) dimensijas ietvaros, respektīvi, cēloľsakarīgu vai eksistenciālu attiecību dimensijas ietvaros, identitātes un opozīcijas (ikonocitātes / antiikonocitātes) dimensijas ietvaros, realitātes un nerealitātes attiecību dimensijas un attēlu sociāli – kulturālās kategorizācijas un funkcionēšanas dimensijas ietvaros (Sonesson "Rhetoric from the standpoint of the Lifeworld"). Četras minētās dimensijas, kuru ietvaros atbilstoši Šunesona koncepcijai veidojās attēla retoriskā stratēģija, vienlaikus iezīmē arī jau minētās būtiskākās attēlu semiotikas studiju problēmas – proti jau minēto attēlu indeksialitātes un ikonocitātes problēmu, attēlu un Dzīves pasaules realitātes mijiedarbības studijas (tāds 20. gadsimta fenomens kā neaatēlojošie attēli) un nepieciešamība kategorizēt attēlus atbilstoši to producēšanas, funkcionēšanas un cirkulēšanas veidiem (Sonesson "Pictorial Semiotics. The state of the art at the beginning of the nineties"). Lai gan nav noliedzama arī attēla semiotiskās uzbūves problēmas nozīme attēla funkcionēšanas izpratnē 67 , bez kuras, domājams, nevarētu iztikt nevienas zinātnes nozares pārstāvji, kuru uzmanības lokā gan pētījuma objektu, gan arī pētījuma priekšmetu lomā varētu nonākt attēli, tomēr, iespējams, tieši vizuālā retorikas studijas un to ietvaros definētās atziľas var tikt visauglīgāk pārnestas mākslas zinātnes pētījumu laukā. Katrā ziľā problēmas, kuras nonāk abu zinātľu, mākslas vēstures un attēlu semiotikas, krustpunktā ir risināmas, savstarpēji adaptējot to sasniegumus attiecīgajās jomās, un savstarpēji bagātinoties. 67 Semiotiskās pieejas specifika nosaka, ka bez sava veida semiotiskās sistēmas uzbūves modelēšanas nevar iztikt neviena semiotiskā analīze, tomēr attēlu specifika liek īpaši akcentēt uzbūves analīzes nozīmi. Tā Fernande Sent Martina, runājot par vizuālās valodas pamatelementu definēšanas problēmu, minēja, ka ― the discovery of the fundamental units of visual language, which had evaded observers for along time, could only be made once the system of internal relations of that language was known.‖ (Fernande Saint-Martin, Semiotics of Visual Language (Indiana University Press, 1990) 1.). Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|