Andris teikmanis promocijas darbs

73 
 
 
Ilustrācija 1. R. Jakobsona komunikācijas modelis 
Balstoties G. Šunesona interpretācijā (Sonesson "Rhetoric from the standpoint of the Lifeworld") 
Jakobsona  komunikācijas  modelis  komunikācijas  procesu  shematizēja  kā  mērķtiecīgu 
informācijas nosūtīšanu, kuras ietvaros ir jārēķinās ar informācijas kanāla trokšľiem un signāla 
kodēšanas nosacītiem ierobeţojumiem.  
Raksturojot  Jakobsona  komunikācijas  modeļa  lomu,  Šunesons  minēja,  ka,  pateicoties 
Jakobsona un Eko ietekmei, šo modeli  šobrīd izmanto  kā visu  veidu  komunikāciju, visu  veidu 
apzīmēšanas  un  visu  veidu  semiozes  modeli  semiotikā,  tomēr  tā  problemātiskākais  aspekts 
slēpjas  apstāklī,  ka  tas  balstās  „no  matemātikas  informāciju  teorijas  aizgūtā  komunikāciju 
modelī, kurš tika veidots, lai aprakstītu daţus, šobrīd jau novecojušus komunikācijas līdzekļus.‖ 
(Sonesson "Rhetoric from the standpoint of the Lifeworld" 4 - 5)  
Jakobsona komunikācijas modeļa nekritiska izmantošana, saskaľā ar Šunesona viedokli, 
nosacīja divas konsekvences – „visu semioţu redukciju līdz masu saziľas līdzekļu  veidam‖ un 
„visu  semioţu  novienādošanu‖,  kas  var  liegt  pētniekiem  pievērst  uzmanību  katras  semiozes 
īpašajiem,  to  pastarpināšanas  tehnoloģiju  nosacītajiem,  komunikācijas  aspektiem  (Sonesson 
"Rhetoric from the standpoint of the Lifeworld"). 
No šāda skatu punkta raugoties, Prāgas skolas mākslas sistēmiskā interpretācija, kuru ir 
iespējas,  saskaľā  ar  Šunesona  viedokli,  ir  iespējams  shematizēt,  kā  sava  veida  komunikācijas 
modeli,  piedāvā  iespēju  pievērst  uzmanību  tieši  mākslas  komunikācijas  specifiskajiem 
aspektiem. 

---

74 
 
 
Ilustrācija 2. Prāgas skolas modelis 
Atbilstoši Šunesona interpretācijai (Sonesson "Rhetoric from the standpoint of the Lifeworld") 
Saskaľā ar Šunesona proponēto Prāgas modeli (Sonesson "Rhetoric from the standpoint 
of  the  Lifeworld"  un  citur),  estētiskās  normas,  kurām  ir  daļēji  estētiskas  un  daļēji  ekstra-
estētiskas  saknes,  nosaka  artefaktus  un  to  radītāju  lēmumus  tos  ietekmējot  gan  kanona,  gan 
piemēru  klāsta  veidā.  Savukārt,  lai  artefakts  iegūtu  estētiskā  objekta  statusu,  tas  ir  jāuztver  tā 
skatītājiem. Tā uztveres procesu, kuru apzīmē kā konkretizāciju, arī ietekmē lielākā vai mazākā 
mērā  identisku  normu  klātbūtne.  No  mākslas  komunikāciju  sistēmas  viedokļa  ir  svarīgi,  ka 
normas  var  piedzīvot  izmaiľas  arī  pēc  to  ietekmē  nosacītu  artefakta  radīšanas,  piedāvājot  tam 
arvien jaunas interpretācijas. Respektīvi, komunikācijas akts var notikt ar neprognozējamu laika 
nobīdi  un  to  var  nosacīt  atšķirīgs  normu  kopums,  kas  pašsaprotami  nosaka  atšķirīgu  mākslas 
vēstījuma nozīmi nosūtītājam un saľēmējam.  
Tiesa, Prāgas skolas modelis var tikt saattiecināts ne vien ar Jakobsona komunikācijas 
modeli, bet arī ar to kultūras komunikācijas modeli, kāds varētu tikt izveidots ľemot vērā Tartu-
Maskavas  skolas  pārstāvju  iezīmēto  komunikācijas  modeli  (Sonesson  "The  life  of  signs  in 
society — and out of it. Critique of the communication critique"). 

---

75 
 
 
Ilustrācija 3. Vispārējais komunikācijas modelis 
Šunesona vispārējais komunikācijas modelis sintezējot Jakobsona komunikācijas modeli, Prāgas 
skolas modeli un Lotmana kultūras dialoga koncepciju (Sonesson "Rhetoric from the standpoint 
of the Lifeworld"). 
Šādā  gadījumā  komunikācijas  modelis  ietvertu  sevī  ne  vien  signāla,  mēdija  un 
kodēšanas koncepciju, ne vien normu un konteksta jautājumus, bet ľemtu vērā arī saľēmēja un 
nosūtītāja  savstarpējo  kopējo  zināšanu  daļu,  kas  var  kalpot  kā  dialoga  pamats,  respektīvi, 
kultūras  komunikācijas  dialoģisko  raksturu,  kura  koncepciju  Lotmans  atvasināja  no  Bahtina 
(Sonesson "The life of signs in society — and out of it. Critique of the communication critique"). 
Šāds skatījums ļauj komunikācijas procesu uzlūkot gan vienlaikus tā tradicionālajā variantā, kā 
sākotnējā  vēstījuma,  kaut  arī  komunikācijas  procesa  nepilnību  ietekmēta,  nodošanu,  gan  arī 
ietvert  Bahtinā  balstītu  maksimu  par  to,  ka  komunikācijas  process  vienmēr  veido  jaunas 
nozīmes.  Apvienojot  Jakobsona,  Prāgas  skolas  un  Lotmana  modeļus,  Šunesons  izveidoja  savu 
vispārējo  komunikācijas modeli,  kurš ļauj vienlaikus interpretēt komunikācijas kanāla, valdošo 
zināšanu un normu un zināšanu dialoga lomas komunikācijas procesos.  
II.1.2.3. Tartu - Maskavas skolas pārstāvju ieguldījums mākslas semiotikā 
Tartu  –  Maskavas  skolas  veidošanās  priekšnoteikumi,  kurus  viens  no  minētās  skolas 
pārstāvjiem  –  Boriss  Uspenskis  -  raksturoja  kā  izrietošus  no  Maskavas  lingvistu  intereses  par 
tekstu  un  kultūras  kontekstu  un  Tartu  literatūrzinātnieku  intereses  par  valodu  kā  tekstu 

---

76 
 
ģeneratoru un to ģenerēšanas mehānismiem, bija adekvāti tam, lai tās pētnieku uzmanības lokā 
nonāktu arī tādu kultūras realizācijas formu kā vizuālās mākslas jautājumi. 
Vispārējos vilcienos raksturojot Tartu – Maskavas skolas pārstāvju interesi par mākslas 
jautājumiem,  Uspenskis  atzina,  ka,  atbilstoši  skolas  pārstāvju  uzskatiem,  tika  pieľemts,  ka 
„līdzīgi tam kā gramatikas apgūšana veido teksta jēgas izpratnei nepieciešamo priekšnosacījumu, 
tā arī mākslas darba struktūra atsedz mums ceļu pašas mākslinieciskās informācijas apgūšanai‖
 
Tiesa,  pievēršanās  vizuālās  mākslas  jautājumiem  Tartu  –Maskavas  skolas  pārstāvju 
darbos ir nevienmērīga,  un to  var uzlūkot nevis  kā patstāvīgu skolas interešu jomu, bet drīzāk 
tikai kā mēģinājumu papildināt skolas kultūras semiotiskos meklējumus, kuru ietvaros veidojās 
kultūras kā īpašas semiotiskās sistēmas koncepcija. Protams,  mākslai šajā sistēmā tiek atvēlēta 
īpaša  loma,  īpaši  jau  Jurija  Lotmana  vēlīnajos  darbos,  tomēr  interese  par  atsevišķiem  mākslas 
darbiem,  vai  to  atsevišķiem  aspektiem  bija  pietiekami  epizodiska.  Tā  varēja  izpausties, 
pievēršoties  racionalizējamas  informācijas  jautājumiem  pirmatnējā  mākslā  un  to  saistībai  ar 
stilistiskajām  izmaiľām  noteiktos  pirmatnējo  sabiedrību  attīstības  posmos,  mēģinot  rekonstruēt 
budisma ikonogrāfijas pamatā esošu gleznas topoloģiskās uzbūves shēmu un tās modifikācijas, 
pievēršoties  specifiskiem  senkrievu  ikonas  telpas  uzbūves  jautājumiem  un  attēlošanas  sistēmu 
semantiskajiem  jautājumiem  senkrievu  ikonās,  glezniecības  kolorīta  algebriskas  analīzes 
mēģinājumiem,  attēlojošās  virsmas  integrējošajām  īpašībām  antropoloģiskās  evolūcijas 
kontekstā vai arī noteiktu mitoloģisko priekšstatu atspoguļojuma un to ikonogrāfijas vēsturisko 
izmaiľu jautājumiem. 
Prāgas  skolas  idejas  Tartu  –  Maskavas  pārstāvju  uzmanības  lokā  nokļūst  tikai  20. 
gadsimta 70. gadu vidū un tiešu iespaidu tās pārstāvju tekstos neatstāja. Tamdēļ jautājums par to, 
vai  Tartu  –  Maskavas  kultūras  semiotikas  studijas  ir  uzlūkojamas  Prāgas  skolas  ideju  ģenēzes 
kontekstā,  kā  tas  izrietēja  no  Gurāna  Šunesona  interpretācijas  (Sonesson  "Rhetoric  from  the 
standpoint of the Lifeworld"), ir pietiekami diskutabls.  
Tomēr var pieľemt, ka tieši pateicoties Mukarţovska ideju iespaidam, Jurijs Lotmans, 
kurš  Mukarţovska  idejas  novērtēja  pietiekami  augstu,  savā  kultūras  sistēmā  mākslai  piešķīra 
īpašu lomu. 
Oponējot  pozitīvisma  filozofijas  un  Hēgeļa  estētikas  kontekstā  dzimušai  mākslas  kā 
īstenības  atspoguļotājas  koncepcijai  un  arī  neoromantiskajai  mākslas  un  dzīves  pretstatīšanai 
(Лотман Семиосфера 129), Lotmans mākslu interpretēja kā sava veida eksperimentu telpu, kurā 
atveidojamai  realitātei  ir  iespējams  piešķirt  daudz  augstāku  brīvības  pakāpi  (Лотман 
Семиосфера 129). Līdz ar to māksla tika interpretēta kā specifisks izziľas līdzeklis, kas ļauj kā 
māksliniekam,  tā  mākslas  darba  vērotājam,  pārbaudīt  daţādu  iespējamību  realizēšanās 

---