Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- II.1.3. Teksts un attēls
77 konsekvences (Лотман Семиосфера 131). Protams, ka šāda Lotmana piedāvātā mākslas kā civilizācijas semiotiskā poligona loma ir jāuzlūko kā tieši izrietoša no viľa kultūras semiotiskā modeļa, kurā kultūras attīstība tika aprakstīta kā divu attīstības dinamikas veidu – evolucionārā un revolucionārā – nosacīta, un māksla ir galvenais robeţu un normu eksperimentālās pārvarēšanas un pārbaudes līdzeklis. Ilustrācija 4.Kanoniskais kultūras modelis (Sonesson "The Life of Culture – and other Signs – in Nature – and Vice-Versa") Šunesons šo Lotmana kultūras semiotiskā modeļa koncepciju shematizēja kā kultūras robeţu (normu) pārvarēšanas modeli, kurš īsteno tekstu iekļaušanas, tulkošanas, apmaiľas, uzkrāšanas un izslēgšanas mehānismu, piedāvājot iespēju mākslu interpretēt kā līdzekli ar kura palīdzību tieši tiek pārvarētas kultūras robeţas ( respektīvi – „Teksts – Ne-teksta‖ loma modelī ) . Jāpiezīmē, ka apzinoties sava modeļa, kuru Šunesons vēlāk nodēvēja par Kanonisko modeli nepilnības, viľš vēlāk piedāvāja Apgriezto un paplašināto kultūras semiotisko modeli, kurā tika ľemtas vērā iespējas uzlūkot Kultūru kā pretstatītu ne tikai Ne-Kultūrai (vai Dabai) bet arī tam, ko Šunesons apzīmēja kā Ekstra-Kultūru. (Sonesson "The Life of Culture – and other Signs – in Nature – and Vice-Versa") 78 Ilustrācija 5. Kultūras apvērstais un paplašinātais modelis (Sonesson "The Life of Culture – and other Signs – in Nature – and Vice-Versa") Neiztirzājot visus Šunesona Apgrieztā un paplašinātā kultūras semiotiskā modeļa aspektus (Plašāk par to - Sonesson "The Life of Culture – and other Signs – in Nature – and Vice-Versa"), varētu pievērst uzmanību tikai vienai tā piedāvātai iespējai, kas dod iespēju uzlūkot kultūras nosacīto centru kā Projektētā Ego atrašanās vietu, respektīvi, tas dod iespēju novērtēt teksta iekļaušanas, tulkošanas, apmaiľas, uzkrāšanas un izslēgšanas mehānismu nosacīto centru kā jebkuras kultūras intersubjektīvo konstrukciju centru, kas determinē ne vien kultūras refleksiju, bet arī kultūras un tās lietotāju pašrefleksiju nosacījumus. Turklāt tas ļauj būtiski paplašināt kultūras robeţu jēdzienu, tajā iekļaujot arī kultūras iekšējās – Intra un Ekstra kultūras - robeţas. Jāpiezīmē, ka līdzīgi, kā atskatoties uz Prāgas skolas ideju mantojumu, arī Jurija Lotmana mākslas koncepcija, kurā viľš mēģināja radoši sintezēt Tartu – Maskavas semiotikas skolas kultūras studiju rezultātus un jaunākās sinerģētikas atziľas, tā arī nekļuva par dominējošo mākslas semiotisko studiju jomā, nedz arī noteica ar Tartu – Maskavas skolu saistīto pētnieku meklējumus. Tiesa, ar daţiem nelieliem izľēmumiem. Raksturīgs šādu izľēmumu piemērs ir Jurija Lotmana skolnieces, Jeļēnas Grigorjevas, kura ir šobrīd viena no nopietnākajām pētniecēm emblēmu un emblēmu teorijas jomā, 1998. gada teksts, kurā viľa pievērsās robeţu problēmai mākslā un mākslas robeţu problēmai. Turklāt robeţas un robeţas pārkāpšanas jautājumi tajā tika 79 aplūkoti nevis no mākslas darba iespējamā satura viedokļa, bet gan no mākslas darba un tā mēdija pretrunīgo attiecību viedokļa, identificējot šo robeţās apzināšanas un arī pārkāpšanas situāciju, tajā kā mākslinieks attiecīgā mēdija loģiku iekļauj sava mākslas darba formā. Tādejādi tādi gleznas elementi kā gleznas virsma vai tās rāmis, kas tieši determinē mākslinieka veikumu, var tikt interpretēti plašākā mākslas robeţu problēmas kontekstā (Григорьева). Interesanti, ka tieši šajā aspektā, salīdzinot Jeļēnas Grigorjevas tekstu ar savulaik popularitāti guvušo Meijera Šapiro 1969. gada eseju "On Some Problems in the Semiotics of Visual Art: Field and Vehicle Image Signs‖ (Schapiro "On Some Problems in the Semiotics of Visual Art: Field and Vehicle in Image-Signs"), ir iespējams arī identificēt Lotmana koncepcijas klātbūtni, jo, lai gan Meijers Šapiro arī pievērsās gleznas plaknes un gleznas robeţu un ietvaru problēmām, viľš tās neinterpretēja plašākā kultūras robeţu jautājumu kontekstā, bet uzlūkoja tikai kā attiecīgajam mēdijam specifisku problēmu, kas tieši ietekmē tā valodas uzbūvi. Rezumējot īso Tartu – Maskavas skolas pārstāvju veikuma ieskicējumu, jāpiemin, ka līdz ar tās ietvaros tradicionāli veikto kultūras formāciju - attiecību problēmu pārlūkojumu, skolas pārstāvju uzmanības lokā ir nonākušas arī padomju un pēcpadomju kultūras, vides un diskursu attiecību problemātika. Tā 2004. gadā notikušās konferences „CULTURE, NATURE, SEMIOTICS: LOCATIONS IV” ietvaros darbojās «Visual Culture of Socialism, Authentic and Reinterpreted» sekcija, kurā citu starpā tika nolasīts arī Jeļēnas Grigorjevas referāts (Grigorjeva). Šajā referātā Jeļena Grigorjeva pievērsās vienam īpašam padomju vizuālās kultūras aspektam, proti, klasiskās mākslas piemēru reprodukciju izmantošanai padomju mācību grāmatu ilustrēšanai. Šāda prakse, saskaľā ar pētnieces viedokli, ļāva izmantot klasiskās mākslas autoru autoritāti arī to tekstu novērtējumam, kuri ar to reprodukcijām tika ilustrēti. Turklāt arī jebkurš cits mākslas darbs, kuru izmantoja šādu tekstu ilustrācijai, arī varēja nokļūt klasisko kultūras vērtību klāstā. Klasiskās mākslas reprodukciju un oficiālo tekstu mijiedarbe padomju kultūras telpā līdz ar to Jeļenai Grigorjevai kalpo arī par vienu no atskaites punktiem viľas iecerētajām padomju emblemātikas studijām. Tiesa, pētniece minētā referāta ietvaros neiezīmēja vēl vienu, visnotaļ būtisku oficiālo tekstu un klasiskās mākslas reprodukciju mijiedarbes aspektu, proti, teksta un attēla kā specifisku informācijas nesēju mijiedarbības problēmu. II.1.3. Teksts un attēls Rolanda Barta „Rhétorique de limage‖ ne vien aizsāka attēlu semiotiskās analīzes tradīciju, bet arī aktualizēja semiotisko analīţu kontekstā kādu būtisku attēlu uztveres un interpretācijas aspektu, kas tādā vai citādā veidā ir izpaudies attēlu un mākslas vēsturē gadsimtu gaitā. Runa, proti, ir par attēla un teksta attiecību problēmu. Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|