Andris teikmanis promocijas darbs

94 
 
Theory:  Essays  on  Verbal  and  Visual  Representation  86).  Līdz  ar  to  semiotikas  pieejā  var 
saskatīt  zināmu  līdzību  ar  estētiku,  kas  arī  tiecās  vispārināt,  salīdzināt  un  interpretēt  daţādas 
mākslas  realizācijas  formas,  neľemot  vērā  to  mēdiju  nosacītās  atšķirības  (Mitchell  Picture 
Theory:  Essays  on  Verbal  and  Visual  Representation  87).  Turklāt  semiotikas  metodes 
lingvistiskās  saknes  joprojām  ir  pamats  baţām,  ka,  piemērojot  semiotiku  mākslas  vēsturē, 
pētnieki  nonāks jaunu teksta dominances lamatu  gūstā un attēli  atkal var  tikt  analizēti tikai  kā 
teksta paveids (Mitchell Picture Theory: Essays on Verbal and Visual Representation 99). 
Tomēr, neskatoties uz savu semiotikas kritiku, Tomass Mitčels savos darbos vienlaikus 
turpina  izmantot  tādus  strukturālās  un  semiotiskās  metodes  ietvaros  aprobētus  terminus  kā 
„zīmes‖,  „apzīmētāji‖,  „apzīmējamie‖  utt.  Un,  kas  jo  būtiskāk,  lai  gan  pats  autors  to  neatzīst, 
būtībā  viľa  piedāvājumi  teoretizēt  attēlu  un  tekstu  sasaucas  arī  ar  vizuālās  semiotikas  ietvaros 
sastopamajiem mēģinājumiem nosacīt attēlu un tekstu sasvstarpējās attiecības un robeţas. 
Var  teikt,  ka,  lai  gan  Tomass  Mitčels  sevi  pozicionē  kā  ārpus  semiotikas  stāvošu 
pētnieku,  virkne  viľa  pētījumu  aspektu  un  pētījamo  problēmu  sasaucas  ar  daţādiem  attēlu  un 
vizuālās semiotikas nozares pētījumu aspektiem un problēmām. Tādejādi arī Tomasu Mitčelu var 
piepulcināt ne vien viľa paša deklarētajai ikonoloģiskai (vai arī  „jaunās ikonoloģijas‖) pozīcijai, 
bet  arī  tam  kopējam  post-semiotisko  centienu  klāstam,  kas  ir  jau  iezīmējies  mēģinājumos 
izmantot  semiotikas  idejisko  mantojumu,  vienlaikus  mēģinot  izvairīties  no  tās  nosacītajiem 
metodoloģiskajiem ierobeţojumiem. 
Šādā  kontekstā  abi  minētie  Tomasa  Mitčela  darbi  atklājas  kā  visnotaļ  intriģējošs 
mēģinājums  konceptuāli  izsekot  attēla  un  teksta  attiecību  teoretizēšanas  tradīcijai  un  piedāvāt 
savu attēla un teksta attiecību interpretācijas koncepciju.  
„Iconology:  Image,  Text,  Ideology”  Tomass  Mitčels  veidoja  kā  vēsturiski  kritisku 
pārlūkojumu, kurā tā autors izseko tam kā attēlojums
81
 tiek koncepctualizēts gadu tūkstošu ilgajā 
civilizācijas mantojumā.  
Sava darba pirmajā nodaļā Mitčels iezīmēja piecas attēlojumu kategorijas, uzsverot, ka 
attēlojumi  var  iedalīties  grafiskajos,  optiskajos,  perceptuālajos,  mentālajos  un  verbālajos 
(Mitchell  Iconology  :  Image,  Text,  Ideology  10).  Tas  ļāva  Mitčelam  pievērsties  ne  vien  attēlu 
lomai teorētiskajos spriedumos, piemēram, aplūkojot Vitgenšteina pārdomas (Mitchell Iconology 
: Image, Text, Ideology 14), bet arī tādiem attēlojuma teoretizēšanā konceptuāliem jautājumiem 
                                                 
81
Lai  gan  savā  pirmajā  darbā  Mitčels  vēl  nebija  nodalījis  image  un  picture  kategorijas  un  image  šajā 
grāmatā varētu tulkot arī kā attēlu, tomēr ľemot vērā viľa atziľas, kuras viľš izteica savā 1994. gada darbā Picture 
Theory, liek izvēlēties citu tulkojumu – skat. tālāko minētās problēmas izvērsumu pie Picture Theory apskata. 

---

95 
 
kā  līdzībai,  aplūkojot  to  visdaţādākajos  kontekstos,  tai  skaitā  arī  reliģiskajā  tradīcijā  (Mitchell 
Iconology  :  Image,  Text,  Ideology  31).  Pēdējās  nozīme  nebūt  nav  mazsvarīga,  jo  tā  veido  to 
ideoloģisko  pamatu,  kas  nosaka  ikonoklastisku  baiļu  klātbūtni  arī  mūsdienu  teorētiķu  darbos. 
Tieši  attēla  un  attēlojuma  konceptualizācijas  nepieciešamība  nosaka  to,  ka  Mitčels  pievēršas 
attēlojuma  un  teksta  savstarpējām  attiecībām,  tādejādi  vienlaikus  gan  respektējot,  gan  arī 
mēģinot kritiski interpretēt gadu tūkstošos balstīto tradīciju identificēt attēlus, tos pretstatot vai 
salīdzinot  ar  rakstīto  vārdu.  Tieši  no  attēlu  un  tekstu  attiecību  konceptualizācijas  viedokļa 
Mitčels  izseko  arī  četru  teorētiķu  -  Nelsona  Gudmana,  Ernsta  Gombriha,  E.G.  Lesinga  un 
Edmunda Bērka – spriedumiem, pievēršot uzmanību gan tam, ka katrs no viľiem attēlojuma un 
tekstualizācijas  atšķirības  formulēja  daţādos  aspektos  –  Nelsons  Gudmans  izmantojot  savu 
atšķirību  gramatiku,  Ernsts  Gombrihs  kā  opozīciju  starp  dabisko  un  konvencionālo,  Lesings  – 
pretstatot  attiecīgo  mediju  izplatību  laikā  un  telpā,  un  Edmunds  Bērks  –  pievēršot  uzmanību 
maľu - redzes un dzirdes, emocionālo stāvokļu – imitācijas un simpātijas un estētisko kategoriju 
–  skaistais  un  cildenais  –  atšķirībām,  gan  arī  tam,  ka  to  viedokļi  ir  noteiktu,  lai  arī  maskētu, 
tomēr ideoloģisko pozīciju nosacīti. 
Tieši  ideoloģiskā  konteksta  nozīme  liek  Mitčelam  pievērsties  visai  komplicētai  attēlu, 
attēlojumu,  elku,  fetišu  un  ideoloģijas  attiecību  analīzei,  kuras  ietvaros  tiek  iezīmēts  tas,  ka 
mūsdienu teorētiķu ikonoklastiskie priekšstati ir atvedināmi no tā kā tiek uztverta un interpretēta 
ideoloģija. Turklāt mūsdienu priekšstati, kuru ietvaros ideoloģijas tiek interpretētas kā māľu un 
elku  sistēmas,  kas  aizsedz  realitāti,  ir  atvedināmas  no  tām  pašām  bailēm  no  elkiem  un  to 
attēlojumiem, kas ir rodami reliģiskajās tradīcijās. Šo komplicēto attēlu, attēlojumu un ideoloģiju 
attiecību  ilustrēšanas  procesā,  Mitčels  konstituē  īpašu  attēlojuma  kategoriju  –  hiperikonas 
(hyper-icons),  kurai  piederošie  attēli  vienlaikus  var  ilustrēt  kādu  teoriju,  gan  arī  kalpot  kā 
minētās teorijas pamats, respektīvi, tie vienlaikus var kalpot gan kā grafiski, gan arī kā mentāli 
attēli. 
1994.  gada  grāmatā  „Picture  Theory”,  kuru  pats  autors  nosauc  par  praktisku 
papildinājumu  savai  „Iconology”,  Mitčels  turpināja  tajā  aizsāktos  jautājumus,  pievēršot 
uzmanību  jau  praktiskam  attēlu  pielietojumam  un  nodalot  jēdzienu  image  un  picture 
izmantojumu (Mitchell Picture Theory: Essays on Verbal and Visual Representation 4), norādot, 
ka pēdējie ir reprezentācijas objekti, kuros image parādās
82
. 
                                                 
82
Jāpiezīmē,  ka  minētais  image  un  picture  definējums,  lai  gan  ir  zināmā  mērā  loģisks,  tomēr  nav 
vispārpieľemts. Tā Meriam-Webster online vārdnīca sniedz sekojošu image skaidrojumu: 

---