88
noteicis tādu vai citādu īstenības atveidojuma formu maiľu (Bryson Vision and Painting: The
Logic of the Gaze 18). Tomēr, no Normana Braisona viedokļa, Gombriha izveidotā pieeja
vienalga šķita pārlieku atrauta no vēsturiskajiem un sociālajiem kontekstiem.
Izeju no pētnieciskā strupceļa, kurā 20. gadsimta beigās ir nonākusi mākslas vēsture,
Braisons saskatīja citu zinātnes nozaru ietvaros izstrādāto pieeju adaptācijā.
Tiesa, viľa pievēršanās strukturiālisma un semiotikas aspektiem ir saistīta ar zināmām
problēmām. „Vision and Painting‖ 4. nodaļā, kas ir veltīta semiotikas jautājumiem, Braisons
balstās praktiski tikai Ferdinanda de Sosīra idejās, mēģinot no viľa lingvistiskajiem pētījumiem
atvasināto strukturālo semiotiku piemērot mākslas parādību analīzei. Visai simptomātiski ir tas,
ka Braisons pats atzīst šādas piemērošanas problēmas un mēģina tās pārvarēt, atsakoties no
Sosīra tradīcijas nosacītajām apzīmētāja / apzīmējamā attiecībām par labu postrukrālistu
formulētajām (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 79 - 80) apzīmētāja /
apzīmētāja attiecībām, uzsverot ne tik daudz paradigmatisko, cik sintagmatisko saišu nozīmi.
Respektīvi, pārformulējot diādisko zīmi no
Sd
Sr
S
::
par
Sr
Sr
S
.
Protams, tikai apzīmētāja / apzīmētāja attiecību akcentēšana nevarēja apmierināt
Braisonu, jo tā joprojām satur pietiekami nopietnu formālisma risku, turklāt atteikšanās no
apzīmētāja un apzīmējamā binārās opozīcijas neko nedod, ja tiek akceptēta cita opozīcija
parole
langue ::
vai no tās atvasinātā, ne mazāk formālistiskā, bet pietiekami populārā versija –
kods / vēstījums.
Normans Braisons mēģināja pārvarēt arī šīs problēmas, modificējot Sosīra diādisko
zīmes moduli, piešķirot tam sociālo kontekstu, proti, uzsverot, ka nevis langue, bet gan tieši
saskare starp langue un materiālo dzīvi ( tātad arī ar sociālo kontekstu ) ir tā, kura ir spējīga
producēt diskursu
77
. Līdz ar to, Braisons atzīst, ka „lingvistika nevar kalpot kā stabila
nelingvistisko zīmju studiju bāze‖ (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 85),
kamēr netiks akceptēts dinamiskais un operacionālais apzīmētāja un apzīmējamā attiecību
raksturs un sekojoša zīmes izpratnes transformācija:
no
Sd
Sr
S
::
uz
Sr
Sr
S
uz
Sr
Sr
formation
Social
(Bryson Vision and Painting:
The Logic of the Gaze 84).
77
Diskursu Normans Braisons formulē kā starpnieku starp langue un parole, uzsverot, ka būtiskākā
atšķirība starp langue un diskursu ir tā, ka, ja langue nav saistīta ar praksi, tad diskurss, gluţi pretēji, ir prakses
konstituēts ( Bryson, Vision and Painting: The Logic of the Gaze 85. )
89
Radītais zīmes modelis gan neatrisināja vēl vienu no Normana Braisona viedokļa
būtisku problēmu, tajā netiek atrunāta zīmes skatītāja pozīcija. Tieši skatītāja pozīcijas
identificēšanai Braisons izveido divus skatiena jēdzienus – gaze, kas tiek interpretēts kā ciešs un
vienlaikus apcerīgs ( kontemplatīvs ) skatiens, un glance, kuru var raksturot kā īsu un strauju
skatienu.
Saskaľā ar Braisona viedokli, viena vai otra šī skatienu veidu prevalēšana savulaik ir
noteikusi arī tādus jautājumus kā dominējošā gleznas virsmas apstrādes, kompozīcijas vai
izmantotos stilizācijas paľēmienus (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 96 - 98).
Viena vai otra veida skatiena dominēšana arī ir noteikusi atšķirību starp Rietumu un Tālo
Austrumu mākslu (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 94 - 96).
Gaze un glance koncepcija ļauj Braisonam izdarīt visnotaļ oriģinālus slēdzienus par
skatītāja vietu gleznas uztverē, uzsverot to, ka Rietumu mākslā krāsa, kompozīcija un arī
perspektīve tiek izmantoti kā šifteri (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 119 -
20).
Savukārt sociālā konteksta akcentēšanā, Normans Braisons vēloties izvairīties no
semiotiskās zīmes denotāciju un konotāciju attiecību nenoteiktības, pievēršas Marra marksisma
tradīcijā formulētajam bāzes un virsbūves attiecību modelim un zīmju lomai šajā modelī (Bryson
Vision and Painting: The Logic of the Gaze 135 - 40).
Protams, Marra izvēle var šķist pietiekami neparasta, ne velti arī pats autors atzina, ka
pievēršanās Marram var šķist kā nevajadzīgi arheoloģiska atkāpe, ja ne Marra un franču 60. un
70. gadu semioloģiskās skolas pārstāvju tiešā uzskatu līdzība zīmes un sociālās formācijas
attiecību jautājumos (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 140).
Lai gan jautājumu par to, vai glezniecību attiecināt uz bāzi vai virsbūvi, Braisons sava
darba ievadā formulēja kā joprojām atklātu (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze
xiii), Marra un franču semiotikas atziľu savienošana ļāva viľam izdarīt visai plašus pieľēmumus
par mūsdienu sabiedrības, varas un apzīmēšanas prakšu savstarpējās funkcionēšanas aspektiem,
identificējot mūsdienu sabiedrību kā sava veida apzīmēšanas ekonomiku (Bryson Vision and
Painting: The Logic of the Gaze 141), kurā vara vairs nevalda ar fiziska spēka, bet gan ar to
leģimetizējošu apzīmēšanas prakšu palīdzību (Bryson Vision and Painting: The Logic of the
Gaze 159).
Dostları ilə paylaş: |