84
noliegšanas polemikas kontekstā, bet lai pamatotu semiotiskās metodes izvēli ikonu izpētei
(Успенский 225).
Otra ir atvedināma no antīkās kultūras un tās būtība ir izteikta frāzē – „
ut pictura
poesis‖ ( glezna ( attēls ) ir kā dzeja ), kuru savulaik savā „Ars Poetica‖ 18. g.p.m.ē. izteica jau
Horācijs un kura līdz pat Gotholda Efraima Lesinga „Lāokoontam‖ 1766. gadā, noteica teksta un
attēla attiecību interpretācijas paradigmu Eiropas kultūrā.
Protams, teksta un attēlu attiecību problēmu spektrs ir pietiekami plašs, kas
nenoliedzami nosaka arī daţādu pieeju iespēju. Tomēr pētnieki, kuri pievēršas teksta un attēlu
attiecībām, vai arī pārlūkoja teksta un attēlu attiecību interpretācijas tradīcijas, visai bieţi šādā
vai citādā formā pieskaras arī to semiotiskajiem aspektiem.
II.1.3.2. Ut pictura poesis
Pietiekami savdabīgs un vienlaikus minēto tendenci ilustrējošs piemērs ir Georga
Szunoja, ungāru Renesanses pētnieka, 2004. gada grāmata „
Pictura & Scriptura.
Hagyományalapú kulturális reprezentációk 20. századi elméletei‖ (Szőnyi).
Savu grāmatu Georgs Szunojs veidojis kā 20. gadsimta teksta un attēla attiecību analīzes
pārlūkojumu, tomēr tai ir visai interesanta un zīmīga struktūra, pie kuras ir vērts pakavēties.
Georga Szunoja savas grāmatas pirmajā nodaļā ieskicēja attēlu un teksta attiecību
pamatproblēmu, likumsakarīgi aizsākot tās ģenēzi ar „
ut pictura poesis‖ koncepciju un
vienlaikus mēģinot iepazīstināt ar aktuāliem attēlu un tekstu tipoloģiju centieniem.
Otrajā un trešajā nodaļā viľš pievērsās semiotisko pētījumu aspektiem, otro nodaļu
veltot aktuālajiem semiotisko pētījumu mākslas un kultūras laukā piemēriem, savukārt trešajā
apskatot semiotiskās pieejas vēsturiskos aspektus.
Ceturtajā nodaļā viľš iezīmēja Ernesta Kasīrera simbolisko formu filozofiju, saskatot
tajā nepieciešamos teorētiskos priekšnoteikumus, kas ļauj pārmest tiltu starp formālistisko
semiotiku un fenomenoloģisko ikonoloģiju. Secīgi tālākajās nodaļās tiek aplūkota ikonoloģiskās
metodes ģenēze un tās klasiskie pārstāvji, kā arī tiek pievērsta uzmanība emblemātikai, kā
īpašam vēsturiskam teksta un attēlu attiecību piemēram.
Noslēdz Georga Szunoja grāmatu pievēršanās
tam fenomenu kopumam, ko viľš apzīmē,
kā „jauno ikonoloģiju‖, „postsemiotiku‖ un arī „poststrukturālo ikonoloģiju‖. Tās ietvaros viľš
Vatikāna runas vīriem un liturģijas speciālistiem – arhibīskaps Pjero Marīni (OFFICE OF PAPAL LITURGICAL
CELEBRATIONS,
ICONOGRAPHY
AND
LITURGY,
Vatican
City,
20
January
2005
http://www.vatican.va/news_services/liturgy/2005/documents/ns_lit_doc_20050120_marini_en.html
piekļuve:
2006.05.06 )