80
Attēla un teksta attiecības var raksturot kā visai komplicētas un nebūt ne viennozīmīgas,
tomēr tradicionāli tās ir tikušas interpretētas vai nu uzsverot attēla un teksta analoģiskās vai arī
antagoniskās lomas
69
, izvairoties no metodoloģiski izvērstākiem to saattiecinājumu analīzes
mēģinājumiem. Protams, ikonogrāfijas un ikonoloģijas ietvaros pētnieki ir aktualizējuši arī kādus
noteiktus vizuālās mākslas un tekstu attiecību aspektus, tomēr par pašvērtīgu studiju jomu teksta
un attēla attiecības kļuva pateicoties semiotiskas pieejas izplatībai.
Tiesa, ne visos gadījumos, kad pētnieki pievērsās teksta un attēlu attiecību problēmām,
viľi to darīja, izmantojot formalizētu semiotisko metodi, tomēr attiecīgie pētījumi vēlāk varēja
tikt saattiecināti ar semiotikas jomu.
II.1.3.1. Vārdi un attēli
Raksturīgs šādas saattiecināšanas piemērs ir izcilais amerikāľu mākslas vēsturnieks
Meijers Šapiro, kura nozīme Amerikas mākslā un mākslas vēstures pētniecībā pat ievērojami
pārsniedz viľa visai nelielo atstāto tekstu apjomu.
Meijera Šapiro pieeju mākslas vēstures izpētei un arī aktuālo mākslas izpausmju
interpretācijai noteica sākotnējās formālās skolas ietekmes, tomēr jāpiezīmē, ka Jaunās Vīnes
skolas mākslas vēstures pētnieku uzskatus viľš novērtēja visai kritiski
70
. Tiesa, pateicoties
formālās skolas ietekmēm, Meiejers Šapiro visai atvērti uztvēra arī „jauno formālisma vilni‖,
respektīvi, semiotiku.
Lai gan Šapiro pieeju semiotikas jomā varētu raksturot arī kā neformalizētu, respektīvi,
viľš neiedziļinās semiotikas metodoloģijas jautājumos, nediskutē zīmju taksanomijas jautājumus
69
„Ut picture poesis‖ – šo frāzi, kuru savā darbā Ars Poetica izteica Horācijs, var uzskatīt par moto attēla
un teksta attiecību interpretācijai vairāk kā pusotru tūkstoša gadu garumā. Ļoti iespējams, ka Horācijs nebija
pirmais, kurš šādā veidā saattiecināja divus visnotaļ atšķirīgus mēdijus. Ja var ticēt Plutarham, tad savulaik Keosas
Simonīds jau ir izteicis domu, ka „Poema pictura loquens, pictura poema silens‖ (dzeja ir runājoša glezna (attēls),
glezna (attēls) ir klusējoša dzeja)..
Lai gan minētās frāzes nozīme Horācija tekstā drīzāk ir saistāma ar viľa vēlmi uzsvērt dzejas
salīdzināmību ar vizuālo mākslu, tās uztveres nosacījumu un emocionālās iedarbības ziľā, tā Renesanses laikā un
vēlākajos gadsimtos kalpoja kā viena no galvenajām vizuālo mākslu interpretācijas koncepcijām, līdz to 1766. gadā
savā darbā Laocoon neapstrīdēja Gotholds Efraims Lesings, kurā viľš viens no pirmajiem Eiropas kultūrā
aktualizēja vizuālās mākslas un dzejas atšķirīgos aspektus.
Jāpiezīmē, ka arī kristietībā pastāvēja līdzīga tradīcija, kuru aizsāka pāvests Gregors I, interpretējot
svētbildes kā rakstus lasītnepratējiem.
70
"The New Viennese School." Art Bulletin 18 (1936): 258-66;
81
utt., un viľa interese par semiotiku izpauţas visai vispārīgā veidā, tomēr viľa visai nelielais
ieguldījums ir pietiekami nozīmīgs.
Savā 1969. gada esejā "On Some Problems in the Semiotics of Visual Art: Field and
Vehicle Image Signs" Meiejers Šapiro viens no pirmajiem semiotisko pētījumu laukā pievērsa
uzmanību attēla fona un ierāmējumu nozīmei attēlu vizuālās valodas izpētē (Schapiro "On Some
Problems in the Semiotics of Visual Art: Field and Vehicle in Image-Signs").
Savukārt, 1973. gada teksts „Words and Pictures: On the Literal and Symbolic in the
Illustration of a Text‖ iezīmēja viľa pieeju attēla un teksta attiecību problēmai (Schapiro Words,
Script, and Pictures: Semiotics of Visual Language).
Raksturojot teksta un attēla attiecības, Meiejers Šapiro pamatoja savu tēmas izvēli ar to,
ka lielākā daļa Eiropas mākslas no antīkajiem laikiem līdz pat 18. gadsimtam būtībā ir rakstu
subjektu vizuāla reprezentācija. Gleznotāju un tēlnieku galvenais uzdevums bija „reliģiska,
vēsturiska vai poētiska vārda tulkošana vizuālā tēlā‖. Respektīvi, varētu teikt, ka vizuālā māksla
noteiktu un visai ilgstošu laika periodu
71
saturiski bija pakārtota tekstuāliem, jo īpaši rakstītiem
tekstuāliem, vēstījumiem. Un varētu uzskatīt, ka vienīgās izmaiľas vizuālo tēlu un tekstu
attiecībās izrietēja tikai no stilistiski māksliniecisku priekšstatu maiľām.
Tomēr attēloto tēlu un teksta attiecības variējās ne tika pateicoties mākslinieciski
stilistiskajām izmaiľām, būtībā pastāvēja arī vairāki paralēli eksistējoši vizuālo tēlu un teksta
attiecību modeļi, kuriem minēja Meijers Šapiro.
Pirmkārt, ir iespējams runāt par attēliem, kuros ir visai vispārēja vizuālā informācija,
kas ļautu tos saattiecināt ar konkrēto notikumu, un to atbilstība tekstam visupirms izriet no to
fiziskās atrašanās saistībā ar tekstu. Meijers Šapiro kā piemēru šādām attiecībām minēja Bībeles
ilustrācijas (kauju vai dzemdību ainas), kas bija tik vispārējas, ka to vēstījums bija nolasāms,
tikai pateicoties tai vietai Bībelē, kurā minētā ilustrācija atradās. Varētu teikt, ka šajā gadījumā
attēls atveidoja nevis kādu īpašu notikumu, bet gan šo notikumu shematisks modelis, kura
piesaiste konkrētajam notikumam tika realizēta pateicoties teksta normatīvai lomai. Respektīvi,
attēls palika par daļu no teksta vizuālā izkārtojuma.
Otrkārt, pat šādu visai shematisku attēlu un teksta attiecības var nebūt visai vienkāršas,
jo šodienas skatītājs un tā brīţa, kurā darbs tika radīts, skatītājs var vadīties no visai atšķirīgiem
71
Meijers Šapiro neuzsver šādu tendenču sākumu, jāpieľem, ka rakstītā teksta dominante tīri praktiski
kļuva iespējama līdz ar rakstības parādīšanos, tiesa, par teksta un attēlu attiecībām agrākos laika periodos, spriest ir
grūti, galvenokārt tamdēļ, ka nav saglabājušās liecības par pirmsrakstības stāstītajiem tekstiem, kas būtu
saattiecināmi ar attiecīgajā periodā radītajiem vizuālajiem tēliem.
Dostları ilə paylaş: |