Andris teikmanis promocijas darbs

69 
 
II.1.2.Mākslas semiotika 
II.1.2.1. Prāgas skolas nostādnes 
Pretēji  visnotaļ  daudzsološai  semiotikas  izmantošanas  iespējai  mākslas  izpētē  un  tās 
teorētiskajās  interpretācijās  un,  neskatoties  uz  daţiem,  pietiekami  spoţiem  darbiem,  tās 
pienesums tomēr ir pārsteidzoši  neliels,  tādejādi drīzāk var runāt  par mēģinājumiem  konstituēt 
mākslas semiotikas problēmu, nekā par tās pašsaprotamu piemērošanu. 
Mākslas semiotikas aizsākumus, neapšaubāmi, varētu meklēt Jana Mukarţovska, Prāgas 
skolas  pārstāvja,  1936.  gada  esejā  „L‟art  comme  fait  sèmiologique”  (Mukarovsky  "Art  as 
Semiotic  Fact"),  kas  sākotnēji  tika  nolasīta  Prāgas  starptautiskajā  filozofijas  kongresā  1934. 
gadā.  Jau  pats  Mukarţovska  esejas  nosaukums  –  Māksla  kā  semiotisks  fakts  –  ir  pietiekami 
iezīmīgs. Tomēr tas nebūt neatklāj visas šajā nelielajā, bet pietiekami nozīmīgajā esejā izklāstītās 
pamatnostādnes.  Mukarţovskis  neaprobeţojas  tikai  ar  iespēju  interpretēt  kādu  atsevišķi  ľemtu 
mākslas darbu kā semiotisku parādību, viľu drīzāk interesē mākslas darba un tās sistēmas, kuras 
ietvaros  tas  tiek  konstituēts  kā  mākslas  darbs,  attiecības.  Šāda  pieeja,  kas  balstījās  radoši 
transformētā Feriananda de Sosīra langue / parole dihotomijā, un arī piemērojot Ferdinanda de 
Sosīra  kolektīvās  apziľas  jēdzienu,  kuras  ietvaros,  saskaľā  ar  Sosīra  priekšstatiem  veidojās 
jebkura  zīmju  sistēma,  ļāva  Mukarţovskim  izdarīt  pieľēmumu,  ka  jebkurš  mākslas  darbs  ir 
jāuzlūko, saattiecinot to ar to sistēmu, kuras ietvaros tas tiek konstituēts kā „estētiskais objekts‖, 
respektīvi, kā estētiski novērtējams mākslas darbs. 
Proponējis, ka „bez semiotiskās orientācijas, mākslas teorētiķis vienmēr būs nolemts vai 
nu  atzīt  mākslas  darbu  kā  tīri  formālu  struktūru,  vai  arī,  no  otras  puses,  kā  tiešu  tā  radītāja 
psiholoģisko  vai  pat  fizioloģisko  stāvokļu  atspogoļojumu  vai  arī  tiešu  apkārtējās  vides 
ideoloģiskā,  ekonomiskā,  sociālā  vai  kultūras  stāvokļa  atspoguļojumu‖  (Mukarovsky  "Art  as 
Semiotic Fact" 8), Mukarţovskis izteica viedokli, ka mākslas darbs ir jāaplūko gan kā autonoma, 
gan arī kā informatīva zīme. 
Kā autonomu zīmi mākslas darbu veido, pirmkārt, uztverams apzīmētājs, artefakts, kuru 
ir  radījis  mākslinieks,  otrkārt,  „estētiskais  objekts‖,  kas  ir  reģistrēts  kolektīvajā  apziľā  un  kas 
funkcionē  kā  signifikācija,  un,  treškārt,  attiecības  ar  to,  ko  tas  apzīmē  (tā  kā  runa  iet  par 
autonomu zīmi, tad tā nav uzlūkojama kā konkrēta objekta apzīmētāja, bet gan tās apzīmējošajās 
attiecībās  ar  visu  kontekstu  –  sociālo,  zinātnisko,  filozofisko,  reliģisko,  politisko,  ekonomisko 
utt.).  
Tiem  mākslas  darbiem,  kuriem  var  nolasīt  to  saturu  vai  tēmu,  piemīt  vēl  arī  otra 
semiotiskā funkcija, informatīvā funkcija, saskaľā ar kuru arī mākslas darbs var tikt uzlūkots kā 

---

70 
 
kāda konkrētā apzīmējamā apzīmētājs. Tiesa, Mukarţovskis īpaši uzsvēra, ka no mākslas darba 
novērtēšanas viedokļa tam, kā tas pilda šo otro semiotisko funkciju, nav nekāds nozīmes. Tomēr 
abu šo funkciju koeksistence reprezentējošajās mākslās veido būtiskāko dialektisko to evolūcijas 
antinomiju (Mukarovsky "Art as Semiotic Fact"). 
Zīmīgi,  ka  Mukarţovskis  uzskatīja,  ka  minētie  mākslas  semiotiskās  interpretācijas 
apsvērumi ir vienlīdz būtiski gan mākslas vēsturei, gan estētikai. 
1944.  gadā  nolasītajā  lekcijā  „Podstata  výtvarných  uměni”
68
,  kura  tika  publicēta  pēc 
vairāk  nekā  20.  gadiem,  1966.  gadā  (Mukarovsky  "The  Essence  of  the  Visual  Arts  "),  Jans 
Mukarţovskis vēlreiz atgriezās pie mākslas semiotikas jautājumiem, šoreiz mēģinot tos aplūkot 
tieši vizuālo mākslu kontekstā.  
Lekcijas  pirmajā  daļā  Mukarţovskis  noskaidroja  atšķirības  starp  mākslas  darbu  un 
dabas  objektu,  uzsverot,  ka  mākslas  darbs,  atšķirībā  no  dabas  objekta  tiek  veidots  intencionāli 
(Mukarovsky "The Essence of the Visual Arts " 232). 
Tālāk,  secinot,  ka  intencionalitāte  ir  pazīme,  kas  piemīt  ne  vien  mākslas  darbiem,  bet 
jebkuram cilvēku roku darinājumam, Mukarţovskis ieskicēja atšķirības starp mākslas darbu un 
citiem  mākslīgi  veidotiem  objektiem,  proti,  mākslas  darbs  atšķirībā  no  visām  citām  cilvēku 
darinātām lietām vispirms ir pašvērtīgs, tāds, kurš pats kalpo sev par mērķi. 
Šādu  priekšstatu  kontekstā,  Mukarţovskis  pievērsās  arī  mākslas  darba  semiotiskajiem 
aspektiem, uzsverot, ka atšķirībā no citām komunikācijā lietotajām zīmēm, kuras viľš apzīmēja 
kā zīmi – instrumentu, mākslas darbu primārā funkcija ir pārpersonālas nozīmes nodošana.  
Protams, Mukarţovskis atzina, ka arī mākslas darbi var tikt izmantoti kā komunikācijas 
instrumenti, tomēr, saskaľā ar viľa viedokli, mākslas darba galvenais uzdevums ir nevis nodot 
informāciju  par  kādām  lietām,  bet  gan  iezīmēt  mūsu  attieksmi  pret  tām  (Mukarovsky  "The 
Essence of the Visual Arts "). 
Arī  savu  vēlāko  lekciju  laikā,  konkretizējot  mākslas  darba  specifiskos  semiotiskos 
aspektus,  Jans  Mukarţovskijs  norādīja,  ka  mākslas  darbs  atšķirībā  no  citiem  zīmju  veidiem 
„akcentē  nevis  galēju,  viennozīmīgu  attieksmi  pret  realitāti,  bet  procesu,  kura  rezultātā  šāda 
attieksme  rodas‖  (Мукаржовский  168).  Respektīvi,  mākslas  darba  specifiskā  loma  slēpjas  tā 
spējā  pēc  iespējas  efektīgāk  atklāt  daţādus  realitātes  atveides  procesa  un  nevis  pašas  realitātes 
aspektus. 
                                                 
68
 Izmantots tulkojums angļu valodā – (Jan Mukarovsky, "The Essence of the Visual Arts " Semiotics of 
Art, eds. Ladislav Matejka and I. R. Titunik (1966).) 

---