Andris teikmanis promocijas darbs

80 
 
Attēla un teksta attiecības var raksturot kā visai komplicētas un nebūt ne viennozīmīgas, 
tomēr tradicionāli tās ir tikušas interpretētas vai nu uzsverot attēla un teksta analoģiskās vai arī 
antagoniskās  lomas
69
,  izvairoties  no  metodoloģiski  izvērstākiem  to  saattiecinājumu  analīzes 
mēģinājumiem. Protams, ikonogrāfijas un ikonoloģijas ietvaros pētnieki ir aktualizējuši arī kādus 
noteiktus vizuālās mākslas un tekstu attiecību aspektus, tomēr par pašvērtīgu studiju jomu teksta 
un attēla attiecības kļuva pateicoties semiotiskas pieejas izplatībai.  
Tiesa, ne visos gadījumos, kad pētnieki pievērsās teksta un attēlu attiecību problēmām, 
viľi to  darīja, izmantojot formalizētu  semiotisko metodi,  tomēr attiecīgie  pētījumi  vēlāk varēja 
tikt saattiecināti ar semiotikas jomu. 
II.1.3.1. Vārdi un attēli 
Raksturīgs  šādas  saattiecināšanas  piemērs  ir  izcilais  amerikāľu  mākslas  vēsturnieks 
Meijers  Šapiro,  kura  nozīme  Amerikas  mākslā  un  mākslas  vēstures  pētniecībā  pat  ievērojami 
pārsniedz viľa visai nelielo atstāto tekstu apjomu.  
Meijera  Šapiro  pieeju  mākslas  vēstures  izpētei  un  arī  aktuālo  mākslas  izpausmju 
interpretācijai  noteica  sākotnējās  formālās  skolas  ietekmes,  tomēr  jāpiezīmē,  ka  Jaunās  Vīnes 
skolas  mākslas  vēstures  pētnieku  uzskatus  viľš  novērtēja  visai  kritiski
70
.  Tiesa,  pateicoties 
formālās  skolas  ietekmēm,  Meiejers  Šapiro  visai  atvērti  uztvēra  arī  „jauno  formālisma  vilni‖, 
respektīvi, semiotiku. 
Lai gan Šapiro pieeju semiotikas jomā varētu raksturot arī kā neformalizētu, respektīvi, 
viľš neiedziļinās semiotikas metodoloģijas jautājumos, nediskutē zīmju taksanomijas jautājumus 
                                                 
69
 „Ut picture poesis‖ – šo frāzi, kuru savā darbā Ars Poetica izteica Horācijs, var uzskatīt par moto attēla 
un  teksta  attiecību  interpretācijai  vairāk  kā  pusotru  tūkstoša  gadu  garumā.  Ļoti  iespējams,  ka  Horācijs  nebija 
pirmais, kurš šādā veidā saattiecināja divus visnotaļ atšķirīgus mēdijus. Ja var ticēt Plutarham, tad savulaik Keosas 
Simonīds jau ir izteicis domu, ka „Poema pictura loquens, pictura poema silens‖ (dzeja ir runājoša glezna (attēls), 
glezna (attēls) ir klusējoša dzeja)..  
Lai  gan  minētās  frāzes  nozīme  Horācija  tekstā  drīzāk  ir  saistāma  ar  viľa  vēlmi  uzsvērt  dzejas 
salīdzināmību ar vizuālo mākslu, tās uztveres nosacījumu un emocionālās iedarbības ziľā, tā Renesanses laikā un 
vēlākajos gadsimtos kalpoja kā viena no galvenajām vizuālo mākslu interpretācijas koncepcijām, līdz to 1766. gadā 
savā  darbā  Laocoon  neapstrīdēja  Gotholds  Efraims  Lesings,  kurā  viľš  viens  no  pirmajiem  Eiropas  kultūrā 
aktualizēja vizuālās mākslas un dzejas atšķirīgos aspektus.    
Jāpiezīmē,  ka  arī  kristietībā  pastāvēja  līdzīga  tradīcija,  kuru  aizsāka  pāvests  Gregors  I,  interpretējot 
svētbildes kā rakstus lasītnepratējiem. 
70
"The New Viennese School." Art Bulletin 18 (1936): 258-66; 

---

81 
 
utt.,  un  viľa  interese  par  semiotiku  izpauţas  visai  vispārīgā  veidā,  tomēr  viľa  visai  nelielais 
ieguldījums ir pietiekami nozīmīgs. 
Savā  1969.  gada  esejā  "On  Some  Problems  in  the  Semiotics  of  Visual  Art:  Field  and 
Vehicle  Image  Signs"  Meiejers  Šapiro  viens  no  pirmajiem  semiotisko  pētījumu  laukā  pievērsa 
uzmanību attēla fona un ierāmējumu nozīmei attēlu vizuālās valodas izpētē (Schapiro "On  Some 
Problems in the Semiotics of Visual  Art: Field and Vehicle in Image-Signs"). 
Savukārt, 1973.  gada teksts „Words  and Pictures: On the Literal  and Symbolic in  the 
Illustration of a Text‖ iezīmēja viľa pieeju attēla un teksta attiecību problēmai (Schapiro Words, 
Script, and Pictures: Semiotics of Visual Language). 
Raksturojot teksta un attēla attiecības, Meiejers Šapiro pamatoja savu tēmas izvēli ar to, 
ka  lielākā  daļa  Eiropas  mākslas  no  antīkajiem  laikiem  līdz  pat  18.  gadsimtam  būtībā  ir  rakstu 
subjektu  vizuāla  reprezentācija.  Gleznotāju  un  tēlnieku  galvenais  uzdevums  bija  „reliģiska, 
vēsturiska vai poētiska vārda tulkošana vizuālā tēlā‖. Respektīvi, varētu teikt, ka vizuālā māksla 
noteiktu un visai ilgstošu laika periodu
71
 saturiski bija pakārtota tekstuāliem, jo īpaši rakstītiem 
tekstuāliem,  vēstījumiem.  Un  varētu  uzskatīt,  ka  vienīgās  izmaiľas  vizuālo  tēlu  un  tekstu 
attiecībās izrietēja tikai no stilistiski māksliniecisku priekšstatu maiľām. 
Tomēr  attēloto  tēlu  un  teksta  attiecības  variējās  ne  tika  pateicoties  mākslinieciski 
stilistiskajām  izmaiľām,  būtībā  pastāvēja  arī  vairāki  paralēli  eksistējoši  vizuālo  tēlu  un  teksta 
attiecību modeļi, kuriem minēja Meijers Šapiro. 
Pirmkārt,  ir  iespējams  runāt  par  attēliem,  kuros  ir  visai  vispārēja  vizuālā  informācija, 
kas  ļautu  tos  saattiecināt  ar  konkrēto  notikumu,  un  to  atbilstība  tekstam  visupirms  izriet  no  to 
fiziskās atrašanās saistībā ar tekstu. Meijers Šapiro kā piemēru šādām attiecībām minēja Bībeles 
ilustrācijas  (kauju  vai  dzemdību  ainas),  kas  bija  tik  vispārējas,  ka  to  vēstījums  bija  nolasāms, 
tikai pateicoties tai vietai Bībelē, kurā minētā ilustrācija atradās. Varētu teikt, ka šajā gadījumā 
attēls  atveidoja  nevis  kādu  īpašu  notikumu,  bet  gan  šo  notikumu  shematisks  modelis,  kura 
piesaiste konkrētajam notikumam tika realizēta pateicoties teksta normatīvai lomai. Respektīvi, 
attēls palika par daļu no teksta vizuālā izkārtojuma. 
Otrkārt, pat šādu visai shematisku attēlu un teksta attiecības var nebūt visai vienkāršas, 
jo šodienas skatītājs un tā brīţa, kurā darbs tika radīts, skatītājs var vadīties no visai atšķirīgiem 
                                                 
71
Meijers  Šapiro  neuzsver  šādu  tendenču  sākumu,  jāpieľem,  ka  rakstītā  teksta  dominante  tīri  praktiski 
kļuva iespējama līdz ar rakstības parādīšanos, tiesa, par teksta un attēlu attiecībām agrākos laika periodos, spriest ir 
grūti,  galvenokārt  tamdēļ,  ka  nav  saglabājušās  liecības  par  pirmsrakstības  stāstītajiem  tekstiem,  kas  būtu 
saattiecināmi ar attiecīgajā periodā radītajiem vizuālajiem tēliem. 

---