Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
82 tekstiem, daļa no kuriem ir zināma, bet daļa varbūt ir restaurēja tikai ar grūtībām. Tā reliģiska rakstura ilustrācijas, kuras mūsdienu skatītājam var šķist visai vienkāršoti shematiskas, varēja saturēt elementus, kas varēja tikt tulkoti pilnīgi citā kontekstā, teiksim, attēlojot kādu Vecās Derības ainu, mākslinieku varēja motivēt ne tikai vēlme veidot reālistisku attiecīgās ainas tēlojumu, bet arī veidot šo ainu atbilstoši kristīgās tipoloģijas 72 simboliskajiem priekšstatiem. Respektīvi, lasītājs var saattiecināt minēto vizuālo tēlu gan ar tekstu, kas ar tā palīdzību tiek ilustrēts, gan ar tekstiem, kas interpretē pirmā teksta vēstījumu piešķirot tam citu jēgu. Šādā gadījuma vienmēr ir jārēķinās ar iespēju, ka šādiem simboliski iecerētiem attēliem varēja pastāvēt vēl kāds cits saattiecinājuma teksts vai interpretācija, kurš šobrīd nav zināms. Tiesa, lai gan ilustrējamais Vecās Derības teksts var tikt uztverts kā primārs un to interpretējošie teksti kā sekundāri, tomēr ir jāapzinās, ka no attiecīgi motivēta mākslinieka viedokļa, tieši interpretējošie teksti varēja kalpot kā primārie inspirācijas avoti. Treškārt, ja daţās ilustrācijas tiecās sašaurināt reducēt notikuma atveidojumu līdz shematiskas emblēmas līmenim, tad ir pietiekami labi zināmi piemēri, kad attēlojumi sniedza daudz plašāku interpretatīvo materiālu, nekā tas bija iekļauts tekstā, kuru attiecīgais attēls ilustrēja. Raksturīgs piemērs šādiem, nozīmes paplašinošiem, attēliem ir virkne Bībeles vēstījumu, kuru tekstuālās detaļas bija pietiekami skopas vai arī nesniedza skaidras norādes par tajos aprakstīto cilvēku uzvedības detaļām, personāţu vizuālo izskatu utt. Šādos gadījumos mākslinieks ar savu fantāziju aizpildīja informatīvos robus notikumu atveidojumā. Daţos gadījumos šādu papildinošo vizuālo informāciju varēja noteikt ne vien estētiski, bet arī daţādi sociāli, politiski utt. apsvērumi. Tomēr šajā teksta un attēla attiecību modelī iezīmējas vēl kāda interesanta tendence, vizuālais vēstījums laika gaitā varēja iegūt tikpat noteiktu ticamības statusu, kā tekstuālais vēstījums un varēja sākt ietekmēt arī citus vizuālos vēstījumus, respektīvi, izgatavojot jaunus attēlus, mākslinieki vadījās vairs ne no tekstuālās informācijas, bet no citiem saistībā ar tekstā minētajiem notikumiem izgatavotiem attēliem, kuri ilustrēja šos notikumus. Šādos gadījumos vizuālā attēlā sniegtā notikuma interpretācija varēja ietekmēt ne vien turpmākās vizuālās interpretācijas, bet arī to tālākās tekstuālās interpretācijas. Minētais vizuālā vēstījuma ticamības statuss daţādos vēsturiskos kontekstos varēja tapt izmantots arī spekulatīvos nolūkos. Proti, noteiktu Vecās Derības ainu ilustrāciju tips varēja 72 Tipoloģijas jēdziens šajā gadījumā tiek izmantots kristīgās teoloģijas kontekstā, saskaľā ar kuru virkne Vecajā Derībā minēto notikumu bija Jaunās Derības notikumu simboliski priekšvēstneši. 83 variēties, nevis pateicoties tam, ka mākslinieki patvarīgi aktualizētu kādu no teksta daļām, bet gan tamdēļ, ka šo teksta daļu aktualizāciju noteica mainījušies ideoloģiskie vai politiskie apsvērumi. Citiem vārdiem, Meijers Šapiro, runājot par teksta un attēlu attiecībām, iezīmēja, ka var pastāvēt gan tādi modeļi, kuros attēls ir pakārtots vienam vai vairākiem savstarpēji saistītiem tekstiem, gan arī modeļi, kuros attēlā sniegtā vizuālā informācija pakārto jau zināmā teksta interpretāciju. Respektīvi, teksta un attēla attiecības nekādi nav uzlūkojamas, kā tikai vizuālo vēstījumu normējošas. Protams, minētā Meijera Šapiro interpretācija iezīmēja tādu teksta un attēlu attiecību loku, kas visupirms ir svarīgs tieši tiem, kuri pievēršas viduslaiku mākslas izpētei. Tomēr ne vienmēr pētnieki, izvēloties saviem pētījumiem (tai skaitā arī, semiotiskajiem pētījumiem) viduslaiku reliģisko mākslu, akcentēja tieši teksta un attēla savstarpējās mijiedarbojošās attiecības vai to raksturu. Daudz izplatītāka ir pieeja, kas aprobeţojas tikai ar to starpā pastāvošo analoģiju konstatēšanu. Tā, operējot ar vispārēji salīdzināmu piemēru grupu, Tartu - Maskavas semiotikas skolas pārstāvis Boriss Uspenskis interpretēja senkrievu ikonas glezniecības piemērus nevis attēlošanas tradīciju un Sv. Rakstu attiecību kontekstā, bet gan interpretējot ikonas kā vizualizētus Sv. Rakstus ar visām no tā izrietošām izmantošanas tradīcijām (Успенский). Tiesa, tas nenozīmē, ka Borisa Uspenska interpretācija būtu jāvērtē tikai kā vizuālā tēlojuma redukcija un teksta hierarhiski augstākas lomas noteikšana. Savā darbā Uspenskis apskata arī pietiekami daudzus piemērus, no kuriem izriet arī vizuāli artikulētās informācijas dominante. Tomēr tekstuāli un vizuāli artikulētas informācijas savstarpējo attiecību jautājums šajā darbā netiek izvērsts, Uspenskis drīzāk aprobeţojās ar jau pieminēto to starpā pastāvošo analoģiju konstatēšanu. Teksta un attēla analoģija, protams, balstās daudz senākās priekšstatu tradīcijās nekā 20. gadsimta semiotika. Viena no tām ir saistīta ar kristīgo tradīciju salīdzināt svētbildes ar Sv. Rakstiem 73 , kuru savā darbā minēja arī Boriss Uspenskis, tiesa, ne tik daudz vēsturiskajā ikonu pielūgšanas un 73 Tradicionāli minētā tradīcija tiek balstīta pāvesta Gregora Lielā ( 540.-604.g. ) autoritātē, minot viľa izteikto domu, ka „Sv. Raksti kalpo lasīt pratējiem tāpat kā attēli lasītnepratējiem ... attēli ir grāmatas tiem, kas nepazīst Sv. Rakstus‖, zīmīgi, ka minētā tā tika izteikta laikā, kad pastāvēja visai asa polemika par attēlu lomu kristīgajā kultūrā, un to var uztvert kā „ikonām veltītu aizstāvības balsi‖, kā to šobrīd interpretē viens no mūsdienu Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|