Andris teikmanis promocijas darbs

86 
 
Abija  Vārburga  mantojuma  izvērtēšana  Georga  Szunoja  darbā,  zināmā  mērā  izskaidro  arī 
Ernesta Kasīrera klātbūtni šajā teksta un attēla attiecību problēmām veltītajā darbā. 
Jāpiezīmē,  ka  Abijam  Vārburgam  bija  zināma  loma  arī  Ernesta  Kasīrera  kultūras 
filozofijas priekšstatu tapšanā, īpaši nozīmīga, protams, bija iespēja laikā, kad Kasīrers strādāja 
pie sava vēsturiskā darba „Philosophie der symbolischen Formen‖ (tā trīs daļas tika publicētas 
attiecīgi  –  1923.,  1925.  un  1929.  gadā),  viľam  izmantot  Vārburga  bibliotēku,  tomēr  ne  mazāk 
nozīmīga bija arī iespēja iepazīties ar Vārburga idejām, kas iedvesmoja Kasīreru turpināt savus 
„simbolisko formu‖ pētījumus (Bruhn).  
Savukārt  Ernesta  Kasīrera  „simbolisko  formu‖  idejas  noteica  tās  ideju  paradigmas 
filozofiskās aprises, kuras ietvaros 20. gadsimta otrajā pusē uzplauka strukturālie, semiotiskie un 
post-strukturālie pētījumi.  
Neizvēršot  plašāk  Kasīrera  ideju  analīzi,  būtu  jāmin  arī  Kasīrera  nenoliedzamais 
ieguldījums mūsdienu politisko diskursu analīzes tradīcijas tapšanā. Viľš ir viens no pirmajiem 
Eiropas pētniekiem, kurš mēģināja saskatīt mūsdienu politisko ideoloģiju un to reproducēšanas 
un iedzīvināšanas prakšu kultūrvēsturiskās saknes.  
Ernests  Kasīrers  neaprobeţojās  tikai  ar  cilvēka  kā  „simboliskā  dzīvnieka‖ 
identificēšanas  iespēju,  kuru  viľš  formulēja  savā  „An  Essay  on  Man‖  (Cassirer  An  Essay  on 
Man:  An  Introduction  to  a  Philosophy  of  Human  Culture  )  kā  kritisku  alternatīvu  Aristoteļa 
„sabiedriskā  dzīvnieka‖  un  pietiekami  populārajām  cilvēka  kā  „racionālā  dzīvnieka‖ 
interpretācijām (Cassirer An Essay on Man: An Introduction to a Philosophy of Human Culture 
26),  bet,  atspoguļojot  to  pieredzi,  kuru  viľš  bija  personiski  ieguvis  dramatisko  20.  gadsimta 
politisko  peripetiju  kontekstā,  savus  simboliskā  dzīvnieka  un  simbolisko  formu  mijiedarbības 
izpētes  aspektus  pārnesa  uz  mūsdienu  valstu,  ideoloģiju  un  to  producēto  mītu  analīzi.  Viľa 
grāmata  The  Myth  of  the  State  (Cassirer  The  Myth  of  the  State),  kura  tika  publicēta  jau  pēc 
Kasīrera  nāves,  1946.  gadā,  var  tikt  uzskatīta  par  vienu  no  klasiskajiem  darbiem,  kuros  tika 
aplūkoti minētie jautājumi. 
Tiesa, Georga Szunoja darbā Kasirera klātbūtnei ir cita nozīme. Kasīrera idejas autors 
mēģināja  izmantot,  lai  radītu  kopīgu  pieeju  ainu  un  mēģinātu  mest  metodoloģisko  tiltu  starp 
strukturālismu,  ikonoloģiju,  semiotiku,  „jauno  ikonoloģiju‖,  „postsemiotiku‖  un  arī 
„poststrukturālo  ikonoloģiju‖.  Tādejādi,  jau  pati  minētā  darba  iecere  atklāj  arī  to  viedokļu 
spektru  un  tā  apvienojoša  redzējuma  trūkuma  problēmu,  ar  kuru  ir  jāsaskaras  ikvienam 
pētniekam,  kurš  vēlas  izsekot  mūsdienu  mākslas  semiotisko  un  citu  metodoloģiskā  ziľā 
salīdzināmo pētījumu savstarpējām attiecībām. 

---

87 
 
II.1.3.3. Normans Braisons – skatiens, glezna, konteksts, postmsemiotika 
Īpaša loma semiotiskās pieejas adaptēšanai un arī, kas nav mazsvarīgi, popularizēšanai, 
vizuālās mākslas izpētē bija Normanam Braisonam. 
Lai gan attēlu un tekstu attiecības, un tādejādi arī nepieciešamība apzināties vizuālo un 
tekstuālo vēstījumu savstarpējās kopsakarības un arī atšķirības, Braisona uzmanības lokā nonāca, 
jau  viľam  strādājot  pie  „Word  and  Image:  French  Painting  of  the  Ancien  Régime”,  (Bryson 
Word  and  Image:  French  Painting  of  the  Ancien  Régime),  tomēr  tikai  darbā  „Vision  and 
Painting‖ (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze) notika konsekventa pievēršanās 
mākslas kā specifiska vizuāla mēdija analīzei.  
Savu darbu „Vision and Painting‖ Normans Braisons veidoja kā kritiski polemizējošu ar 
Ernsta Gombriha „Art and Illusion‖ (Gombrich Art and Illusion. A study in the psychology of 
pictorial  representatation).  Iemesls  šādai  izvēlei  slēpās  apstāklī,  ka  Ernstu  Gombrihu  Braisons 
identificēja  kā  vienīgo  mākslas  vēsturnieku,  kurš  vispār  ir  mēģinājis  pēdējos  gadu  desmitos 
atbildēt uz tādu būtisku jautājumu kā - „kas ir glezniecība, kā tā ir saistīta ar uztveri, ar tradīciju, 
ar  varu‖  (Bryson  Vision  and  Painting:  The  Logic  of  the  Gaze  xii)  –  noskaidrošanas,  pārvarot 
plaisu  starp  mākslas  vēsturi  un  filozofiju,  kura  šobrīd  vienīgā  cenšas  rast  atbildes  uz 
iepriekšminētajiem jautājumiem. Tiesa, saskaľā ar Braisona viedokli, Ernsts Gombrihs balstījās 
principiāli kļūdainā mimētiski perceptuālā tradīcijā, kuras pirmsākumi ir atvedināmi jau no labi 
zināmās  Plīnija  anekdotes,  kura  gadsimtu  gaitā  veidoja  glezniecības  interpretācijas  būtiskāko 
paradigmu  –  mēģinājumu  gleznotāju  veikumu  novērtēt  no  arvien  veiksmīgākas  mimētiskās 
prakses apguves viedokļa. Lai  gan šāda perceptuālā pieeja var šķist visnotaļ pragmatiska, jo ar 
tās palīdzību var skaidrot noteiktas attēlošanas prakses izmaiľas, tomēr tā ir pakļauta vairākiem 
principiāliem riskiem, no kuriem kā būtiskākos Braisons uzsver vēsturiskās dimensijas trūkumu 
un sociālā konteksta ignorēšanu. 
Tiesa,  Ernsta  Gombriha  pieeja  ir  komplicētāka  nekā  Normana  Braisona  ieskicētā 
vienkāršotā  naturālistiskā  pozīcija,  jo  Ernsts  Gombrihs  savās  interpretācijās  pilnībā  neignorēja 
nedz  vēsturisko,  nedz  arī  sociālo  kontekstu,  vēl  vairāk,  var  uzskatīt,  ka  tieši  mākslā  izmantoto 
attēlošanas  prakšu  izmaiľas  vēsturisko  kopsakarību  kontekstā  arī  veido  vienu  no  Gombriha 
mākslas vēstures izpētes metodes būtiskākajiem aspektiem. 
To nenoliedza arī Normans Braisons, aplūkojot Ernsta Gombriha atziľas kā saistītas ar 
20.  gadsimta  pozitīvisma  atziľām,  jo  īpaši  ar  Karla  Popera  zinātnes  filozofiju.  Respektīvi, 
pieľemot, ka Ernsta Gombriha īstenības atveidošanu mākslā būtu uzlūkojama kā hipotēţu, kļūdu 
un  veiksmju  secīga  sērija,  kas  būtu  salīdzināma  ar  cilvēku  centieniem  iegūt  atziľas  par  mūsu 
pasauli arī citās zināšanu jomās, uzskatot par pētnieka pienākumu atbildēt uz jautājumiem, kas ir 

---