Andris teikmanis promocijas darbs

102 
 
Pārnesot  šādu  politikas  semiotisko  studiju  koncepciju  mākslas  un  politikas  attiecību 
studiju  plaknē,  varētu  tikt  ievērota  tā  pati  loģika  –  studēt  nevis  konkrēto  saturu,  bet  mēdija 
iedzīvināšanas  stratēģiju.  Šādu  pieeju  varētu  ilustrēt  izmantojot  modificētu  jau  aplūkoto 
Vispārējās komunikācijas modeli (Ilustrācija 6.).  
 
Ilustrācija 6. Politiski iesaistītās mākslas komunikācijas modelis. 
Kā  0-zināšanu  kopums  ir  aprakstāms  mākslinieka  zināšanu  kopums,  1-zināšanu  kopums  – 
skatītāja zināšanu kopums, savukārt x-zināšanu kopums reprezentē aktuālo un aktuālā politiskā 
konteksta un ideoloģijas nosacīto zināšanu kopumu.  
Šāds modelis ļauj aplūkot politisko mākslas darbu, kā atkarīgu no vairākiem kontekstiem, un ļauj 
akcentēt  to  eventuālo  semiotisko  teritoriju,  kuru  ir  iespējams  analizēt  no  darba  semiotiskās 
uzbūves viedokļa, atstājot 0, 1 un x-zināšanu kopumus ārpus attiecīgās analīzes ietvariem. 
Šāda shēma ļauj arī uzskatāmi iezīmēt tās politiski iesaistītās mākslas analīzes dimensijas, kuras 
var tikt aplūkotas aktuālās analīzes ietvaros (iesvītrotā figūra).  
Shēma  ir  veidota  izmantojot  modificētu  Šunesona  piedāvāto  vispārējās  komunikācijas  modeļa 
piemērošanas iespēju (Sonesson "Bridging nature and culture in cultural semiotics") 
Veidojot  politiski  iesaistītās  mākslas  komunikācijas  modeli  varētu  izmantot  paša 
Šunesona  piedāvāto  iespēju  shematizēt  kultūras  komunikācijas  procesā  pastāvošo  zināšanu  / 

---

103 
 
laika  nobīdi.  To  varētu  atspoguļot  atveidojot  mākslinieka  zināšanas  (0-zināšanas)  kā  atšķirīgas 
no skatītāja zināšanām (1-zināšanām) un aktuālā politiskā un ideoloģiskā konteksta nosacītajām 
zināšanām (x-zināšanām).  
Pateicoties šādam modelim, var apgalvot, ka politiskās mākslas pētnieka uzmanība būtu 
jāpievērš  nevis  zināšanu  kopumu  0,1  vai  x  izpētei,  bet  gan  tam,  kādā  veidā  attiecīgā  artefakta 
realizācijas un mākslas darba uztveres procesā politiskais konteksts tiek iedzīvināts (respektīvi, 
nosacītajam „Politiski iesaistītajam mākslas darbam‖ 6. ilustrācijā). 
Ľemot vērā politikas tekstuālo dabu, respektīvi,  politikas atkarību  no verbālā diskursa 
un no tā materializētas formas – teksta, šāds politiskais konteksts parasti arī realizējas noteiktā 
teksta  formā.  Tādejādi  varētu  pieľemt,  ka  vizuālās  mākslas  ietvaros  politiskā  vēstījuma 
klātbūtnei vajadzētu izpausties kā sava veida politiskā teksta klātbūtnei.  
Tas nenozīmē, ka mākslas darbs, kurā ir identificējama kāda politiskā teksta klātbūtne, 
vienmēr  ir  tikai  kāda  politiskā  teksta  ilustrācija,  turklāt  ir  jāapzinās,  ka  līdzīgi,  kā  runājot  par 
mākslas darba un tā uztveres atkarību no konteksta, kurā tas ir radies, arī politiskie teksti nebūt 
nav  konstantas  vienības,  bet  tāpat  ir  atkarīgas  no  radīšanas  un  vēlāko  interpretāciju  konteksta. 
Var pieľemt, ka tiem  zaudējot savu kontekstu, var rasties  grūtības identificēt  tos  identificēt  kā 
politiski motivētus. 
Pietiekami raksturīgs šādu kontekstu un tiem sekojošu novērtējumu izmaiľas piemērs ir 
atrodams  Ernsta  Gombriha  esejā  „Visual  Metaphors  of  Value  in  Art‖.  Pievēršoties  metaforas, 
simbola,  emblēmas,  atribūta  un  koda  attiecību  jautājumiem,  Gombrihs  kā  piemēru  apskata 
Torvaldsena  darināto  „Lucernas  lauvu‖,  kuras  simboliskā  nozīme  –  „viľi  mira  kā  lauvas‖  vai 
„viľi mira, lauvas‖ izriet no tā, ko Gombrihs apzīmē kā kontekstu, kas ļauj to atšķirt no tradīciju 
kodā balstītām zīmēm, kas rodas ilustratīvā kontekstā. „Lucernas lauvas‖ metaforiskā nozīme arī 
rodas  kontekstā,  bet  saskaľā  ar  Gombriha  pārliecību,  tas  ir  cits  konteksts,  ideju  konteksts,  uz 
kura tradīciju viľš norāda (Gombrich Meditations On a Hobby Horse and Other Essays On the 
Theory of Art 12 -13). 
Gombriha  demonstrētais  piemērs  pretēji  viľa  iecerei  diez  vai  būtu  uzlūkojams  kā 
vizuālās  metaforas  piemērs.  To  savulaik  pietiekami  pamatoti  apstrīdēja  Gurāns  Šunesons, 
vienlaikus  arī  kritizējot  Gombriha  nespēju  atšķirt  verbālās  valodas  (respektīvi,  tekstuālo) 
kontekstu no vizuālā konteksta. Priekšstats par lauvu varonību, saskaľā ar Šunesona viedokli, ir 
tieši  atvasināts  no  valodas  un  nevis  no  mūsu  vizuālās  pieredzes  (Sonesson  Pictorial  Concepts. 
Inquiries into the semiotic heritage and its relevance to the analysis of the visual world 333, 40). 
 

---

104 
 
 
Ilustrācija 7. Šunesona lingvistisko enkuru shēma. 
(Sonesson Pictorial Concepts. Inquiries into the semiotic heritage and its relevance to the 
analysis of the visual world 340) 
 
Šo viedokli  Šunesons  atspoguļoja, shematizējot lingvistisko  enkuru sistēmu  Gombriha 
piemērā,  kas  ļāva  uzskatāmi  ilustrēt  to,  ka  priekšstats  par  lauvu  varonību  ir  verbālās  valodas 
ietekmes rezultāts. 
Tas,  kas  palika  ārpus  gan  Gombriha,  gan  Šunesona  uzmanības  loka,  bija  lauvu 
varonības  atkarība ne vien no verbālās valodas,  bet  arī no tā politiskā konteksta, kura ietvaros 
šāds  vēstījums  dzima.  Neapšaubāmi,  tādas  frāzes,  kā  „viľi  mira  kā  lauvas‖  vai  „viľi  mira, 
lauvas‖  ir  nolasāmas  noteiktu  politisko  priekšstatu  kontekstā,  kā  tādas,  kas  satur  tiešas 
ideoloģiskas norādes.  
Protams,  tādejādi  var  teikt,  ka  arī  pats  politiskais  konteksts  iezīmējās  kā  sava  veida 
tekstuālais fons, respektīvi, aktuālo politisko diskursu un to nosacīto tekstu fons. Varētu teikt, ka 
katreiz,  kad  mums  izdodas  identificēt  kādu  politisko  vēstījumu,  kas  ir  klātesošs  attiecīgajā 
mākslas  darbā,  mēs  to  varam  identificēt  vai  nu  kā  klātesošā,  vai  arī  pastarpināti  kādā  tekstā 
balstītu.  
Ľemot vērā šādus apsvērumus, būtu iespējams pārveidot Šunesona veidoto shēmu tā, ka 
ar  tās  palīdzību  varētu  ilustrēt  politisko  tekstu  kopuma  ietekmi  uz  attēlu  un  tā  vēstījumu. 
Protams, to pārveidojot būtu jāľem vērā arī paša Šunesona modificētā attēla semiotiskā modeļa 
versija. 

---