Andris teikmanis promocijas darbs

100 
 
ir iespējams un, ja, jā, tad kādā veidā ir iespējams nodalīt angaţēto saturu no neangaţētā satura 
mākslas darbā. 
Kā jau tika minēts, var pieľemt, ka mākslas un politikas mijiedarbība, tātad arī politiski 
angaţētā māksla, parasti tiek pētīta un interpretēta trīs līmeľos: 
  politiski motivētas mākslas producēšanas, izplatīšanas un patērēšanas līmenī;  
  politiskā satura līmenī 
  mākslas politikas līmenī. 
Pētījumi  politiski  motivētas  mākslas  producēšanas,  izplatīšanas  un  patērēšanas  līmenī 
parasti  ļauj  atklāt  tos  sociālos,  ekonomiskos  un  arī  piespiedu  līdzekļus,  ar  kuru  palīdzību 
politiskās  varas  angaţē  māksliniekus.  Tomēr  tie  neatklāj  politiskās  angaţētības  mehānismus 
pašos  mākslas  darbos.  Tiem,  savukārt,  var  izsekot  tikai  politiskā  satura  un  mākslas  politikas 
līmenī. Turklāt, ja politiskā satura līmenī uzmanība tiek pievērsta politikas kā kāda ārēja faktora 
klātbūtnei mākslas darba saturā, tad mākslas politikas līmenī runa varētu būt par tām politiskās 
angaţētības  stratēģijām,  kuras  tiek  realizētas  izmantojot  mākslas  darbus,  pašu  mākslinieku 
definēto mērķu sasniegšanai. 
Aplūkojot politisko mākslu abos līmeľos  - kā politiskā satura, tā arī mākslas politikas 
līmenī  –  ir  jāatzīst,  ka  mākslas  angaţētība  īstenojās  katrreiz,  kad  mākslas  darba  vēstījumu 
ietekmē noteikts politisks konteksts, kura ietvaros tas tiek producēts vai arī patērēts. 
II.2.2. Politikas semiotiskās robežas 
Politikas  semiotisko  studiju  robeţu  noteikšana  nav  atraujama  no  politikas  un  valodas 
attiecību pārlūkojuma. Kā to norādīja Pauls Čiltons un Kristīne Šafnere, mūsdienu politikas  un 
valodas attiecību studijas (ar tām saprotot ne vien tieši politikas un valodas attiecības Hābermasa 
vai Fuko darbos, bet arī politiskās retorikas studijas, kritisko lingvistiku, kritisko diskursu analīzi 
un  politisko  lingvistiku)  balstās  solīdā  no  Platona  un  Aristoteļa  tradīcijas  mantotā  diskursā 
(Chilton and Schäffner). 
Lai gan Aristoteļa sniegtā cilvēku kā runājošu politisko dzīvnieku interpretācija var tikt 
tulkota gana plaši, tomēr tā iezīmē valodas īpašo sociālo funkciju, sava veida sociālo inteliģenci, 
tās iekšējo saistību ar politiku. 
Šādu  skatu  punktu  akceptējot  var  piekrist  pieľēmumam,  ka  pat  politikas  definīcija 
paliek  atkarīga  no  konkrētiem  politiskiem  mērķiem  un  situācijas,  respektīvi,  valodas  sociālā, 
varētu  pat  teikt,  politiskā  inteliģence  pārvērš  jebkuru  valodas  lietošanas  aktu  sociālā  un, 
automātiski, arī politiskā rīcībā. 

---

101 
 
Šāda pozīcija neļauj politiku aprakstīt tikai kā tādu sociālo grupu un indivīdu rīcību un 
savas rīcības artikulāciju, kuras mērķis ir izstrādāt visai sabiedrībai kopīgus lēmumus, kas varētu 
tiktu  īstenoti  izmantojot  valsts  varu,  bet  drīzāk  ļauj  lūkoties  uz  politiku  kā  noteiktu  valodas 
lietošanas praksi. Respektīvi, semiotiskās studijas var ļaut izvairīties no politiskās valodas satura 
lamatām, pievēršot uzmanību tās formai un pielietojumam.  
Par  vienu  no  pirmajiem  politiskās  valodas  pētniekiem,  kurš  realizēja  šādu  pieeju,  var 
uzskatīt  amerikāľu  politologu  Muraju  Edelmani,  kurš,  saskaľā  ar  Pērtī  Ahonena  vārdiem,  bija 
apsteidzis savu laiku par divdesmit pieciem gadiem (Ahonen).  
Edelmaľa  pieeja  politisko  norišu  komunikatīvo  aspektu  pētniecībai  iezīmējās  jau  viľa 
60. gadu darbā „The Symbolic Uses of Politics‖ (Edelman Symbolic Uses of Politics). Lai gan ir 
viegli  pamanīt  to,  ka  „The  Symbolic  Uses  of  Politics‖  savā  veidā  turpināja  Ernesta  Kasīrera 
savulaik  iezīmēto  cilvēka  kā  politiskajos  procesos  iesaistītā  „simboliskā  dzīvnieka‖ 
interpretējošo tradīciju, atšķirībā no Kasīrera pozīcijas, kuru tas artikulēja savā „The Myth of the 
State‖ (Cassirer The myth of the state ), Edelmans politikas simboliskos aspektus neaplūkoja kā 
saistītus  tikai  ar  totalitāro  valstu  politisko  praksi.  Gluţi  pretēji,  Edelmanis  savā  darbā  pievērsa 
uzmanību tieši demokrātisko valstu politisko norišu simboliskajam un rituālajam raksturam, līdz 
ar  to  iezīmējot  nediskriminējošu  un  ideoloģiski  neitrālu  politisko  komunikāciju  simbolisko 
aspektu  analīzes  aizsākumu.  Var  teikt,  ka  „The  Symbolic  Uses  of  Politics‖  bija  viens  no 
pirmajiem  darbiem,  kuros  aplūkojot  zīmju,  simbolu  un  rituālu  lomu  politiskajos  procesos  un 
iezīmējot  politisko  zinātľu,  komunikāciju  zinātľu  un  socioloģijas  turpmākās  ciešākās 
mijiedarbības  zonas,  neideoloģizētai  kritikai  tika  pakļautas  tādas  tradicionāli  neapšaubītas 
vērtības  kā  sabiedrības  iesaiste  demokrātisko  valstu  politiskajos  procesos,  tās  piedāvātās 
līdzdalības formas un to novērtējums akadēmiskajās aprindās. Kā jau to minēja pats Edelmanis 
savā  1984.  gada  pēcvārdā  atkārtotajam  „The  Symbolic  Uses  of  Politics”  izdevumam,  viľa 
būtiskākā inovācija un arī būtiskākais epistemoloģiskais konflikts ar tradicionālajām politologu 
aprindām  bija  atteikšanās  no  loģiskā  pozitīvisma  politisko  procesu  izpētē  (Edelman  Symbolic 
Uses of Politics 195).  
Uzskatāms  šādas  atteikšanās  piemērs  bija  Edelmaľa  formulētās  politiskās  valodas 
nozīmes,  kas  tika  atvasinātas  nevis  no  tās  satura,  bet  no  tās  formas  vai  stila.  Respektīvi, 
politiskās valodas funkcionāli pragmatiskais līmenis nozīmē vairāk nekā tā saturs. Šāda pieeja, 
kas  pilnībā  atbilst  Pertī  Ahonena  pamatuzdevumam  -  veikt  Kopernika  revolūciju,  kuru  viľš 
izvirzīja  semiotiskajām  studijām,  tostarp  arī  politikas  semiotiskajām  studijām.  Ar  Kopernika 
revolūciju  Ahonens  saprata  semantisku  decentralizāciju,  apzinātu  lielo  naratīvu  apvēršanas  un 
atcelšanas stratēģiju (Ahonen). 

---