Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
120 Starp mākslu un politiku pastāv cēloľsakarības saistība, kura, kā to uzsvēra Edelmanis, nav vienkāršojama, jo balstās pietiekami kompleksās attiecībās. Māksla līdzīgi politikai, neapšaubāmi, ir daļa no kopējās sociālās vides, bet vienlaikus, pretēji vispārizplatītiem pieľēmumiem, kuri parasti mākslu uzlūko tikai kā no sociālās vides „atrautu un, labākajā gadījumā, par to tikai reflektējošu‖ (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 2), māksla ir „būtiska un integrāla politisko uzvedību izraisošās transakcijas daļa‖ (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 2). Māksla ir politiskās realitātes konstruktors, interpretētājs un arī katalizators. Zīmīgi, ka šo komplicēto mākslas lomu, viľš aplūkoja, kā tieši saistītu ar ideoloģiju un pat savā ziľā līdzvērtīgu tai, minot, ka „māksla un ideoloģija garantē, ka nevainīga uztvere nav iespējama‖ (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 4) un „bez mākslas un ideoloģijas nebūtu iespējama politika‖ (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 4). Edelmaľa koncepcijā mākslai tās attiecībās ar politiku līdz ar to var iezīmēt vairākas funkcijas. Kā to minēja Edelmanis jau sava darbā „Constructing the Political Spectacle” (Edelman Constructing the Political Spectacle), līdz ar mēdijiem un zinātni, arī mākslas darbi piedalās politiskās pasaules konstruēšanā (Edelman Constructing the Political Spectacle 4). Māksla neatspoguļo realitāti, pat ne tad, kad tās izpausmju apzīmēšanai tiek izmantoti „realitātes‖ vai „reālās pasaules jēdzieni‖. Protams, māksla nerada citu realitāti ārpus objektīvi novērojamās, tomēr tā, vienkāršojot, akcentējot vai kādā citā veidā uzsverot vai reprezentējot kādu vienu noteiktu realitātes aspektu, rada jaunu realitātes koncepciju. Māksla ir uzlūkojama kā sava veida mēdijs, kas rada jaunas realitātes nozīmes, vai precīzāk sakot, konstruē jaunu realitātes semantiku (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 7). Māksla piedāvā nevis gatavas politiskās receptes, bet gan iespējamos realitātes interpretācijas modeļus, kurus ir viegli adaptēt politiskās realitātes interpretācijai, piešķirot pretrunīgām un komplicētām politiskajām norisēm un notikumiem, vienkāršotu, iepriekš mākslas darbos atspoguļotu, interpretāciju. To, saskaľā ar Edelmaľa viedokli, varētu uzskatīt par pašu būtiskāko mākslas funkciju (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 7 - 8). Raugoties no šāda skatu punkta, māksla var tikt interpretēta kā savā veidā peldošs apzīmētājs, kuram daţādas politiskās grupas var piešķirt daţādas, to interesēm un ideoloģijai 121 atbilstošas nozīmes (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 9). Tomēr, neskatoties uz to, ka vienus un tos pašus mākslas darbus var izmantot pat ideoloģiski pretēju viedokļu pamatošanai, tie veido nepieciešamo pamatu kopēju politisko uzskatu tapšanai, pat tad kad lielākā daļa no šo uzskatu īpašniekiem neapzinās mākslas lomu to tapšanā (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 9 - 10). Neapšaubāmi, mākslas darbos ietvertās ideoloģiskās implikācijas ir zināmā mērā latentas, un tās var tikt aktualizētas mainoties noteiktiem uztveres kontekstiem, jo īpaši, ja ľem vērā to, ka uztvere lielākā mērā balstās paredzamās informācijas apguvē nekā objektīvos novērojumos (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 15 - 16). Tomēr izmaiľas mākslas darbu formā un diskursā, kuras var tikt uzskatītas kā mēģinājums uzsvērt realitātes komplicēto un pat pretrunīgo dabu, var tikt uzlūkotas arī kā sava veida opozīcija politiskā diskursa centieniem aizsargāt vienkāršotu, nepretrunīgu realitātes interpretāciju. 88 Tādejādi māksla un mākslas darbi ne vien veido pamatu mūsu tradicionālajiem politiskajiem uzskatiem, piedāvājot to veidošanai nepieciešamos interpretācijas modeļus, bet var arī spēlēt aktīvu lomu mūsu priekšstatu emancipācijā, ļaujot mums pārvarēt sabiedrībā izveidojušos stereotipus, aizspriedumus un vienkāršotas interpretācijas (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 12). Māksla vienlaikus var ne vien piedāvāt jaunas realitātes interpretācijas un uztveres stratēģijas, bet arī piedāvāt tām jaunu kontekstuālu interpretāciju (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 12). Māksla var tikt izmantota arī kā esošās kārtības apliecinājums, simbolisks apstiprinājums, kā līdzeklis, ar kura palīdzību estētiski attaisnot esošo politisko sistēmu, pārliecinot auditoriju par tās lomas, kura tai ir atvēlējuši politiskā uzveduma veidotāji, neapstrīdamību. Vienlaikus māksla var spēlēt arī visai aktīvu politiskā komponeneta lomu palīdzot politiķiem veidot mūsu ideoloģiskos priekšstatus, kategorizējot apkārtējo pasauli (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 122), veidojot vienkāršotu tās interpretācijas shēmu, piedāvājot politisko ideju izteiksmes līdzekļus (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 125) un 88 Edelmanis šādus mākslas centienus uzsvērt realitātes pretrunīgo raksturu saskatīja kubisma mākslā ( Murray Edelman, From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions (University Of Chicago Press, 1996) 17. ) Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|