Andris teikmanis promocijas darbs

112 
 
Tomēr  mijiedarbības  formu  iedalījums    -inter  –  un  -intra  –  grupās  sniedz  pētniekiem 
iespēju daudz precīzāk novērtēt to lomu attēla vēstījuma tapšanā. 
 
II.3. Mākslas un politikas mijiedarbības modeļi 
II.3.1. Mākslas un politikas mijiedarbības modeļu bāzes shēmas 
Tādejādi  varētu  vispārināti  apgalvot,  ka  politiskais  vēstījums,  kurš,  veidojoties 
intertekstuālā kontekstā, mijiedarbojas ar attēlu intratekstuālā formā,  konkurē ar attēla vizuālo 
diskursu,  kurš  veidojies  intervizuālā  kontekstā  un  kurš  cenšas  intravizuālas  mijiedarbības 
rezultātā ieviest korekcijas attēla vēstījumā, tai skaitā arī attēla politiskajā vēstījumā. 
Līdz  ar  to  pastāv  pietiekami  liels  kārdinājums  politisko  tekstu  eventuālo  klātbūtni 
viennozīmīgi  sasaistīt tikai  un vienīgi  ar mākslas darbu literāro saturu, veidojot  vizualitātes un 
tekstualitātes  bināro  opozīciju,  kuras  ietvaros  tad  varētu  arī  aplūkot  mākslas  un  politikas 
attiecības. Šāda pieeja pirmajā acumirklī var šķist vienkārša un skaidra, un turklāt tā sasaucas arī 
ar  pietiekami  populāro  tradīciju  politisko  vēstījumu  klātbūtni  mākslas  darbos  saattiecināt  ar 
literāri pļāpīgu kiču. 
 
Ilustrācija 10. Politiskā teksta un vizuālā diskursa mijiedarbes shēma intertekstuālā, 
intratekstuālā, intervizuālā un intravizuālā kontekstā. 
Aplūkojot politikas un attēla attiecības pretstatot attēla tekstuālo un vizuālo vēstījumu, 
mēs iegūstam sekojošo opozīciju: tekstualitāte vs vizualitāte.  
Ar  minētās  opozīcijas  palīdzību  mēs  varētu  uzsvērt  tieši  to,  kurš  no  attēla  vēstījumu 
aspektiem  –  tekstuālais  vai  vizuālais  -  dominē  tā  jēgrades  procesā.  Protams,  ir  jāapzinās,  ka 
veidojot tekstualitātes un vizualitātes kategoriju opozīciju, netiek apgalvots, ka attiecīgais attēls 
ir interpretējams tikai kā tāds, kurā viss tā vēstījums tiek noteikts vai nu tikai tā tekstuālajā vai 
vizuālajā kontekstā. Kā jau tas izrietēja no iepriekš izteiktajām  atziľām, attēla (un, vēl jo vairāk, 

---

113 
 
ja  runa  iet  par  attēlu,  kuru  vienlaikus  var  arī  uzskatīt  par  mākslas  darbu)  vēstījums  veidojas 
sareţģītā klātesošo tekstuālo un vizuālo diskursu un tekstuālo un vizuālo kontekstu attiecībās.  
Tādejādi  ar  tekstualitātes  vai  vizualitātes  kategoriju  palīdzību  tiek  apzīmēta  nevis 
situācija,  ka  tekstuālajā  kategorijā  nav  klātesoša  vizuālā  vai  vizuālajā  nav  klātesoša  tekstuālā 
informācija,  bet  gan  tas,  kurš  vēstījuma  aspekts  –  tekstuālais  vai  vizuālais  -  dominē  tā  iecerē, 
uzbūvē un, kas ir visbūtiskākais, tā interpretācijā. 
Tomēr šāda pieeja būtu nepilnīga, pateicoties kādam būtiskam apsvērumam. 
Sadalot  visu  plašu  politikas  un  mākslas  mijiedarbības  spektru  tikai  divās  semantiskās 
kategorijās,  mēs  riskētu  pārlieku  noreducēt  iespējamos  teksta  un  vizualitātes  mijiedarbības 
veidus.  Izveidotos  pārlieku  dzelţaina  binārā  opozīcija,  kura  nepietiekami  adekvāti  atklātu  visu 
teksta un attēla attiecību polaritāti. Turklāt ir jāľem vērā, ka divdesmitā gadsimta mākslas, kura 
ir ļoti atkarīga no ar to daţādās pakāpēs saistītā tekstuālā vēstījuma, realizācijas piemēru ietvaros 
šādu grūtību īpatsvars tikai pieaugtu.  
Mēģinot  izvairīties  no  bināro  opozīciju  ierobeţojošā  rakstura,  Juļus  Aļģirds  Greims 
savulaik  ierosināja  semiotiskajos  pētījumos  izmantot  modificētu,  kopš  Aristoteļa  laikiem 
pazīstamo,  loģisko  kvadrātu.  Šo  modificēto  loģiskā  kvadrāta  variantu  viľš  nosauca  par 
semiotisko  kvadrātu  (  Carré  Sémiotique  )  un  definēja  to  kā  „jebkuras  semantiskās  kategorijas 
loģiskās artikulācijas vizuālo reprezentāciju‖. 
 
Ilustrācija 11. Carré Sémiotique 
 
 
Pieľemot  doto  konceptu  S
1
  un  S
2
  opozīciju,  semiotiskais  kvadrāts  visupirms  pieļauj 
divu citu konceptu - ~ S
1 
un
 ~
S
2 
– klātbūtni un to, ka starp tiem veidojas sekojošas attiecības: 
 
S
1
 un S
2:
 pretējība;
 

---

114 
 
 
S
1
 and ~ S
1
, S
2
 and ~ S
2
: pretrunība;
 
 
S
1
 and ~ S
2
, S
2
 and ~ S
1
: pakārtotība.
 
Tādejādi  varētu  teikt,  ka  semiotiskais  kvadrāts  pieļauj  paplašināt  jebkādu  bināru 
opozīciju  analīzi,  izvēršot  to  semantiskās  kategorijas  no  divām  līdz  četrām  (Greimas  and 
Courtes) (Chandler 106 - 08). 
Izmantojot Aļģirdas Greima piedāvātā semiotiskā kvadrāta modeli,  varētu pieľemt, ka 
starp  tekstualitāti  un  vizualitāti  pastāv  pretējība,  bet  starp  tekstualitāti  un  ne  -  tekstualitāti  un 
starp vizualitāti un ne - vizualitāti – pretrunība, savukārt tekstualitāte un ne - vizualitāte un arī 
vizualitāte un ne - tekstualitāte būtu komplimentāri pakārtotas. 
Tādejādi,  izmantojot  Greima  semiotisko  kvadrātu  vizualitātes  un  tekstualitātes 
opozīcijas  atainojumam,  mēs  varētu  konstruēt  sekojoši  izvērstu  četru  semantisko  kategoriju 
attiecību  modeli,  kas, iespējams,  tekstualitātes un vizualitātes attiecības  attēla vēstījumā varētu 
izteikt vēl precīzāk. 
 
 
Ilustrācija 12. Vizualitātes un tekstualitātes attiecību semiotiskais kvadrāts. 
V- vizualitāte, T – tekstualitāte, ~T – ne-tekstualitāte, ~V -  ne vizualitāte. 
Šādā  modelī  proponētās  tekstualitātes  un  vizualitātes  kategorijas  ir  papildinātas  ar  ne-
vizualitātes  un  ne-tekstualitātes  kategorijas.  Līdzīgi,  kā  ieskicējot  tekstualitātes  un  vizualitātes 
kategorijas,  arī  ne-vizualitātes  un  ne-tekstualitātes  kategorijas  nenozīmē,  ka  tajās  tiktu  izslēgts 
pretējais  aspekts,  bet  gan  tikai  to,  kurš  aspekts  to  ietvaros  ir  dominējošs.  Atšķirībā  no 
tekstualitātes  un  vizualitātes  kategorijām,  tās  nosaka  nevis  dominējošo  aspektu,  bet  gan  tieši 
nedominējošo aspektu, vai vismaz, to aspektu, no kura dominances minētās kategorijas ietvaros 
cenšas izvairīties. 

---