Andris teikmanis promocijas darbs

108 
 
Tomēr pat virspusējs daţu pietiekami labi zināmu piemēru pārlūkojums liek pieľemt, ka 
tekstuālā  (tātad  arī  politiskā)  un  vizuālā  diskursa  attiecības  attēla  vēstījumā  ir  daudz 
komplicētākas. 
II.2.4. Intertekstualitāte un intervizualitāte 
Jau  pieminētajā  esejā  „Semiotics  and  Art  History”  Normans  Braisons  un  Maika  Bāla 
aicināja  mākslas  vēsturniekus  izmantojot  semiotisko  metodi,  pievērst  uzmanību  arī 
intertekstualitātes fenomenam. 
Intertekstualitātes  jēdziens  mūsdienu  semiotikā  ir  pietiekami  plaši  izplatīts  un, 
neskatoties  uz  to,  ka  tā  saknes  ir  atrodamas  agrīnajos  postrukturiālistu  tekstos,  tā  izmantošana 
semiotiskos pētījumos parasti netiek vērtēta pretrunīgi. 
Jūlija  Kristeva,  kurai  piederēja  intertekstualitātes  jēdziena  autorība,  to  formulēja,  kā 
viľa  pati  to  atzina,  tālāk  attīstot  Mihaila  Baktina  idejas  par  dialoga  lomu  kultūrā,  norādot,  ka 
„katrs teksts tiek konstruēts kā citātu mozaīka; katrs teksts ir cita absorbcija un transformācija‖ 
(Kristeva 66).  
Lai gan intertekstualitātes jēdzienu mēdz izmantot arī lai apzīmētu viena autora vai kāda 
noteikta  avota  ietekmi  cita  autora  darbos,  Kristeva  to  ieviesa  piemērošanai  daudz  plašākā 
nozīmē, lai apzīmētu „vienas vai vairāku zīmju sistēmu transpozīciju citā‖ (Roudiez).  
Kā  to  minēja  Daniels  Čandlers,  kurš  intertekstualitāti  vēlējās  sasaistīt  arī  ar  vairāku 
teksta kodu mijiedarbību (Chandler 171 - 72), būtiskākais ir tas, ka šādas transpozīcijas rezultātā 
tiek dekonstruēta autora  subjektīvā pozīcija  (Chandler 195), ļaujot  pieľemt, ka teksta jēga nav 
reducējama tikai līdz autora intencei  (Chandler 196). Citiem vārdiem, intertekstualitāte apzīmē 
nevis  tikai  citātu  vai  cita  autora  stilistisko  paľēmienu  izmantošanu,  bet  gan  to  paradoksālo 
situāciju,  ka  valoda  pati  tekstā  ģenerē  savu  jēgu,  kas  var  būt  neatkarīga  no  autora  sākotnējās 
ieceres. Šāda pieeja ne vien likumsakarīgi padara problemātisku autora lomu (Chandler 196 - 97) 
un ne vien pieļauj katru teksta lasīšanu interpretēt kā „pārrakstīšanu‖ (Chandler 197 - 98), bet arī 
ļauj apstrīdēt tradicionāli pieľemtās teksta robeţas (Chandler 199 - 201).  
Jāpiezīmē,  ka  Čandlers  neaprobeţojas  tikai  ar  intertekstualitātes  jēdziena  precīzāku 
raksturojumu, bet, paplašinot mūsu priekšstatus par tekstu mijiedarbības modalitātēm, ieviesa arī 
intratekstualites jēdzienu (Chandler 201 - 03), aktualizēja Kloda Levi-Strosa brikolāţas jēdzienu 
(Chandler 203) un Ţerārda Ţenetes piedāvātos tekstu mijiedarbības iedalījumus (Chandler 203 - 
05).  
Ja  intertekstualitātes  jēdzienu,  saskaľā  ar  Čandlera  viedokli,  var  izmantot  citu  tekstu 
alūziju  apzīmēšanai,  tad  intratekstualitātes  jēdziens  varētu  tikt  izmantots,  lai  ar  tā  palīdzību 

---

109 
 
aprakstītu  daţādu  kodu  savstarpējas  attiecības  viena  teksta  ietvaros  (Chandler  201).  Tomēr 
ilustrējot intratekstualitātes fenomenu, Čandlers neizmantoja nevienu tīru tekstuālo piemēru, bet 
gan atsaucās uz Rolanda Barta atziľām par teksta un attēla attiecībām (Chandler 201 - 02)
83
, to 
kontekstā  pieminot  arī  Kristiāna  Metca  izteiktās  atziľas  par  kino  un  teksta  kodu  attiecībām 
(Chandler 202 - 03). Jāpiezīmē, ka ar intratekstualitātes jēdzienu šajā gadījumā tiek saprastas ne 
jebkuras  tekstualitātes  un  vizualitātes  attiecības,  bet  tādas,  kurās  izpauţas  normējošās 
tekstualitātes dominance. 
Likumsakarīgi, ka, uzsverot intertekstualitātes nozīmi mūsdienu kultūras kontekstā, arī 
brikolāţa,  kuru  Klods  Levi–Stross  savulaik  ieviesa  specifisku  prakšu  apzīmēšanai,  Čandlera 
interpretācijā iegūst daudz plašāku nozīmi un var tikt uzlūkota kā universāla mūsdienu kultūras 
realizācijas metode (Chandler 203).  
Lai  gan  Čandlers  īpaši  to  neatrunā,  no  izklāsta  konteksta  var  pieľemt,  ka  brikolāţas 
operācijas var izmantot kā intertekstuālu, tā arī intratekstuālu attiecību veidošanai. 
Savu  ieskatu  intertekstualitātes  jēdziena  izmantojumam  mūsdienu  teorētiķu  diskursos, 
Čandlers noslēdz ar modificētu Ţerārda Ţenetes intertekstualitātes paveidu un intertekstualitātes 
skalas  izklāstu,  vienlaikus  gan  norādot  to,  ka  Ţenete  savulaik  bija  piedāvājis  izmantot 
transtekstualitātes jēdzienu, kā daudz aptverošāku un arī intertekstualitātes fenomenu ietverošu. 
Ţenete,  saskaľā  ar  Čandlera  izklāstu,  formulēja piecus  intertekstualitātes  (  transtekstualitātes  ) 
paveidus: 
„intertekstualitāte: citēšana, plaģiātisms, alūzija; 
paratekstualitāte: attiecības starp tekstu un to ietverošo „paratekstu”  – to, kas ietver teksta 
galveno  daļu  -  virsrakstiem,  priekšvārdiem,  epigrāfiem,  veltījumiem,    apliecinājumiem, 
zemteksta piezīmēm, ilustrācijām, apvākiem, utt.; 
arhitekstualitāte:  teksta  identificēšanās  ar  kādu  vienu  vai  vairākiem  ţanriem  (  Ţenete 
attiecināja  identificēšanos  tikai  uz  pašu  tekstu,  lai  gan  to  varētu  pielietot  arī  apzīmējot 
lasītāju veikto teksta identificēšanu kāda vai kādu ţanru ietvaros); 
metatekstualitāte:  tiešs  vai  netiešs  cita  teksta  kritisks  komentārs  (  metatekstualitāti  ir  grūti 
nošķirt no sekojošās kategorijas ); 
hipotekstualitāte ( Ţenetes izmantotais termins bija hipertekstualitāte ): attiecības starp tekstu 
un tā iepriekšējo „hipotekstu” – tekstu vai ţanru, uz kuru tas balstās, bet kuru tas pārveido, 
modificē,  pārstrādā  vai  paplašina  (  ieskaitot  parodijas,  turpinājumus,  tulkojumus  )” 
(Chandler 204). 
                                                 
83
  Vairāk par Rolanda Barta uzskatiem ( II.2.2.) .  

---