Andris teikmanis promocijas darbs

105 
 
 
Ilustrācija 8. Šunesona 2005.gada attēla semiotiskās shēmas variācija. 
2005.gadā  Šunesons  piedāvāja  jaunu  attēla  semiotiskās  (Sonesson  "From  Iconicity  to 
Pictorality.  A  view  from  ecological  semiotics")  shēmas  variāciju,  kura  cita  starpā  atspoguļoja 
arī plastiskā satura ( respektīvi, hipotētiskās plastiskās valodas satura ) klātbūtni  
Kā  1989.  gada,  tā  arī  2005.  gada  shēmas  balstījās  Šunesona  no  Edmunda  Huserla 
aizgūtā un modificētā iespējā modelēt attēlu kā no attēla lietas, attēla objekta un attēla subjekta 
sastāvošu. Abas shēmas ļāva identificēt arī attēla referenta lomu. Būtiskākais 2005. gada shēmas 
jaunpienesums  bija  neatkarīga  plastiskā  satura  identificēšanas  iespēja  un  „Zīmes  -  realitātes‖ 
dimensijas uzsvēršana. 
Jaunā  2005.gada  shēma  neatšķīrās  būtiskākajos  vizuālā  attēla  uzbūves  jautājumos, 
turklāt  1989.  gada  shēma,  pateicoties  tās  ietvaros  identificētai  verbālās  valodas  pozīcijai,  ir 
salīdzinoši vieglāk adaptējama attēla/teksta attiecību shematizācijai, tamdēļ tā var tikt izmantota 
kā  turpmākais  attēlu  semiotiskās  shematizēšanas  pamats,  kuru  vajadzības  gadījumā  varētu 
papaildināt ar plastiskā satura/valodas un „zīmes - realitātes‖ dimensiju. 
 

---

106 
 
 
Ilustrācija 9. Attēla politiskās mijiedarbības shēma 
Balstīta modificētā Šunesona 1989.gada shēmā (Sonesson Pictorial Concepts. Inquiries into the 
semiotic heritage and its relevance to the analysis of the visual world 340) 
Modificējot  Šunesona  attēla  semiotisko  modeli  attēla  politiskās  mijiedarbības 
shematizēšanai,  būtu  nepieciešams  1989.  gada  shēmu  papildināt  ar  vēl  diviem  būtiskiem 
komponenetiem  –  vizuālo  diskursu,  kurš  nosaka  attēlojuma  vizuālo  kontekstu,  un  politisko 
verbālo tekstuālo diskursu, kurš veido attēlojuma politisko kontekstu. 
Iespēja  saattiecināt  politiku,  politisko  diskursu  un  tekstu  ļauj  aplūkot  mākslas  un 
politikas  mijiedarbību  attēla  vēstījumā,  kā  tekstuālā  un  vizuālā  diskursa  mijiedarbību.  Tomēr 
vienlaikus mums ir jāatzīst arī šādu attiecību komplicētais raksturs. 
II.2.3. Teksta un attēla attiecību problēma 
Tādejādi var teikt, ka politiskā un attēlu diskursa attiecības ir vienlaikus aplūkojamas arī 
teksta un attēla attiecību problemātikas kontekstā. 
Varētu pieľemt, ka līdz ar minēto konteksta maiľu, iezīmējas arī izmaiľas būtiskākajos 
savstarpējo attiecību atskaites punktos. Mākslas un politikas attiecību būtiskākais jautājums vairs 
nav  nedz  mākslinieka  politiskās  vai  morālās  atbildības  jautājums,  no  vienas  puses,  nedz  arī 

---

107 
 
modernās  sabiedrības  pienākums  aizsargāt  mākslinieka  tiesības  uz  radošo  brīvību,  no  otras 
puses, bet  gan tieši  abu  diskursu savstarpējā mijiedarbība un to  mēdiju savstarpējais konflikts. 
Pētnieku uzmanības lokā līdz ar to ir jānonāk nevis politisko, morāles vai estētisko vērtību, bet 
gan atšķirīgo komunikācijas veidu pretrunu un savstarpējās papildināšanas jautājumiem.  
Attēla un teksta attiecības, kā tas jau tika minēts, ir viena no auglīgākajām semiotikas 
metodes  izmantošanas  jomām,  un  tamdēļ  arī  ir  viena  no  būtiskākajām  mūsdienu  mākslas 
semiotikas  problēmām.  Tomēr  šo  attiecību  interpretāciju  ietvari  var  pārsniegt  tikai  semiotikas 
iekšējo jautājumu loku.   
Tomass Mitčels savulaik piedāvāja attēla un teksta attiecības aplūkot caur daudz plašāku 
politisko  un  ideoloģisko  kontekstu  prizmu,  minot,  ka  „spriegums  attiecības  starp  vizuālo  un 
verbālo reprezentāciju nav nodalāms no cīľām kultūras politikā un politikas kultūrā‖. Tādejādi 
var teikt, ka no Mitčela viedokļa, nav iespējams nodalīt varas, politiskās, ideoloģiskās, tekstuālās 
un  vizuālās  attēla  izpausmes,  vai  citiem  vārdiem,  politiskā  māksla  ir  tikai  viens  no  attēla  un 
teksta  mijiedarbības  aspektiem,  kas  izpauţas  Mitčela  piedāvātajās  attēlteksta,  attēla-teksta  un 
attēla / teksta kategorijās. 
Neapšaubāmi,  ja  runa  ir  par  politiskās  varas  vēlmi  manipulēt  ar  attēliem,  tad  šīs 
manipulācijas  izriet  no  tām  realitātes  interpretācijām,  kuras  piedāvā  attiecīgās  varas  politiskie 
teksti.  Tieši  tekstuālajā  vēstījumā  visprecīzāk  izpauţas  politiķu  piedāvātais  ne  vien  nākotnes 
redzējums,  bet  arī  tās  shēmas,  atbilstoši  kurām  ir  jāuzlūko  aktuālās  norises  apkārtējā  pasaulē. 
Varētu  teikt,  ka  jebkuras  politikas  efektivitāte  ir  tieši  atkarīga  no  teksta  kā  informācijas 
nodošanas  līdzekļa,  vai  arī  to  komunikācijas  līdzekļu,  ar  kuru  palīdzību  tiek  nodoti  teksti, 
efektivitātes.  
Tomēr  arī  attēli  nav  nevainīgi,  raugoties  no  potenciālās  varas  klātesamības  viedokļa. 
Atbilstoši  Mitčela  redzējumam,  attēliem  piemīt  divu  veidu  vizuālā  vara  –  iluzionisma  vara  un 
reālisma  vara  –  vai  citiem  vārdiem  –  demonstrēšanas  vara  un  novērošanas  vara.  Varētu  to 
interpretēt  arī  kā  potenciālu  iespēju  kontrolēt  vizuālo  informāciju,  raugoties  kā  no  attēlu 
veidotāju, tā no to izmantotāju viedokļa. Abas minētās potenciālās iespējas ir būtiskas, raugoties 
arī  no  politisko  manipulāciju  viedokļa.  Ar  to  palīdzību  politiskie  attēli  no  vienkāršām 
ilustrācijām pārtop efektīgos politiskās propagandas līdzekļos, kuri politiskajiem paziľojumiem 
piešķir redzamus un aplūkojamus pierādījumus. 
Tādejādi mēs varam pieľemt, ka politiski angaţēto attēlu un tātad arī politiski angaţētās 
mākslas  gadījumā,  politiskie  teksti  vienmēr  pakļauj  attēla  vizuālo  diskursu  un  tā  manipulatīvo 
potenciālu saviem mērķiem.  

---