Andris teikmanis promocijas darbs

98 
 
radikālu  sociālo  pārmaiľu  un  mākslas  un  sabiedrības  attiecību  modeļa  rosinātāja  lomu.  Tie 
mākslas  un  sabiedrības  attiecību  modeļi,  kuri  radās  šo  pārmaiľu  rezultātā,  atteicās  no 
modernisma elitārās vizuālās valodas, izvēloties daudz efektīgākus vizuālās iedarbības līdzekļus, 
līdz ar to post-avangardiskais modernisms, zaudējis savas politiskā avangarda pozīcijas, izrādījās 
lieliski piemērots post-revolucionāro elišu māksliniecisko patēriľu pretenziju apmierināšanai.
 
Jāpiezīmē,  ka  arī  aplūkojot  attēlu  naturālisma  un  konvencionalitātes  koncepciju 
teoretizēšanas  jautājumus,  Mitčels  tos  skata  ideoloģiju  un  varas  attiecību  kontekstā.  Nodaļā, 
kurais  ir  dots  visai  zīmīgs  nosaukums  –  „Attēli  un  vara‖,  pievēršoties  divu  reprezentatīvu 
viedokļu  –  Ernsta  Gombriha  un  Nelsona  Godmana  analīzei,  tie  abi  tiek  aplūkoti  no  varas 
izplatīšanas un piemērošanas viedokļa. Tā Ernsta Gombriha vizuālās reprezentācijas idejas tiek 
konfrontēts  ar  Plīnija  tekstos  sastopamo  neslēpto  iluzionisma  sociālo  un  politisko  funkciju 
klātbūtni  (Mitchell  Picture  Theory:  Essays  on  Verbal  and  Visual  Representation  338  -  39), 
minot,  ka,  lai  gan  Gombrihs  nevadās  no  tādiem  pašiem  priekšstatiem,  kā  Plīnijs,  tomēr 
vienlaikus  norādot,  ka  meistarība  veidot  iluzionistiskus  attēlus  ir  uzlūkojama  kā  pamats  citu 
subjektu kontrolei un līdz ar to nekādi pārspriedumi, kuru mērķis ir vērtēt mākslas darbus tikai 
iluzionistisku  vai  naturālistisku  priekšstatu  ietvaros,  nevar  tikt  uzlūkoti  kā  ārpus  varas  un 
ideoloģiju struktūras esoši. Pietiekami raksturīga šādā kontekstā ir arī Mitčela kritiskā piezīmē, 
kura ir vērsta uz to, ka Gombrihs savulaik tieši pornogrāfiskos attēlus ir interpretējis kā naturālus 
(Mitchell  Picture  Theory:  Essays  on  Verbal  and  Visual  Representation  342).  Tomēr,  ja 
naturālistiska  iluzionisma  apoloģētika  Mitčela  skatījumā  ir  uzlūkojama  kā  mēģinājums  apslēpt 
iluzionistiskiem attēliem piemītošo varu pār skatītāju, tad jāpiezīmē, ka arī priekšstati par norunā 
balstītiem  attēliem  ir  ne  mazāk  saistīti  ar  noteiktām  ideoloģiskām  un  spēka  struktūrām.  Tā, 
neskatoties uz Nelsona Godmana proponēto studiju neitralitāti (Mitchell Picture Theory: Essays 
on  Verbal  and  Visual  Representation  346)  un  vēlmi  atbrīvoties  no  atavistiskos  ticējumos 
balstītām  ikonicitātes  ideoloģijām,  Mitčels  tajās  saskata  pretrunīgu  ideoloģisko  priekšstatu 
legalizācijas mēģinājumu, kurā atspoguļojas ticība amerikāľu liberālismam kā „vēstures beigām‖ 
un  „postreālistiskas  brīvības  ēras‖  sākumam  (Mitchell  Picture  Theory:  Essays  on  Verbal  and 
Visual Representation 362). 
Tādejādi Mitčela  Iconology un Picture Theory iezīmēja kvalitatīvi jaunu pieeju  attēlu, 
attēlošanas un tekstu jautājumu interpretācijā.  
Pirmkārt,  lai  arī  Mitčela  ideoloģiskās  un  varas  jautājumu  interpretācijas  nav 
viennozīmīgas  un  neapstrīdamas,  attēlu,  attēlošanas  un  tekstu  attiecību  aplūkošana  varas, 
ideoloģijas  un  politisko  priekšstatu  kontekstā  iezīmē  jaunu  mēģinājumu  kontekstualizēt  attēlu 
teoretizēšanas jautājumus. 

---

99 
 
Otrkārt, attēlu kognitīvo aspektu uzsvēršana ieviešot meta-attēlu kategoriju paver jaunas 
iespējas, attēlu, attēlošanas jautājumu un tajos attēlotās informācijas interpretācijā. 
Treškārt,  attēlu  un  teksta  attiecību  pārvērtēšana  vienlaikus  definējot  imagetext 
kategoriju,  kas  ir  nodalīta  no  image/text  un  image-text  attiecībām,  ļauj  daudz  dialektiskāk 
novērtēt vizuālās un tekstuālās informācijas attiecības attēlos. 
II.2. Mākslas un politikas mijiedarbības modalitātes 
II.2.1. Angažētās mākslas analīzes dimensijas 
Mākslas  politiskās  iesaistes,  respektīvi,  politiskās  angaţētības,  jautājumi  parasti  tiek 
uzlūkoti  kā  pašsaprotami.  Tomēr,  neskatoties  uz  ārkārtīgi  daudzajiem  un  daţādajiem  mākslas 
politiskās angaţētības piemēriem, vienotu priekšstatu par to, kādu mākslu uzskatīt par politiski 
angaţētu, nav. 
Visizplatītākais  priekšstats  mākslas  angaţētību  saista  ar  mākslas  darba  saturu.  Tā 
Daniēls  Kīgans  ievadvārdos  Pītera  Selsa  grāmatai  „Art  of  Engagement:  Visual  Politics  in 
California and Beyond‖, rakstīja, ka „māksla ir tikpat daţāda savās stilistiskajās izpausmēs kā 
iemesli, kurus tā reprezentē. Kaut arī stilistika atspoguļo savam laikam raksturīgo, virknējoties 
no abstraktās līdz konceptuālajai mākslai, angaţētības māksla ir saistīta ar saturu‖(Keegan).   
Neskatoties  uz,  ka  gan  minētās  grāmatas  nosaukumā,  gan  arī  daţviet  tekstā,  kā  arī 
citētajos  Kīgana  ievadvārdos  tiek  izmantots  tāds  jēdziens  kā  „art  of  engagement‖,  respektīvi, 
„angaţēšanas  māksla‖,  šajā  grāmatā  tas  tā  arī  netiek  izmantots  nekādā  savādākā  nozīmē,  kā 
līdzīgā kontekstā varētu tikt izmantots daudz pierastākais „angaţētās mākslas‖ jēdziens, kamdēļ 
varētu  pieľemt,  ka  „angaţēšanas  māksla‖  tiek  izmatota  tikai  kā  efektīgas  vārdu  spēles  daļa. 
Tiesa, ne tieši minētās grāmatas izklāsta ietvaros, bet daudz plašākā kontekstā varētu pieľemt arī 
šāda  jēdziena  pastāvīgas  eksistences  iespēju.  Īpaši,  ja  ar  to  ir  vēlme  apzīmēt  kādu  īpašu 
angaţēšanas  iemaľu  kopumu,  mākslas  jēdzienu  lietojot  ne  tik  daudz  mākslas  teorijas  ietvaros 
pieľemtā  nozīmē,  cik  daudz  sadzīviskākā  nozīmē,  ar  to  apzīmējot  drīzāk  efektīgu  prasmju  un 
iemaľu kopumu. Pateicoties iepriekš izklāstītiem apsvērumiem, var pieľemt, ka Kīgana minētā 
angaţēšanas  māksla  ir  vien  tā  pati  angaţētā  māksla,  tikai,  iespējams,  tāda,  kura  ir  pietiekami 
efektīgi sasniegusi savus rezultātus. Tātad arī Kīgana izteiktā atziľa par angaţētības saistību ar 
saturu  ir  saistāma  ar  vispārpieľemtajiem  uzskatiem  par  angaţētības  un  mākslas  darba  satura 
saistību un nekādi neatspoguļo kādu īpašas „angaţēšanas mākslas‖ pazīmi, bet drīzāk ilustrē šos 
vispārpieľemtos uzskatus. 
Tiesa,  visai  ērtais  pieľēmums,  ka  visi  angaţētības  jautājumi  ir  attiecināmi  uz  mākslas 
darba saturu, rada arī vairākus tā arī neatbildētus jautājumus, no kuriem visbūtiskākais būtu – vai 

---