Andris teikmanis promocijas darbs

92 
 
kolēģiem,  kuri  darbojas  mākslas  zinātnes  jomā,  tomēr  autoriem  tas  nosaka  arī  nepieciešamību 
Pīrsa un Sosīra uzskatus interpretēt savu post-semiotisko priekšstatu ietvaros. 
Esejas  sestajā  nodaļā  autori  aplūkoja  psihoanalīzes  jautājumus  mākslas  semiotikas 
kontekstā,  kritiski  novērtējot  Zigmunda  Freida  pārspriedumus  par  mākslas  jautājumiem  un 
atzinīgi novērtējot Ţaka Lakāna mantojumu, īpaši uzsverot viľa nozīmi cilvēka un viľa vizuālās 
telpas attiecību pārfrāzēšanā. 
Runa ir par Lakāna skatiena (le regard) koncepciju, ar kuras palīdzību Lakāns aprakstīja 
cilvēkam  paša  priekšstatu  par  sevi  veidošanos,  būdams  pakļauts  daţādām  citām  personām 
(pirmkārt  jau  vecāku)  piederošiem  skatieniem,  bet  kuru  abi  autori  izmanto,  lai  pamatotu 
priekšstatu  par  to,  ka  līdzīgi  tam,  kā  nav  iespējams  apgalvot,  ka  cilvēkam  pieder  valoda,  kurā 
viľš runā, tā arī cilvēkam nepieder tie priekšstati, atbilstoši kuriem viľš strukturē un semantizē 
savu vizuālo pasauli. Lakāna piedāvātais subjekta un viľa redzes lauka mijiedarbības modelis ir 
pietiekami  problemātisks  no  mākslas  izpētes  viedokļa,  jo  ar  to  ir  iespējams  izskaidrot  ne  vien 
mākslas  darbus,  bet  arī  jebkurus  citus  vizuālās  uztveres  fenomenus,  turklāt  mākslas  darbu 
interpretācija šādā gadījumā nekādi nebūtu teorijas piemērošanas mērķis, bet gan drīzāk kalpotu 
tikai  Lakāna  teorijas  ilustrācijai.  Abi  autori,  ieskicējot  šo  problēmu,  tomēr  nedod  tai 
viennozīmīgu risinājumu, drīzāk tiek norādīts, ka ir nepieciešams paplašināt Lakāna priekšstatus, 
papildinot  tos  ar  noteiktu  interpretācijas  kodu  klātbūtni,  no  kuriem  būtiskākie  būtu  tie,  kuri  ir 
atvedināmi  no  dzimuma  pozīcijām,  tādejādi  akcentējot  jau  pietiekami  populāro  feminisma  un 
maskulānisma  lomu  skatiena  aspektu  interpretācijā  vizuālās  kultūras  un  mākslas  pētniecības 
jomā. 
Septītajā  nodaļā  autori  pievērsās  naratoloģijas  jautājumiem,  uzsverot,  ka  vizuālās 
mākslas  darbu  naratoloģija  būtu  jāsaprot  nevis  kā  tekstu  ilustrāciju  pētījumi,  bet  drīzāk  kā 
centieni atklāt un dešifrēt to daudzveidīgo vizuālo kodu kopumu, kuru ietvaros attiecīgie mākslas 
darbi ir veidojušies. Turklāt pētniekiem būtu jāvadās nevis no priekšstata, ka visi mākslas darbā 
klātesošie vizuālie kodi atrodas savstarpēji harmoniskās attiecībās un ir pilnīgi pakļauti mākslas 
darba  kopējai  iecerei  un  izmantotajam  risinājumam,  bet  drīzāk  ir  sasvstarpēji  konkurējoši, 
veidojot konfliktējošu vizuālu polifoniju. 
Savas  esejas  noslēdzošajā  nodaļā  abi  autori  pievēršas  iezīmētajai  konteksta  problēmai 
mākslas  vēsturiskās  izpētes  ietvaros,  pamatoti  piezīmējot,  ka  mākslas  darbu  izpētē 
intertekstualitātes  jautājumi  ir  saattiecināmi  ar  ikonogrāfijas  problēmām.  Tomēr  semiotiskie 
intertekstualitātes  meklējumi,  saskaľā  ar  autoru  viedokli,  ir  atšķirīgi,  jo  paredz  ne  vien 
ikongrāfiskā precedenta identifikāciju, bet arī tam piemītošās jēgas un to veidojošo kodu pārnesi, 
vai vismaz šādas pārneses nenoliegšanu. 

---

93 
 
Minētā  eseja  izraisīja  virkni  pretrunīgu  vērtējumu  un  aizsāka  diskusiju,  kuras  laikā 
autoru pozīcijai tika izteikti vairāki iebildumi, tai skaitā tika pārmests, ka viľi ir bijuši pārlieku 
vispārīgi  traktējot  mākslas  vēsturi  kā  pozitīvistisku  zinātni,  kura  nav  spējīga  pašreflektēt  par 
konteksta  tekstuālajiem  aspektiem  (Wolf  et  al.)
80
  un  vienlaikus  tika  arī  apstrīdēta  lingvistisko 
izpētes metoţu pārnešanas mākslas vēstures laukā metodoloģiskā vērtība (Czech). 
Diemţēl diskusija tādejādi nepieskārās autoru izteiktajiem priekšlikumiem semiotiskās 
metodes  kontekstā  un  viľu  post-semiotiskā  koncepcija  tā  arī  netika  analizēta.  Diskusijas 
emocionālais  un  subjektīvais  raksturs  nosacīja  arī  to,  ka  vienam  no  esejas  autoriem  –  Maikai 
Belai  1996.  gadā  atgrieţoties  pie  tajā  izteiktajām  domām,  viľas  galvenā  uzmanība  bija  veltīta 
nevis  minētās  post-semiotiskās  koncepcijas  tālākam  izvērsumam,  bet  gan  savas  pozīcijas 
pamatošanai un refleksijām par mākslas vēstures pētniecības un izglītības aspektiem (Bal et al.).  
Abi autori vēlāk ir vairākkārtīgi atgriezušies pie minētajā esejā izklāstītās koncepcijas, 
tomēr  īpaši  nevariējot  tajā  izklāstītos  jautājumus.  Maiks  Bals  gan  daţās  savās  vēlākajās 
publikācijās  minēto  koncepciju  papildināja  arī  ar  darba  vizuālo  kodu  uztveres  un  analīzes 
jautājumiem (Bal), kas zināmā mērā turpināja to pieeju, kuras Normans Braisons bija iezīmējis 
jau savā Vision and Painting. 
II.1.3.4. Jaunā ikonoloģija: attēls, teksts, ideoloģija  
Ja Normana Braisona un Maika Bala konceptuālie meklējumi iezīmēja potenciālās post-
semiotikas  aprises  vizuālās  mākslas  izpētes  jomā,  tad  Tomasa  Mitčela  1986.  gada  „Iconology: 
Image,  Text,  Ideology”  (Mitchell  Iconology  :  Image,  Text,  Ideology  )  un  1994.  gada  „Picture 
Theory”  (Mitchell  Picture  Theory:  Essays  on  Verbal  and  Visual  Representation)  konstituē  to 
pētījumu  jomu,  kuru  Georgs  Szunojs  identificēja  kā  „jauno  ikonoloģiju‖,  savukārt  pats 
TomassMitčels  uzlūkoja  kā  likumsakarīgu  ikonoloģijas  tālākās  attīstības  stadiju,  turpinot 
vispārināt  attēlu  simboliskās  un  teorētiskās  nozīmes  jautājumus  (Mitchell  Iconology  :  Image, 
Text,  Ideology  2).  Protams,  aplūkojot  abas  minētās  Tomasa  Mitčela  grāmatas  mākslas 
semiotikas  jautājumu  kontekstā,  uzreiz  ir  jāatrunā  kāds  būtisks  apstāklis.  Proti,  pats  Tomass 
Mitčels, lai gan ir ticis arī pieskaitīts semiotiķu klāstam, pret semiotiskajiem pētījumiem izturas 
ar  zināmu  skepsi.  Tomasa  Mitčela  galveno  iebildumu  avots  pret  semiotiskās  metodes 
izmantošanu  mākslas  un  attēlu  pētniecībā  viľaprāt  slēpjas  semiotikas  pretenzijās  analizēt 
daţādus  vēstījumus,  neľemot  vērā  to  vēstīšanai  izmantoto  mēdiju  atšķirības  (Mitchell  Picture 
                                                 
80
 Reva Wolf vēstule - .Reva Wolf, Francis H. Dowley, Mieke Bal and Norman Bryson, "Some Thoughts 
on "Semiotics and Art History"," The Art Bulletin Vol.74.No.3 (September) (1992). 522 - 23 

---