Andris teikmanis promocijas darbs

84 
 
noliegšanas  polemikas  kontekstā,  bet  lai  pamatotu  semiotiskās  metodes  izvēli  ikonu  izpētei 
(Успенский 225). 
Otra  ir  atvedināma  no  antīkās  kultūras  un  tās  būtība  ir  izteikta  frāzē  –  „ut  pictura 
poesis‖ ( glezna ( attēls ) ir kā dzeja ), kuru savulaik savā „Ars Poetica‖ 18. g.p.m.ē. izteica jau 
Horācijs un kura līdz pat Gotholda Efraima Lesinga „Lāokoontam‖ 1766. gadā, noteica teksta un 
attēla attiecību interpretācijas paradigmu Eiropas kultūrā.  
Protams,  teksta  un  attēlu  attiecību  problēmu  spektrs  ir  pietiekami  plašs,  kas 
nenoliedzami nosaka  arī daţādu pieeju  iespēju.  Tomēr pētnieki, kuri pievēršas teksta un attēlu 
attiecībām, vai  arī pārlūkoja teksta un attēlu  attiecību  interpretācijas tradīcijas, visai bieţi  šādā 
vai citādā formā pieskaras arī to semiotiskajiem aspektiem. 
II.1.3.2. Ut pictura poesis 
Pietiekami  savdabīgs  un  vienlaikus  minēto  tendenci  ilustrējošs  piemērs  ir  Georga 
Szunoja,  ungāru  Renesanses  pētnieka,  2004.  gada  grāmata  „Pictura  &  Scriptura. 
Hagyományalapú kulturális reprezentációk 20. századi elméletei‖ (Szőnyi).  
Savu grāmatu Georgs Szunojs veidojis kā 20. gadsimta teksta un attēla attiecību analīzes 
pārlūkojumu, tomēr tai ir visai interesanta un zīmīga struktūra, pie kuras ir vērts pakavēties. 
Georga  Szunoja  savas  grāmatas  pirmajā  nodaļā  ieskicēja  attēlu  un  teksta  attiecību 
pamatproblēmu,  likumsakarīgi  aizsākot  tās  ģenēzi  ar  „ut  pictura  poesis‖  koncepciju  un 
vienlaikus mēģinot iepazīstināt ar aktuāliem attēlu un tekstu tipoloģiju centieniem. 
Otrajā  un  trešajā  nodaļā  viľš  pievērsās  semiotisko  pētījumu  aspektiem,  otro  nodaļu 
veltot  aktuālajiem  semiotisko  pētījumu  mākslas  un  kultūras  laukā  piemēriem,  savukārt  trešajā 
apskatot semiotiskās pieejas vēsturiskos aspektus. 
Ceturtajā  nodaļā  viľš  iezīmēja  Ernesta  Kasīrera  simbolisko  formu  filozofiju,  saskatot 
tajā  nepieciešamos  teorētiskos  priekšnoteikumus,  kas  ļauj  pārmest  tiltu  starp  formālistisko 
semiotiku un fenomenoloģisko ikonoloģiju. Secīgi tālākajās nodaļās tiek aplūkota ikonoloģiskās 
metodes  ģenēze  un  tās  klasiskie  pārstāvji,  kā  arī  tiek  pievērsta  uzmanība  emblemātikai,  kā 
īpašam vēsturiskam teksta un attēlu attiecību piemēram.  
Noslēdz Georga Szunoja grāmatu pievēršanās tam fenomenu kopumam, ko viľš apzīmē, 
kā „jauno ikonoloģiju‖, „postsemiotiku‖ un arī „poststrukturālo ikonoloģiju‖. Tās ietvaros viľš 
                                                                                                                                                             
Vatikāna runas vīriem un liturģijas speciālistiem  – arhibīskaps Pjero Marīni (OFFICE OF PAPAL LITURGICAL 
CELEBRATIONS, 
ICONOGRAPHY 
AND 
LITURGY, 
Vatican 
City, 
20 
January 
2005 
http://www.vatican.va/news_services/liturgy/2005/documents/ns_lit_doc_20050120_marini_en.html
 
piekļuve: 
2006.05.06 ) 

---

85 
 
pārlūkoja  ne  vien  Nelsona  Godmaľa,  Wiljama  J.T.  Mitčela,  Hans  Beltinga  un  Ţana  Bodrijāra 
idejas,  bet  arī  aktualizēja  Abija  Vārburga  mantojumu,  īpaši  to  viľa  daļu,  kurā  viľš  pievērsās 
vizuālās  reprezentācijas  pašvērtīgajiem  jautājumiem  un  arī  ieskicēja  Umberto  Eko  90.  gadu 
priekšstatus attēlu semiotikas jomā.  
Respektīvi,  Georga  Szunoja  darba  pamatā  bija  iecere  rast  teorētisku  tiltu,  kas  ļautu 
savstarpēji sasaistīt 20. gadsimta būtiskākos  - semiotiskos, ikonoloģiskos un poststrukturiālos  -
meklējumus vizualitātes un teksta attiecību jomā. Zīmīgi, ka arī viľa ieceres saistībā ir iespējams 
runāt  par  to,  ka  ir  ne  vien  atdzimusi  interese  par  Abija  Vārburga  veikumu,  bet  ir  arī  radušās 
jaunas viľa veikuma interpretācijas. 
„Vārdburga  renesansi‖  mūsdienu  mākslas  teorijā  ir  noteikuši  vairāki  aspekti.  Īpaši 
gribētos akcentēt to, ka viľa mantojums tiek pārvērtēts, interpretējot viľa aizrautību ar vizuālās 
reprezentācijas  un  mimēzes  aspektiem  kā  iedziļināšanos  simbolu  transformācijas  jautājumos, 
izsekojot to funkcionālai pārmaiľai no maģiski – asociatīviem simboliem loģiski – disasociatīvās 
zīmēs,  kuras  turklāt  saglabā  zemapziľā  balstīto  maģiski  –  asociatīvo  simbolu  recidīva  iespēju 
(Rampley "From symbol to allegory: Aby Warburg's theory of art"). Šāda Vārdburga mantojuma 
interpretācija  ļauj  viľam  piešķirt  tādu  lomu  modernās  vizualitātes  kopsakarību  izziľā,  kuru  ir 
iespējams salīdzināt ar Nīčes lomu modernajā kultūrā. 
Tamdēļ  nebūtu  arī  pārsteigums,  ka  Abija  Vārburga  atstātās  idejas,  tostarp  arī 
vizualizētās  idejas
74
,  tiek  interpretētas  daţādos  aspektos,  uzsverot  to  saistību  gan  ar  mūsdienu 
vizuālās kultūras realizācijas formām
75
, gan arī to nozīmi mūsdienu modernās kultūras tapšanā
76
.  
Tamdēļ,  likumsakarīgi,  ka  pētnieks,  kurš  pievēršas  20.  gadsimta  teksta  un  vizualitātes 
attiecību  teoretizēšanas  jautājumiem,  savā  pētījumā  nevar  apiet  arī  Abiju  Vārburgu.  Turklāt 
                                                 
74
Runa  neapšaubāmi  ir  par  vienu  no  intriģējošākajām  Vārdburga  iecerēm,  kura  aizsākās  jau  viľa  mūţa 
nogalē,  20.  gadu  otrajā  pusē,  –  Mnemosyne  (arī      Mnemosyne-Atlas),  sava  veida  attēlu  sērijām,  kas  tika  veidotas 
apkopojot  attēlus,  kurus  vienoja  kāda  kopīga  tematiska  ideja  vai  ikonogrāfisks  motīvs,  izvēlētie  attēli  tika 
piestiprināti  pamatnei  tādā  veidā,  ka    tos  bija  iespējams  aplūkot  vienlaikus.  Mūsdienās    ir  izdevies  restaurēt  tikai 
daļu no šī Vārburga mantojuma. 
75
Saistība starp to, kā vizuālā informācija tika organizēta Vārburga Mnemosyne un kā tā tiek organizēta 
mūsdienu jaunajos vizuālajos mēdijos ir acīmredzama, iespējams, ka tieši šīs mantojuma daļas apguve vēl var dot 
ieguldījumu arī jaunu pētniecisko metoţu izstrādē. 
76
 Tā jau pieminētais Matejs Ramplejs, Surejas mākslas un dizaina institūta pasniedzējs, ir autorsVārburga 
un  modernisma  attiecībām  veltītai  grāmatai  (Matthew  Rampley,  The  Remembrance  of  Things  Past.  On  Aby  M. 
Warburg and Walter Benjamin (Harrassowitz, 2000).). 

---