Andris teikmanis promocijas darbs

88 
 
noteicis  tādu  vai  citādu  īstenības  atveidojuma  formu  maiľu  (Bryson  Vision  and  Painting:  The 
Logic  of  the  Gaze  18).  Tomēr,  no  Normana  Braisona  viedokļa,  Gombriha  izveidotā  pieeja 
vienalga šķita pārlieku atrauta no vēsturiskajiem un sociālajiem kontekstiem. 
Izeju  no  pētnieciskā  strupceļa,  kurā  20.  gadsimta  beigās  ir  nonākusi  mākslas  vēsture, 
Braisons saskatīja citu zinātnes nozaru ietvaros izstrādāto pieeju adaptācijā. 
Tiesa, viľa pievēršanās strukturiālisma un semiotikas aspektiem ir saistīta ar zināmām 
problēmām.  „Vision  and  Painting‖  4.  nodaļā,  kas  ir  veltīta  semiotikas  jautājumiem,  Braisons 
balstās praktiski tikai Ferdinanda de Sosīra idejās, mēģinot no viľa lingvistiskajiem pētījumiem 
atvasināto strukturālo semiotiku piemērot mākslas parādību analīzei. Visai simptomātiski ir tas, 
ka  Braisons  pats  atzīst  šādas  piemērošanas  problēmas  un  mēģina  tās  pārvarēt,  atsakoties  no 
Sosīra  tradīcijas  nosacītajām  apzīmētāja  /  apzīmējamā  attiecībām  par  labu  postrukrālistu 
formulētajām  (Bryson  Vision  and  Painting:  The  Logic  of  the  Gaze  79  -  80)  apzīmētāja  / 
apzīmētāja  attiecībām,  uzsverot  ne  tik  daudz  paradigmatisko,  cik  sintagmatisko  saišu  nozīmi. 
Respektīvi, pārformulējot diādisko zīmi no
Sd
Sr
S
::

 par 
Sr
Sr
S


.  
Protams,  tikai  apzīmētāja  /  apzīmētāja  attiecību  akcentēšana  nevarēja  apmierināt 
Braisonu,  jo  tā  joprojām  satur  pietiekami  nopietnu  formālisma  risku,  turklāt  atteikšanās  no 
apzīmētāja  un  apzīmējamā  binārās  opozīcijas  neko  nedod,  ja  tiek  akceptēta  cita  opozīcija 
parole
langue ::
 vai no tās atvasinātā, ne mazāk formālistiskā, bet pietiekami populārā versija –  
kods / vēstījums. 
Normans  Braisons  mēģināja  pārvarēt  arī  šīs  problēmas,  modificējot  Sosīra  diādisko 
zīmes  moduli,  piešķirot  tam  sociālo  kontekstu,  proti,  uzsverot,  ka  nevis  langue,  bet  gan  tieši 
saskare  starp  langue  un  materiālo  dzīvi  (  tātad  arī  ar  sociālo  kontekstu  )  ir  tā,  kura  ir  spējīga 
producēt  diskursu
77
.  Līdz  ar  to,  Braisons  atzīst,  ka  „lingvistika  nevar  kalpot  kā  stabila 
nelingvistisko  zīmju  studiju  bāze‖  (Bryson  Vision  and  Painting:  The  Logic  of  the  Gaze  85), 
kamēr  netiks  akceptēts  dinamiskais  un  operacionālais  apzīmētāja  un  apzīmējamā  attiecību 
raksturs un sekojoša zīmes izpratnes transformācija: 
no
Sd
Sr
S
::

 uz 
Sr
Sr
S


uz 
Sr
Sr

formation
 
Social
 (Bryson Vision and Painting: 
The Logic of the Gaze 84). 
                                                 
77
Diskursu  Normans  Braisons  formulē  kā  starpnieku  starp  langue  un  parole,  uzsverot,  ka  būtiskākā 
atšķirība  starp  langue  un  diskursu  ir  tā,  ka,  ja  langue  nav  saistīta  ar  praksi,  tad  diskurss,  gluţi  pretēji,  ir  prakses 
konstituēts ( Bryson, Vision and Painting: The Logic of the Gaze  85. ) 

---

89 
 
Radītais  zīmes  modelis  gan  neatrisināja  vēl  vienu  no  Normana  Braisona  viedokļa 
būtisku  problēmu,  tajā  netiek  atrunāta  zīmes  skatītāja  pozīcija.  Tieši  skatītāja  pozīcijas 
identificēšanai Braisons izveido divus skatiena jēdzienus – gaze, kas tiek interpretēts kā ciešs un 
vienlaikus  apcerīgs  (  kontemplatīvs  )  skatiens,  un  glance,  kuru  var  raksturot  kā  īsu  un  strauju 
skatienu. 
Saskaľā  ar  Braisona  viedokli,  viena  vai  otra  šī  skatienu  veidu  prevalēšana  savulaik  ir 
noteikusi  arī  tādus  jautājumus  kā  dominējošā  gleznas  virsmas  apstrādes,  kompozīcijas  vai 
izmantotos stilizācijas paľēmienus (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 96 - 98). 
Viena  vai  otra  veida  skatiena  dominēšana  arī  ir  noteikusi  atšķirību  starp  Rietumu  un  Tālo 
Austrumu mākslu (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 94 - 96).  
Gaze  un  glance  koncepcija  ļauj  Braisonam  izdarīt  visnotaļ  oriģinālus  slēdzienus  par 
skatītāja  vietu  gleznas  uztverē,  uzsverot  to,  ka  Rietumu  mākslā  krāsa,  kompozīcija  un  arī 
perspektīve tiek izmantoti kā šifteri (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 119 - 
20). 
Savukārt  sociālā  konteksta  akcentēšanā,  Normans  Braisons  vēloties  izvairīties  no 
semiotiskās zīmes denotāciju un konotāciju attiecību nenoteiktības, pievēršas Marra marksisma 
tradīcijā formulētajam bāzes un virsbūves attiecību modelim un zīmju lomai šajā modelī (Bryson 
Vision and Painting: The Logic of the Gaze 135 - 40).  
Protams, Marra izvēle var šķist pietiekami neparasta, ne velti arī pats autors atzina, ka 
pievēršanās Marram var šķist kā nevajadzīgi arheoloģiska atkāpe, ja ne Marra un franču 60. un 
70.  gadu  semioloģiskās  skolas  pārstāvju  tiešā  uzskatu  līdzība  zīmes  un  sociālās  formācijas 
attiecību jautājumos (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 140).  
Lai gan jautājumu par to, vai glezniecību attiecināt uz bāzi vai virsbūvi, Braisons sava 
darba ievadā formulēja kā joprojām atklātu (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze 
xiii), Marra un franču semiotikas atziľu savienošana ļāva viľam izdarīt visai plašus pieľēmumus 
par mūsdienu sabiedrības, varas un apzīmēšanas prakšu savstarpējās funkcionēšanas aspektiem, 
identificējot  mūsdienu  sabiedrību  kā  sava  veida  apzīmēšanas  ekonomiku  (Bryson  Vision  and 
Painting:  The  Logic  of  the  Gaze  141),  kurā  vara  vairs  nevalda  ar  fiziska  spēka,  bet  gan  ar  to 
leģimetizējošu  apzīmēšanas  prakšu  palīdzību  (Bryson  Vision  and  Painting:  The  Logic  of  the 
Gaze 159).  

---