Andris teikmanis promocijas darbs

110 
 
Kurus Čandlers vēlējās papildināt ar vēl vienu – hipertekstualitāti
84
, kura „spēj pārnest 
lasītāju tieši pie cita teksta ( neatkarīgi no tā autorības vai atrašanās vietas )‖(Chandler 204). 
Intertekstualitātes  jēdziens  tādejādi  var  tikt  izmantots,  lai  ar  tā  palīdzību  apzīmētu 
jebkura  teksta  mijiedarbību  ar  daudz  plašāku  kultūras  tekstuālo  kontekstu  neatkarīgi  no  teksta 
autora sākotnējās ieceres.  
Tādejādi arī attēlu analīzē intertekstualitātes jēdziens korekti varētu tikt izmantots, lai ar 
tā palīdzību apzīmētu attēla mijiedarbību ar kultūras tekstuālo kontekstu. Caur intertekstualitātes 
prizmu  turklāt  varētu  aplūkot  ne  vien  tekstuāli  interpretējamā  attēla  satura,  bet  arī  pašu  attēla 
tekstuālās  interpretācijas  procesa  mijiedarbību  ar  kultūras  kontekstu  veidojošajiem  tekstiem. 
Savukārt  teksta  mijiedarbība  ar  citiem  komponentiem  attēla  ietvaros,  tai  skaitā  teksta  ietekme 
attēla  vizuālajā  diskursā  vai  arī  tā  ietekme  attēla  satura  interpretācijas  procesā,  varētu  tikt 
apzīmēta ar Čandlera piedāvāto intratekstualitātes terminu. 
Neapšaubāmi līdz ar intertekstualitātes atzīšanu attēlu analīzes procesā būtu jāľem vērā 
arī jebkura attēla mijiedarbība ar kultūras vizuālo kontekstu. 
Virkne  pētnieku  intertekstualitātes  jēdzienu  attiecina  ne  vien  uz  tekstuālo,  bet  arī  uz 
vizuālo  kontekstu
85
,  tomēr  šāda  prakse  acīmredzami  neļautu  uzsvērt  vizualitātes  un  vizuālā 
konteksta atšķirīgo raksturu. 
Tamdēļ  vizuālā  konteksta  apzīmēšanai  varētu  tikt  izmantots  atšķirīgs  termins  – 
intervizualitāte. 
Jāpiezīmē, ka intervizualitātes termins attēlu un vizuālās kultūras analīzē, lai arī nav tik 
plaši izplatīts, kā intertekstualitātes termins, tomēr jau tiek izmantots. 
Viens  no  visaktīvākajiem  minētā  termina  popularizētājiem,  Nikolas  Mirzojevs, 
intervizualitāti raksturoja kā „daţādu vizualitāšu veidu vienlaicīgu attēlojumu  un mijiedarbību‖ 
(Mirzoeff "The Subject of Visual Culture" 3), kuru viľš proponēja kā intertekstualitātes analogu 
vizuālajā  kultūrā,  minot,  ka  „vizuālajā  attēlā  intertekstualitāte  ir  nevis  vienkārši  sasaiste  ar 
tekstiem, bet daţādu vizualitātes veidu mijiedarbība un savstarpējās atkarības‖, kuras var nosaukt 
par intervizualitāti (Mirzoeff "The Multiple Viewpoint: Diaspora and Visual Culture"). 
                                                 
84
Vēlme  modernizēt  Ţenetes  piedāvāto  iedalījumu  respektējot  jauno  informācijas  tehnoloģiju  radītās 
izmaiľas  pierastajā  teksta  uztverē  noteica  arī  Čandlera  vēlmi  modificēt  Ţenetes  terminu  no  hipertekstualitātes  uz 
hipotekstualitāti. 
85
  Tā,  piemēram,  Teo  van  Lūvens  sistematizējot  Panofska  ikonoloģisko  pieeju,  aprakstīja  vienu  no  tās 
izmantošanas  piemēriem,  minot,  ka  tajā  pielietoja  „portretu  intertekstuālu  salīdzinājumu‖  (Teo  van  Leeuwens, 
"Semiotics and Iconography,"  Handbook of Visual  Analysis, eds. Theo Van Leeuwen  and Carey Jewitt, 1 edition 
ed. (Sage Publications Ltd, 2001) 116.).  

---

111 
 
Pieľemot  iespēju  interpretēt  intervizualitāti  kā  intertekstualitātei  līdzīgu  fenomenu, 
varētu arī intervizualitātes ietvaros identificēt vairākus tās paveidus:  
  transvizualitāte  –  attēla  mijiedarbība  ar  visplašāko  vizuālo  valodu  un  vizuālo 
mediju  radīto  kontekstu,  citiem  vārdiem  to  varētu  arī  raksturot  kā  attēla 
mijiedarbību ar ikonosfēru, respektīvi, visu radīto vizuālo mēdiju  vizuālo telpu; 
  intervizualitāte – cita vizuālā diskursa citēšana, alūzija un arī apropriācija; 
  paravizualitāte  –  attiecības  starp  attēlu  un  tā  vizuālajiem  palīgelementiem 
(„parattēliem‖),  piemēram,  attiecības  starp  attēlu  (gleznu)  un  rāmi,  gadījumā, 
mākslas  darba  gadījumā  arī  mākslas  darba  attiecības  ar  citu  elementu,  kura 
ietvaros tas tiek konstituēts kā mākslas darbs vizualitāti; 
  arhivizualitāte – attēla mijiedarbība ar to attēlu paradigmu, kuru ietvaros tas tiek 
producēts  vai  arī  patērēts,  respektīvi,  tai  skaitā  arī  identificēšanās  ar  kādu 
noteiktu ţanru, ikonogrāfisko shēmu vai kompozīcijas tipu;  
  metavizualitāte  –  tiešs  cita  attēla  vai  vizualitātes  fenomena  komentārs 
(acīmredzot tieši metavizualitātes attiecības ļāva Mitčelam identificēt meta attēlu 
kategoriju) 
  hipovizualitāte  –  attiecības  starp  attēlu  un  tā  „hipoattēlu‖  –  attēlu  vai  attēlu 
paradigmu, kurā balstoties ir veidots aktuālā attēla vizuālais diskurss; 
  hipervizualitāte – attiecības starp aktuālo attēlu un citiem attēliem uz kuriem tas 
references vai tiešas pārneses ceļā spēj attiecināt savu skatītāju. 
Sareţģītāk  un  pirmajā  brīdī  ne  tik  acīmredzama  ir  iespēja  definēt  intratekstualitātei 
līdzīgu  fenomenu  –  intravizualitāti.  Tomēr,  balstoties  Čandlera  piedāvātajos  intratekstualitātes 
ilustrācijas  piemēros,  kuros  intrateksteualitāte  realizējas  teksta  kodu  normējošajā  klātbūtnē 
attēlos,  varētu  pieľemt,  ka  intravizualitāte  būtu  savukārt  definējama  kā  iekšējo  vizuālo  kodu 
dominējošā un normējošā klātbūtne attēlā. 
Tādejādi  varētu  pieľemt,  ka  attēla  vēstījumā  var  runāt  par  vairākām  tekstualitātes  un 
vizualitātes mijiedarbības formām:  
  intratekstualitāti  un  intravizualitāti  –  attēlam  piemītošo  teksta  un  vizuālo  kodu 
mijiedarbību vēstījumā ; 
  intertekstualitāti  un  intervizualitāti  –  attēla  vēstījuma  mijiedarbību  ar  ārējiem 
tekstuālajiem un vizuālajiem kodiem. 
Protams,  ir  jāľem  vērā  arī  tas,  ka  attēlu  iekšējie  teksta  un  vizuālie  kodi  tāpat  ir 
veidojušies intertekstuālu un intervizuālu mijiedarbību rezultātā. 

---