Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
118 sabiedrisko attiecību veidošana, reklāmas kampaľas veidošana, zīmološana, kā arī militāras izmantošanas kontekstā – psiholoģiski militāro operāciju nodrošināšana utt., katram no kuriem, protams, ir sava piemērošanas specifika, bet kas pēc būtības nemaina to galveno mērķi – informācijas izplatīšana, ar nolūku mainīt sabiedrības viedokli. Paradoksāli, bet arī termina „ideoloģija‖ aizsākumi ir rodami vēlmē izplatīt informāciju ar nolūku mainīt citu cilvēku viedokli. Terminu „idéologie‖ Lielās Franču revolūcijas laikā proponēja Destjuts de Trasī, art to apzīmējot „ideju zinātni‖, kurai būtu jākalpo par jaunās valsts izglītības sistēmas pamatu, nodrošinot Francijas pārtapšanu racionālā un zinātniskā sabiedrībā (Cranston). Līdzīgi propagandas jēdzienam mūsdienās, arī ideoloģijas jēdziens ir ieguvis lielākā vai mazākā mērā vispārinātu semantiku un vairāk vai mazāk vispārpieľemtu nozīmi 87 . Viena no vispopulārākajām definīcijām ideoloģiju interpretē kā „ideju sistēmu, kas cenšas gan izskaidrot pasauli, gan to mainīt‖ (Cranston). Ideoloģiju traktējot kā ideju sistēmu un propagandu kā noteiktu, atsevišķu ideju izplatīšanu (lai arī nolūkā mainīt sistēmu), ideoloģijas un propagandas attiecības var aprakstīt kā sistēmas un teksta dihotomiju. Turklāt kā ideoloģija, tā arī propaganda iezīmē intenci mainīt kā vidi, tā arī sistēmu kā tādu. Protams, pastāv zināms kārdinājums definēt populārākās ideju sistēmas, piemēram, sociālismu, liberālismu un konservatīvismu un ideoloģisko analīzi veikt pakļaujot izpētes objektu to ietvariem. No šadas pieejas viedokļa raugoties, ideoloģija ir tikpat tekstuāls fenomens kā jebkura cita diskursīvā prakse un nav nekādu atskaites punktu, kas ļautu uzlūkot propagandu par tekstuālāku praksi nekā ideoloģiju kā tādu. Tomēr, definējot vizuālās mākslas lomas ideoloģiju veidošanās kontekstā, būtu lietderīgi apzināties arī citas iespējamās mākslas un ideju sistēmas attiecības. Pirmkārt, okulārcentriskās kultūras metaideoloģiskais aspekts. Kā to ievadā 1993. gada rakstu krājumam „Modernity and the Hegemony of Vision‖ piezīmēja Deivids Levins – okulārcentriskās kultūras studiju ietvaros ir virkne sareţģītu un vēl neatbildētu jautājumu – „kāda ir vēsturiskā saistība starp redzi un zināšanām, redzi un ontoloģiju, redzi un varu, redzi un ētiku‖ 87 Protams, var piekrist arī apgalvojumama, ka „nav viegli izveidot vai adaptēt lietojamu un neatgriezenisku definīciju ideoloģijas‖, ľemot vērā tās „konceptuālo nestabilitāti, kuru rada tās izplatība tādās atšķirīgās nozarēs kā politika, socioloģija, filozofija, literatūra un ekonomika‖ (Carlos António Alves dos Reis, Towards a semiotics of ideology, Approaches to Semiotics (Berlin: Mouton de Gruyter, 1993).) 119 un „vai vizuālisms ir implicējis relatīvisma problēmas? Vai tas ir implicējis varaskāres narcisismu? Vai tas ir atbildīgs par jebkura veida bīstamu politiku?‖ (Levin 3). Otrkārt, nepieciešamība apzināties to, ka māksla, tostarp arī vizuālā māksla ir nevis politikas produkts, bet pati veido struktūras, kuras politiķi var piesavināties, veidojot politisko praksi. Protams, šādam apgalvojumam būtu nepieciešams ne vien minēt tos konceptuālos ietvarus, kuros tas balstītos, bet arī iezīmēt to, ko vārētu apzīmēt kā iespējamo politikas semiotisko definīciju. Šādu konceptuālo ietvaru un definīcijas meklējumos būtu lietderīgi pievērsties koncepcijai, kuru savā 1995. gadā izdotajā grāmatā „From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions” (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions) formulēja amerikāľu politologs Murejs Edelmanis. Viľš balstījās pieľēmumā, kuru viľš formulēja jau savā darbā „The Symbolic Uses of Politics” un kuru viľš vēlreiz atkārtoja arī sava darba „From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions” ievadā, ka kritiski lūkojoties, politika ir drāma, kas noris iedomātā, reprezentētā pasaulē, kuru nevar uztvert tiešā, nepastarpinātā veidā (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 1). Pretēji mūsu pieľēmumiem, šai reprezentētajai politiskajai pasaulei nepiemīt nedz stabilitāte, nedz nemainīgas robeţas, tā ir dinamiska un mainīga (Edelman Symbolic Uses of Politics 197), un par to mēs uzzinām pastarpināti – pateicoties mēdiju un politiķu izmantotajai valodai, kura piešķir jēgu sava veida ―nepabeigtajiem simboliem‖ (Edelman Symbolic Uses of Politics 196) - politiskajām norisēm un notikumiem. Tādējādi politiskā realitāte ir sava veida intersubjektīva sociāla konstrukcija, kuru veido ne vien mēdiju pastiprinātā informācija, bet arī tās lomas, kuras mēs izvēlamies mijiedarbojoties ar to (Edelman Symbolic Uses of Politics 202). Mūsu politiskie uzskati un mūsu politiskā rīcība veidojas no pieľēmumiem, aizspriedumiem un arī no informācijas, kuru mēs iegūstam no mēdijiem. Tomēr mēs neuztveram mēdiju sniegto informāciju tieši, bet gan tulkojot to atbilstoši mūsu sociālās pieredzes nosacītajām zināšanām. Kā uzsvēra Edelmans: „Modeļi, scenāriji, naratīvi un attēli, kuros politisko ziľu auditorija tulko šīs ziľas, ir sociāls kapitāls un nevis individuāls izdomājums‖ (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 1). Šo sociālo kapitālu veidojošie modeļi, scenāriji, naratīvi un attēli nav radušies paši no sevis, tie ir aizgūti no visu veidu un visu ţanru mākslas darbiem: no literatūras, no vizuālās mākslas, no kinematogrāfa, no teātra, no televīzijas seriāliem utt. (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 1plašāk). Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|