Andris teikmanis promocijas darbs

125 
 
kurš  ļautu,  nosacīti  izvēršoties  trešajā  dimensijā,  akcentēt  mākslas  un  politikas  attiecību 
pietiekami  komplicēto  raksturu.  Izvērstais  mākslas  un  politikas  attiecību  modelis  mums  ļautu 
precīzāk  projicēt  iespējamo  sociālistiskā  reālisma  vietu  mākslas  un  politikas  mijiedarbības 
sistēmā,  akcentējot  to,  ka  sociālistiskais  reālisms  reprezentēja  ne  vien  politiskās  propagandas 
racionalizācijas  centienus,  bet  arī  balstījās  tajā  realitātes  konstrukcijas  totalitātē,  kuru  tas 
pārmantoja  no  avangarda  mākslas.  Protams,  mēs  varētu  pieľemt,  ka  daţādos  tā  evolūcijas 
periodos, mēs varam saskarties ar daţādu attiecību aspektu dominanci, kuru varētu atspoguļot, kā 
realizācijas formu migrāciju no politiskās propagandas post-propagandas stāvokļa virzienā, kad 
par  galveno  angaţētās  mākslas  uzdevumu  kļuva  nepieciešamība  saglabāt  mītu  par  padomju 
politiskās mākslas esamību 
Tomēr  vienlaikus  veiktā  modeļu  saattiecinājums  var  tikt  izmantots,  lai  iezīmētu  tos 
semantiskos ietvarus, kas atspoguļojas modeļu apzīmēšanai izvēlētajos jēdzienos. 
Tādejādi  iezīmējās  pats  būtiskākais  apsvērums,  kamdēļ  no  veicamā  pētījuma  viedokļa 
varētu  vēlēties  minētos  modeļus  tomēr  apzīmēt  kā  –  „propagandas‖,  „ideoloģisko‖,  „post-
propagandas‖ un „post-ideoloģisko‖. Tā kā mākslas un politikas un, plašākā nozīmē, arī vizuālās 
kultūras  un  politikas  mijiedarbība  norit  nevis  tīrā  vizuālās  kultūras  telpā,  bet  uz  verbālās  un 
vizuālās kultūras robeţu saduras, tamdēļ, lai arī pētījuma priekšmetu lomā šajā gadījumā ir tieši 
vizuālā  propagandas  un  vizuālās  ideoloģijas  veidošanās  mehānismi,  ir  jāapzinās,  ka  tie  veido 
neatľemamu daļu no propagandas un ideoloģijas mehānismiem kopumā. 
Kā  propagandas,  tā  post-propagandas  modeļi  funkcionē,  pateicoties  to  tekstuālajai 
dominancei, tomēr tās izpauţas atšķirīgi. Ja propagandas modeli ir iespējams aprakstīt kā tādu, 
kurš  realizējas  pateicoties  tādām  tekstualitātes  un  vizualitātes  savstarpējām  attiecībām,  kurās 
izpauţas tekstualitātes dominējošais raksturs, tad post-propagandas modeļa apraksts būtu mazliet 
komplicētāks.  Par  post-propagandas  modeļa  atšķirīgo  pazīmi  tika  pieľemta  nevis  tekstuālā 
dominance,  bet  gan  tas,  ka  tajā  nerealizējas  vizuālā  dominance,  tostarp  tekstualitātes  kā  tādas 
dominējošais raksturs pilnībā netiek izslēgts, tiek tikai pieľemts, ka tas varētu būt savādāks nekā 
propagandas modelī. 
Abu  tekstuālo  dominēšanu  iespējamā  atšķirība  varētu  slēpties  to  atšķirīgajā    intra-  un 
inter-  tekstuālajā  kontekstā.  Ja  propagandas  modelī  runa  ir  par  iekšējo  teksta  koda  normējošo 
klātbūtni  vizuālajā  diskursā,  respektīvi,  intratekstualitāti,    tad  post-propagandas  modelī 
normējošie  un  dominēt  tiecošies  teksta  kodi  atrodas  ārpus  attēla  vēstījuma,  un  tie  savu 
dominējošo  stāvokli  varētu  iegūtu  intertekstuālu  attiecību  rezultātā.  Līdzīgs  intra-  un  inter- 
attiecību  konteksts  varētu  noteikt  dominējošo  vizuālo  diskursu atšķirīgo  mijiedarbības raksturu 
ideoloģiskajā un post-ideoloģiskajā modelī.  

---

126 
 
Tādejādi  līdz  ar  tekstualitāti  un  vizualitāti,  kā  normējošās  dominances  avotiem,  tiek 
ľemts vērā arī to mijiedarbības veids un atkarība no iekšējiem un ārējiem kontekstiem. 
Protams,  līdzīgi,  kā  atrunājot  tekstualitātes  un  vizualitātes  dominējošo  lomu,  tika 
uzsvērts, ka to dominance nebūt neatceļ pretējā dominances avota konkurējošo klātbūtni, tā arī 
runājot par intra- un inter- attiecībām, ir jāapzinās, ka arī šajā aspektā nevar būt runa par plašāka 
konteksta ignorēšanu. Tā, vispārinot varētu teikt, ka jebkāda intratekstualitāte nav nodalāma no 
plašākā intratekstualitātes, kuras ietvaros tā neapšaubāmi ir veidojusies. Runa, tātad, ir nevis par 
intertekstualitātes  neklātbūtni  intratekstualitātes  gadījumā,  bet  par  intratekstuālo  attiecību 
intensitāti,  vai,  citiem  vārdiem,  par  attēla  vēstījumā  klātesošā  tekstuālā  vēstījuma  iekšējo 
konsistenci. 
Tādejādi varētu runāt par tādas mākslas un politikas mijiedarbības modeļu bāzes shēmas 
izveidi, kura pētījuma gaitā var nepieciešamības gadījumā tikt modificēta un paplašināta. 
Šāda  pieeja  ļauj  ne  vien  daudz  adekvātāk  aprakstīt  šo  minēto  četru  modeļu  ietvaros 
funkcionējošo tekstualitātes un vizualitātes mijiedarbību, bet arī nodrošina pietiekami vispārīgu 
bāzi, kuru varētu izmantot arī vēl izvērstākas modeļu sistēmas izveidei. 
Protams, izvērstākas modeļu sistēmas izveide varētu būt atkarīga no attiecīgo eventuālo 
pētījumu  mērķiem  un  uzdevumiem,  dotā  pētījuma  ietvaros,  pievēršoties  mākslas  un  politikas 
attiecībām, pagaidām varētu aprobeţoties ar definēto četru modeļu sistēmu.   
. 
II.3.3. Propagandas modeļa konteksts 
Piedāvātais mākslas un politikas attiecību modelis tika veidots balstoties noteiktā attēla 
semiotikas un mākslas semiotikas sadures aspektā, kur iezīmējas teksta un attēla attiecības.  
Neskatoties  uz  to,  ka,  saskaľā  ar  Mitčela  viedokli,  kā  tekstualitātes,  tā  arī  vizualitātes 
uzsvēršana  jau  pati  norāda  uz  noteiktas  ideoloģiskas  pozīcijas  klātbūtni  (II.2.3.4.),  izveidotais 
mākslas  un  politikas  attiecību  modelis  paredz,  ka  kā  tekstualitāte,  tā  vizualitāte  ir  ideoloģiski 
neitrālas, to potenciālā pozīcija izriet tikai no specifiskās funkcijas. 
Pieľemot, ka politika ir visupirms tekstuāla, nekādā gadījumā netiek ignorēts tas, ka šī 
tekstualitāte  ir  saistāma  ar  noteiktu  vizuālu  tēlu  izmantošanu,  bet  tikai  tiek  uzsvērts  tas,  ka 
politikas primārais operāciju lauks ir teksts, pat gadījumos, kad politisko mērķu sasniegšanai tiek 
operēts tieši ar attēliem. 
Attēli  kā  masu  apziľas  ietekmēšanas  līdzeklis  savu  ievērību  ieguva  līdz  ar  Gustava 
Lebona  darbiem  19.  gadsimta  nogalē.  Zīmīgi,  ka  Lebons  saskatīja  attēlu  lomu  ne  vien  to  pūļa 

---