Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- II.3.2.2. Izvērstas mākslas un politikas mijiedarbības modeļu un mākslas politisko funkciju attiecību mijiedarbe
122 racionalizējot politisko struktūru rīcības sekas (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 128). Tādējādi, vispārinot Edelmaľa izteiktās atziľas būtu iespējams konstruēt sekojošu mākslas un politikas attiecību funkciju modeli: māksla veido pamatu un tā vienlaikus konstruē aktuālos ideoloģiskos priekšstatus; māksla var kalpot arī kā līdzeklis, lai apšaubītu esošo politisko kārtību, mēģinot apvērst aktuālos ideoloģiskos priekšstatus izmantojot visu mākslas valodas arsenālu; mākslu var izmantot, arī aktīvi propagandējot noteiktus politiskos uzskatus; māksla var tikt izmantota arī kā pasīvs propagandas līdzeklis, kurš tā vietā, lai aktīvi apliecinātu kādu politikas aspektu, drīzāk izpilda rituālu noteiktu politisko mītu konservācijas uzdevumu. Šāds funkciju modelis, neskatoties uz to, ka Edelmanis mākslas un politikas norises aplūkoja demokrātisko sabiedrību kontekstā, var tikt apropriēts arī Padomju perioda mākslas norišu un parādību interpretācijai, kas ļautu tās uzlūkot neatraujot no plašāka mākslas un politikas mijiedarbības konteksta 20. gadsimtā. Tādejādi, saskaľā ar jau minētajiem Edelmaľa priekšstatiem, māksla veido pamatu un konstruē aktuālos politiskos priekšstatus. Tādējādi ir svarīgi uzsvērt visupirms potenciālo ideoloģijas ietvaru veidošanas lomu. Šo aspektu Edelmans akcentēja norādot uz mākslas darba potenciālās, bet neizvērstās ideoloģiskās funkcijas klātbūtnes iespēju, vienlaikus uzsverot, ka „šķietamais reālisms vienmēr ir dominējošās ideoloģijas aktualitāšu konstrukcija‖ (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 62) un nevar tikt uztverts kā „objektīvas, vispārēji atzīstamas realitātes spogulis‖ (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 62), respektīvi, šķietamais „spogulis‖ vienmēr norāda uz savu ideoloģisko potenciālu. Zīmīgi, ka mākslas potenciālā ideoloģiskā iespēja ir aplūkojama tiešā sasaistē ar mākslas potenciālo propagandas funkciju. Tā Edelmanis, runājot par mākslas propagandas funkciju, akcentēja, ka propagandas efektivitāte ir tieši atkarīga no tā, cik ļoti tā balstās attiecīgās auditorijas „cerībās un bailēs‖, turklāt, tiklīdz propaganda tiek atpazīta kā propaganda, tā tiek 123 noraidīta (Edelman From Art to Politics: How Artistic Creations Shape Political Conceptions 110). Respektīvi, mākslas ideoloģiskā funkcija slēpjas nevis tās spējā ilustrēt noteiktus tekstus, bet tās vizuālajā diskursivitātē, savukārt propaganda var tikt uztverta kā atkāpšanās no vizuālās diskursivitātes, iespēja identificēt „cita‖, ne mākslas naratīva klātbūtni. Citiem vārdiem, propaganda ir efektīga tikmēr, kamēr tā balstās aproppriētā un neapšaubītā vizuālā vēstījumā. To atpazīstot, tā zaudē savu efektivitāti. Ľemot vērā šo apsvērumu, proti, vizualitātes ciešo saistību ar to, ko varētu nosaukt par metaideoloģiskiem priekšstatiem, vizuālā diskursa ideoloģiskums visuzskatāmāk iezīmējās un, tātad, var tikt identificēts tieši vizuālās diskursivitātēs paradigmu maiľu procesā. Pretēji tam atsevišķi prakstiskās politikas mēģinājumi subordinēt mākslu noteiktu ideju vai priekšstatu pastarpināšanai var izmantot tikai jau aprobētas vizuālās valodas formas, kuras tiek pakļautas tekstuāli artikulējamam vēstījumam. II.3.2.2. Izvērstas mākslas un politikas mijiedarbības modeļu un mākslas politisko funkciju attiecību mijiedarbe Ilustrācija 16. Mākslas politisko funkciju modelis. IKF - ideoloģijas konstruēšanas funkcija - māksla veido pamatu un tā vienlaikus konstruē aktuālos ideoloģiskos priekšstatus, PF –propagandas funkcija - mākslu var izmantot arī aktīvi propagandējot noteiktus politiskos uzskatus, ISF –ideoloģijas subversijas funkcija - māksla var kalpot arī kā līdzeklis, lai apšaubītu esošo politisko kārtību, mēģinot apvērst aktuālos ideoloģiskos priekšstatus izmantojot visu mākslas valodas arsenālu, PMF – politisko mītu saglabāšanas funkcija - māksla var tikt izmantota arī kā pasīvs propagandas līdzeklis, kurš tā vietā, lai aktīvi apliecinātu kādu politikas aspektu, drīzāk izpilda rituālu noteiktu politisko mītu konservācijas uzdevumu. 124 Iepriekš minētās Edelmaľa mākslas politiskās funkcijas būtu iespējams shematizēt to savstarpējās attiecības, izmantojot jau minēto semiotisko kvadrātu. Līdz ar to iezīmējās loģiskas iespējas definēt to savstarpējās attiecības, definējot sekojošās funkcijas: ideoloģijas konstruēšanas funkciju, propagandas funkciju, ideoloģijas subversijas funkciju un politisko mītu saglabāšanas funkciju. Ilustrācija 17. Izvērsts mākslas un politikas attiecību un mākslas politisko funkciju modelis un tekstualitātes un vizualitātes attiecību modelis to saatiecināmības attiecībās. I - ideoloģijas modelis, P –propagandas modelis, PI –post - ideoloģijas modelis, PP - post - propagandas modelis. IKF - ideoloģijas konstruēšanas funkcija, PF –propagandas funkcija, ISF –ideoloģijas subversijas funkcija, PMF – politisko mītu saglabāšanas funkcija. Ľemot vērā ieskicēto mākslas politisko funkciju modeli, iezīmējas iespēja to saattiecināt ar veidojamo mākslas un politikas attiecību modeli. To varētu veidot, attiecīgi saattiecinot „propagandas modeli‖ ar mākslas izmantošanu aktīvai noteiktu politisko uzskatu propagandai, „vizuālās ideoloģijas modeli‖ - ar mākslas izmantošanu aktuālo ideoloģisko priekšstatu konstruēšanai, „post- propagandas modeli‖ - ar mākslas izmantošanu pasīvai propagandai un „vizuālās post-ideoloģijas modeli‖ - ar mākslas izmantošanu pastāvošās politskās kārtības apšaubīšanai. Lai gan abus šos modeļus ir iespējams vispārināt līdz tādai pakāpei, ka tos var uzskatīt kā lielākā vai mazākā mērā identiskus, būtu vēlams saglabāt arī agrāk proponētajā modelī minēto vizualitātes un tekstualitātes diskursu attiecības, kas var pamudināt konstruēt apkopojošu modeli, Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|