87
II.1.3.3. Normans Braisons – skatiens, glezna, konteksts, postmsemiotika
Īpaša loma semiotiskās pieejas adaptēšanai un arī, kas nav mazsvarīgi, popularizēšanai,
vizuālās mākslas izpētē bija Normanam Braisonam.
Lai gan attēlu un tekstu attiecības, un tādejādi arī nepieciešamība apzināties vizuālo un
tekstuālo vēstījumu savstarpējās kopsakarības un arī atšķirības, Braisona uzmanības lokā nonāca,
jau viľam strādājot pie
„Word and Image: French Painting of the Ancien Régime”, (Bryson
Word and Image: French Painting of the Ancien Régime), tomēr tikai darbā „
Vision and
Painting‖ (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze) notika konsekventa pievēršanās
mākslas kā specifiska vizuāla mēdija analīzei.
Savu darbu „
Vision and Painting‖ Normans Braisons veidoja kā kritiski polemizējošu ar
Ernsta Gombriha „
Art and Illusion‖ (Gombrich Art and Illusion. A study in the psychology of
pictorial representatation). Iemesls šādai izvēlei slēpās apstāklī, ka Ernstu Gombrihu Braisons
identificēja kā vienīgo mākslas vēsturnieku, kurš vispār ir mēģinājis pēdējos gadu desmitos
atbildēt uz tādu būtisku jautājumu kā - „kas ir glezniecība, kā tā ir saistīta ar uztveri, ar tradīciju,
ar varu‖ (Bryson Vision and Painting: The Logic of the Gaze xii) – noskaidrošanas, pārvarot
plaisu starp mākslas vēsturi un filozofiju, kura šobrīd vienīgā cenšas rast atbildes uz
iepriekšminētajiem jautājumiem. Tiesa, saskaľā ar Braisona viedokli, Ernsts Gombrihs balstījās
principiāli kļūdainā mimētiski perceptuālā tradīcijā, kuras pirmsākumi ir atvedināmi jau no labi
zināmās Plīnija anekdotes, kura gadsimtu gaitā veidoja glezniecības interpretācijas būtiskāko
paradigmu – mēģinājumu gleznotāju veikumu novērtēt no arvien veiksmīgākas mimētiskās
prakses apguves viedokļa. Lai gan šāda perceptuālā pieeja var šķist visnotaļ pragmatiska, jo ar
tās palīdzību var skaidrot noteiktas attēlošanas prakses izmaiľas, tomēr tā ir pakļauta vairākiem
principiāliem riskiem, no kuriem kā būtiskākos Braisons uzsver vēsturiskās dimensijas trūkumu
un sociālā konteksta ignorēšanu.
Tiesa, Ernsta Gombriha pieeja ir komplicētāka nekā Normana Braisona ieskicētā
vienkāršotā naturālistiskā pozīcija, jo Ernsts Gombrihs savās interpretācijās pilnībā neignorēja
nedz vēsturisko, nedz arī sociālo kontekstu, vēl vairāk, var uzskatīt, ka tieši mākslā izmantoto
attēlošanas prakšu izmaiľas vēsturisko kopsakarību kontekstā arī veido vienu no Gombriha
mākslas vēstures izpētes metodes būtiskākajiem aspektiem.
To nenoliedza arī Normans Braisons, aplūkojot Ernsta Gombriha atziľas kā saistītas ar
20. gadsimta pozitīvisma atziľām, jo īpaši ar Karla Popera zinātnes filozofiju. Respektīvi,
pieľemot, ka Ernsta Gombriha īstenības atveidošanu mākslā būtu uzlūkojama kā hipotēţu, kļūdu
un veiksmju secīga sērija, kas būtu salīdzināma ar cilvēku centieniem iegūt atziľas par mūsu
pasauli arī citās zināšanu jomās, uzskatot par pētnieka pienākumu atbildēt uz jautājumiem, kas ir