129
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
Konfrontācijas un sabiedrības
polarizēšanās laiks
Čehu reformatora Jana Husa (Hus) ka-
tegoriskā prasība pēc reformām un katoļu
baznīcas administrācijas nežēlīgā reakcija uz
husītu sacelšanos 15. gs. sākumā identificēja
vājās vietas garīgās dzīves organizācijas pa-
matos. Sociāla rakstura nemieri gan Čehijā,
gan Vācijā rosināja nacionālu pretestību ka-
toļu baznīcas unificējošajai politikai un ka-
talizēja opozicionāras izpausmes kā Eiropas
vidienes un ziemeļu reģionu aktīvo birģeru
un aristokrātijas daļā, tā arī sabiedrības ra-
dikālākajā — trūcīgo slāņu, zemniecības un
zemākā klēra pārstāvju spārnā. Pirmo pro-
testu pamatā bija sociāla neapmierinātība,
kas saaudās ar reformistiska rakstura prasī-
bām. Ar nākamās paaudzes reformatora —
Mārtiņa Lutera — parādīšanos protestējošās
sabiedrības priekšplānā sākās lielo zemes
īpašnieku un augstākās aristokrātijas, univer-
sitāšu intelektuāļu, tirgotāju un pilsētu iedzī-
votāju radikalizēšanās, iestājoties par plašu
pārmaiņu spektru kā tiesiskajā un sociālajā,
tā arī garīgajā un kultūras dzīvē. Pilsētnieku
reakcija uz reformācijas lozungiem, kas kopš
1521. g. tricināja Livoniju, bija nemieri. Tos
rosināja vietēja rakstura antagonismi, korpo-
ratīvās ambīcijas, kurām vēl pievienojās et-
niskās un sociālās pretrunas.
M. Lutera atziņās nav atrodami tieši ai-
cinājumi uz bezkompromisa ikonoklasmu,
tomēr viņa verbālie uzbrukumi katoļu ritu-
ālu simboliem un materiālos priekšmetos
personificētām sakrālās kultūras tradīcijām
iekustināja vardarbības lavīnu. Tā sākās ar
publiskām diskusijām par pirmo bausli “Tev
nebūs citus dievus turēt manā priekšā” un
M. Lutera rakstu “Par labiem darbiem” (Von
den guten Werken)
1
, kurā apcerēti tradi-
cionālie reliģiskās prakses atribūti: dievna-
mu, klosteru un altāru būve, to rotāšana ar
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA
LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS
ARTEfAKTOS
Ojārs Spārītis
osparitis@gmail.com
atslēgas vārdi: reformācija, tēlniecība, ikonogrāfija, konfesionalizācija, luterisms
Ar reformāciju un konfesionalizācijas variācijām saistītās garīgās evolūcijas vēsturei ir
raksturīgi gan savi reģionāli lokālie konteksti, gan savas izpausmes formas, bet tām piemīt
arī obligāta sinhronitāte ar Eiropas politiskās un garīgās dzīves norisēm. Tuvojoties Mārtiņa
Lutera ievadītās Reformācijas 500. gadadienai, der ielūkoties ar politiski vienotu mērķi sais-
tītajās un renesanses pazīmēm apzīmogotajās Livonijas valstiņu kopas (politische Gemein-
schaft) vidusdaļas — mūsdienu Latvijas — tēlotājas mākslas liecībās. Tās kā jūtīgi indikatori
liecina par spēju ātri reaģēt uz garīgās konjunktūras pārmaiņām un demonstrēt pretējus
viedokļus, iemūžinot mākslas darbos savulaik nesamierināmu doktrīnu iezīmes.
raksti
130
zvaniem un dārgām lietām, kā arī dziedāša-
na, dievvārdu lasīšana, ērģeļu spēle un citas
tīkamas darbības, jo Nelabais mudina ļau-
dis “celt jaukas baznīcas, ziedot, stabulēt,
lasīt un dziedāt, turēt daudz dievkalpojumu
un bezjēdzīgi tās greznot”
2
. Vulgāri izprasta
spriedzes pilna sociālā fona apstākļos, šī no-
stādne konfrontēja katoļu dievnamu aprīkoju-
mam tipisko rituāla priekšmetu bagātību ar
pirmā baušļa tekstu un nereti provocēja sa-
biedrības daļu agresīvai rīcībai. Vēršoties pret
mākslinieku darbnīcās radītu attēlu un skulp-
tūru pielūgšanu, ikonoklasms aizrāva līdzi
lielu daudzumu baznīcas inventāra, par kura
zudumu tiek izsacīti atšķirīgi viedokļi: gan no-
žēla par emociju uzliesmojumā postīto man-
tojumu
3
, gan domas par to, ka ikonoklasms
ir spējis izraut sakrālo kultūru no stagnācijas
un veicinājis jaunu mākslas veidu attīstību
4
.
Tomēr nav noliedzams, ka pret baznīcas
mākslas priekšmetiem vērstā agresija Eiropas
mākslas vēsturei ir laupījusi nozīmīgu daļu
artefaktu.
Līdz Vācu ordeņa mestra Livonijā Volte-
ra fon Pletenberga (Plettenberg) 1525. g.
21. septembrī Rīgā pasludinātajam toleran-
ces ediktam norisinājās vairāki ekscesi, kas
reformācijas ideju ietekmē šķēla sabiedrī-
bu pēc konfesionālā principa. Literatūrā kā
ekstrēmākie reformācijas nemieru atbalstī-
tāji minēti neprecētie tirgotāji jeb Melngal-
vju brālības zeļļi. Savtīgu mērķu īstenošanai
viņus atbalstīja un kūdīja atsevišķi Vācu or-
deņa locekļi, tajā skaitā arī Rīgas pils pār-
valdnieks (tulkot kā Hauscomptur) Hermans
Hoite (Heyte), kurš nosūtīja brālības zeļļiem
aicinājumu uz nemieriem un simbolisku pā-
tagu katoļu mūku padzīšanai no pilsētas
5
.
Lai stiprinātu savu dilstošo piekritēju pulku
un apliecinātu morālo spēku, 1523. g. Lie-
lajā piektdienā pāvesta sekotāji ar relikvijām
un baznīcas karogiem devās laukā pa Rīgas
vārtiem cerībā, ka publiskais žests rosinās
līdzjūtību un mudinās pilsētniekus saukt ka-
toļu mūkus atpakaļ. Teatrālajam žestam ne-
bija cerētā iespaida un procesijas dalībnieki
ar nolaistiem karogiem atgriezās pilsētā. Lai
atgādinātu par šo agrīnā protestantisma pie-
kritēju morālo uzvaru, Melngalvju brālība vēl
līdz 18. gs. beigām savā relikviju krājumā
glabāja vēsturisko pātagu
6
. Latvijas Valsts
vēstures arhīvā līdz mūsdienām ir saglabājies
ar 1682. g. datēts pātagas zīmējums
7
, kas,
tāpat kā Rīgas Vēstures un kuģniecības mu-
zeja kolekcijā uzglabātā dzelzs plāksne ar pa-
skaidrojuma rakstu
8
(1. att.), apliecina Meln-
galvju brālības lomu reformācijas notikumos.
Šīm vēstures liecībām pieder arī francis-
kāņu mūka akmens skulptūra Rīgas Vēstures
un kuģniecības muzejā, kurā katoļu mūks at-
tēlots ar virvi un rožukroni sasietā sutanā ar
pletni šaustām sev muguru (2. att.)
9
. Skulp-
tūras pamatnē iekaltais gadskaitlis “1523”
skaidri norāda uz šajā gadā notikušo katoļu
un luterāņu konfrontāciju, bet kā akmenī
kaltu mākslas darbu to var datēt ar 16. un
17. gs. miju vai pat nedaudz vēlāku laiku.
Iespējams, ka šāda katoļu jūtas aizskaroša
skulptūra Rīgas vārtos varēja parādīties pēc
1621. g., kad pēc Gustava Ādolfa iebruku-
ma pilsētā atjaunojās luterticības dominante.
Tēlniecības saturs pauž programmatisku vēs-
tījumu, kas zināmā mērā var ilustrēt noska-
ņojumu vēl katolicisma caurstrāvotajā Rīgā.
1. att. Dzelzs piemiņas plāksne ar
Melngalvju brālības relikviju — pātagu
rašanās un izmantojuma vēstures
paskaidrojuma rakstu, 17. gs.
Mārtiņa Lablaika foto
131
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
franciskāņu mūks skulptūrā attēlots basām
kājām, bet viņa staltā stāja, koptā vaigubārda
un cieņas pilnā poza ar roku pie sirds liecina
par stoisku mieru. Kontrreformācijas kontek-
stā šī skulptūra varēja iegūt politiska protesta
jēgu kā sabiedrības daļas simpātiju un līdz-
jūtības apliecinājums pret klēram un katoļu
baznīcai nodarīto pārestību. Savukārt atklātai
kontrreformācijas sludināšanai izbeidzoties,
publiski eksponētā mūka skulptūra varēja tikt
saprasta kā protestantiska revanša simbols.
Enciklopēdists Johans Kristofs Broce (Brotze)
piemin, ka mūka skulptūra bijusi iemūrēta
virs Bīskapa vārtiem un parādījusies tur tikai
“krievu laikos”, t. i., pēc 1710. g., aizvieto-
jot kādu senāku akmens cilni, kurš sižetiskā
kompozīcijā ar vairākām figūrām ilustrējis re-
formācijas Rīgai raksturīgo mūku padzīšanas
epizodi
10
. Var sacīt, ka mūka tēla ikonogrāfi-
ja kaut kādā mērā revidē rīdzinieku luterisko
patētiku un papildina to ar līdzjūtību katoļu
baznīcas aizstāvētām vērtībām.
Mākslas liecībās tvertā politiskās
stabilitātes erozija
No sabiedrības evolūcijas viedokļa
16. gs. bija strauju pārmaiņu laikmets, kurš
noritēja gan politiskas, gan garīgās konfron-
tācijas zīmē. Tās cēlonis bija aktīvi politis-
kie, ekonomiskie, sociālie un kultūras pro-
cesi, kurus katalizēja luterisma ienākšana
trīs gadsimtus veidotajā katoliskajā telpā.
Ar reformācijas procesiem un renesanses
humānisma atbalsīm saistītajā memoriālās
tēlniecības evolūcijā Livonijā konstatējama
mērķtiecīga tipoloģiskās, tematiskās un žan-
riskās daudzveidības robežu paplašināšanās.
Taču atmodinātā garīgā aktivitāte ne vienmēr
attīstījās pa kāpjošu līkni. Garīgā rosība Li-
vonijā saņēma administratīvu, ideoloģisku
un klerikālu pretdarbību, tādēļ tā periodiski
ģenerēja netradicionālas domāšanas formas.
Tās ienesa jaunu tematiku sadzīves sarunu
saturā, piedāvāja atsvaidzinošas novitātes
ierasto kultūras klišeju klāstā, rosināja jaunu
formas un satura nianšu parādīšanos mākslā.
Kopīgajā vērtību panorāmā šajā laikā radīto
mākslas darbu īpatsvars nav liels. To nevien-
mērīgā kvalitāte, formas un funkcijas hibridi-
tāte, kā arī piesardzīgi jaunu satura izteiks-
mes iespēju meklējumi atspoguļo nemierīgā
16. gs. garīgās pulsācijas.
Sabrūkot Livonijas valstu kopībai (politi -
sc he Gemeinschaft, sk. raksta sākumā),
Vidzemē, Igaunijā un Kurzemē saglabājās
administratīva un saimnieciska sadrumstalo-
tība. Vācu ordeņa mestru un ierindas locekļu
vēlme bija, pēc analoģijas ar Austrumprūsiju,
izveidot Livonijā feodālu pārvaldes sistēmu
ar lieliem zemes īpašumiem. Tādēļ pirmajās
desmitgadēs pēc reformācijas Vācu ordeņa
uzmanības centrā bija galvenokārt katoļu
2. att. Katoļu mūka skulptūra. Iespējamais
datējums — 16. gs. beigas —17. gs.
Mārtiņa Lablaika foto
raksti
132
baznīcas un klosteru īpašumu pārņemšana
un sadale. Šādiem privatizācijas centieniem
pretojās gandrīz visas Livonijas kārtas —
namnieki, tirgotāji, bīskapiju administratori.
Ar izirušu un novājinātu Vācu ordeni un, pa-
liekot viena savās materiālajās interesēs, arī
bruņniecība demonstrēja pilnīgu partikulāris-
mu. Trūkstot citam stabilizējošam politiskam
spēkam, katra sociālā grupa centās nodroši-
nāt interešu aizsardzību ar ārvalstu protekto-
rāta palīdzību.
Cara Ivana IV (Bargā, 1533–1584)
ekspansionistiskās politikas rezultātā īpaši
pieauga Krievijas ārpolitiskās ambīcijas. Viņa
iekarojumi sniedzās līdz Melnajai jūrai, Krie-
vija slēdza tirdzniecības darījumus ar Angliju
un šo iespēju īstenošanai bija nepieciešama
izeja uz neaizsalstošajām Baltijas ostām. No
Ivana IV karaspēka iebrukuma 1558. g. Livo-
niju nespēja aizsargāt nedz Hanzas savienība,
nedz Vācu ordenis. Tādēļ katra izirušās Livo-
nijas valstiskā segmenta pārstāvji individuāli
vērsās pie sava iedomātā aizstāvja — Polijas,
Dānijas vai Zviedrijas — pēc palīdzības.
Lai politiskā vakuuma situācijā daļa Livo-
nijas piekrastes nekristu krievu rokās, bīskapi
Johans fon Minhauzens (Münchhausen) un
Morics fon Vrangelis (Wrangel) agrāko bīska-
piju zemes pārdeva dāņu karalim fridriham II,
kurš izmantoja iespēju par 30 000 dālderu
savam jaunākajam brālim hercogam Magnu-
sam iegādāties zemi Livonijā kā kompensāci-
ju par tam pienākošos mantojuma daļu
11
. Tā-
dējādi sekmīga darījuma rezultātā 1559. g.
dāņi ieguva daļu Igaunijas rietumu piekras-
tes ar Sāmsalas–Vīkas un Rēveles (Tallinas)
bīskapiju, kā arī Piltenes bīskapiju Kurzemē.
Pēc 1560. g. 2. augustā zaudētās Ērģemes
kaujas Igaunijas bruņniecība lūdza Zvied-
rijas karaļa Erika IV palīdzību un viņa kara-
spēks ieņēma Igaunijas ziemeļu daļu
12
. Tajā
pašā gadā Rīga, visa Vidzeme un Latgale
nonāca tiešā Polijas karaļa ietekmē. Savu-
kārt pēdējais Vācu ordeņa mestrs Gothards
Ketlers (Kettler) kopš 1559. g. vairākkārt
vērsās pēc palīdzības gan pie vācu ķeizara
ferdinanda I, gan pie Augsburgas reihstāga,
bet bija spiests visas ar finansējumu aizsar-
dzībai un miera slēgšanu saistītās problēmas
risināt vienīgi ar Polijas karaļa atbalstu
13
. Tā
kā Gothards Ketlers 1561.–1562. g. laikā
nesaņēma militāru un finansiālu palīdzību ne
no Vācu ordeņa ģenerālkapitula, nedz arī no
vācu ķeizara, jāsecina, ka šie feodālie senjori
uzskatīja Vācu ordeņa teritorijas Livonijā par
zaudētām, līdzīgi kā 1525. g. viņi samierinā-
jās ar Austrumprūsijas zaudēšanu. Kā vienī-
gās šī sabrukuma pozitīvās sekas vērtējama
protestantiskās Kurzemes (Kurland) un Zem-
gales (Semgallen) hercogistes izveidošana
1562. g. 5. martā
14
.
īpašu vēsturisko fonu reformācijas turpi-
nājumam 1558.–1582. g. intervālā radīja
vairāki Ivana IV (Bargā) karaspēka iebrukumi
Livonijā. Arī tiem ir sava priekšvēsture. Krie-
vijas un Livonijas pierobežā reāli pastāvēja
gan konfesionāli, gan etniski jaukta teritorija
ar slāvu un igauņu apdzīvotiem ciemiem, ku-
ros netrūka pat atšķirīgu konfesiju dievnamu.
Jau kopš 15. un 16. gs. sākuma Livonijas
zemes līdz Tērbatai (Dorpat) bija Vācu ordeņa
un krievu cara Vasilija III interešu un konfliktu
zona, kurā atbalsojās ikonoklasma atskaņas.
Par kūdīšanu pret katoļu baznīcu no Valmie-
ras (Wolmar) izraidītais radikāli noskaņotais
švābu izcelsmes kažokādu meistara zellis
Melhiors Hofmanis (Hofmann) bija ieradies
Tērbatā, kur dzīvoja daudz krievu izcelsmes
tirgotāju un amatnieku. Tur viņš 1525. g.
10. janvārī iniciēja nekārtības un baznīcu
grautiņus. Tika demolēti vairāki dievnami,
tajā skaitā arī pareizticīgo Sv. Nikolaja baz-
nīca, kurā bija cietušas pareizticīgo kopienas
godātās ikonas
15
. Vairākus gadu desmitus vē-
lāk ortodoksālais Krievijas patriarhāts izman-
toja konfesionālo aizskārumu, lai motivētu
jaunu cīņu par izeju pie Baltijas jūras. Sākot
Livonijas karu, cariskā propaganda attaisnoja
uzbrukumu ar cīņu pret luterisma rosināto iko-
noklasmu. Par to liecina Maskavas patriarha
filipa 1567. g. rakstītās vēstules teksts:
“Bezdievīgais Krimas hans Devlets Girejs ar
133
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
mamelukiem un latīnistiem, kā arī Lietuvas
karali Sigismundu Augustu un pretīgajiem
vāciešiem ir krituši par upuri dažādām ķece-
rībām, un galvenokārt Lutera sludinātajiem
maldiem, kas posta svētās baznīcas un zai-
mo godātos tēlus.”
16
No agresora puses, gluži
dabiski, ka Krievijas cars un viņa klerikāļu eli-
te motivēja iebrukumu Livonijā ar rietumiem
naidīgu retoriku. Pret Livoniju vērstajai agre-
sijai bija vēl kāds pierobežā inscenēta kon-
flikta pamats. Kopš 1578. g. Ivans Bargais
bija spējis vienoties ar zviedriem par agresīvu
politiku pret poļiem un dāņiem un iekarota-
jās igauņu zemēs ap Peipusa ezeru (Peipus
See), kā arī Vidzemē ( Livland) līdz Koknesei
(Kokenhusen) īstenoja pret luterāņiem vēr-
stas administratīvas reformas. Lai gatavotu
augsni turpmāk izvēršamam konfliktam, Krie-
vijas patriarhs nodibināja Tērbatā pareizticīgo
bīskapiju un uzcēla pierobežā vairākas baz-
nīcas. Šai pierobežas reģionu “ortodoksalizā-
cijai” sekoja vietējo vācu, igauņu un latviešu
iedzīvotāju metodiska iznīcināšana un izsūtī-
šana uz Krievijas vidieni. Postošais konflikts
uz vairākām paaudzēm atstāja smagas atmi-
ņas par piedzīvotajām zvērībām.
Eiropas luteriskajā telpā un arī Vidzemē
auga sašutums pret Krievijas politisko agre-
siju, kura balstījās konfesionālo antagonismu
uzkurināšanas un etniskās tīrīšanas metodēs.
Atbildei kalpoja 1561. g. Nirnbergā iespiestā
skrejlapa, kas ilustrēja kristiešu spīdzināšanu
Livonijā
17
, palīdzēja kurināt pret krieviem vēr-
stu histēriju un biedēja Eiropas tautas ar tatā-
ru nežēlību. Lai uzturētu ticības un politiskā
ienaidnieka tēlu, gan Eiropā, gan Livonijā
16. gs. otrajā pusē un vēl 17. gs. sabiedrības
apziņā tika tiražēta “moskovīta” jeb “turka”
tēma. Pilsētas folklorā par šo fobiju esot atgā-
dinājis uzraksts uz Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas
zvana, kurā bijušas izkaltas aptuveni šāda
satura rindas: “Dievs, sargi mūs no mēra,
ugunsgrēka briesmām un krieviem.” Lite-
ratūrā līdzīgu vēsturiskās atmiņas funkciju
pildīja arī Livonijas humānista Bazīlija Plīnija
(Plinius) himniskā “Slavas dziesma Rīgai”,
kas sacerēta latīņu valodā un 1595. g. Leip-
cigā izdota grāmatā
18
. Tajā “moskovīta” tēlu
papildina asociācijas ar turku uzbrukumu Vī-
nei, draudošas tirānijas slogu un postu.
Brīdinājumu un atgādni par emocionālo
traumu, ko kādam ar noteiktu kultūras tra-
dīciju saistītam reģionam spēj nodarīt “ci-
tādais” un “svešais”, dokumentē mākslas
darbi. Nelielā smilšakmens skulptūriņā no
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekci-
jas saglabājies ūsaina “nekristīgā” veidols ar
musulmaņu tautām raksturīgu galvassegu
(3. att.). Citā — krāsota kokgriezuma tēlā
ar asiņojošu brūci krūtīs — atveidots turku
3. att. Groteska “nekristīga” cilvēka
skulptūra. 17. gs. Roberta Kaniņa foto
raksti
134
karavīrs ar zobenu rokā, bet grotesku zivs
asti (4. att.). Abus šos mākslas darbus vieno
kariķējoša attieksme, kas vispārina skulptūru
saturā ietverto negatīvo vēstījumu. Tas liecina
arī par kolektīvo baiļu ģenerētām ienaidnieka
tēla klišejām, kas mājojušas ne tikai traģisku
pārbaudījumu izmocītajā Eiropas tautu, bet
arī livoniešu sabiedrībā
19
.
Tikai tad, kad 1581. g. abi pretinieki —
Zviedrijas karalis Johans III un Polijas vald-
nieks Stefans Batorijs — vienojās par kopīgu
politiku pret Ivanu Bargo, Livonijas kara gaitā
iestājās pavērsiens. 1582. g. 15. janvārī no-
slēgtais Jamas Zapoļjes miera līgums pare-
dzēja krievu cara karaspēka atkāpšanos no
Vidzemes par labu Polijas karaļa interesēm.
Drīz pēc tam Ivanam Bargajam nācās arī sa-
vam agrākajam sabiedrotajam — zviedriem —
atdot 1583. g. augustā ieņemto Ziemeļigau-
niju līdz Narvai (Narwa). Šī konflikta risināju-
ma gaitā katrs uzvarētājs savā Livonijas daļā
centās īstenot atšķirīgu konfesionālo politiku.
Zviedri atbalstīja reformācijas loģisku turpi-
nājumu un turpināja stiprināt luterānisma
pamatus. Bet poļu karalis Stefans Batorijs,
apzinoties, ka jāmainās arī katoļu baznīcai,
iekaroto teritoriju garīgai pakļaušanai palī-
gos aicināja jezuītu ordeni. Politisko un kon-
fesionālo klimatu Livonijas Vidzemes daļā
turpmākos četrdesmit gadus noteica Polijas
karaļa ieceltie administratori. Viņu pusē bija
administratīvās varas pārsvars, bet luterisma
atbalstītāji Livonijā izmisīgi centās aizstāvēt
savu garīgo platformu un darīja to dažkārt pat
bezcerīgās situācijās.
Simt gadu ilgais laika posms no Refor-
mācijas sākuma desmitgadēm līdz Zviedri-
jas karaļa Gustava Ādolfa uzvarai 1621. g.
bija zīmīgs ar daudzkārtējiem katolicisma
un luterisma piekritēju konfliktiem. Šādos
konfrontācijas apstākļos, kurus kā sev nelab-
vēlīgus izjuta Rīgas un Vidzemes protestan-
ti, veidojās īpaša garīgās pretestības zīmju
valoda, kas kļuva redzama mākslas darbos.
Luterisma doktrinārā orientēšanās uz Jauno
Derību kā teoloģisko pamatdokumentu ar pa-
tiesajiem Dieva vārdiem (sola scriptura) un
tajos iekļauto Dieva žēlastības un dvēseles
glābšanas garantiju (sola gratia), kas īste-
nojama indivīda ticībā Kristus žēlastībai un
cilvēces glābšanas iespējai (sola fide), rosi-
nāja sakrālās mākslas radītājus pievērsties
jaunām tēmām un ikonogrāfijai, kura spētu
izteikt jauno pasaules redzējumu. Nav nejau-
šība, ka visagrākais Kristus augšāmcelšanās
attēlojums Livonijas mākslā rodams iegra-
vēts 1539. g. 8. februārī mirušā Rīgas Sv.
Pētera baznīcas mācītāja Andreasa Knopkes
kapa plāksnē (5. att.). Viņš bija to Livonijas
sludinātāju vidū, kuri vislabāk orientējās teo-
rētiskās teoloģijas jautājumos, tāpēc pieļau-
jams, ka tieši viņa kapa plāksnes ikonogrāfija
4. att. Nonāvēta “nekristīga” cīnītāja skulptūra. 17. gs. Roberta Kaniņa foto
135
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
atspoguļo M. Lutera agrīnos uzskatus, atzīs-
tot par iespējamu didaktiskā nolūkā izmantot
Kristus dzīves ilustrāciju
20
. 1721. un 1941. g.
ugunsgrēkos bojātās A. Knopkes kapa
plāksnes centrā redzama divu pilastru bals-
tīta arka ar tukšo kapu un Kristus tēlu. Pes-
tītāja rokā uzvaras karogs labarum kā šķēps
caurdur zem Kristus kājām attēloto Sātanu
pūķa izskatā. Visapkārt kapa plāksnei divās
joslās gravētais uzraksts latīņu valodā, kā arī
Rīgā agrāk neredzētā ikonogrāfiskā valoda lī-
dzīgi politiskam plakātam liecināja par jaunu
tēlu un jauna satura ienākšanu apbedījumu
kultūrā ar augšāmcelšanās apsolījumu ilus-
trētā mākslas darbā. A. Knopkes kapa plāk-
sne ir unikāls agrīnās protestantiskās kultū-
ras piemineklis pat Ziemeļeiropai, jo pirmās
Kristus ciešanu cikla gleznas pēc kardinā-
la Albrehta (Albrecht) pasūtījuma radītas
1520.–1525. g. Lukasa Kranaha (Cranach)
5. att. Rīgas Sv. Pētera baznīcas kanoniķa
Andreasa Knopkes kapa plāksne ar gravētu
Kristus augšāmcelšanās sižeta atveidu.
Reprodukcija no: Mettig C. Geschichte
der Stadt Riga. Riga: Jonck & Poliewsky,
1897. 202. lpp.
6. att. Rīgas Sv. Jāņa baznīcas piebūves
iesvētību plāksne. 1589. Vitolda Mašnovska
foto
Vecākā darbnīcā Halles (Halle) Stiftskirche
interjeram
21
. L. Kranaha glezna “Augšām-
celšanās” kā cikla noslēdzošais darbs lielā
mērā sasaucas ar anonīmā akmeņkaļa dari-
nāto kompozīciju Livonijas reformatora kapa
plāksnei.
”Augšāmcelšanās” kompozīcijai kā lu-
teriskajā sabiedrībā populāram jaunās iko-
nogrāfijas motīvam ar iedrošinājuma nozīmi
Livonijas memoriālajā mākslā ir vairāki lieto-
juma piemēri. Viens no tiem ir rātskunga Lu-
lofa Hollera (Holler) 1589. g. dāvinātā Rīgas
Sv. Jāņa baznīcas piebūves iesvētību plāksne
(6. att.). Baznīcas ziemeļu sienai piestipri-
nāto taisnstūra plāksni ar tekstu papildina
trīsstūra frontons un bronzā lieta Kristus aug-
šāmcelšanās skulptūriņa. Pēc Polijas karaļa
rosinātajām konfesionālajām un politiskajām
raksti
136
reformām Livonijā luteriskā Sv. Jāņa draudze
atradās aktīvā garīgā opozīcijā katoliskajai
administrācijai un tās rīkojumiem. Konfrontā-
cijas pārņemtajā Rīgā šādā — izmēros nelie-
lā mākslas darbā iekļautam Kristus augšām-
celšanās simbolam — bija aktīvas garīgas
pretestības apliecinājuma funkcija, un lute-
riski orientētā sabiedrībā tas kalpoja par soli-
daritātes zīmi līdzīgi slepenai parolei.
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja
ekspozīcijā ir izstādīts kapa plāksnes frag-
ments ar nepārprotamu “Kristus — pasaules
valdnieka” kompozīciju smilšakmens cilnī
(7. att.)
22
. Tas profilā attēlo Kristu ar valsts
ābolu kreisajā rokā. Enciklopēdista J. K. Bro-
ces (Brotze) 18. gs. beigās darinātajā zīmē-
jumā redzams šīs pašas kapa plāksnes lielāks
fragments ar uzrakstu un Kristus attēlu, kurā
saskatāma arī svētīšanai pacelta labā roka
(8. att.). Divus gadsimtus par zudušu uzska-
tīto kapa plāksni arheologi no jauna atrada
1980. g., taču jau ar būtiskiem zudumiem.
Salīdzinot ciļņa fragmentu ar zīmēto attēlu,
kļūst redzama tā piederība 1552. g. mirušā
latviešu luterāņu draudzes mācītāja Kristiana
Mihaela (Michaelis) kapa plāksnei no Rīgas
Sv. Jēkaba baznīcas
23
. Mācītāja profils, ap-
7. att. Mācītāja Kristiana Mihaela kapa
plāksnes fragments ar daļu no “Kristus —
pasaules valdnieka” ikonogrāfiskās kom
pozīcijas. 1552. Mārtiņa Lablaika foto
8. att. Kristiana Mihaela kapa plāksnes fragments Johana Kristofa Broces zīmējumā
137
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
ģērba modelējums un ciļņa kompozīcija ir
tuva Hana Holbeina Jaunākā (Hollbein) zī-
mējumam ar Kristus — pasaules valdnieka —
attēlu
24
Roterdamas Erasma filozofiskā pamf-
leta “Muļķības slavinājums” (Prise of Folly)
lappusēs, kura oriģināls ar tintes zīmējuma
tehnikā darinātām ilustrācijām glabājas gra-
fikas kolekcijā “Kupferstichkabinett” Bāzelē.
Maz ticams, ka H. Holbeina Jaunākā zīmē-
jums no Roterdamas Erasma sacerējuma
arī varētu būt kalpojis par iedvesmas avotu
Rīgas luterāņu mācītāja kapa plāksnei. Taču
tēlniecības darbā un J. K. Broces zīmējumā
redzamās paralēles liecina par to, ka humā-
nistu sacerējumu, filozofisku traktātu, vēs-
turisku hroniku un literāru darbu iespiedu-
mu izplatība Eiropas kultūrā bija vispārējās
inteliģences iezīme. Tajā ar kāpjošu inten-
sitāti pieauga kā grāmatās atrodamu ideju
apjoms, tā arī simbolos, alegorijās un māks-
las tēlos izsakāmu priekšstatu ietekme.
Luteriskās Kurzemes hercogistes garīga-
jai dzīvei nebija raksturīgas polāras uzskatu
atšķirības, jo konfesionālās piederības jau-
tājumus savā īpašumā lēma muižniecība,
tādēļ reliģisko konfliktu eskalācijai latviska-
jā dzimtļaužu vidē nebija jēgas. Atsevišķas
17. un 18. gs. katoļticībā pārgājušās muiž-
nieku ģimenes — fon Šverini (Schwerin), fon
Rapes (Rappe), fon PlāteriZībergi (Plater-
Syberg) nav atstājuši memoriālās mākslas
pieminekļus, kas būtu vērtējami reformācijas
un konfesionalizācijas laikmeta kontekstā.
Luteriski orientēto muižnieku dzimtas kā
piederības zīmi noteiktu uzskatu sistēmai
kapa pieminekļos, plāksnēs un epitāfijās lika
iestrādāt Kristus — pasaules valdnieka —
ikonogrāfisko motīvu. Tas redzams ar
17. gs. pirmo desmitgadi datētajās, stilistiski
un kompozicionāli līdzīgajās kapa plāksnēs
fon firksu (Fircks) un fon Bergu (Berg) dzim-
tām Nurmuižas (Nurmhusen) baznīcā. Spi-
rālē saritinātu mākoņu ielokā redzams Kris-
tus — pasaules valdnieka — tēls (9. att.).
Tas attēlots pretskatā ar svētīšanas žestam
paceltu labo roku un valdnieka varas zīmi —
valsts ābolu — kreisajā rokā.
Rīgā, kur uzskatu dažādību motivēja orien-
tācija uz noteiktu politisko spēku, respektīvi,
katoliskas vai luteriskas zemes valdnieku
aizbildniecību, par augsni konfesionāliem
konfliktiem kalpoja vāciskā vide, kurā ticības
atšķirībām piemita sociālas un arodnieciskas
noslāņošanās pamats. Nemierīgajās 16. un
9. att. Fragments ar ”Kristus — pasaules valdnieka” atveidu cilnī uz Georga Jirgena fon Firksa
un Annas fon Rozenas kapa plāksnes Nurmuižas (Laucienes) baznīcā. 17. gs. sākums.
Vitolda Mašnovska foto
raksti
138
17. gs. mijas desmitgadēs namnieki mēdza
iemūrēt ēku fasādēs īpašuma zīmes, kurās
visiem redzamā veidā manifestēja savus kon-
fesionālos uzskatus. Ēkas fasādē Rīgā, Vec-
pilsētas ielā 8, iemūrētā dekoratīva akmens
kaluma plāksne līdzīgi vizītkartei liecina par
nama īpašnieka orientāciju uz Kristu kā pa-
saules valdnieku, ar zīmju valodas palīdzību
paužot piederību luterisko uzskatu sociālajam
slānim. Par līdzīgu attieksmi 1616. g. liecina
Laipu ielas 1. nama īpašnieka rīcība, kurš sa-
vas mājas portālā bija ievietojis cilni ar Kris-
tus — pasaules valdnieka — kompozīciju.
(10. att.)
Reformācijas laikmeta mākslai raksturī-
gā alegoriju, zīmju un simbolu valoda deva
iespēju atšķirt atšķirīgas konfesionālās vai
arodnieciskās piederības grupas un indivī-
dus. Tomēr kolektīva orientācija uz īpašu
vērtību sistēmu nedz toreiz, nedz arī tagad
nav identificējama ar pārāk elementārām
metodēm. Ar 1575. g. datētais renesanses
formu cilnis nama fasādē Rīdzenes ielā 25
attēlo Ādama un Ievas kārdināšanas sižetu
(11. att.)
25
, kura ikonogrāfija neko neliecina
par nama īpašnieka konfesionālo ievirzi, bet
pauž simpātijas jaunā laika atnestajām vēr-
tībām. Uzsvērti redzamā formā attēlojot pir-
mo cilvēku ķermenisko skaistumu gan ciļņa
pasūtītājs, gan tā izgatavotājs ikvienam ga-
rāmgājējam skaidri norādīja, ka viņš nevairās
greznot sava nama redzamo daļu un pakļaut
sabiedriskam vērtējumam savu privāto gaumi
un uzskatus. Šāda drosme nebija raksturīga
viduslaiku indivīdiem, kuru kolektīvajā apziņā
valdīja baznīcas kultivēts uzskats par ķerme-
niska skaistuma grēcīgo dabu.
Konfesionāli neitrāla, taču ne bez īpaša
semantiska vēstījuma ir bijusi amatnieku
ģildes vecākā un stiklinieku cunftes meis-
tara Hinrika Slotela (Sloetthel) attieksme
pret kolektīvo domu
26
. Personisko pārliecību
viņš ilustrē ar sava dzīvojamā nama fasādē
iemūrēto cilni, kura centrā redzams renesan-
ses arkā iekomponēts “stiprā eņģeļa” attēls
(12. att.). Dzīvojamais nams Rīgā, Laipu
10. att. Portāla cilnis ar “Kristus — pasaules valdnieka” atveidu Rīgā, Laipu ielā 1. 1616.
Vitolda Mašnovska foto
139
11. att. “Kārdināšana” — dekoratīvs
fasādes cilnis Rīgā, Rīdzenes ielā 25.
1575. Vitolda Mašnovska foto
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
ielā 5, H. Slotelam piederēja no 1566. līdz
1588. g. — laikā, kad Rīga atradās pretrunī-
gu politisko un konfesionālo pārmaiņu virpu-
lī. Turbulentajā laikā daudzi rīdzinieki nejutās
droši par tagadni un tikpat neskaidra viņiem
šķita arī nākotne. Arī labi situētais stiklinieku
amata meistars varēja vēlēties mieru un sta-
bilitāti, kas katram amatniekam nodrošinātu
darbu un pārticību viņa ģimenei. Tāpēc šajā
laikā, kad Rīgā administratīvā vara ar Polijas
karaļa Stefana Batorija aizbildniecību nonāk
katoļu rokās, “stiprā eņģeļa” tēls bez norādes
uz nama īpašnieka konfesionālajām simpāti-
jām liecina vienīgi par paļaušanos uz debesu
spēku aizsardzību. Kara laikā tas varēja sa-
triekt kā pilsētas, tā arī meistara pretiniekus
līdzīgi erceņģeļa Miķeļa eņģeļu pulkiem, kuri
to bija izdarījuši ar Sātanu, padzenot viņu no
debesīm. Ar izstieptām rokām simboliski sar-
gājot abas akmens cilnī kaltās īpašuma zīmes,
H. Slotela “stiprais eņģelis” sargāja meistara
un viņa laulātās draudzenes mantu, mieru
12. att. Fasādes cilnis ar “stiprā eņģeļa” atveidu Rīgā, Laipu ielā 5. 16. gs. otrā puse.
Vitolda Mašnovska foto
raksti
140
un labklājību. Var sacīt, ka fasādes dekoram
izmantotā šķietami dekoratīvā kompozīcija ar
reliģiski asociatīvas tēlainības palīdzību alego-
riskā veidā atspoguļo to emocionālo stāvokli,
kāds valdīja Rīgas namnieku apziņā.
Secinājumi
Pārvērtējot Livonijas 15. gs. beigu un
16. gs. kultūras mantojumu, pārsteidz plašais
mākslas artefaktu klāsts. Zīmīgākie tēlniecī-
bas un memoriālās mākslas paraugi rakstā
ilustrē tās politiskās un garīgās pārmaiņas,
kuras veicināja Livonijā dzīvojošo sociālo
slāņu iepazīšanos ar renesanses humānisma
idejām mākslā un to modifikācijām. Refor-
mācija un tai sekojošie konfesionalizācijas
procesi ģenerēja jaunas idejas, kas tēlotājā
mākslā atspoguļoja jaunu tēmu, izteiksmes
līdzekļu un satura atradumus.
Dinamiskajā laikmeta periodā no 15. gs.
beigām līdz 17. gs. sākumam, kurš ietver
sevī renesanses, reformācijas, konfesionalizā-
cijas un citas vēsturiski nozīmīgas pārmaiņas,
Baltijas valstu kultūras mantojuma izpētē ir
vēl maz paveikts. Sarežģītie vēsturiskie un
konfesionālie procesi veicināja jaunas māks-
linieciskās valodas un izteiksmes līdzekļu ra-
šanos, kas nekavējoties atspoguļojās mākslas
darbos. To laikmetīgai interpretācijai nepie-
ciešamas vēstures, teoloģijas, filosofijas, kul-
tūras un mākslas studijas. Iegūtie novērojumi
nemitīgi konfrontējami ar sociālās vēstures
faktiem, tie ir papildināmi ar starpdisciplinā-
riem pētījumiem, integrējot mākslas artefaktu
analīzē arī dabaszinātņu atziņas. Jaunā gais-
mā vērtējot mūsdienu Latvijā saglabājušos
kultūras mantojumu, atklājas negaidīti daudz
agrāk nepamanītu detaļu, kas paver jaunas
iespējas pētījumiem. Tas iedrošina un pama-
to nepieciešamību aktualizēt pretrunīgā laika
perioda mākslas pieminekļu izpēti, sniedzot
mūsdienīgu to vērtējumu plašā starptautiskā
kultūras vēstures kontekstā.
avoti un piezīmes
1
Martin Luthers Werke. weimar, 1883–
1929. Bd. 6. S. 196.–276.
2
”Hübsche Kirchen bauen, viel stiften, pfei-
fen, lesen und singen, viele Messen hal-
ten und ein massloses Gepränge treiben”.
In: Bildersturm. Wahnsinn oder Gottes
Wille? BernZuerich: wilhelm fink Verlag,
2000. S. 296.
3
Reformācijas laika vācu skrejlapu klāstā
atrodama ap 1530. g. kokdzeluma teh-
nikā Gotas pilsētā darināta ilustrācija
ar versificētu tekstu un grautiņa attēlu
(Klagrede der armen verfolgten Götzen
und Tempelbilder über so ungleich urtayl
und straffe). Tajā redzams reformators
Mārtiņš Luters un viņa mācības satraci-
nāts pūlis postām baznīcu, laužam un de-
dzinām svēto skulptūras. Sk.: Geisberg M.
The German single — leaf Woodcut:
1500–1550. Vol. 3. Revised by walter L.
Strauss. New york: Hacker Art Books Inc.,
1974. P. 1092.
4
Bahr P. Von der Befreiung der Bilder — ein
etwas anderer Blick auf den reformierten
Bildersturm. In: Johann Calvin und die
kulturelle Prägekraft des Protestantis-
mus. Zürich: VDf Hochschulverlag AG an
der ETH, 2012. S. 46.
5
Citāts: “Šī bīstamā slimība ir ārstējama ar
varas līdzekļiem.” Mettig C . Geschichte
der Stadt Riga. Riga: Verlag von Jonck &
Poliewsky, 1897. S. 185.
6
Tielemann G. Geschichte der Schwarzen
Haeupter in Riga, nebst einer Beschrei-
bung des Artushofes und seiner Denkwu-
erdigkeiten. Riga: gedruckt bei wilhelm
ferdinand Haecker, 1831. S. 12.
7
LVVA, 214. f., 6. apr., 376. l., 6. lp.
8
RVKM Inventāra VRVM Nr. 50 951. In-
schrift auf die Blechtafel lautet: “Ao 1523:
hat Herman Hoyte, Haus Comthur auf
dem hießigen OrdensSchloße, dieße Peit-
sche dem damahls Verßamleten Collegio
der Kaufleute zugeßuket und sie dabei
ermahnen laßßen, daß sie mit solchen
141
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
instrumenten die Mönche, so nur auf aller-
hand Bubenstücke wieder dieße Stadt aus
zu üben bedacht waren, aus der Stadt trei-
ben sollten, woferne sie die Stadt in gutten
wohlßtande erhalten wollten, worauf aber
obgedachte Mönche nachdem sie solches
Vermercket, am stillen freytage unter einer
fliegenden fahne mit drauen und schelten
aus der Stadt gezoge(n).”
9
RVKM inv. Nr. VRVM — 53854.
10
Brotze J. Chr. Zeichnungen und deren
Beschreibungen in fünf Bänden. Bd.1.
Rīga: Zinātne, 1992. 405. lpp.
11
Zur Mühlen, Heinz von. Livland von der
Christianisierung bis zum Ende seiner
Selbstständigkeit (etwa 1180–1561).
In: Pistohlkors G. von. (Hrsg.) Deutsche
Geschichte im Osten Europas. Baltische
Länder. Berlin: Siedler Verlag, 1994.
S. 162.
12
Seraphim E. Baltische Geschichte. Reval,
1908. S. 165.–172.
13
Demel B. Der Deutsche Orden im Spie-
gel seiner Besitzungen und Beziehungen
in Europa. frankfurt am Main: Peter Lang
Verlag, 2004. S. 205.–210.
14
Turpat, 201. lpp.
15
Michalski S. The Reformation and the Vi-
sual Arts. The Protestant image Question
in Western and Eastern Europe. London
New york: Routledge, 1993. P. 132.
16
fechner E. w. Chronik der evangelischen
Gemeinden in Moskau. Vol. 1. Moscow,
1876. Pp. 56–57; Michalski S. The
Reformation and the Visual Arts. The
Protestant image Question in Western
and Eastern Europe. P. 210.
17
Zur Mühlen H. von. Das Ostbaltikum unter
Herrschaft und Einfluß der Nachbarmäch-
te (1561–1710/1795. In: Pistohlkors G.
von. (Hrsg.) Deutsche Geschichte im
Osten Europas. Baltische Länder. S. 178.
18
“Deiner brennenden Kriegskunst, Türke,
als Schild und Europas
Bollwerk ist die Stadt Wien
gegenübergestellt.
Ihr jedoch stehet zur Seite als weiterer
Schutzwall Europas,
Hier gegen russischen Sturm, Riga,
niemand als du.
Wenn Moskowiter ich nenne,
erbebe ich schier vor Entsetzen,
Da ein erschütterndes Bild, Heimat,
mir wiederersteht.
Auf die entsetzlichste Weise verwüstet,
lagst du darnieder,
Als ein übler Tyrann räuberisch dich
unterwarf.”
Bazilija Plīnija slavas dziesma Rīgai.
1595. Der Ruhmgesang auf Riga. Latvi-
jas Kultūras fonds. Rīga: Jumava, 1997.
189. lpp.
19
CVVM — 30399, VL — 4568; CVVM —
175848, VS — 200.
20
fakts, ka M. Luters pats izraudzījies
kokdzeluma tehnikā darinātos attēlus
1529. g. izdodamās latīņu–vācu lūgšanu
grāmatiņas ilustrēšanai, minēts rakstā:
Strohmaierwiederanders Gerlinde. “Bil-
der mag ich wohl haben oder machen,
aber...” Die Reformation und die Künste.
wittenberger Sonntagsvorlesungen Evan-
gelisches Predigerseminar. wittenberg:
ElbeDruckerei, 2003. S. 47.
21
Cranach und die Kunst der Renaissan-
ce unter den Hohenzollern. Kirche, Hof
und Stadtkultur. Berlin/Muenchen, 2009.
S. 213.–219.
22
RVKM inv. Nr. VRVM — 183833.
23
Broce J. Chr. Sammlung verschiedener
Liefländi scher Monumente, Prospecte,
Müntzen, Wapen. Bd. 2. Nr. 015 A.
Kopš Reformācijas pirmajām desmitga-
dēm Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā bija nodi-
binājusies pirmā latviešu luterāņu drau-
dze. Pēc Rīgas nonākšanas poļu rokās
1582. g. baznīca kļuva par jezuītu garī-
gās darbības centru, bet padzītajai lat-
viešu luterāņu draudzei Stefana Batorija
administrācija ierādīja Sv. Jāņa baznīcu.
Kapa plāksnes fragmenta izcelsme no
Sv. Jēkaba baznīcas apliecina vien to, ka
raksti
142
latviešu luterāņu draudzes dievnams ir
bijis mācītāja K. Mihaela darba un ap-
bedījuma vieta. Sk. Brunstermann f. Die
Geschichte der Kleinen oder St. Johannis
Gilde. Riga, 1902. S. 51.
24
Roterdāmietis Erasms. Muļķības slavinā-
jums. (Prise of Folly). Rīga: Latvijas Valsts
izdevniecība, 1959. 143. lpp.
25
Campe P. Lexikon Liv und Kurlaendischer
Baumeister, Bauhandwerker und Bauge
stalter von 1400– 1850. Bd. 1. Stock-
holm, 1951. S. 12.
26
Stiklinieku cunftes vecākā amatā H. Slotels
bijis divas reizes — no 1566. līdz 1568. g.
un no 1574. līdz 1576. g. Sk. Stieda w.,
Mettig C. Schragen der Gilden und Aemter
der Stadt Riga bis 1621. Riga: Jonck &
Poliewsky, 1896. S. 293; Brunstermann f.
Die Geschichte der Kleinen oder St. Jo-
hannis Gilde. Riga, 1902. S. 331.
EVIDENCES OF tHE tIME OF CONFESSIONaLISatION IN LIVONIaN artIStIC
artEFaCtS
Ojārs Spārītis
Summary
Keywords: Reformation, sculpture, iconography, confessionalisation, Lutheranism
The singular transitional period that led from the slowly evolving medieval vision of the
world to a new perception of life with its dynamic expression in works of history and art has
been given labels in history texts that reflect its chronological evolution, as well as epithets
referring to its philosophical and aesthetic content. To illustrate the variety of the social and
spiritual aspects of European spiritual life in the second half of the 15
th
and in the 16
th
cen-
turies, literature in the humanitarian spheres exploited concepts from the Renaissance, Ref-
ormation, and CounterReformation. Concepts of both humanism and hedonism were used to
characterize the domestic cultural content and form. However, they fail to reveal the develop-
ment of the new historical period and contradictionrich diversity of the material and spiritual
life in the 15
th
and 16
th
centuries, when the growing dominance of economic expansion and
endeavours to acquire new knowledge along with the awareness of the tangible benefits and
spiritual advantages of university education was so characteristic of European culture.
The history of spiritual evolution, with variations related to the Reformation and confes-
sionalization, is characterised by local regional contexts and forms of expression, but it also
has a mandatory synchronicity with processes of European political and intellectual life. Look-
ing forward to the 500
th
anniversary of the Reformation initiated by Martin Luther, it is worth
examining the Renaissancemarked fine arts testimonies from the central part of the Livonian
confederation — the presentday territory of Latvia. Like sensitive indicators, the artefacts
reacted promptly to changes in the state of spiritual affairs. They demonstrate controversy of
opposing views, and perpetuate the clashes of once implacable doctrines.
The careful reevaluation of Livonia’s cultural heritage of the 15
th
and 16
th
centuries re-
veals a surprisingly wide range of artefacts in the presentday territory of Latvia. The most
significant samples of sculpture and memorial art have been mentioned and analyzed in this
article to illustrate the political and spiritual change which made it possible for all social
143
KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS
classes of Livonia to gain knowledge about Renaissance humanist values. The Reformation
and the subsequent confessionalization processes generated new ideas that were reflected in
fine arts through the discovery of new themes, content and means of expression.
In the end, a number of conclusions need to be drawn. first, disappointingly little progress
has been made in Baltic cultural heritage research that deals with the dynamic era of change
from the end of the 15
th
century until the early 17
th
century and includes the Renaissance,
Reformation, confessionalization and several other historically significant social and spiritual
stages of change. Second, the complexity of the historical and religious background of the
period promoted the creation of works of art with new means of artistic expression and new
art language. Their interpretation today requires indepth historical, theological, philosophi-
cal, cultural and art knowledge. The conclusions need to be constantly contrasted with facts
of social history and complemented with multidisciplinary observations, also involving the
natural sciences in the research of art processes. Third, assessing the preserved artefacts in
the territory of Latvia in a new light reveals unexpectedly impressive potential for research
and examination of details that have been unnoticed to date. This serves as encouragement
for further work and justifies the need to update the research of art monuments as well as to
provide a modern evaluation thereof within an international context of the history of culture.
Dostları ilə paylaş: |