Konfrontācijas un sabiedrības polarizēšanās laiks



Yüklə 163,92 Kb.

tarix27.12.2017
ölçüsü163,92 Kb.


129

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS



Konfrontācijas un sabiedrības 

polarizēšanās laiks

Čehu  reformatora  Jana  Husa  (Hus)  ka-

tegoriskā  prasība  pēc  reformām  un  katoļu 

baznīcas administrācijas nežēlīgā reakcija uz 

husītu sacelšanos 15. gs. sākumā identificēja 

vājās vietas garīgās dzīves organizācijas pa-

matos. Sociāla rakstura nemieri gan Čehijā, 

gan Vācijā rosināja nacionālu pretestību ka-

toļu  baznīcas  unificējošajai  politikai  un  ka-

talizēja  opozicionāras  izpausmes  kā  Eiropas 

vidienes  un  ziemeļu  reģionu  aktīvo  birģeru 

un  aristokrātijas  daļā,  tā  arī  sabiedrības  ra-

dikālākajā — trūcīgo slāņu, zemniecības un 

zemākā  klēra  pārstāvju  spārnā.  Pirmo  pro-

testu  pamatā  bija  sociāla  neapmierinātība, 

kas saaudās ar reformistiska rakstura prasī-

bām.  Ar  nākamās  paaudzes  reformatora  — 

Mārtiņa Lutera — parādīšanos protestējošās 

sabiedrības  priekšplānā  sākās  lielo  zemes 

īpašnieku un augstākās aristokrātijas, univer-

sitāšu intelektuāļu, tirgotāju un pilsētu iedzī-

votāju  radikalizēšanās,  iestājoties  par  plašu 

pārmaiņu spektru kā tiesiskajā un sociālajā, 

tā arī garīgajā un kultūras dzīvē. Pilsētnieku 

reakcija uz reformācijas lozungiem, kas kopš  

1521. g. tricināja Livoniju, bija nemieri. Tos 

rosināja vietēja rakstura antagonismi, korpo-

ratīvās  ambīcijas,  kurām  vēl  pievienojās  et-

niskās un sociālās pretrunas. 

M.  Lutera  atziņās  nav  atrodami  tieši  ai-

cinājumi  uz  bezkompromisa  ikonoklasmu, 

tomēr  viņa  verbālie  uzbrukumi  katoļu  ritu-

ālu  simboliem  un  materiālos  priekšmetos 

personificētām  sakrālās  kultūras  tradīcijām 

iekustināja  vardarbības  lavīnu.  Tā  sākās  ar 

publiskām diskusijām par pirmo bausli “Tev 

nebūs  citus  dievus  turēt  manā  priekšā”  un  

M. Lutera rakstu “Par labiem darbiem” (Von 



den guten Werken)

1

,  kurā  apcerēti  tradi-



cionālie  reliģiskās  prakses  atribūti:  dievna-

mu, klosteru un altāru būve, to rotāšana ar  

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA 

LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS 

ARTEfAKTOS

Ojārs Spārītis

osparitis@gmail.com

atslēgas vārdi: reformācija, tēlniecība, ikonogrāfija, konfesionalizācija, luterisms

Ar reformāciju un konfesionalizācijas variācijām saistītās garīgās evolūcijas vēsturei ir 

raksturīgi gan savi reģionāli lokālie konteksti, gan savas izpausmes formas, bet tām piemīt 

arī obligāta sinhronitāte ar Eiropas politiskās un garīgās dzīves norisēm. Tuvojoties Mārtiņa 

Lutera ievadītās Reformācijas 500. gadadienai, der ielūkoties ar politiski vienotu mērķi sais-

tītajās un renesanses pazīmēm apzīmogotajās Livonijas valstiņu kopas (politische Gemein-

schaft) vidusdaļas — mūsdienu Latvijas — tēlotājas mākslas liecībās. Tās kā jūtīgi indikatori 

liecina  par  spēju  ātri  reaģēt  uz  garīgās  konjunktūras  pārmaiņām  un  demonstrēt  pretējus 

viedokļus, iemūžinot mākslas darbos savulaik nesamierināmu doktrīnu iezīmes. 



raksti

130


zvaniem un dārgām lietām, kā arī dziedāša-

na, dievvārdu lasīšana, ērģeļu spēle un citas 

tīkamas  darbības,  jo  Nelabais  mudina  ļau-

dis  “celt  jaukas  baznīcas,  ziedot,  stabulēt, 

lasīt  un  dziedāt,  turēt  daudz  dievkalpojumu 

un  bezjēdzīgi  tās  greznot”

2

.  Vulgāri  izprasta 



spriedzes pilna sociālā fona apstākļos, šī no-

stādne konfrontēja katoļu dievnamu aprīkoju-

mam  tipisko  rituāla  priekšmetu  bagātību  ar 

pirmā baušļa tekstu un nereti provocēja sa-

biedrības daļu agresīvai rīcībai. Vēršoties pret 

mākslinieku darbnīcās radītu attēlu un skulp-

tūru  pielūgšanu,  ikonoklasms  aizrāva  līdzi 

lielu daudzumu baznīcas inventāra, par kura 

zudumu tiek izsacīti atšķirīgi viedokļi: gan no-

žēla par emociju uzliesmojumā postīto man-

tojumu

3

, gan domas par to, ka ikonoklasms 



ir spējis izraut sakrālo kultūru no stagnācijas 

un veicinājis jaunu mākslas veidu attīstību

4



Tomēr  nav  noliedzams,  ka  pret  baznīcas 



mākslas priekšmetiem vērstā agresija Eiropas 

mākslas  vēsturei  ir  laupījusi  nozīmīgu  daļu 

artefaktu.   

Līdz  Vācu  ordeņa  mestra  Livonijā  Volte-

ra  fon  Pletenberga  (Plettenberg)  1525.  g.  

21.  septembrī  Rīgā  pasludinātajam  toleran-

ces  ediktam  norisinājās  vairāki  ekscesi,  kas 

reformācijas  ideju  ietekmē  šķēla  sabiedrī-

bu  pēc  konfesionālā  principa.  Literatūrā  kā 

ekstrēmākie  reformācijas  nemieru  atbalstī-

tāji  minēti  neprecētie  tirgotāji  jeb  Melngal-

vju brālības zeļļi. Savtīgu mērķu īstenošanai 

viņus atbalstīja un kūdīja atsevišķi Vācu or-

deņa  locekļi,  tajā  skaitā  arī  Rīgas  pils  pār-

valdnieks (tulkot kā Hauscomptur) Hermans 

Hoite (Heyte), kurš nosūtīja brālības zeļļiem 

aicinājumu uz nemieriem un simbolisku pā-

tagu  katoļu  mūku  padzīšanai  no  pilsētas

5



Lai  stiprinātu  savu  dilstošo  piekritēju  pulku 



un apliecinātu morālo spēku, 1523. g. Lie-

lajā piektdienā pāvesta sekotāji ar relikvijām 

un baznīcas karogiem devās laukā pa Rīgas 

vārtiem  cerībā,  ka  publiskais  žests  rosinās 

līdzjūtību un mudinās pilsētniekus saukt ka-

toļu mūkus atpakaļ. Teatrālajam žestam ne-

bija cerētā iespaida un procesijas dalībnieki 

ar nolaistiem karogiem atgriezās pilsētā. Lai 

atgādinātu par šo agrīnā protestantisma pie-

kritēju morālo uzvaru, Melngalvju brālība vēl 

līdz  18.  gs.  beigām  savā  relikviju  krājumā 

glabāja  vēsturisko  pātagu

6

.  Latvijas  Valsts 



vēstures arhīvā līdz mūsdienām ir saglabājies 

ar 1682. g. datēts pātagas zīmējums

7

, kas, 


tāpat kā Rīgas Vēstures un kuģniecības mu-

zeja kolekcijā uzglabātā dzelzs plāksne ar pa-

skaidrojuma rakstu

8

 (1. att.), apliecina Meln-



galvju brālības lomu reformācijas notikumos.

Šīm vēstures liecībām pieder arī francis-

kāņu mūka akmens skulptūra Rīgas Vēstures 

un kuģniecības muzejā, kurā katoļu mūks at-

tēlots ar virvi un rožukroni sasietā sutanā ar 

pletni šaustām sev muguru (2. att.)

9

. Skulp-


tūras  pamatnē  iekaltais  gadskaitlis  “1523” 

skaidri norāda uz šajā gadā notikušo katoļu 

un  luterāņu  konfrontāciju,  bet  kā  akmenī 

kaltu mākslas darbu to var datēt ar 16. un 

17.  gs.  miju  vai  pat  nedaudz  vēlāku  laiku. 

Iespējams,  ka  šāda  katoļu  jūtas  aizskaroša 

skulptūra Rīgas vārtos varēja parādīties pēc 

1621.  g.,  kad  pēc  Gustava  Ādolfa  iebruku-

ma pilsētā atjaunojās luterticības dominante. 

Tēlniecības saturs pauž programmatisku vēs-

tījumu, kas zināmā mērā var ilustrēt noska-

ņojumu  vēl  katolicisma  caurstrāvotajā  Rīgā. 



1. att. Dzelzs piemiņas plāksne ar 

Melngalvju brālības relikviju — pātagu 

rašanās un izmantojuma vēstures 

paskaidrojuma rakstu, 17. gs. 

Mārtiņa Lablaika foto


131

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS

franciskāņu  mūks  skulptūrā  attēlots  basām 

kājām, bet viņa staltā stāja, koptā vaigubārda 

un cieņas pilnā poza ar roku pie sirds liecina 

par stoisku mieru. Kontrreformācijas kontek-

stā šī skulptūra varēja iegūt politiska protesta 

jēgu kā sabiedrības daļas simpātiju un līdz-

jūtības  apliecinājums  pret  klēram  un  katoļu 

baznīcai nodarīto pārestību. Savukārt atklātai 

kontrreformācijas  sludināšanai  izbeidzoties, 

publiski eksponētā mūka skulptūra varēja tikt 

saprasta  kā  protestantiska  revanša  simbols. 

Enciklopēdists Johans Kristofs Broce (Brotze

piemin,  ka  mūka  skulptūra  bijusi  iemūrēta 

virs Bīskapa vārtiem un parādījusies tur tikai 

“krievu laikos”, t. i., pēc 1710. g., aizvieto-

jot kādu senāku akmens cilni, kurš sižetiskā 

kompozīcijā ar vairākām figūrām ilustrējis re-

formācijas Rīgai raksturīgo mūku padzīšanas 

epizodi

10

. Var sacīt, ka mūka tēla ikonogrāfi-



ja kaut kādā mērā revidē rīdzinieku luterisko 

patētiku un papildina to ar līdzjūtību katoļu 

baznīcas aizstāvētām vērtībām. 

Mākslas liecībās tvertā politiskās 

stabilitātes erozija 

No  sabiedrības  evolūcijas  viedokļa  

16. gs. bija strauju pārmaiņu laikmets, kurš 

noritēja gan politiskas, gan garīgās konfron-

tācijas  zīmē.  Tās  cēlonis  bija  aktīvi  politis-

kie,  ekonomiskie,  sociālie  un  kultūras  pro-

cesi,  kurus  katalizēja  luterisma  ienākšana 

trīs  gadsimtus  veidotajā  katoliskajā  telpā. 

Ar  reformācijas  procesiem  un  renesanses 

humānisma  atbalsīm  saistītajā  memoriālās 

tēlniecības  evolūcijā  Livonijā  konstatējama 

mērķtiecīga tipoloģiskās, tematiskās un žan-

riskās daudzveidības robežu paplašināšanās. 

Taču atmodinātā garīgā aktivitāte ne vienmēr 

attīstījās  pa  kāpjošu  līkni.  Garīgā  rosība  Li-

vonijā  saņēma  administratīvu,  ideoloģisku 

un  klerikālu  pretdarbību,  tādēļ  tā  periodiski 

ģenerēja netradicionālas domāšanas formas. 

Tās  ienesa  jaunu  tematiku  sadzīves  sarunu 

saturā,  piedāvāja  atsvaidzinošas  novitātes 

ierasto kultūras klišeju klāstā, rosināja jaunu 

formas un satura nianšu parādīšanos mākslā. 

Kopīgajā vērtību panorāmā šajā laikā radīto 

mākslas darbu īpatsvars nav liels. To nevien-

mērīgā kvalitāte, formas un funkcijas hibridi-

tāte,  kā  arī  piesardzīgi  jaunu  satura  izteiks-

mes  iespēju  meklējumi  atspoguļo  nemierīgā 

16. gs. garīgās pulsācijas. 

Sabrūkot Livonijas valstu kopībai (politi -

sc he  Gemeinschaft,  sk.  raksta  sākumā), 

Vidzemē,  Igaunijā  un  Kurzemē  saglabājās 

administratīva un saimnieciska sadrumstalo-

tība. Vācu ordeņa mestru un ierindas locekļu 

vēlme bija, pēc analoģijas ar Austrumprūsiju, 

izveidot  Livonijā  feodālu  pārvaldes  sistēmu 

ar lieliem zemes īpašumiem. Tādēļ pirmajās 

desmitgadēs  pēc  reformācijas  Vācu  ordeņa 

uzmanības  centrā  bija  galvenokārt  katoļu 

2. att. Katoļu mūka skulptūra. Iespējamais 

datējums — 16. gs. beigas —17. gs. 

Mārtiņa Lablaika foto



raksti

132


baznīcas  un  klosteru  īpašumu  pārņemšana 

un sadale. Šādiem privatizācijas centieniem 

pretojās  gandrīz  visas  Livonijas  kārtas  — 

namnieki,  tirgotāji,  bīskapiju  administratori. 

Ar izirušu un novājinātu Vācu ordeni un, pa-

liekot viena savās materiālajās interesēs, arī 

bruņniecība demonstrēja pilnīgu partikulāris-

mu. Trūkstot citam stabilizējošam politiskam 

spēkam, katra sociālā grupa centās nodroši-

nāt interešu aizsardzību ar ārvalstu protekto-

rāta palīdzību.

Cara  Ivana  IV  (Bargā,  1533–1584) 

ekspansionistiskās  politikas  rezultātā  īpaši 

pieauga Krievijas ārpolitiskās ambīcijas. Viņa 

iekarojumi sniedzās līdz Melnajai jūrai, Krie-

vija slēdza tirdzniecības darījumus ar Angliju 

un šo iespēju īstenošanai bija nepieciešama 

izeja uz neaizsalstošajām Baltijas ostām. No 

Ivana IV karaspēka iebrukuma 1558. g. Livo-

niju nespēja aizsargāt nedz Hanzas savienība, 

nedz Vācu ordenis. Tādēļ katra izirušās Livo-

nijas valstiskā segmenta pārstāvji individuāli 

vērsās pie sava iedomātā aizstāvja — Polijas, 

Dānijas vai Zviedrijas — pēc palīdzības. 

Lai politiskā vakuuma situācijā daļa Livo-

nijas piekrastes nekristu krievu rokās, bīskapi 

Johans  fon  Minhauzens  (Münchhausen)  un 

Morics fon Vrangelis (Wrangel) agrāko bīska-

piju zemes pārdeva dāņu karalim fridriham II,  

kurš  izmantoja  iespēju  par  30  000  dālderu 

savam jaunākajam brālim hercogam Magnu-

sam iegādāties zemi Livonijā kā kompensāci-

ju par tam pienākošos mantojuma daļu

11

. Tā-



dējādi sekmīga darījuma rezultātā 1559. g. 

dāņi  ieguva  daļu  Igaunijas  rietumu  piekras-

tes ar Sāmsalas–Vīkas un Rēveles (Tallinas) 

bīskapiju, kā arī Piltenes bīskapiju Kurzemē. 

Pēc 1560. g. 2. augustā zaudētās Ērģemes 

kaujas  Igaunijas  bruņniecība  lūdza  Zvied-

rijas karaļa Erika IV palīdzību un viņa kara-

spēks ieņēma Igaunijas ziemeļu daļu

12

. Tajā 


pašā  gadā  Rīga,  visa  Vidzeme  un  Latgale 

nonāca  tiešā  Polijas  karaļa  ietekmē.  Savu-

kārt  pēdējais  Vācu  ordeņa  mestrs  Gothards 

Ketlers  (Kettler)  kopš  1559.  g.  vairākkārt 

vērsās  pēc  palīdzības  gan  pie  vācu  ķeizara  

ferdinanda I, gan pie Augsburgas reihstāga, 

bet bija spiests visas ar finansējumu aizsar-

dzībai un miera slēgšanu saistītās problēmas 

risināt vienīgi ar Polijas karaļa atbalstu

13

. Tā 



kā  Gothards  Ketlers  1561.–1562.  g.  laikā 

nesaņēma militāru un finansiālu palīdzību ne 

no Vācu ordeņa ģenerālkapitula, nedz arī no 

vācu ķeizara, jāsecina, ka šie feodālie senjori 

uzskatīja Vācu ordeņa teritorijas Livonijā par 

zaudētām, līdzīgi kā 1525. g. viņi samierinā-

jās ar Austrumprūsijas zaudēšanu. Kā vienī-

gās šī sabrukuma pozitīvās sekas vērtējama 

protestantiskās Kurzemes (Kurland) un Zem-

gales  (Semgallen)  hercogistes  izveidošana  

1562. g. 5. martā

14



īpašu  vēsturisko  fonu  reformācijas  turpi-

nājumam  1558.–1582.  g.  intervālā  radīja 

vairāki Ivana IV (Bargā) karaspēka iebrukumi 

Livonijā. Arī tiem ir sava priekšvēsture. Krie-

vijas  un  Livonijas  pierobežā  reāli  pastāvēja 

gan konfesionāli, gan etniski jaukta teritorija 

ar slāvu un igauņu apdzīvotiem ciemiem, ku-

ros netrūka pat atšķirīgu konfesiju dievnamu. 

Jau  kopš  15.  un  16.  gs.  sākuma  Livonijas 

zemes līdz Tērbatai (Dorpat) bija Vācu ordeņa 

un krievu cara Vasilija III interešu un konfliktu 

zona, kurā atbalsojās ikonoklasma atskaņas. 

Par kūdīšanu pret katoļu baznīcu no Valmie-

ras (Wolmar) izraidītais radikāli noskaņotais 

švābu  izcelsmes  kažokādu  meistara  zellis 

Melhiors  Hofmanis  (Hofmann)  bija  ieradies 

Tērbatā, kur dzīvoja daudz krievu izcelsmes 

tirgotāju  un  amatnieku.  Tur  viņš  1525.  g.  

10.  janvārī  iniciēja  nekārtības  un  baznīcu 

grautiņus.  Tika  demolēti  vairāki  dievnami, 

tajā  skaitā  arī  pareizticīgo  Sv.  Nikolaja  baz-

nīca, kurā bija cietušas pareizticīgo kopienas 

godātās ikonas

15

. Vairākus gadu desmitus vē-



lāk ortodoksālais Krievijas patriarhāts izman-

toja  konfesionālo  aizskārumu,  lai  motivētu 

jaunu cīņu par izeju pie Baltijas jūras. Sākot 

Livonijas karu, cariskā propaganda attaisnoja 

uzbrukumu ar cīņu pret luterisma rosināto iko-

noklasmu. Par to liecina Maskavas patriarha  

filipa  1567.  g.  rakstītās  vēstules  teksts: 

“Bezdievīgais Krimas hans Devlets Girejs ar 




133

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS

mamelukiem  un  latīnistiem,  kā  arī  Lietuvas 

karali  Sigismundu  Augustu  un  pretīgajiem 

vāciešiem ir krituši par upuri dažādām ķece-

rībām,  un  galvenokārt  Lutera  sludinātajiem 

maldiem, kas posta svētās baznīcas un zai-

mo godātos tēlus.”

16

 No agresora puses, gluži 



dabiski, ka Krievijas cars un viņa klerikāļu eli-

te motivēja iebrukumu Livonijā ar rietumiem 

naidīgu retoriku. Pret Livoniju vērstajai agre-

sijai  bija  vēl  kāds  pierobežā  inscenēta  kon-

flikta  pamats.  Kopš  1578.  g.  Ivans  Bargais 

bija spējis vienoties ar zviedriem par agresīvu 

politiku pret poļiem un dāņiem un iekarota-

jās igauņu zemēs ap Peipusa ezeru (Peipus 



See), kā arī Vidzemē (Livland) līdz Koknesei 

(Kokenhusen)  īstenoja  pret  luterāņiem  vēr-

stas  administratīvas  reformas.  Lai  gatavotu 

augsni turpmāk izvēršamam konfliktam, Krie-

vijas patriarhs nodibināja Tērbatā pareizticīgo 

bīskapiju  un  uzcēla  pierobežā  vairākas  baz-

nīcas. Šai pierobežas reģionu “ortodoksalizā-

cijai” sekoja vietējo vācu, igauņu un latviešu 

iedzīvotāju metodiska iznīcināšana un izsūtī-

šana uz Krievijas vidieni. Postošais konflikts 

uz vairākām paaudzēm atstāja smagas atmi-

ņas par piedzīvotajām zvērībām.

Eiropas  luteriskajā  telpā  un  arī  Vidzemē 

auga sašutums pret Krievijas politisko agre-

siju, kura balstījās konfesionālo antagonismu 

uzkurināšanas un etniskās tīrīšanas metodēs. 

Atbildei kalpoja 1561. g. Nirnbergā iespiestā 

skrejlapa, kas ilustrēja kristiešu spīdzināšanu 

Livonijā

17

, palīdzēja kurināt pret krieviem vēr-



stu histēriju un biedēja Eiropas tautas ar tatā-

ru nežēlību. Lai uzturētu ticības un politiskā 

ienaidnieka  tēlu,  gan  Eiropā,  gan  Livonijā  

16. gs. otrajā pusē un vēl 17. gs. sabiedrības 

apziņā  tika  tiražēta  “moskovīta”  jeb  “turka” 

tēma. Pilsētas folklorā par šo fobiju esot atgā-

dinājis uzraksts uz Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas 

zvana,  kurā  bijušas  izkaltas  aptuveni  šāda 

satura  rindas:  “Dievs,  sargi  mūs  no  mēra, 

ugunsgrēka  briesmām  un  krieviem.”  Lite-

ratūrā  līdzīgu  vēsturiskās  atmiņas  funkciju  

pildīja arī Livonijas humānista Bazīlija Plīnija  

(Plinius)  himniskā  “Slavas  dziesma  Rīgai”, 

kas sacerēta latīņu valodā un 1595. g. Leip-

cigā izdota grāmatā

18

. Tajā “moskovīta” tēlu 



papildina asociācijas ar turku uzbrukumu Vī-

nei, draudošas tirānijas slogu un postu. 

 Brīdinājumu un atgādni par emocionālo 

traumu,  ko  kādam  ar  noteiktu  kultūras  tra-

dīciju  saistītam  reģionam  spēj  nodarīt  “ci-

tādais”  un  “svešais”,  dokumentē  mākslas 

darbi.  Nelielā  smilšakmens  skulptūriņā  no 

Latvijas  Nacionālā  vēstures  muzeja  kolekci-

jas saglabājies ūsaina “nekristīgā” veidols ar 

musulmaņu  tautām  raksturīgu  galvassegu 

(3.  att.).  Citā  —  krāsota  kokgriezuma  tēlā 

ar  asiņojošu  brūci  krūtīs  —  atveidots  turku 



3. att. Groteska “nekristīga” cilvēka 

skulptūra. 17. gs. Roberta Kaniņa foto


raksti

134


karavīrs  ar  zobenu  rokā,  bet  grotesku  zivs 

asti (4. att.). Abus šos mākslas darbus vieno 

kariķējoša attieksme, kas vispārina skulptūru 

saturā ietverto negatīvo vēstījumu. Tas liecina 

arī par kolektīvo baiļu ģenerētām ienaidnieka 

tēla klišejām, kas mājojušas ne tikai traģisku 

pārbaudījumu  izmocītajā  Eiropas  tautu,  bet 

arī livoniešu sabiedrībā

19



Tikai tad, kad 1581. g. abi pretinieki — 



Zviedrijas karalis Johans III un Polijas vald-

nieks Stefans Batorijs — vienojās par kopīgu 

politiku pret Ivanu Bargo, Livonijas kara gaitā 

iestājās pavērsiens. 1582. g. 15. janvārī no-

slēgtais  Jamas  Zapoļjes  miera  līgums  pare-

dzēja  krievu  cara  karaspēka  atkāpšanos  no 

Vidzemes par labu Polijas karaļa interesēm. 

Drīz pēc tam Ivanam Bargajam nācās arī sa-

vam agrākajam sabiedrotajam — zviedriem —  

atdot 1583. g. augustā ieņemto Ziemeļigau-

niju līdz Narvai (Narwa). Šī konflikta risināju-

ma gaitā katrs uzvarētājs savā Livonijas daļā 

centās īstenot atšķirīgu konfesionālo politiku. 

Zviedri  atbalstīja  reformācijas  loģisku  turpi-

nājumu  un  turpināja  stiprināt  luterānisma 

pamatus.  Bet  poļu  karalis  Stefans  Batorijs, 

apzinoties,  ka  jāmainās  arī  katoļu  baznīcai, 

iekaroto  teritoriju  garīgai  pakļaušanai  palī-

gos aicināja jezuītu ordeni. Politisko un kon-

fesionālo  klimatu  Livonijas  Vidzemes  daļā 

turpmākos  četrdesmit  gadus  noteica  Polijas 

karaļa ieceltie administratori. Viņu pusē bija 

administratīvās varas pārsvars, bet luterisma 

atbalstītāji  Livonijā  izmisīgi  centās  aizstāvēt 

savu garīgo platformu un darīja to dažkārt pat 

bezcerīgās situācijās. 

Simt  gadu  ilgais  laika  posms  no  Refor-

mācijas  sākuma  desmitgadēm  līdz  Zviedri-

jas  karaļa  Gustava  Ādolfa  uzvarai  1621.  g. 

bija  zīmīgs  ar  daudzkārtējiem  katolicisma 

un  luterisma  piekritēju  konfliktiem.  Šādos 

konfrontācijas apstākļos, kurus kā sev nelab-

vēlīgus  izjuta  Rīgas  un  Vidzemes  protestan-

ti,  veidojās  īpaša  garīgās  pretestības  zīmju 

valoda, kas kļuva redzama mākslas darbos. 

Luterisma  doktrinārā  orientēšanās  uz  Jauno 

Derību kā teoloģisko pamatdokumentu ar pa-

tiesajiem  Dieva  vārdiem  (sola scriptura)  un 

tajos  iekļauto  Dieva  žēlastības  un  dvēseles 

glābšanas  garantiju  (sola gratia),  kas  īste-

nojama  indivīda  ticībā  Kristus  žēlastībai  un 

cilvēces  glābšanas  iespējai  (sola fide),  rosi-

nāja  sakrālās  mākslas  radītājus  pievērsties 

jaunām  tēmām  un  ikonogrāfijai,  kura  spētu 

izteikt jauno pasaules redzējumu. Nav nejau-

šība, ka visagrākais Kristus augšāmcelšanās 

attēlojums  Livonijas  mākslā  rodams  iegra-

vēts  1539.  g.  8.  februārī  mirušā  Rīgas  Sv. 

Pētera baznīcas mācītāja Andreasa Knopkes 

kapa plāksnē (5. att.). Viņš bija to Livonijas 

sludinātāju vidū, kuri vislabāk orientējās teo-

rētiskās  teoloģijas  jautājumos,  tāpēc  pieļau-

jams, ka tieši viņa kapa plāksnes ikonogrāfija 

4. att. Nonāvēta “nekristīga” cīnītāja skulptūra. 17. gs. Roberta Kaniņa foto



135

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS

atspoguļo M. Lutera agrīnos uzskatus, atzīs-

tot par iespējamu didaktiskā nolūkā izmantot  

Kristus dzīves ilustrāciju

20

. 1721. un 1941. g.  



ugunsgrēkos  bojātās  A.  Knopkes  kapa  

plāksnes  centrā  redzama  divu  pilastru  bals-

tīta arka ar tukšo kapu un Kristus tēlu. Pes-

tītāja rokā uzvaras karogs labarum kā šķēps 

caurdur  zem  Kristus  kājām  attēloto  Sātanu 

pūķa izskatā. Visapkārt kapa plāksnei divās 

joslās gravētais uzraksts latīņu valodā, kā arī 

Rīgā agrāk neredzētā ikonogrāfiskā valoda lī-

dzīgi politiskam plakātam liecināja par jaunu 

tēlu un jauna satura ienākšanu apbedījumu 

kultūrā  ar  augšāmcelšanās  apsolījumu  ilus-

trētā mākslas darbā. A. Knopkes kapa plāk-

sne ir unikāls agrīnās protestantiskās kultū-

ras piemineklis pat Ziemeļeiropai, jo pirmās 

Kristus  ciešanu  cikla  gleznas  pēc  kardinā-

la  Albrehta  (Albrecht)  pasūtījuma  radītas  

1520.–1525. g. Lukasa Kranaha (Cranach

5. att. Rīgas Sv. Pētera baznīcas kanoniķa 

Andreasa Knopkes kapa plāksne ar gravētu 

Kristus augšāmcelšanās sižeta atveidu. 

Reprodukcija no: Mettig C. Geschichte 

der Stadt Riga. Riga: Jonck & Poliewsky, 

1897. 202. lpp.

6. att. Rīgas Sv. Jāņa baznīcas piebūves 

iesvētību plāksne. 1589. Vitolda Mašnovska 

foto

Vecākā darbnīcā Halles (HalleStiftskirche 

interjeram

21

.  L.  Kranaha  glezna  “Augšām-



celšanās”  kā  cikla  noslēdzošais  darbs  lielā 

mērā sasaucas ar anonīmā akmeņkaļa dari-

nāto kompozīciju Livonijas reformatora kapa 

plāksnei.

”Augšāmcelšanās”  kompozīcijai  kā  lu-

teriskajā  sabiedrībā  populāram  jaunās  iko-

nogrāfijas  motīvam  ar  iedrošinājuma  nozīmi 

Livonijas memoriālajā mākslā ir vairāki lieto-

juma piemēri. Viens no tiem ir rātskunga Lu-

lofa Hollera (Holler) 1589. g. dāvinātā Rīgas 

Sv. Jāņa baznīcas piebūves iesvētību plāksne 

(6.  att.).  Baznīcas  ziemeļu  sienai  piestipri-

nāto  taisnstūra  plāksni  ar  tekstu  papildina 

trīsstūra frontons un bronzā lieta Kristus aug-

šāmcelšanās  skulptūriņa.  Pēc  Polijas  karaļa 

rosinātajām konfesionālajām un politiskajām 




raksti

136


reformām Livonijā luteriskā Sv. Jāņa draudze 

atradās  aktīvā  garīgā  opozīcijā  katoliskajai 

administrācijai un tās rīkojumiem. Konfrontā-

cijas pārņemtajā Rīgā šādā — izmēros nelie-

lā mākslas darbā iekļautam Kristus augšām-

celšanās  simbolam  —  bija  aktīvas  garīgas  

pretestības  apliecinājuma  funkcija,  un  lute-

riski orientētā sabiedrībā tas kalpoja par soli-

daritātes zīmi līdzīgi slepenai parolei. 

Rīgas  Vēstures  un  kuģniecības  muzeja 

ekspozīcijā  ir  izstādīts  kapa  plāksnes  frag-

ments ar nepārprotamu “Kristus — pasaules 

valdnieka”  kompozīciju  smilšakmens  cilnī  

(7. att.)

22

. Tas profilā attēlo Kristu ar valsts 



ābolu kreisajā rokā. Enciklopēdista J. K. Bro-

ces (Brotze) 18. gs. beigās darinātajā zīmē-

jumā redzams šīs pašas kapa plāksnes lielāks 

fragments ar uzrakstu un Kristus attēlu, kurā 

saskatāma  arī  svētīšanai  pacelta  labā  roka 

(8. att.). Divus gadsimtus par zudušu uzska-

tīto  kapa  plāksni  arheologi  no  jauna  atrada 

1980. g., taču jau ar būtiskiem zudumiem. 

Salīdzinot  ciļņa  fragmentu  ar  zīmēto  attēlu, 

kļūst redzama tā piederība 1552. g. mirušā 

latviešu luterāņu draudzes mācītāja Kristiana 

Mihaela (Michaelis) kapa plāksnei no Rīgas 

Sv.  Jēkaba  baznīcas

23

.  Mācītāja  profils,  ap-



7. att. Mācītāja Kristiana Mihaela kapa 

plāksnes fragments ar daļu no “Kristus —  

pasaules valdnieka” ikonogrāfiskās kom­

pozīcijas. 1552. Mārtiņa Lablaika foto

8. att. Kristiana Mihaela kapa plāksnes fragments Johana Kristofa Broces zīmējumā 


137

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS

ģērba  modelējums  un  ciļņa  kompozīcija  ir 

tuva  Hana  Holbeina  Jaunākā  (Hollbein)  zī-

mējumam ar Kristus — pasaules valdnieka —  

attēlu


24

 Roterdamas Erasma filozofiskā pamf-

leta  “Muļķības  slavinājums”  (Prise of Folly

lappusēs,  kura  oriģināls  ar  tintes  zīmējuma 

tehnikā darinātām ilustrācijām glabājas gra-

fikas kolekcijā “Kupferstichkabinett” Bāzelē. 

Maz  ticams,  ka  H.  Holbeina  Jaunākā  zīmē-

jums  no  Roterdamas  Erasma  sacerējuma 

arī  varētu  būt  kalpojis  par  iedvesmas  avotu 

Rīgas luterāņu mācītāja kapa plāksnei. Taču 

tēlniecības darbā un J. K. Broces zīmējumā 

redzamās paralēles liecina par to, ka humā-

nistu  sacerējumu,  filozofisku  traktātu,  vēs-

turisku  hroniku  un  literāru  darbu  iespiedu-

mu  izplatība  Eiropas  kultūrā  bija  vispārējās  

inteliģences  iezīme.  Tajā  ar  kāpjošu  inten-

sitāti  pieauga  kā  grāmatās  atrodamu  ideju  

apjoms, tā arī simbolos, alegorijās un māks-

las tēlos izsakāmu priekšstatu ietekme. 

Luteriskās  Kurzemes  hercogistes  garīga-

jai dzīvei nebija raksturīgas polāras uzskatu 

atšķirības,  jo  konfesionālās  piederības  jau-

tājumus  savā  īpašumā  lēma  muižniecība, 

tādēļ  reliģisko  konfliktu  eskalācijai  latviska-

jā  dzimtļaužu  vidē  nebija  jēgas.  Atsevišķas  

17. un 18. gs. katoļticībā pārgājušās muiž-

nieku ģimenes — fon Šverini (Schwerin), fon 

Rapes  (Rappe),  fon  Plāteri­Zībergi  (Plater-



Syberg)  nav  atstājuši  memoriālās  mākslas 

pieminekļus, kas būtu vērtējami reformācijas 

un  konfesionalizācijas  laikmeta  kontekstā. 

Luteriski  orientēto  muižnieku  dzimtas  kā 

piederības  zīmi  noteiktu  uzskatu  sistēmai 

kapa pieminekļos, plāksnēs un epitāfijās lika 

iestrādāt  Kristus  —  pasaules  valdnieka  —  

ikonogrāfisko  motīvu.  Tas  redzams  ar  

17. gs. pirmo desmitgadi datētajās, stilistiski 

un  kompozicionāli  līdzīgajās  kapa  plāksnēs 

fon firksu (Fircks) un fon Bergu (Berg) dzim-

tām  Nurmuižas  (Nurmhusen)  baznīcā.  Spi-

rālē saritinātu mākoņu ielokā redzams Kris-

tus  —  pasaules  valdnieka  —  tēls  (9.  att.). 

Tas  attēlots  pretskatā  ar  svētīšanas  žestam 

paceltu labo roku un valdnieka varas zīmi — 

valsts ābolu — kreisajā rokā. 

Rīgā, kur uzskatu dažādību motivēja orien-

tācija uz noteiktu politisko spēku, respektīvi, 

katoliskas  vai  luteriskas  zemes  valdnieku 

aizbildniecību,  par  augsni  konfesionāliem 

konfliktiem kalpoja vāciskā vide, kurā ticības 

atšķirībām piemita sociālas un arodnieciskas 

noslāņošanās  pamats.  Nemierīgajās  16.  un 



9. att. Fragments ar ”Kristus — pasaules valdnieka” atveidu cilnī uz Georga Jirgena fon Firksa 

un Annas fon Rozenas kapa plāksnes Nurmuižas (Laucienes) baznīcā. 17. gs. sākums.  

Vitolda Mašnovska foto


raksti

138


17. gs. mijas desmitgadēs namnieki mēdza 

iemūrēt  ēku  fasādēs  īpašuma  zīmes,  kurās 

visiem redzamā veidā manifestēja savus kon-

fesionālos uzskatus. Ēkas fasādē Rīgā, Vec-

pilsētas ielā 8, iemūrētā dekoratīva akmens 

kaluma plāksne līdzīgi vizītkartei liecina par 

nama īpašnieka orientāciju uz Kristu kā pa-

saules valdnieku, ar zīmju valodas palīdzību 

paužot piederību luterisko uzskatu sociālajam 

slānim. Par līdzīgu attieksmi 1616. g. liecina  

Laipu ielas 1. nama īpašnieka rīcība, kurš sa-

vas mājas portālā bija ievietojis cilni ar Kris-

tus  —  pasaules  valdnieka  —  kompozīciju. 

(10. att.) 

Reformācijas  laikmeta  mākslai  raksturī-

gā  alegoriju,  zīmju  un  simbolu  valoda  deva 

iespēju  atšķirt  atšķirīgas  konfesionālās  vai 

arodnieciskās  piederības  grupas  un  indivī-

dus.  Tomēr  kolektīva  orientācija  uz  īpašu 

vērtību  sistēmu  nedz  toreiz,  nedz  arī  tagad 

nav  identificējama  ar  pārāk  elementārām 

metodēm.  Ar  1575.  g.  datētais  renesanses 

formu  cilnis  nama  fasādē  Rīdzenes  ielā  25 

attēlo  Ādama  un  Ievas  kārdināšanas  sižetu 

(11. att.)

25

, kura ikonogrāfija neko neliecina 



par nama īpašnieka konfesionālo ievirzi, bet 

pauž  simpātijas  jaunā  laika  atnestajām  vēr-

tībām. Uzsvērti redzamā formā attēlojot pir-

mo cilvēku ķermenisko skaistumu gan ciļņa 

pasūtītājs,  gan  tā  izgatavotājs  ikvienam  ga-

rāmgājējam skaidri norādīja, ka viņš nevairās 

greznot sava nama redzamo daļu un pakļaut 

sabiedriskam vērtējumam savu privāto gaumi 

un uzskatus. Šāda drosme nebija raksturīga 

viduslaiku indivīdiem, kuru kolektīvajā apziņā 

valdīja baznīcas kultivēts uzskats par ķerme-

niska skaistuma grēcīgo dabu.

Konfesionāli  neitrāla,  taču  ne  bez  īpaša 

semantiska  vēstījuma  ir  bijusi  amatnieku 

ģildes  vecākā  un  stiklinieku  cunftes  meis-

tara  Hinrika  Slotela  (Sloetthel)  attieksme 

pret kolektīvo domu

26

. Personisko pārliecību 



viņš  ilustrē  ar  sava  dzīvojamā  nama  fasādē  

iemūrēto cilni, kura centrā redzams renesan-

ses  arkā  iekomponēts  “stiprā  eņģeļa”  attēls  

(12.  att.).  Dzīvojamais  nams  Rīgā,  Laipu 



10. att. Portāla cilnis ar “Kristus — pasaules valdnieka” atveidu Rīgā, Laipu ielā 1. 1616. 

Vitolda Mašnovska foto


139

11. att. “Kārdināšana” — dekoratīvs 

fasādes cilnis Rīgā, Rīdzenes ielā 25. 

1575. Vitolda Mašnovska foto

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS

ielā 5, H. Slotelam piederēja no 1566. līdz  

1588. g. — laikā, kad Rīga atradās pretrunī-

gu politisko un konfesionālo pārmaiņu virpu-

lī. Turbulentajā laikā daudzi rīdzinieki nejutās 

droši par tagadni un tikpat neskaidra viņiem 

šķita arī nākotne. Arī labi situētais stiklinieku 

amata meistars varēja vēlēties mieru un sta-

bilitāti, kas katram amatniekam nodrošinātu 

darbu un pārticību viņa ģimenei. Tāpēc šajā 

laikā, kad Rīgā administratīvā vara ar Polijas 

karaļa Stefana Batorija aizbildniecību nonāk 

katoļu rokās, “stiprā eņģeļa” tēls bez norādes 

uz nama īpašnieka konfesionālajām simpāti-

jām liecina vienīgi par paļaušanos uz debesu 

spēku aizsardzību. Kara laikā tas varēja sa-

triekt kā pilsētas, tā arī meistara pretiniekus 

līdzīgi erceņģeļa Miķeļa eņģeļu pulkiem, kuri 

to bija izdarījuši ar Sātanu, padzenot viņu no 

debesīm. Ar izstieptām rokām simboliski sar-

gājot abas akmens cilnī kaltās īpašuma zīmes, 

H.  Slotela  “stiprais  eņģelis”  sargāja  meistara 

un  viņa  laulātās  draudzenes  mantu,  mieru 



12. att. Fasādes cilnis ar “stiprā eņģeļa” atveidu Rīgā, Laipu ielā 5. 16. gs. otrā puse. 

Vitolda Mašnovska foto


raksti

140


un labklājību. Var sacīt, ka fasādes dekoram 

izmantotā šķietami dekoratīvā kompozīcija ar 

reliģiski asociatīvas tēlainības palīdzību alego-

riskā veidā atspoguļo to emocionālo stāvokli, 

kāds valdīja Rīgas namnieku apziņā. 

Secinājumi

Pārvērtējot  Livonijas  15.  gs.  beigu  un  

16. gs. kultūras mantojumu, pārsteidz plašais 

mākslas artefaktu klāsts. Zīmīgākie tēlniecī-

bas  un  memoriālās  mākslas  paraugi  rakstā 

ilustrē  tās  politiskās  un  garīgās  pārmaiņas, 

kuras  veicināja  Livonijā  dzīvojošo  sociālo 

slāņu iepazīšanos ar renesanses humānisma 

idejām  mākslā  un  to  modifikācijām.  Refor-

mācija  un  tai  sekojošie  konfesionalizācijas 

procesi  ģenerēja  jaunas  idejas,  kas  tēlotājā 

mākslā  atspoguļoja  jaunu  tēmu,  izteiksmes 

līdzekļu un satura atradumus.

Dinamiskajā laikmeta periodā no 15. gs. 

beigām  līdz  17.  gs.  sākumam,  kurš  ietver 

sevī renesanses, reformācijas, konfesionalizā-

cijas un citas vēsturiski nozīmīgas pārmaiņas, 

Baltijas  valstu  kultūras  mantojuma  izpētē  ir 

vēl  maz  paveikts.  Sarežģītie  vēsturiskie  un 

konfesionālie procesi veicināja jaunas māks-

linieciskās valodas un izteiksmes līdzekļu ra-

šanos, kas nekavējoties atspoguļojās mākslas 

darbos.  To  laikmetīgai  interpretācijai  nepie-

ciešamas vēstures, teoloģijas, filosofijas, kul-

tūras un mākslas studijas. Iegūtie novērojumi 

nemitīgi  konfrontējami  ar  sociālās  vēstures 

faktiem, tie ir papildināmi ar starpdisciplinā-

riem pētījumiem, integrējot mākslas artefaktu 

analīzē arī dabaszinātņu atziņas. Jaunā gais-

mā  vērtējot  mūsdienu  Latvijā  saglabājušos 

kultūras mantojumu, atklājas negaidīti daudz 

agrāk  nepamanītu  detaļu,  kas  paver  jaunas 

iespējas pētījumiem. Tas iedrošina un pama-

to nepieciešamību aktualizēt pretrunīgā laika 

perioda  mākslas  pieminekļu  izpēti,  sniedzot 

mūsdienīgu to vērtējumu plašā starptautiskā 

kultūras vēstures kontekstā. 

avoti un piezīmes

1

  Martin  Luthers  Werke.  weimar,  1883–



1929. Bd. 6. S. 196.–276. 

2

  ”Hübsche Kirchen bauen, viel stiften, pfei-



fen,  lesen  und  singen,  viele  Messen  hal-

ten und ein massloses Gepränge treiben”.  

In:  Bildersturm.  Wahnsinn  oder  Gottes 

Wille? Bern­Zuerich: wilhelm fink Verlag, 

2000. S. 296.

3

  Reformācijas  laika  vācu  skrejlapu  klāstā 



atrodama  ap  1530.  g.  kokdzeluma  teh-

nikā  Gotas  pilsētā  darināta  ilustrācija 

ar  versificētu  tekstu  un  grautiņa  attēlu 

(Klagrede  der  armen  verfolgten  Götzen 

und Tempelbilder über so ungleich urtayl 

und  straffe).  Tajā  redzams  reformators 

Mārtiņš  Luters  un  viņa  mācības  satraci-

nāts pūlis postām baznīcu, laužam un de-

dzinām svēto skulptūras. Sk.: Geisberg M.  

The German single — leaf Woodcut: 

15001550. Vol. 3. Revised by walter L. 

Strauss. New york: Hacker Art Books Inc., 

1974. P. 1092. 

4

  Bahr P. Von der Befreiung der Bilder — ein 



etwas anderer Blick auf den reformierten 

Bildersturm.  In:  Johann  Calvin  und  die 



kulturelle Prägekraft des Protestantis-

mus. Zürich: VDf Hochschulverlag AG an 

der ETH, 2012. S. 46.

Citāts: “Šī bīstamā slimība ir ārstējama ar 



varas  līdzekļiem.”  Mettig  C. Geschichte 

der Stadt Riga. Riga: Verlag von Jonck & 

Poliewsky, 1897. S. 185. 

Tielemann G. Geschichte der Schwarzen 



Haeupter in Riga, nebst einer Beschrei-

bung des Artushofes und seiner Denkwu-

erdigkeiten.  Riga:  gedruckt  bei  wilhelm 

ferdinand Haecker, 1831. S. 12. 

LVVA, 214. f., 6. apr., 376. l., 6. lp.



RVKM  Inventāra  VRVM  Nr.  50  951.  In-

schrift auf die Blechtafel lautet: “Ao 1523: 

hat  Herman  Hoyte,  Haus  Comthur  auf 

dem hießigen Ordens­Schloße, dieße Peit-

sche  dem  damahls  Verßamleten  Collegio 

der  Kaufleute  zugeßuket  und  sie  dabei  

ermahnen  laßßen,  daß  sie  mit  solchen  




141

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS

instrumenten die Mönche, so nur auf aller-

hand Bubenstücke wieder dieße Stadt aus 

zu üben bedacht waren, aus der Stadt trei-

ben sollten, woferne sie die Stadt in gutten 

wohlßtande erhalten wollten, worauf aber 

obgedachte Mönche nachdem sie solches 

Vermercket, am stillen freytage unter einer 

fliegenden fahne mit drauen und schelten 

aus der Stadt gezoge(n).”

9

  RVKM inv. Nr. VRVM — 53854.



10

  Brotze  J.  Chr.  Zeichnungen und deren  



Beschreibungen  in  fünf  Bänden.  Bd.1. 

Rīga: Zinātne, 1992. 405. lpp. 

11

  Zur  Mühlen,  Heinz  von.  Livland  von  der 



Christianisierung  bis  zum  Ende  seiner 

Selbstständigkeit  (etwa  1180–1561). 

In:  Pistohlkors  G.  von.  (Hrsg.) Deutsche 

Geschichte im Osten Europas. Baltische 

Länder.  Berlin:  Siedler  Verlag,  1994.  

S. 162. 


12

  Seraphim E. Baltische Geschichte. Reval, 

1908. S. 165.–172.

13

  Demel  B.  Der  Deutsche  Orden  im  Spie-



gel seiner Besitzungen und Beziehungen 

in Europa. frankfurt am Main: Peter Lang 

Verlag, 2004. S. 205.–210.

14 

Turpat, 201. lpp.



15

  Michalski S. The Reformation and the Vi-



sual Arts. The Protestant image Question 

in Western and Eastern Europe. London­

New york: Routledge, 1993. P. 132.

16

  fechner E. w. Chronik der evangelischen 



Gemeinden  in  Moskau.  Vol.  1.  Moscow,  

1876.  Pp.  56–57;  Michalski  S.  The  



Reformation  and  the  Visual  Arts.  The  

Protestant  image  Question  in  Western 

and Eastern Europe. P. 210.

17

  Zur Mühlen H. von. Das Ostbaltikum unter 



Herrschaft und Einfluß der Nachbarmäch-

te  (1561–1710/1795.  In:  Pistohlkors  G.  

von.  (Hrsg.)  Deutsche Geschichte im 

Osten Europas. Baltische Länder. S. 178.

18

  “Deiner brennenden Kriegskunst, Türke, 



als Schild und Europas

Bollwerk ist die Stadt Wien 

gegenübergestellt.

Ihr jedoch stehet zur Seite als weiterer 

Schutzwall Europas,

Hier gegen russischen Sturm, Riga, 

niemand als du.

Wenn Moskowiter ich nenne,  

erbebe ich schier vor Entsetzen,

Da ein erschütterndes Bild, Heimat,  

mir wiederersteht.

Auf die entsetzlichste Weise verwüstet, 

lagst du darnieder,

Als ein übler Tyrann räuberisch dich 

unterwarf.”

  Bazilija  Plīnija  slavas  dziesma  Rīgai. 



1595. Der Ruhmgesang auf Riga. Latvi-

jas Kultūras fonds. Rīga: Jumava, 1997. 

189. lpp. 

19 


CVVM — 30399, VL — 4568; CVVM — 

175848, VS — 200. 

20 

fakts,  ka  M.  Luters  pats  izraudzījies 



kokdzeluma  tehnikā  darinātos  attēlus  

1529. g. izdodamās latīņu–vācu lūgšanu 

grāmatiņas  ilustrēšanai,  minēts  rakstā: 

Strohmaier­wiederanders  Gerlinde.  “Bil-

der  mag  ich  wohl  haben  oder  machen, 

aber...” Die Reformation und die Künste. 

wittenberger  Sonntagsvorlesungen  Evan-

gelisches  Predigerseminar.  wittenberg: 

Elbe­Druckerei, 2003. S. 47. 

21

  Cranach  und  die  Kunst  der  Renaissan-



ce unter den Hohenzollern.  Kirche,  Hof 

und Stadtkultur. Berlin/Muenchen, 2009.  

S. 213.–219.

22

  RVKM inv. Nr. VRVM — 183833.



23 

Broce  J.  Chr.  Sammlung verschiedener 



Liefländi scher  Monumente,  Prospecte, 

Müntzen, Wapen. Bd. 2. Nr. 015 A.

 

Kopš  Reformācijas  pirmajām  desmitga-



dēm Rīgas Sv. Jēkaba baznīcā bija nodi-

binājusies  pirmā  latviešu  luterāņu  drau-

dze.  Pēc  Rīgas  nonākšanas  poļu  rokās  

1582.  g.  baznīca  kļuva  par  jezuītu  garī-

gās  darbības  centru,  bet  padzītajai  lat-

viešu  luterāņu  draudzei  Stefana  Batorija 

administrācija  ierādīja  Sv.  Jāņa  baznīcu. 

Kapa  plāksnes  fragmenta  izcelsme  no  

Sv. Jēkaba baznīcas apliecina vien to, ka 



raksti

142


latviešu  luterāņu  draudzes  dievnams  ir 

bijis  mācītāja  K.  Mihaela  darba  un  ap-

bedījuma vieta. Sk. Brunstermann  f. Die 

Geschichte der Kleinen oder St. Johannis 

Gilde. Riga, 1902. S. 51. 

24 


Roterdāmietis  Erasms.  Muļķības  slavinā-

jums. (Prise of Folly). Rīga: Latvijas Valsts 

izdevniecība, 1959. 143. lpp. 

25

  Campe P. Lexikon Liv­ und Kurlaendischer 



Baumeister, Bauhandwerker und Bauge­

stalter  von  14001850.  Bd.  1.  Stock-

holm, 1951. S. 12.

26

  Stiklinieku cunftes vecākā amatā H. Slotels 



bijis divas reizes — no 1566. līdz 1568. g. 

un no 1574. līdz 1576. g. Sk. Stieda w., 

Mettig C. Schragen der Gilden und Aemter 

der  Stadt  Riga  bis  1621.  Riga:  Jonck  & 

Poliewsky, 1896. S. 293; Brunstermann f. 



Die  Geschichte  der  Kleinen  oder  St.  Jo-

hannis Gilde. Riga, 1902. S. 331. 

EVIDENCES OF tHE tIME OF CONFESSIONaLISatION IN LIVONIaN artIStIC 

artEFaCtS

Ojārs Spārītis

Summary

Keywords: Reformation, sculpture, iconography, confessionalisation, Lutheranism

 

The singular transitional period that led from the slowly evolving medieval vision of the 



world to a new perception of life with its dynamic expression in works of history and art has 

been given labels in history texts that reflect its chronological evolution, as well as epithets 

referring to its philosophical and aesthetic content. To illustrate the variety of the social and 

spiritual aspects of European spiritual life in the second half of the 15

th

 and in the 16



th

 cen-


turies, literature in the humanitarian spheres exploited concepts from the Renaissance, Ref-

ormation, and Counter­Reformation. Concepts of both humanism and hedonism were used to 

characterize the domestic cultural content and form. However, they fail to reveal the develop-

ment of the new historical period and contradiction­rich diversity of the material and spiritual 

life in the 15

th

 and 16



th

 centuries, when the growing dominance of economic expansion and 

endeavours to acquire new knowledge along with the awareness of the tangible benefits and 

spiritual advantages of university education was so characteristic of European culture.

The history of spiritual evolution, with variations related to the Reformation and confes-

sionalization, is characterised by local regional contexts and forms of expression, but it also 

has a mandatory synchronicity with processes of European political and intellectual life. Look-

ing forward to the 500

th

 anniversary of the Reformation initiated by Martin Luther, it is worth 



examining the Renaissance­marked fine arts testimonies from the central part of the Livonian 

confederation — the present­day territory of Latvia. Like sensitive indicators, the artefacts 

reacted promptly to changes in the state of spiritual affairs. They demonstrate controversy of 

opposing views, and perpetuate the clashes of once implacable doctrines.

The careful re­evaluation of Livonia’s cultural heritage of the 15

th

 and 16



th

 centuries re-

veals a surprisingly wide range of artefacts in the present­day territory of Latvia. The most 

significant samples of sculpture and memorial art have been mentioned and analyzed in this 

article  to  illustrate  the  political  and  spiritual  change  which  made  it  possible  for  all  social 



143

KONfESIONALIZĀCIJAS LAIKA LIECīBAS LIVONIJAS MĀKSLAS ARTEfAKTOS

classes of Livonia to gain knowledge about Renaissance humanist values. The Reformation 

and the subsequent confessionalization processes generated new ideas that were reflected in 

fine arts through the discovery of new themes, content and means of expression.

In the end, a number of conclusions need to be drawn. first, disappointingly little progress 

has been made in Baltic cultural heritage research that deals with the dynamic era of change 

from the end of the 15

th

 century until the early 17



th

 century and includes the Renaissance, 

Reformation, confessionalization and several other historically significant social and spiritual 

stages of change. Second, the complexity of the historical and religious background of the 

period promoted the creation of works of art with new means of artistic expression and new 

art language. Their interpretation today requires in­depth historical, theological, philosophi-

cal, cultural and art knowledge. The conclusions need to be constantly contrasted with facts 

of social history and complemented with multi­disciplinary observations, also involving the 

natural sciences in the research of art processes. Third, assessing the preserved artefacts in 

the territory of Latvia in a new light reveals unexpectedly impressive potential for research 

and examination of details that have been unnoticed to date. This serves as encouragement 

for further work and justifies the need to update the research of art monuments as well as to 



provide a modern evaluation thereof within an international context of the history of culture.



Dostları ilə paylaş:


Verilənlər bazası müəlliflik hüququ ilə müdafiə olunur ©genderi.org 2019
rəhbərliyinə müraciət

    Ana səhifə