Andris teikmanis promocijas darbs

283 
 
Izstrādātā  un  piemērotā  pieeja  netika  iecerēta  kā  tāda,  kurai  būtu  jāveido  jauna, 
kanoniska  interpretāciju  struktūra,  bet  iezīmēja  potenciālo  semiotikas  izmantošanas  iespēju 
mākslas zinātnē veidojot dinamiskas un atvērtas interpretāciju stratēģijas. 
Secinājumi 
1.  Mākslas  un  politikas  attiecību  interpretējošo  tekstu  pārlūkojums  iezīmēja  vairākas 
vērā ľemamas tendences.  
Pirmkārt, ir acīmredzama sociālistiskā reālisma jēdziena inflācijas tendence. Pretēji 
tam,  ko  varētu  sagaidīt,  ľemto  vērā  to,  ka  sociālistiskā  reālisma  jautājumiem  ir 
veltīts  pietiekami  plašs  tekstu  apjoms,  sociālistiskā  reālisma  konceptuālie  ietvari 
joprojām šķiet diezgan neskaidri.  
No  daţādiem  sociālistiskā  reālisma  jautājumiem  veltītājiem  tekstiem  var  atvedināt 
to,  ka  ar  sociālistiskā  reālisma  jēdzienu  joprojām  apzīmē  gan  noteiktas 
mākslinieciski  stilistiskas  izpausmes,  gan  visus  sociālistisko  sabiedrību  ietvaros 
radītos  un  oficiālo  institūciju  akceptētos  mākslas  darbus,  gan  noteiktu  mākslas 
politiskās iesaistes metodi un praksi.  
Otrkārt,  interpretējot,  Padomju  Savienības  vai  tās  satelītvalstu  politiski  iesaistītās 
mākslas  realizācijas  izpausmes,  līdz  ar  mēģinājumiem  šādas  interpretācijas  balstīt 
tikai institucionālā vai kritiski vērtējamā politiskā kontekstā, piemēram, „totalitārās 
mākslas‖ koncepcijas ietvaros (I.1.1.), ir ieguvuši aprises arī centieni tās interpretēt 
kā daļu no kopējām 20. gadsimta mākslas norisēm. Šāda pieeja iezīmējas kā Groisa 
piedāvātajā  iespējā  interpretēt  staļinismu  kā  nākamo  avangarda  pakāpi,  tā  arī  to 
pētnieku  darbos,  kuri  lielākā  vai  mazākā  mērā  akceptēja  Groisa  piedāvāto 
interpretāciju  shēmu  (I.1.2.).  Arī  pētnieki,  kuri  pievērsās  institucionālajiem  un 
politiskajiem  kontekstiem,  lielākoties  akcentēja  to,  ka  20.  gadsimta  diktatorisko 
reţīmu  veidotais  politiskais  un  ideoloģiskais  konteksts  nav  aplūkojams  atrauti  no 
kopējām  mākslas  un  politikas  attiecībām  19.  gadsimta  nogalē  un  20.  gadsimta 
sākumā.  
Treškārt,  var  minēt  arī  mēģinājumu  ar  to  apzīmēt  visu  sociālistisko  valstu  kopējo 
kultūrpolitikas  modeli  vai  pat  visaptverošu  ideoloģiski  nosacītas  hiperrealitātes 
producēšanas veidu (I.1.3.).  
2.  Tomēr  vismaz  viens  no  sociālistiskā  reālisma  fenomena  aspektiem  tā  arī  ir  palicis 
neiezīmēts.  Proti,  sociālistiskais  reālisms  bija  viens  no  retajiem  politiskās  varas 
mēģinājumiem  artikulēt  mākslas  politiskās  angaţēšanas  sistēmu,  to  teorētiski 

---

284 
 
pamatojot. Citiem vārdiem,  sociālistiskais reālisms bija unikāls ar to,  ka piedāvāja 
teorētisko platformu mēģinājumiem  pamatot mākslas izmantošanu politisko mērķu 
sasniegšanai. 
3.  Tieši  Latvijas  materiālu  interpretējošo  pētnieku  tekstos  iezīmējās  vairāki  vērā 
ľemami mākslas un politikas attiecību jautājumi. 
Pirmkārt, politiskās angaţētības tekstualitāte, respektīvi,  jebkāds mākslas darbu un 
to  saturu  politisks  novērtējums  vienmēr  ir  izpaudies  kā  mākslas  darbu  vizuālās 
informācijas verbālas tulkošanas piemērs. 
Otrkārt,  profesora  Eduarda  Kļaviľa  piedāvātā  iespēja,  interpretējot  politiski 
angaţētās  mākslas  darba  vizuālo  valodu,  ľemt  vērā  sava  veida  Ezopa  valodas 
klātbūtni  un  arī  citas  vizuālās  valodas  elementu  klātbūtni,  kas  atspoguļojās 
„socmodernisma‖ un „socpostmodernisma‖ koncepcijās (I.2.). 
4.  Semiotisko  pētījumu  pārlūkojums  un  pētnieciskās  metodes  formulēšana  iezīmēja 
būtisku  attēlu  (II.1.1)  un  mākslas  semiotikas  (II.1.2.)  segmentu,  kura  ietvaros  var 
formulēt 
mākslas 
un 
politikas 
mijiedarbības 
mehānismu.  
Jau  Rolanda  Barta  agrīnajos  attēlu  semiotisko  interpretāciju  mēģinājumos  (II.1.1) 
iezīmējās iespēja aplūkot attēlu semiotiskos vēstījumus kā tieši atkarīgus no noteikta 
politiskā un ideoloģiskā konteksta (II.1.1.1.). Arī interpretējot attēlus kā tīri ikonisku 
fenomenu  (II.1.3.3.),  vai  arī  kā  hibrīdus  attēltekstuālus  veidojumus  (II.1.3.4.),  bija 
neiespējami izvairīties no to sociālā un politiskā konteksta. 
5.  Virkne  attēlu  semiotikas  konceptuālo  problēmu  -  attēlu  ikonocitāte,  un  vizuālā 
retorika  līdz  ar  mākslas  semiotikas  ietvaros  formulēto  komunikācijas  modeli 
iezīmējās  kā  potenciāls  pamats  attēlu  un  politikas  attiecību  interpretācijas  pieejas 
izstrādei.  Tomēr  tieši  attēla  un  teksta  attiecības,  respektīvi,  vizuālo  un  verbālo 
vēstījumu  mijiedarbība,  iezīmējās  kā  būtiskākais  attēla  politisko  un  ideoloģisko 
kontekstu  lauks  (II.1.3.4.),  kas  līdz  ar  specifisko  mākslas  komunikācijas  modeli 
(II.1.2.  un  II.1.2.2.),  varētu  kalpot  par  pamatu  centieniem  formulēt  mākslas  un 
politikas mijiedarbības modalitātes (II.2.).  
6.  Balstoties pieľēmumā, ka attēla un teksta attiecības, respektīvi, vizuālo un verbālo 
vēstījumu mijiedarbība, ir visbūtiskākais mākslas un politikas attiecību aspekts, tika 
pieľemts, ka, tajā balstoties, var veidot mākslas un politikas attiecību kategorijas un 
to  mijiedarbības  modeļus.  Tika  pieľemta  arī  iespēja  šos  modeļus  kategorizēt 
pielietojot  semiotisko  kvadrātu  (II.3.).  Definējot  modeļus,  tika  izdarīta  izvēle 
piešķirt tiem noteiktus jēdzienus, tos definējot kā - propagandas, post-propagandas, 

---

285 
 
ideoloģijas  un  post-ideoloģijas  modeļus  (vēlāk  tekstā  tika  apzīmēts  kā  nosacīti 
„kanoniskais modelis‖).  
Diskutējamā  apzīmēšanai  izvēlēto  terminu  jēdzieniskā  slodze  tika  ieskicēta 
(II.3.2.1.) un salīdzināta ar mākslas politiskajām funkcijām (II.3.2.2.) un propagandu 
citu interpretāciju ietvaros (II.3.2.3.).  
7.  Mēģinājums  izsekot  propagandas  modeļu  iedzīvināšanai  Latvijas  mākslas  telpā 
akcentēja vairākus būtiskus jautājumus. 
Pirmkārt, pirmās padomju okupācijas laikā līdz ar teksta dominances centieniem var 
identificēt  vienlaicīgu  sociālistiskā  reālisma  dziļākas  izpratnes  trūkumu  (III.1.1.4., 
III.1.1.5.  un  III.1.1.6.).  Tādejādi  var  runāt  par  to,  ka  teksta  dominanci  šajā  posmā 
noteica  nevis  sociālistiskā  reālisma  doktrīnas  kontekstā  veidojušies  teorētiskie 
pieľēmumi,  bet  konkrētu  ideoloģisko  paradigmu  iedzīvināšanas  nepieciešamība. 
Proti, runa ir par jaunās ideoloģiskās konstrukcijas – staļinisma-ļeľinisma – un tās 
galveno politisko mītu ilustrēšanas nepieciešamību (III.1.1.5.)  
Otrkārt,  arī  otrā  padomju  okupācijas  posma  iesākuma  politiskā  teksta  un  vizuālā 
diskursa  attiecības,  neskatoties  uz  lielajām  organizatoriskajām  pūlēm,  pārkārtojās 
salīdzinoši lēnām,  māksliniekiem  savā praktiskajā veikumā drīzāk joprojām vairāk 
vadoties  no  iepriekšējās  tradīcijas,  nekā  aprobējot  jaunos  nosacījumus.  Lūzuma 
brīdis  iestājās  1946.  –  1948.  gada  periodā,  kad  saskaľā  ar  virkni  VK(b)P  CK 
lēmumu  Padomju  Savienībā  tika  mēģināts  izdzīvināt  radikālu  mākslas  politisko 
kontroli, kas rezultējās uzsvērtā politikas tekstuālajā dominancē (III.1.2.1.).  
Latvijā tas izpaudās gan kā Latvijas mākslas vēstures parādību rekonceptualizācija 
(III.1.3.1.), tā arī tajā apmulsumā un neveiklībā, lietojot vizuālās valodas līdzekļus, 
kas  bija  sastopama  40.  gadu  nogales  Latvijas  gleznotāju  veikumā  (III.1.3.2.). 
Tekstuālā  dominance  propagandas  modelī  realizējās  vienlaikus  ar  īpašu,  teatrālu 
retoriku (III.1.2.3.).  
8.  Pārlūkojot post-propagandas modeļa iespējamo klātbūtni Latvijas mākslas telpā, tika 
atzīts, ka māksliniecisko izteiksmes līdzekļu maiľas procesu 50. un 60. g. mijā var 
identificēt drīzāk nevis kā jau iedzīvinātu kādu modeli, bet modeļu maiľas procesu, 
kura  laikā  līdzās  pastāvēja  vairāki,  tai  skaitā  arī  potenciālie  modeļi.  Savukārt  par 
realizējušos post-propagandas modeli var runāt sākot ar 1962. gadu.  
Lai  gan  post-propagandas  modeļa  ietvaros  saglabājās  tendence  vairākus 
māksliniecisko  meklējumu  virzienus  paslēpt  zem  sociālistiskā  reālisma  metodes 
cepures, tomēr, pateicoties 50. – 60. gadu mijas mākslas norisēm, padomju māksla 

---