Andris teikmanis promocijas darbs

278 
 
angaţētās  mākslas  uzdevumu  kļuva  nepieciešamība  saglabāt  mītu  par  padomju  politiskās 
mākslas esamību, vienlaikus saattiecinājās ar tiem mākslas valodas meklējumiem, kas iezīmēja 
20.  gadsimtu.  Vienlaikus  visas  stilistiskās  iezīmes,  un  mākslinieciskie  citāti,  kuri  ļauj  uzrādīt  
mākslinieku  interesi  par  mākslas  norisēm  ārpus  Padomju  kontrolētās  mākslas  telpas, 
atspoguļojās tieši darba līmenī.  
Respektīvi,  citiem  vārdiem,  sava  veida  formālisms  iezīmējās  ne  vien  kā  iespējama 
tradīcija, vai kā sociālistiskā reālisma teoretizēšanas nosacīta, tai imanenti piemītoša pretreakcija, 
bet  arī  kā  galvenā  plašākā  20.  gadsimta  (un  ne  tikai  20.  gadsimta)  mākslas  norišu  apguves, 
uzkrāšanas  un  realizācijas  galvenā  stratēģija.  Kamdēļ,  pat  ietekmējoties  no  tām  20.  gadsimta 
mākslas norisēm,  kuras orientējās uz naratīvā konteksta aktualizāciju, tās tika iekļautas formas 
struktūrās nemodificējot kopējo naratīvu. Šāda pieeja ļautu sociālistisko reālismu un tā kontekstā 
realizēto mākslu uzlūkot, to neatraujot no plašāka mākslas un politikas mijiedarbības konteksta 
20. gadsimtā, un vienlaikus sniegtu iespēju novērtēt tā īpašo, unikālo aspektu  – tas ir viens no 
retajiem politiskās varas mēģinājumiem ilgstoši artikulēt mākslas politiskās angaţēšanas sistēmu 
un  vienlaikus  tā  kontekstā  radītā  māksla  ir  viens  no  uzskatāmākajiem  piemēriem  tam,  kā 
mākslinieki  mēģinot  pielāgoties  šai  kontekstualizācijai,  saglabāja  sasaisti  ar  mūsdienu  mākslas 
valodas attīstības kopiezīmēm.  
Vienlaikus šo sociālistiskā reālisma modeli ir iespējams saattiecināt ar tā iedzīvināšanas 
centieniem  Latvijas  mākslā,  kas  ļauj  uzsvērt  to  pārrāvumu,  kas  iezīmējās  starp  deklarēto  un 
īstenoto mākslas un politikas mijiedarbību. 
III.4. Apkopojošas pārdomas un secinājumi 
Mēģinājums izsekot propagandas modeļa iedzīvināšanai Latvijas mākslas telpā iezīmēja 
vairākas būtiskas nianses. 
Pirmkārt,  pirmās  padomju  okupācijas  laikā,  līdz  ar  teksta  dominances  centieniem  var 
pamanīt arī vienlaicīgu sociālistiskā reālisma dziļākas izpratnes trūkumu (III.1.1.4., III.1.1.5. un 
III.1.1.6.). 
Tādejādi  var  runāt  par  to,  ka  teksta  dominanci  šajā  posmā  noteica  nevis  sociālistiskā 
reālisma  doktrīnas  kontekstā  veidojušies  teorētiskie  pieľēmumi,  bet  konkrētu  ideoloģisko 
paradigmu iedzīvināšanas nepieciešamība. Proti, runa ir par jaunās ideoloģiskās konstrukcijas – 
staļinisma-ļeľinisma – un tās galveno politisko mītu ilustrēšanas nepieciešamību (III.1.1.5.)  
Otrkārt,  arī  otrā  padomju  okupācijas  posma  iesākuma  politiskā  teksta  un  vizuālā 
diskursa attiecības, neskatoties uz lielajām organizatoriskajām pūlēm,  mainījās salīdzinoši lēni, 

---

279 
 
māksliniekiem  savā  praktiskajā  veikumā  drīzāk  joprojām  vairāk  vadoties  no  iepriekšējās 
tradīcijas nekā aprobējot jaunos nosacījumus. 
Lūzuma  brīdis  iezīmējās  1946.–1948.gada  periodā,  kad  virknes  VK(b)P  CK    lēmumu 
kontekstā Padomju Savienībā notika mēģinājums radikāli uzsvērt politikas tekstuālo dominanci 
(III.1.2.1.).  Latvijā  šādā  aspektā  īpaši  būtisks  ir  1948.  gads,  kad  VK(b)P  CK  lēmuma  par 
Muradeli  operu  „Lielā  draudzība‖  iespaidā  tiek  veikts  būtisks  mēģinājums  izmainīt  līdz  tam 
pierastās mākslas un politikas lomas (III.1.2.1.). 
Tas neapšaubāmi izpaudās tajā Latvijas mākslas vēstures parādību rekonceptualizācijā, 
kuru  savā  referātā,  kas  tika  nolasīts  konferencē,  kurā  tika  apspriests  minētais  VK(b)P  CK 
lēmums,  iezīmēja  Artūrs  Lapiľš  (III.1.3.1.).  Tomēr  vēl  uzskatamāk  tas  atspoguļojās  tajā 
apmulsumā  un  neveiklībā,  lietojot  vizuālās  valodas  līdzekļus,  kas  bija  sastopama  40.  gadu 
nogales  Latvijas  gleznotāju  veikumā  (III.1.3.2.).  Zīmīgi,  ka  tekstuālā  dominanace  propagandas 
modelī realizējās līdz ar īpašu, teatrālu retoriku (III.1.2.3.)  
Varētu teikt, ka tieši politiskā teksta ielaušanās vizuālās mākslas domēnā, un pat nevis 
attiecīgo ideoloģisko nostādľu saturs, noteica vāji slēpto sašutumu par 40. gadu nogales un 50. 
gadu  sākuma  norisēm,  kas  saglabājās  Latvijas  mākslinieku  un  mākslas  pētnieku  vidē  gadu 
desmitus un kas artikulējās 1988. gadā noritējušās konferences tekstos (I.2). 
Tomēr politiskā teksta dominanci  nav iespējams uzlūkot ārpus staļinisma ideoloģiskās 
stratēģijas.  Padomju  mākslā,  un  pakārtoti  arī  Latvijas  mākslas  telpā,  tekstuālā  dominance 
iedzīvinājās kā tiešs  rezultāts  pārmaiľām ideoloģiskajos  tekstos,  kuru  galvenais  uzdevums bija 
leģitimizēt Staļina īpašo statusu. Arī sociālistiskā reālisma teorija tādejādi veidojās visupirms kā 
mēģinājums  veidot  teorētiskus  ietvarus  mākslas  politiskai  angaţēšanai,  tiesa,  mēģinot  to 
vienlaikus attaisnot atbilstoši marksisma – ļeľinisma doktrīnai.  
Piecdesmito gadu nogalē Latvijas glezniecībā sāka izmainīties attiecības starp subjektīvi 
definētiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un konkrētās realitātes attēlojumu, arī gleznu 
naratīvajā  uzbūvē  notika  pārmaiľas  lielākas  interpretācijas  brīvības  virzienā,  gleznu  skatītājam 
tika piedāvāta iespēja iesaistīties mākslinieku radīto gleznu siţetu (kuri gan joprojām nezaudēja 
savu saistību ar valstiski definētajām politiskajām vērtībām) tulkošanā, balstoties savas sociālās 
pieredzes nosacītajās asociācijās. Tradicionāli šo izmaiľu raksturu sasaistīja ar pārmaiľām valsts 
politiskajā klimatā un stilistiski mākslinieciskiem meklējumiem, kurus apzīmēja ar „skarbā stila‖ 
jēdzienu (III.2.1.). Tomēr, aplūkojot  māksliniecisko  izteiksmes līdzekļu maiľas procesu 50. un 
60.g. mijā un sekojošajos 60.g. (III.2.2), „skarbā stila‖ posmu var drīzāk identificēt kā modeļu 
maiľas posmu. 

---