Andris teikmanis promocijas darbs

280 
 
Neskatoties  uz  1962.  notikušo  Maskavas  mākslinieku  nonkonformistu  sagrāvi  un  tam 
sekojošajiem  oficiālās  varas  mēģinājumiem  ierobeţot  mākslinieciskos  meklējumus  formu 
abstrahēšanās virzienā, 50. – 60. gadu mijas mākslas norišu rezultātā padomju māksla pazaudēja 
savu  homogēno  valodu.  Tās  vietā  iezīmējās  vairāki  māksliniecisko  meklējumu  virzieni,  kurus 
joprojām centās paslēpt zem sociālistiskā reālisma metodes cepures. Varētu teikt, ka līdz ar šo 
brīdi iezīmējās post-propagandas modeļa klātbūtne Latvijas mākslas telpā.  
Arī  no  izmantoto  mākslinieciskās  izteiksmes  līdzekļu  analīzes  viedokļa  post-
propagandas  perioda  latviešu  glezniecība  nekādi  nav  aprakstāma  kā  nepārtraukta  homogēna 
masa,  gluţi  pretēji,  tajā var saskarties ar specifisku retorikas formu, tai skaitā vairāku paralēlu 
vizuālo diskursu klātbūtni (III.2.4.). Tas savulaik padarīja pietiekami komplicētus mēģinājumus 
precīzi definēt sociālistisko reālismu, īpaši jau padomju perioda pēdējos gadu desmitos (III.2.3.), 
gan arī apgrūtināja vēlākos centienus identificēt tieši tās attiecīgā perioda latviešu glezniecības 
pazīmes, kuras ļautu skaidri definēt politiski angaţētās mākslas kategoriju.  
Lai  gan  tekstuālā  dominance  un  arī  sociālistiskā  reālisma  tradicionālā  retorika, 
pateicoties valstiski institucionālam atbalstam, joprojām saglabājās, tā vairs nebija konsistenta un 
vienota. 
Tekstuālais diskurss vēlajā padomju mākslā tika izmantots tikai kā attaisnojums vai pat 
tikai kā piesegs mākslinieku formālajiem eksperimentiem. Lai gan tīri abstrakti mākslinieciskās 
izteiksmes  līdzekļi  netika  pieļauti,  mākslinieki  atrada  daudzus  citus  ceļus  kā  emancipēt  savu 
vizuālo  valodu,  īpašu  vērību  pievēršot  attēla  plastiskajām  kvalitātēm  –  krāsai,  līnijai,  ritmam, 
faktūrai utt. 
Būtiskākais šī perioda, kuru varētu saukt par vēlo padomju mākslas periodu un kas ilga 
vairāk nekā 20 gadus, tai skaitā Latvijas mākslā no 1962. līdz 1984. gadam, mākslas un politikas 
attiecību  aspekts  ir  tas,  ka  tekstuālā  dominance  vairs  tiešā  veidā  nepastāvēja,  tā  drīzāk  tika 
imitēta.  Pārrāvums  starp  politiskajiem  tekstuālajiem  un  vizuālajiem  mākslinieciskajiem 
diskursiem tika maskēts, to aizsedzot ar politiskām frāzēm. Varētu teikt, ka visu šo laika posmu 
attiecības  starp  mākslu  un  politiku  tika  veidotas  saskaľā  ar  šo  post-propagandas  modeli,  kura 
galvenais uzdevums bija saglabāt mītu par padomju politiskās mākslas esamību. 
Kā  jau  tas  izrietēja  no  ieskicētās  propagandas  un  post-propagandas  modeļu  norišu 
analīzes  analīze  (III.1.-  III.2.),  to  kategorizēšana  izmantojot  tikai  četru,  varētu  teikt  kanonisko, 
modeļu sistēmu (III.3.1.) iezīmējās kā nepietiekoši izvērsta (III.3.2.). 
Nepieciešamība  rēķināties  ar  potenciālajiem,  bet  neizvērstajiem  propagandas  modeļa 
piemēriem,  nosacīja  pievēršanos  sešu  modeļu  sistēmai,  kas  balstījās  konceptu  matricas,  kuru 
proponēja  filozofs  Pauls  Frančeski,  izmantošanā  (III.3.3.1.).  Konceptu  matrica  ļāva  papildināt 

---

281 
 
kanonisko  modeli  ar  divām  jaunām  modeļu  kategorijām  –  potenciālās  propagandas  un 
potenciālās ideoloģijas (III.3.3.1.).  
Pāreja  no  semiotiskā  kvadrāta  uz  konceptu  matricu  iezīmēja  ceļu,  kā  metodoloģiski 
korekti  adaptēt  arī  citas  loģiski  ģeometriskas  konstrukcijas  –  loģisko  kubu  (III.3.3.2.), 
tetradekaedru (III.3.4.1.) un tetraikosaedru (III.3.4.2.), kā arī iezīmētā iespēja veidot kompleksu 
modeļu sistēmu (III.3.4.3.) kura vienlaikus varētu interpretēt visdaţādākos mākslas un politikas 
mijiedarbības aspektus, norāda uz potenciālo semiotiskās pieejas lomu noteiktu mākslas parādību 
un norišu analīzē. 
Zīmīgi,  ka  piedāvātā  pieeja  neveido  neapgāţami  cietas  un  formālas  interpretāciju 
struktūras, kuras varētu kalpot par pamatu jaunu noteiktu mākslas vēstures parādību kanoniskai 
interpretācijai,  kura  būtu  bīstama,  ľemot  vērā  mūsdienu  mākslas  norišu  un  to  interpretatīvā 
konteksta dinamisko raksturu, tās drīzāk piedāvā izvērstu, atvērtu instrumentu kopumu, kas var 
tikt viegli adaptēts noteiktu pardību interpretācijai un noteiktu problēmu risinājumam. 
Tā  arī  iespēja  vienlaikus  izmantot  mākslas  un  politikas  attiecību  analīzei  kā  nosacīti 
„kanonisko‖  četru  semantisko  kategoriju  modeli,  tā  arī  mākslas  un  politikas  attiecību  Latvijas 
pārlūkojuma  rezultātā  definēto  sešu  semantisko  kategoriju  modeli,  kuru  savukārt  var  izteikt  ar 
trīs  dimensionālas  ģeometriskas  figūras  palīdzību,  nav  uzlūkojama  kā  piedāvātās  pieejas 
neprecizitāte,  bet  gan  drīzāk  kā  tās  papildus  dinamizācijas  iespēja,  to  adaptējot  citu  pētnieku 
pieejās un izvēloties modeļu sistēmas „kanonisko‖ vai „izvērsto‖ versiju. Arī piedāvātās izvērstā 
3D modeļa variācijas (III.3.4.) tika veidotas, nevis lai iezīmētu jaunus kanoniskus un kompleksus 
noteiktu mākslas un sociālo un politisko norišu interpretācijas ceļus, bet lai iezīmētu iespējamās 
modeļa variācijas un to iespējamos atvasinājumus noteiktu problēmu interpretācijai.  
 
 
 
 

---

282 
 
Noslēguma piezīmes un secinājumi 
Veiktais pētījums iezīmē vienu no iespējamajām pieejām mākslas un politikas attiecību 
interpretācijā. Tas tika iecerēts un realizēts, ľemot vērā nepieciešamību izstrādāt un aprobēt tādu 
mākslas un politikas attiecību  izpētas metodi,  kura būtu  izmantojama  Latvijas Padomju posma 
politski  angaţētās  mākslas  parādību  izpētē,  interpretācijā  un  kategorizācijā.  Turklāt  tika 
pieľemts,  ka  tai  ir  jābūt  pietiekami  universālai,  respektīvi,  to  ir  jāvar  izmantot  arī  citu  līdzīgu 
parādību izpētē un interpretācijā. 
Pētījuma pirmajā posmā tika veikts populārāko aplūkojamā mākslas perioda mākslas un 
politikas attiecību interpretāciju pārlūkojums, iezīmējot vairākas būtiskas tendences un uzsverot 
to kopsakarības (I.).  
Pētījuma otrajā posmā tika pārlūkoti semiotiskās pieejas piemēri un formulēta pētījuma 
metode (II.).  
Pieľemot, ka politiskā prakse realizējas tekstuālajā laukā, mākslas un politikas attiecības 
tika proponētas kā vizuālo un tekstuālo diskursu mijiedarbības modalitātes (II.2.). Balstoties šajā 
pieľēmumā, tika formulēti mākslas un politikas mijiedarbības modeļi (II.3.).  
Formulējot  modeļus,  tie  tika  identificēti  kā  ideoloģiskais,  post-ideoloģiskais, 
propagandas  un  post-propagandas  modeļi  (  nosacītais  „kanoniskais‖  modelis).  Vienlaikus  tika 
atrunāts,  ka  modeļu  apzīmējušie  termini  tika  veidoti,  ľemot  vērā  metodes  ietvaros  formulētās 
atziľas un nevis vadoties no to populārākās izmantošanas prakses. 
Izmantojot  formulētos  modeļus,  tika  veikta  politisko  tekstu  un  vizuālo  diskursu 
būtiskākā  attiecību  analīze  padomju  periodā  (III.1.  un  III.2.),  tos  kategorizējot  attiecīgi  kā 
propagandas modeļa (III.1.) un postpropagandas modeļa (III.2.) iedzīvināšanas piemērus. 
Iegūtās atziľas ļāva precizēt vairākus aspektus Latvijas mākslas vēstures norisēs un arī 
formulēt  šajā  posmā  izmantotās  retorikas  veidu,  iezīmējot  tā  izmaiľas  līdz  ar  pārmaiľām 
mākslinieciskajā diskursā un arī mainoties teksta dominējošai lomai.  
Minētā  tekstuālo  un  vizuālo  diskursu  attiecību  analīze  tika  kategorizēta,  piedāvājot 
jaunu  Latvijas padomju mākslas un politikas attiecību  norišu periodizāciju,  izmantojot  nosacīti 
„kanonisko‖  četru  modeļu  sistēmu  (III.3.1.),  kura  vēlāk  tika  izvērsta  izmantojot  sešu  modeļu 
sistēmu (III.3.2.), kas pieļāva iespēju veidot izvērstāku un precīzāku periodizācijas sistēmu.  
Piedāvātā  četru  un  sešu  modeļu  sistēmu  transformācija  nosacīja  hipotētisku  iespēju 
adaptējot grafiski loģiskas struktūras izveidot kompleksu modeļu sistēmas (III.3.3. un III.3.4.), ar 
kuru palīdzību varētu veikt visdaţādāko mākslas un politikas mijiedarbības aspektu komplicētas 
interpretācijas.  

---