Andris teikmanis promocijas darbs

62 
 
Sistēmas analīzes metodi – metodi, kuras ietvaros atšķirībā no teksta analīzes metodes 
pētnieku uzmanība tiek pievērsta tieši sistēmas uzbūves un funkcionēšanas aspektiem, pētnieka 
galvenais analīzes domēns šādā gadījumā ir viľa paša intuīcija un sociāli nosacītās zināšanas. 
Teksta klasifikācijas metodi – savulaik Šunesons akcentējot teksta analīzes  un sistēmas 
analīzes  metoţu  savstarpējo  attiecību  nolemtību
54
,  sasaistīja  tās  tieši  ar  galvenajām  semiotikas 
tradīcijām,  saatiecinot  sistēmas  analīzes  metodi  ar  semiotikas  tradīciju,  kura  balstās    Čarlza 
Sandersa Pīrsa atstātajā mantojumā, bet teksta analīzes metodi ar Ferdinanda de Sosīra aizsāktajā 
pieejā balstīto. Vēlāk Šunesons papildināja attēlu semiotiku ar ceturto iespējamo metodi - teksta 
klasifikāciju,  kurai  zināmā  mērā  būtu  jāapārvar  teksta  analīzes  un  sistēmas  analīzes  nosacītie 
ierobeţojumi
55
,  atbilstoši  Šunesona  priekšstatiem  apvienojot  sevī  teksta  analīzes  un  sistēmas 
analīzes  kvalitātes.  Tās  analīzes  domēnā  tādejādi  nokļūtu  gan  teksti  (respektīvi,  attēli),  gan  arī 
intuīcijas un sociāli nosacītas zināšanas (Sonesson "Pictorial Semiotics. The state of the art at the 
beginning of the nineties")
56
. 
Varētu  teikt,  ka  attēlu  semiotika,  savā  salīdzinoši  neilgajā  attīstības  posmā  (jo  īpaši 
raugoties  no  tās  institucionalizācijas  viedokļa  -  pirmais  Starptautiskās  vizuālās  semiotikas 
asociācijas - The International Association for Visual Semiotics / Association internationale de 
sémiotique  visuelle  -  kongress  notika  Bloā,  Francijā,  salīdzinoši  nesen  -  1990.gadā
57
)  jau  ir 
                                                 
54
  The  text analytical  approach  of the  structurialists and the  system analytical  approach  of the  Peircean 
tradition are really only two of the possible places in the  hermeneutic circle between the text and the system and 
back again.(Sonesson, Pictorial Concepts. Inquiries into the semiotic heritage and its relevance to the analysis of the 
visual world 26.). 
55
  Teksta  klasifikācija  būtu  uzlūkojama  kā  sava  veida  teksta  un  sistēmas  analīzes  hibrīds,  kurā  līdzīgi 
sistēmas  analīzei  tiek    aplūkota  viena  vai  vairākas  konceptuālas  nostādnes,  bet  pretēji  tai  balstās  nevis  uz  tīri 
konceptuālu bāzi, bet līdzīgi teksta analīzei izmanto konkrētu attēlu piemērus, tomēr atšķirībā  no teksta analīzes, 
nemēģinot  dot  izsmeļošu  noteiktā  attēla  vai  attēlu  grupas  analīzi,  aprobeţojoties  tikai  ar  to  pazīmju  analīzi  un 
klasifikāciju  tajos,  kuras  ir  svarīgas  no  aplūkojamo  konceptuālo  nostādľu  viedokļa.  (Göran  Sonesson,  Pictorial 
Semiotics.  The  state  of  the  art  at  the  beginning  of  the  nineties,  (Lund:  Göran  Sonesson,  1993),  2009.03.20 
..).  
56
Göran Sonesson, Pictorial Semiotics. The state of the art at the beginning of the nineties. Published in 
German translation as "Die Semiotik des Bildes. Zum Forschungsstand am Anfang der 90er Jahre", in Zeitschrift für 
Semiotik, 15: 1-2, 1993; ss 131-164. http://www.arthist.lu.se/kultsem/sonesson/pict_sem_1.html 2006.07.10. 
57
Protams, puslīdz pilnīgu attēla semiotikas vēsturi atbilstoši attēlu semiotikas pašnosacīto ideju vēsturei  
pienāktos sākt vismaz  ar Gotholdu Efraimu Lesingu, kurš pirmais, savā vēsturiskajā darbā Laokoön, jau 1766.gadā 
atzina, ka katrs mākslas veids sasniedz savu iedarbību, pateicoties tam piemītošiem līdzekļiem un tādejādi viens no 
pirmajiem  pievērsa  uzmanību  to  daţādajām  izpausmju  formām,  tomēr  par  pirmo  apzināto  ieguldījumu  attēlu 
semiotikas jomā, saskaľā ar vairāk vai mazāk izplatīto tradīciju ir  uzlūkojama Rolanda Barta esej ―Rhétorique de 

---

63 
 
iezīmējusi  ne  vien  to  īpašo  problēmu  loku,  bet  arī  savu  patstāvīgo  pētījumu  lauku,  pielietoto 
pētījuma metoţu un analīzes modeļu atšķirīgo raksturu, kuras nosaka attiecīgās zinātnes nozares 
attīstību. 
Šādā  kontekstā  būtu  interesanti  pievērsties  kādai  pietiekami  intriģējošai  problēmai, 
proti, attēlu  semiotikas  un  vienas mākslas vēstures pētījumu metodes, respektīvi, semiotiskās 
metodes savstarpējām attiecībām, no vienas puses, un attēlu  semiotikas un mākslas semiotikas 
attiecībām,  no  otras  puses.  Pie  tam  attēlu  semiotikas  un  semiotiskās  metodes  mākslas  vēsturē 
savstarpējo  attiecību  ieskicēšana  būtu  nepieciešama  ne  vien  tamdēļ,  ka  abu  zinātľu  nozaru 
pārstāvji izmanto līdzīgu metodisko pieeju, bet arī tamdēļ, ka to uzmanības lokā nonāk viena un 
tā  paša  fenomena,  proti,  attēlošanas  tādas  vai  citādas  izpausmes
58
,  kas  ļauj  samērot  vai 
saattiecināt to veikumu ne vien attiecīgās zinātnes nozares ietvaros, bet arī savstarpēji. 
Protams,  izstrādāt  kādu  norobeţotu  un  neapstrīdamu  klasifikācijas  metodi,  kā  nošķirt 
darbus, kuri attiektos tikai uz attēlu semiotikas jomu un kurus, savukārt, varētu attiecināt tikai uz 
semiotiskās  metodes  pielietojumu  mākslas  vēsturē  nav  iespējams,  jo  ir  ne  vien  vesela  virkne 
darbu,  kuros  aplūkojamo  problēmu  loks  ir  attiecināms  uz  abu  zinātľu  nozaru  jomām
59
,  bet  arī 
dotās darbu virknes paplašināšana vai  sašaurināšana var tikt  veikta atbilstoši  attiecīgā pētnieka 
pašnospraustajiem uzdevumiem. 
                                                                                                                                                             
l'image‖,  kas  gan  tomēr  nebija  gluţi  pirmais  Barta  darbs  saistībā  ar  minēto  tēmu.  No  institualizācijas  vēstures 
viedokļa būtu jāmin arī GRESAV (Groupe de recherche en semiologie des arts visuels at the Universite du Quebec 
a Montreal) grupa, kura darbojās jau  kopš 1980.g. un semiotikas seminārs (bij. Seminar of pictorial semiotics, tag. 
Seminar  of  cultural  semiotics  )  Lundas  universitātē,  kas,  pēc  Sonesona  vārdiem,  tika  izveidots  jau  1983.  gadā 
(Sonesson, Pictorial Semiotics. The state of the art at the beginning of the nineties.) 
58
Varam  runāt  arī  par  zināmu  pētījuma  objektu  izvēles  tradīciju,  kuru  semiotikā  ir  nosacījusi  mākslas 
vēstures pieredzes adaptācija, proti, visai plašās attēlu kategorijas ietvaros pētnieki dod priekšroku noteiktām attēlu 
kategorijām – piemēram, gleznām un fotogrāfijām – ignorējot citas, iespējamās attēlu kategorijas.  
59
Protams,  to  pienesums  attiecīgo  zinātľu  jomās  var  būt  nevienāds,  tā,  piemēram,  Fēliksa  Turlemana 
demonstrētā elegantā Paula Klē darbu analīze, iespējams neienesa nekādu īpaši jaunu niansi visnotaļ apgūtajā Klē 
mantojuma interpretācijā mākslas zinātnē ( lai gan Turlemans pats savu pozīciju aprakstīja kā zinātniski skaidrāku), 
tomēr  no  attēlu  semiotikas    viedokļa  demonstrēja    inovatīvu  iespēju    veidot  attēla  modeli  nodalot  plastisko  un 
ikonisko līmeni analīzes procesā ( Félix Thürlemann, Paul Klee. Analyse sémiotique de trois peintures (Lausanne: 
L‘Age  d‘Homme.,  1982).  Līdzīgi  viľa  kolēģis,  arī  ar  Greimas  semināru  savulaik  saistītais  franču  semiotiķis, 
plastiskās semiotikas pārstāvis,  Ţans Marija Flošs,  analizējot  Vasilija Kandinska abstraktās glezniecības piemēru, 
drīzāk deva ieguldījumu attēlu semiotikas attīstībā,  proponējot plastiskās un ikoniskās valodas atsevišķas analīzes 
iespēju  (kas  ir  pamatā    Ţana  Marija  Floša  definētajai  plastiskajai  semiotikai),  nevis  tiešu  ieguldījumu  mākslas 
zinātnē  vai  Kandinska  daiļrades  izpētē  (Jean  Marie  Floch,  Petites  mythologies  de  lÇìil  et  lÇesprit  (Paris:  Hadès, 
1984).). 

---