Andris teikmanis promocijas darbs

58 
 
kopumu,  un  jebkura  ideoloģija  balstās  noteiktos  stabilizējošos  un  konservējošos  mītos.  Ja  mēs 
konsekventi sekotu Barta veidotajām konstrukcijām, tad paliek neskaidrs, vai mīts attiecībā pret 
aplūkoto reklāmas attēlu veido vēl vienu sekundāru semiotisko sistēmu, vai arī to var uzlūkot kā 
daļu no reklāmas attēla „simboliskā‖, proti, konotatīvā vēstījuma. 
II.1.1.2. Attēlu ikonicitātes problēma 
Tātad semiotisko studiju ietvaros jautājums par norunas lomu attēlu uztverē izrietēja ne 
tik daudz no aktuālajām atziľām, cik no tā, kādu attēlu sociālās lomas aspektu, atbilstoši vienai 
no modernās semiotikas tradīcijām, vēlējās akcentēt pats pētnieks. 
Tas  zināmā  mērā  iezīmējas  arī  pievēršoties  vienai  no  būtiskākajām  attēlu  semiotikas 
problēmām – attēlu ikonocitātes problēmu. 
Attēls  tādā  veidā  apstrādātas  virsmas  izpratnē,  kura  ļauj  skatītājam  uztvert  lietas  un 
notikumus,  kuri  nav  klātesoši,  ir,  neapšaubāmi,  viens  no  visintriģējošākajiem  cilvēka  roku 
darinājumiem,  kas  ir  pavadījusi  cilvēku  visā  viľa  civilizācijas  attīstības  gaitā,  līdz  ar  valodu 
kalpojot  par vienu no visbūtiskākajiem  informācijas apstrādāšanas, uzglabāšanas un nodošanas 
līdzekļiem,  kas  turklāt  ir  praktiski  neaizstājams  tieši  no  vizuālās  informācijas  adekvātas 
artikulācijas, apstrādāšanas, uzglabāšanas un nodošanas viedokļa.  
Daţādos  cilvēces  attīstības  posmos  ir  tikuši  akcentēti  kādi  noteikti  attēlu  izpausmju 
veidi,  pievēršot  uzmanību  kādiem  atsevišķiem  attēlu  funkcionēšanas  aspektiem,  kas  arī  lielā 
mērā noteica attēlu fenomena izpētes robeţas un specifiku un to, ka attēls kā tāds un cilvēkam 
piemītošā attēlošanas prasme kā tāda, līdz pat 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem tā arī nebija 
tapusi par patstāvīgu izpētes objektu.  
Protams, saistībā ar eventuālo ieguldījumu attēlu kategorijai piederošu parādību izpētē, 
varētu  minēt  vairākas zinātnes nozares  - no mākslas vēstures līdz uztveres psiholoģijai  - kuras 
šādā vai tādā formā risināja kādu no attēlu un attēlošanas aspektiem, tomēr pārlūkojot šo, šobrīd 
vēl apgūstamo, mantojumu, būtu svarīgi ľemt vērā, ka katrā no tiem interese par attēlu izrietēja 
no to specifiski definētajiem uzdevumiem un neapšaubāmi bija šo uzdevumu nosacīta. 
Attēlu  lomas  izmaiľa  mūsdienu  pasaulē,  kas  notika  pateicoties  radikālām  pārmaiľām 
attēlu  producēšanas,  uzglabāšanas  un  izplatīšanas  tehnoloģiju  jomā,  aktualizēja  ne  vien  pašu 
attēlu izpētes nepieciešamību, bet arī nepieciešamību definēt savu interešu robeţas attēlu izpētē 
tām zinātľu nozarēm, kuras tradicionāli bija saistītas ar attēlu fenomena vismaz daļēju apguvi, un 
kuru tālākā sekmīgā attīstība ir tieši izrietēja pānākumiem dotajā jomā. Tā jau sešdesmito gadu 
sākumā,  kā  jau  tika  minēts,  Ernsts  Gombrihs,  viens  no  izcilākajiem  šā  gadsimta  mākslas 
vēsturniekiem,  kurš  deva  būtisku  ieguldījumu  inkorporējot  attēlu  un  attēlošanas  jautājumus 

---

59 
 
mākslas izpētē, runājot par situāciju šajā jomā, minēja ka būtu nepieciešams izveidot no mākslas 
vēstures nodalītu vizuālā attēla lingvistiku (―lingvistics of the visual image‖ ) (Gombrich Art and 
Illusion. A study in the psychology of pictorial representatation). 
Tādejādi, 20. gadsimta sešdesmitajos gados, kad attēli un attēlošanas prakses kā viena 
no būtiskām kultūras realizācijas formām, likumsakarīgi nonāca semiotikas pārstāvju uzmanības 
lokā, attēlu un attēlošanas jautājumu jomā valdīja teorētisku koncepciju trūkums. Šādā situācijā 
teorētiskais pārrāvums tika aizpildīts, pateicoties tām pieejām, ar kurām attiecīgie pētnieki tobrīd 
operēja.  
Tā kā attēls vienlaikus ir uzlūkojams gan kā perceptuāla, gan arī kā kognitīva kategorija, 
ľemot vērā Ferdinanda de Sosīra iedibināto dihotomiju starp langue (valodu) un parole (runu), 
tad  arī  semiotiskajās  interpretācijās  attēls  tika  aplūktos  gan  kā  vizuālās  valodas  sistēmas  daļa, 
gan arī kā materializēta vizualā diskursa forma.  
Attēlu  vizuālās  valodas  un  valodas  saattiecināšana  nosacīja  kārdinājumu  pieľemt,  ka 
vizuālā valoda balstās tādās pašās likumsakarībās kā valoda, un ka arī vizuālajā valodā līdz ar 
valodas  sistēmas  un  materializētā  diskursa  formas  dihotomiju  pastāv  arī  diādiskās  zīmes 
dihotomija, kurā attiecības starp apzīmētāju un apzīmējamo ir balstītas norunā. 
Rolands Barts savā „Rhétorique de limage” izsacīja domu, ka attēli ir vēstījumi, kas ir 
balstīti noteiktā kodā, pamatojot to ar atziľu, ka zīmēšanas prasme ir apmācības rezultāts (Барт 
"Риторика образа" 309), un līdz ar to aizsāka visai plašu tendenci 20. gadsimta semiotikā, kuras 
ietvaros  tika  apšaubīta  ne  vien  „naivā‖  tieši  uztveramā  attēla  koncepcija,  bet  tika  kritiski 
pārvērtēta arī Pīrsa „naivā‖ ikoniskās zīmes definīcija. 
Līdz  ar  to  iezīmējās  viena  no  galvenajām  attēlu  semiotikas  problēmām  -  ikonocitātes 
problēma. 
Tiesa,  Gurāns  Šunesons  savā  darbā  „Pictorial  concepts”,  mēģinot  izsekot  daţādiem 
Pīrsa  ikonocitātes  kritikas  aspektiem,  piezīmēja,  ka  pirmo  ikoniskās  zīmes  koncepcijas  kritiku 
jau 1949. gadā izteica Artūrs Burks  ar norādi, ka Pīrss ir kļūdījies, nepamanot to,  ka, lai kādu 
zīmi  varētu  uzlūkot  kā  ikonisku,  proti,  līdzībā  balstītu,  ir  jābūt  virknei  konvencionālu  norunu, 
pateicoties kurām šo zīmi vispār ir iespējams uztvert (Sonesson Pictorial Concepts. Inquiries into 
the semiotic heritage and its relevance to the analysis of the visual world 221).  
Šajā  pašā  darbā  Gurāns  Šunesons  ieskicēja  trīs  galvenās  koncepcijas,  kuru  ietvaros  ir 
tikusi kritizēta ikonocitātes un ikoniskās zīmes ideja. 
Artūra Biermana 1963. gadā izteiktais „metafiziskais arguments‖, saskaľā ar kuru visi 
objekti pasaulē atrodas sava veida līdzīguma attiecībās, respektīvi, katrs objekts tādā vai citādā 
formā  satur  kāda  cita  objekta  pazīmes,  un  tamdēļ  ir  savstarpēji  ikoniski  denotēti.  Tādejādi 

---