Andris teikmanis promocijas darbs

54 
 
Turklāt ikoniskie kodi tika traktēti kā mainīgi un kultūras konvencijās balstīti un nebūt 
ne vienīgie, kas veido attēlu un tā uztveres nosacījumus
42
.  
Tomēr, atšķirībā no Rolanda Barta, Umberto Eko neizdalīja fotogrāfiju atsevišķā attēlu 
kategorijā, tātad varētu arī teikt, ka, pretēji Bartam, Eko neuzskatīja, ka kādam no attēlu veidiem 
varētu piemist kāds „dabisks‖ vai kultūras nedeterminēts kods
43
. 
Protams,  jautājums  par  zināšanu  nozīmi  attēlu  uztverē  nekādi  nav  interpretējamas  kā 
tikai semiotikas pārstāvju aktualizēts.  
Tā  arī  Ernsts  Gombrihs  savā  esejā  „The  Visual  Image:  its  Place  in  Communication‖, 
kritiski  analizējot  NASA  sagatavoto  vizuālo  vēstījumu,  kurš  tika  ievietos  kosmiskajā  aparātā 
Pioneer F 1972. gadā, paredzot to hipotētisko nonākšanu ārpuszemes pārstāvju rokās, norādīja, 
ka  „attēlu  nolasīšana  tāpat  kā  jebkura  cita  vēstījuma  uztvere  ir  atkarīga  no  mūsu  iepriekšējām 
zināšanām‖ (Gombrich The Essential Gombrich 54), respektīvi, „mēs varam atpazīt tikai to, ko 
mēs  zinām‖.  Arī  runājot  par  to,  kādā  veidā  attēls  var  tikt  izmantots  selektīvai  informācijas 
nodošanai,  piemēram,  medicīnas  ilustrācijās,  Ernsts  Gombrihs  attēla  veidošanas  procesu 
aprakstīja  kā  savā  veidā  selektīvu  informācijas  iekodēšanu,  kurā  attēla  spēja  nodot  noteiktu 
informāciju,  ir  atkarīga  no  tā,  cik  viegli  ir  atdalīt  kodu  no  satura  (Gombrich  The  Essential 
Gombrich 51). 
Tomēr  Ernsts  Gombrihs,  runājot  par  zināšanu  nozīmi  attēlu  uztverē,  neizdarīja  tik 
radikālus  secinājumus  kā  pieminētie  semiotikas  pārstāvji,  tamdēļ  arī  likumsakarīgi,  ka,  kā  jau 
tika  pieminēts  iepriekš,  visai  tieši  iebilda  mēģinājumiem  attēlus  interpretēt  tikai  kā  norunas 
nosacītus un attēlu uztveri tikai kā norunā balstītu. 
II.1.1.1. Ideloģijas loma 
Tiesa, ir jāpiezīmē, ka Barta analīzes mērķis arī nebūt nebija „burtiskā‖ jeb denotatīvā 
līmeľa uzbūves izpēte. Varētu teikt, ka Rolanda Barta analīzes galvenā uzmanība tika pievērsta 
tieši konotācijām jeb, citiem vārdiem, „simboliskajam‖ vēstījumam. 
Saskaľā  ar  Barta  uzskatiem,  „simbolisko‖  vēstījumu  veido  diskrētas  zīmes,  kas  ir 
organizētas atbilstoši noteiktiem kultūras kodiem. 
                                                 
42
Eko  minēja  vēl  sekojošos  kodus:  Uztveres  kodus;  Atpazīšanas  kodus;  Nosūtīšanas  kodus;  Tonālos 
kodus;  Ikoniskos  kodus;  Ikonogrāfiskos  kodus;  Garšas  un  sensoros  kodus;  Retoriskos  kodus;  Stilistiskos  kodus; 
Zemapziľas kodus. ( Эko, Отсутствующая структура. Введение в семиологию. III.5) 
43
  Tiesa,  Eko  uzskaitīja  vairākus  gadījumus,  kad  eventuāli  ir  iespējams  runāt  par  dabiskiem  kodiem  – 
viľaprāt tie būtu sastopami zoosemiotikā, smarţu un garšas signālos, daktilā komunikācijā, tātad ne viens no tiem 
nav saistāms nedz ar attēlošanu, nedz ar attēlu uztveri.  

---

55 
 
Tā  kā  minētās  zīmes  var  tikt  atpazītas  un  uztvertas,  tikai  pateicoties  kolektīvās  un 
individuālās zināšanās balstītām konotācijām, Barts tās identificēja kā sava veida konotatorus. Šo 
diskrēto  zīmju  apzīmētāji  lielāko  tiesu  sakrīt  ar  denotatīvā  vēstījuma  zīmēm  un,  lai  gan  to 
organizācija  var  tikt  arī  pakļauta  denotatīvā  vēstījuma  sintagmai,  tomēr  to  izkārtojums  nav  tik 
ļoti  atkarīgs  no  denotatīvā  vēstījuma  dabiskajiem  kodiem  cik  no  vēstījuma  retorikas. 
Likumsakarīgi, ka šādu zīmju apzīmētāji var apvienoties arī noteiktās retoriskās formās. 
Tomēr  minētās  zīmes  šajā  „simboliskajā‖  līmenī  apvieno  ne  vien  tikai  iespējamās 
retoriskās  formas,  bet  arī  noteikts  vērtību  kopums  to  vēstījumā,  proti,  to  apzīmējamos 
atspoguļojas  šo  zīmju  veidošanas  laikā  aktuālā  ideoloģija.  Varētu  teikt,  ka  Barta  „simboliskā‖ 
līmeľa  forma  ir  retorika,  bet  saturs,  par  kura  efektīgu  nodošanu  ir  atbildīga  šī  forma,  valdošā 
ideoloģija. 
Saskaľā ar Barta viedokli, zināma loma ideoloģiskās informācijas efektīgā nodošanā ir 
arī attiecībām starp abiem ikoniskajiem vēstījumiem – denotatīvo un konotatīvo, jo „konotatīvā 
vēstījuma  sistēma  „naturalizējas‖  tieši  ar  denotatīvā  vēstījuma  sintagmas  palīdzību‖  (Барт 
"Риторика  образа"  318),  respektīvi,  denotatīvais  jeb  „burtiskais‖  vēstījums  spēlē  ne  mazāk 
būtisku ideoloģisko lomu kā konotatīvais vēstījums, jo ar savu tiešumu un it kā dabiskumu tas 
piešķir papildus ticamību ideoloģiski kodētajam konotatīvajam vēstījumam. 
Sava ideoloģiskā loma, protams, piemīt arī lingvistiskajam vēstījumam. 
Raksturojot  lingvistiskā  vēstījuma  un  attēla  savstarpējās  attiecības,  Barts  atzīmēja,  ka 
lingvistiskais  vēstījums attiecībā  pret  to  izpilda  divas  funkcijas  –  nostiprinošo,  kuras  mērķis  ir 
ierobeţot  iespējamo  attēla  interpretācijas  koridoru,  un  saistošo,  kuras  mērķis  ir  nodrošināt 
attēlojuma vizuālo un saturisko konsistenci.  
Runājot par nostiprinošās funkcijas īstenošanu abos attēlu ikoniskajos vēstījumos, Barts 
minēja,  ka  denotatīvajā  vēstījumā  ar  „valodas  nomenklatūras  palīdzību‖  tiek  nostiprinātas 
attēlojuma  „peldošās‖  apzīmētāju  „ķēdes‖,  respektīvi,  tiek  ierobeţots  attēliem  raksturīgais 
polisēmisms (Барт "Риторика образа" 305), savukārt, konotatīvajā vēstījumā tā iegūst zināmā 
mērā manipulatīvi represīvu raksturu, nosakot tās vēlamo interpretāciju un vienlaikus neļaujot tai 
ieslīdēt nedz personiskas, nedz negatīvas sajūtas izraisošās interpretāciju zonās (Барт "Риторика 
образа" 305). Respektīvi,  arī lingvistiskais  vēstījums  spēlē noteiktu  ideoloģisko  lomu, nosakot 
aktuālajai ideoloģijai pieľemamas interpretāciju robeţas un vajadzības gadījumā arī nodrošinot 
šo interpretāciju ideoloģisko konsistenci. 
Jāpiezīmē, ka Barta pievēršanās šajā esejā teksta, attēla un ideoloģijas attiecībām nebūt 
nebija nejauša. 

---