Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
52 fotogrāfijas semiotikas 39 jautājumiem Rolands Barts pievērsās jau agrāk, šajā esejā viľš ne vien interpretē kādus attēla aspektus, bet mēģināja piedāvāt izvērstu izvēlēta attēla analīzi. Neapšaubāmi, runājot par šajā esejā veikto analīzi, ir jāapzinās, ka vairākus tās aspektus noteica kā izvēlētais analīzes objekts – reklāmas fotogrāfija, tā arī 20. gadsimta 60. gados franču semiotikas sociāli kritiskā ievirze. Šajā nelielajā un vēlāk kritizētājā esejā Rolands Barts ieskicēja vairākas pieejas, kuras noteica ne vien attēlu, bet arī fotogrāfiju un reklāmas, kā arī vizuālās retorikas semiotisko analīţu tendences turpmāko gadu desmitu garumā. Savai analīzei Barts izvēlējās Panzani firmas makaronu izstrādājumu un mērču reklāmas fotogrāfiju, kurā viľš nodalīja trīs vēstījumu veidus – vienu lingvistisko un divus ikoniskos. Divu ikonisko vēstījumu nodalīšanu Barts pamatoja ar to, ka minētajā attēlā var pamanīt ne vien „burtisko‖ (Барт "Риторика образа" 302), tieši ieraugāmo „vēstījumu bez koda‖ (Барт "Риторика образа" 301), bet arī „simbolisko‖ (Барт "Риторика образа" 302) vēstījumu, kurā tā elementi ir sakārtoti saskaľā ar noteiktu kultūras kodu. Protams, tas, ka Barts savā analīzē identificēja divus ikoniskos vēstījumus, ir diskutējams jautājums. Pirmkārt, tā kā Barts abus šos vēstījumus - „burtisko‖ un „simbolisko‖ – saattiecina ar denotāciju un konotāciju, apzīmējot „burtisko‖ vēstījumu kā denotatīvo un „simbolisko‖ kā konotatīvo vēstījumu, paliek neskaidrs pamatojums neidentificēt atsevišķu denotatīvo un atsevišķu konotatīvo slāni lingvistiskajā vēstījumā. Tiesa, Barts mēģina uzsvērt, ka „burtiskais‖ vēstījums ir vēstījums bez koda, respektīvi, tas netiek veidots saskaľā ar noteiktiem kultūras kodiem, tomēr ir jāpiezīmē, ka arī lingvistiskajā vēstījumā sastopamās denotācijas un konotācijas ir atšķirīgu kultūras kodu nosacītas. Otrkārt, jau pieminētā attēla kā „burtiskā‖ vēstījuma bez koda interpretācija ir visai strīdīga, turklāt arī Barts pats atzina, ka šāda interpretācija ir visai nosacīta, jo „burtiski attēli tīrā veidā ( vismaz, reklāmu ietvaros ) neeksistē‖ (Барт "Риторика образа" 308). Tiesa, runājot par fotogrāfijas specifiku, Barts tomēr aizstāv „vēstījuma bez koda‖ koncepciju, norādot, ka salīdzinoši ar zīmējumu, fotogrāfija ir mazāk atkarīga no noteikta un iemācīta koda (Барт 39 Rolands Barts laika posmā, kad pievērsās semiotiskajiem pētījumiem, proti no 1956. līdz 1968. gadam, vispārējās zīmju studijas parasti apzīmēja ar semioloģijas terminu, izmantojot semiotikas terminu atsevišķu parādību zīmju sistēmu apzīmēšanai. Tomēr, lai neradītu nevajadzīgus pārpratumus saattiecinot Rolanda Barta un citu pētnieku pieeju, tekstā netiks izmantots semioloģijas termins, pielietojot izplatītāko un pierastāko semiotikas terminu. 53 "Риторика образа" 309) un fotogrāfijā, atšķirībā no zīmējuma, apzīmētāji un apzīmējamie ir saistīti nevis ar „transformācijas‖, bet ar „iemūţināšanas‖ attiecībām (Барт "Риторика образа" 310). Cilvēka (fotogrāfa) prasmes, iemaľas un mākslinieciskās vēlmes, respektīvi, kultūras kodu izpausmes, parādās tikai fotogrāfijas konotatīvajā līmenī (Барт "Риторика образа" 310). Tādejādi fotogrāfija ir dabas ne-koda un kultūras kodu savstarpējās opozīcijas nosacīta, kas ir nosacījusi ne vien mītu par fotogrāfijas „dabiskumu‖, bet arī radījusi antropoloģisku revolūciju cilvēku attēlu uztverē, jo fotogrāfija, pateicoties savam it kā neitrālajam mehāniskajam attēlu fiksēšanas procesam, tiek uztverta kā pagātnē noritējuša notikuma lieciniece, pretstatā zīmējumam vai arī kinematogrāfam, kuri tiek uztverti, vai, precīzāk sakot, pārdzīvoti kā šobrīd klātesoša notikuma liecinieki (Барт "Риторика образа" 311). Tādejādi var teikt, ka Barts lika pamatu vairākām vēlākajām attēlu un arī fotogrāfiju interpretācijas tradīcijām. Tā kā Barts minēja, ka zīmēšanas prasmes cilvēkam ir jāapgūst, vingrinoties pietiekami ilgstošā laika posmā, un tās var salīdzināt ar kultūras kodu, kuri ir nevis objektīvi, bet mainīgi (Барт "Риторика образа" 309), tad var uzskatīt, ka ne vien attēlošana, bet arī attēlu uztvere nebalstās dabiskās un nepastarpinātās praksēs, jo attēlu nolasīšanai ir nepieciešams apgūt jau pieminētos kultūras kodus. Šāds viedoklis 20. gadsimta sešdesmitajos un septiľdesmitajos gados bija pietiekami populārs ne tikai franču, bet arī ar citām skolām saistītu semiotikas pārstāvju vidū. Pietiekami raksturīgs šāda viedokļa pārstāvis šajā laikā bija arī Umberto Eko, kurš savā 1968. gada „La Structura Assente‖ 40 , attēlu interpretēja kā patvaļīgas norunas rezultātu, minot, ka jebkuras attēlojošas darbības un jebkura attēla pamatā ir konvencija (Эko II.4 - II.8), kuras ietvaros tiek izmantoti ikoniskie kodi, ar kuru palīdzību tiek izveidota grafiskā shēma, kas atbilst prāta veidotai un ar prātu uztveramai shēmai (Эko II.4 - II.8). Saskaľā ar Umberto Eko viedokli, ar ikonisko kodu palīdzību attēlos tiek organizēti sekojoši semiotiskie elementi – figūras, zīmes un sēmas. 41 40 Citēts izmantojot 1998. gada tulkojumu krievu valodā (Умберто Эko, Отсутствующая структура. Введение в семиологию (M: Петрополис, 1998).). 41 Figūras Eko interpretācijā ir attēla elementi, kuriem nav patstāvīgas semantiskas nozīmes. Zīmes ir elementi, kuriem ir patstāvīgas semantiskas nozīmes, kas var izpausties arī ar konvencionāliem (tātad norunā balstītiem) grafiskiem līdzekļiem iekļaujot tās atpazīstamās sēmās (piemēram, deguns portretā var tikt attēlots izmantojot visai nosacītus līdzekļus un kā deguns (deguna zīme) tas var tikt identificēts tikai uzlūkojot to kā daļu no portreta). Savukārt, sēmas ir zīmju kopums, kas veido kādu noteiktu tēlu (piemēram sejas sēma portretā) un būtībā arī viss attēls kopumā. (Эko, Отсутствующая структура. Введение в семиологию. III.1 - III.4.) Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|