Andris teikmanis promocijas darbs

219 
 
Tādejādi,  lai  gan  sociālistiskā  reālisma  teorijas  jautājumi  nav  aplūkojami  tos  apskatot 
ārpus  noteiktā  politiskā  konteksta  un  tiešās  saistības  ar  Padomju  Savienības  Komunistiskās 
partijas  doktrīnām  mākslas  un  kultūras  jomā,  tomēr  nav  noliedzams,  ka  tās  pārstāvji,  mēģinot 
adekvāti  iekļaut  tajā  aktuālās  norises,  krietni  modificēja  tās  sākotnējās  aprises,  iezīmējot  tajā 
pieejas, kas tālu pārsniedza sociālistiskā reālisma teorijas sākotnējos uzstādījumus. 
Zeiles sniegtā sociālistiskā reālisma un mākslas darba sistēmiskā interpretācija tādā ziľā 
adekvāti atbilda 20. gadsimta 70. un 80. gadu mijas padomju estētikas teorētiķu centieniem rast 
jaunus sociālistiskā reālisma, sociālistiskās kultūras un mākslas interpretācijas aspektus, kuriem, 
neapšaubāmi,  atbilstoši  sava  laika  nosacījumiem,  varēja  būt  iezīmēts  arī  noteikts  politiski 
ideoloģisks konteksts. 
Tā  formulējot  nepieciešamību  veidot  sistēmisku,  kompleksu  pieeju  mākslinieciskās 
kultūra izpētē, šāda nepieciešamība tiek saistīta ar aktuālajiem uzdevumiem (Zeile Sociālistiskais 
reālisms 22), kas izriet ne vien no attiecīgā valsts attīstības posma, kurš tiek apzīmēts kā attīstītā 
sociālisma  posms,  bet  arī  no  tām  atziľām,  kuras  ir  tikušas  paustas  PSKP  XXIV  un  XXV 
kongresu lēmumos (Zeile Sociālistiskais reālisms 23). 
Protams,  zīmīgi,  ka  mākslas  un  mākslinieciskās  kultūras  sistēmiskais  raksturs  tika  arī 
aplūkots  kā  tieši  saistīts  ar  aktuālajiem  mēģinājumiem  rast  marksistiskās  teorijas  un 
metodoloģijas sistēmisko raksturu.
117
 
Aplūkojamā laika perioda metodoloģisko amplitūdu pietiekami uzskatāmi demonstrē arī 
V.  Tasalova  mēģinājums  izveidot  sociālistiskās  mākslas  radošās  funkcionalitātes  modeli. 
Jāpiezīmē,  ka  savu  ieskatu  sociālistiskās  mākslas  teorijas  jautājumos  viľš  uzsāka  ar  visnotaļ 
postmodernu centienu, kurā, lai gan Tasalovs, nelietoja terminu „naratīvs‖, viľš tomēr ieskicēja 
galvenos  sociālistiskā  reālisma  estētikas  naratīvu  nosakošos  jēdzienus  to  attīstības  vēsturiskajā 
kontekstā.  
Tā Tasalovs  minēja, ka  20. gadu padomju estētikā dominēja tādi jēdzieni  kā „forma‖, 
„konstrukcija‖,  „kolektīvs‖,  „antipsiholoģisms‖,  „antiestētisms‖,  „darbs‖,  „mašīna‖,  „pasaule‖, 
                                                 
117
Pēteris  Zeile  mākslas  un  mākslinieciskās  kultūras  sistēmiskajiem  jautājumiem  pievērsās  arī  vēlāk  –
Pēteris  Zeile,  "Sociālistiskais  reālisms  –  mākslinieciski  estētiskā  sistēma,"  Literatūra  un  māksla  20.  27.janvāris 
(1984). un arī - Pēteris Zeile, Mākslas kā sistēmiski komplekss veselums (Rīga: LPSR Kultūras ministrija Mācību 
iestāţu metodiskais kabinets, 1984). 
Protams, minētie sistēmiskuma jautājumi padomju sociālistiskā reālisma kontekstā ir jāaplūko to sasaistē 
ar vēl vienu tikai daļēji apjaustu fenomenu, proti, zinātnes un mākslas attiecību diskusiju 50. gadu nogales un 60. 
gadu tekstos, kas iezīmē vēl vienu, iespējamu, bet tikai daļēji realizējušos mākslas teoretizēšanas versiju Padomju 
kultūras telpā. 

---

220 
 
kurus  30.  gados  nomainīja  tādi  jēdzieni  kā  „atspoguļošana‖,  „reālisms‖,  „metode‖,  „pasaules 
uzskats‖, „raksturs‖, „gleznieciskums‖, „monumentalitāte‖, „stils‖, savukārt pēc 2. Pasaules kara 
priekšplānā  nonāca  tādi  jēdzieni  kā  „tipiskums‖,  „pozitīvais  varonis‖,  „klasika‖,  „skaistums‖, 
kurus  pēc  1956.  gada  nomainīja  jauna  jēdzienu  sistēma  -    „estētiskās  attiecības‖,  „radošā 
darbība‖,  „personības  harmoniskā  attīstība‖,  „darba  estētika‖,  „mākslinieciskā  konstruēšana‖, 
„mākslas  specifika‖,  „formas  nosacītība‖,  kuru  savukārt  nomainīja  tādi  jēdzieni  kā  „masu 
mākslas  veidi‖,  „uztveres  socioloģija‖,  „sistēmas  pieeja‖,  „struktūras  analīze‖,  „procesuālās 
mākslas‖ un „forma kā zīmju sistēma‖ (Тасалов 242). 
Diemţēl  pats  Tasalovs  neizvērsa  tālāk  savu  aizsākto  jēdzienu  un  jēdzienu  sistēmu 
maiľas  ieskicējumu  vēsturisko  izmaiľu  saistībā,  tādejādi  tikai  aktualizējot  to,  ka  mums  šobrīd 
trūkst  ne vien naratīvu analīzes pieejā balstītas,  bet  vispār jebkādā metodiskajā pieejā balstītas 
padomju  estētiskās  un  mākslas  teorijas  vēstures.  Līdz  ar  to  ir  virkne  neatbildētu  jautājumu 
saistībā ar iespējamām metodiskajām mijiedarbībām. Lai gan diezgan viegli varētu pieľemt, ka 
20. gadu 70. gadu sociālistiskā reālisma teoretizēšanu, tajā ieviešot struktūras, sistēmas un daţos 
gadījumos pat zīmes un zīmju sistēmas jēdzienus, varēja noteikt tiešāka vai netiešāka semiotikas 
un  strukturālisma  atziľu,  tai  skaitā  arī  ar  Tartu  –  Maskavas  skolu  saistītu  pētnieku  atziľu, 
klātbūtne  padomju  teorētiskajā  telpā,  tomēr  sociālistiskā  reālisma  modernizācijas  centienu  un 
semiotikas  attiecību  izvērsta  izpēte,  un  arī  tās  rezultātā  iegūtie  secinājumi  pagaidām  ir 
uzlūkojami tikai iespējamo nākotnes uzdevumu kontekstā.   
Pats  Tasalovs  diemţēl  tikai  aprobeţojās  ar  piezīmi,  ka  dominējošo  jēdzienu  nomaiľas 
procesa  kontekstā  var  identificēt  trīs  savstarpēji  atšķirīgus  secinājumus,  kas  ir  būtiski  no 
sociālistiskā reālisma jautājumu  teoretizēšanas viedokļa. Pirmkārt, var uzskatīt, ka visi minētie 
jēdzieni  likumsakarīgi  atspoguļo  katrs  savu  aktuālo  laika  posmu  un  tamdēļ  katra  iepriekš 
aplūkoto jēdzienu grupa ir atmetama no aktuālāko mākslas izpētes jēdzienisko līdzekļu viedokļa. 
Otrkārt,  visus  tos  var  uzlūkot  kā  līdztiesīgus  sociālistiskās  mākslas  izpētes  norisēs  un  tādejādi 
teorētiķa uzdevums ir tos harmoniski apvienot. Treškārt, visi minētie jēdzieni var tikt uzlūkoti kā 
pakārtoti  galvenajiem  un  būtiskākajiem  sociālistiskā  reālisma  pamatprincipiem,  kā 
„partejiskums, tautiskums, reālisms un mākslas tieša saikne ar dzīvi‖, un pētnieka uzdevums ir 
atrast veidu, kā šos aktuālos jēdzienus pakārtot minētajiem principiem (Тасалов 243). 
Jāpiezīmē,  ka,  lai  gan  Tasalovs  ieskicēja  pirmā  un  otrā  secinājuma  piemērošanas 
iespējas,  pats  savai  interpretācijai  viľš  izvēlējās  tieši  trešā  secinājuma  noteikto  pieeju,  proti, 
mēģinot  rast  pietiekami  modernizētu  sociālistiskā  reālisma  interpretācijas  variantu,  vienlaikus 
neatsakoties no tā ideoloģiskajiem pamatprincipiem.  

---