Andris teikmanis promocijas darbs
Yüklə 3,84 Mb. Pdf görüntüsü
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- III.2.4. Vēlreiz par retoriku
227 metodēm 60. gadu nogalē un 70. gadu sākumā var kalpot par pamatu kādam hipotētiskam pieľēmumam. Proti, iespējams, ka galvenais iemesls, kamdēļ Padomju ideologi piecieta semiotiskos pētījumus, bija jau minētais eksakto zinātľu augstais prestiţs un tas, ka semiotiskajos pētījumos tika operēts ar jēdzieniem, kas varēja radīt drīzāk eksakto metoţu piemērošanas mēģinājumu humanitāro zinātľu laukā, nekā atteikšanos no ideoloģiski motivētajām humanitāro zinātľu metodēm. Minēto „fiziķu‖ un „liriķu‖ diskusiju ir iespējams aplūkot arī globālāku mākslinieciskās un zinātniskās izziľas jautājumu sadures kontekstā. No šāda viedokļa raugoties to var uzlūkot pat kā neatraujami saistītu arī ar vēlākajiem kontekstiem. Jau 60. gados šīs diskusijas kontekstā iezīmējās arī darbi, kuros mūsdienu zinātnes optimistiskajam un prestiţa pilnajam vērtējumam iezīmējās arī kritiskas šķautnes, kurās var saskatīt arī vēlāko gadu desmitu irracionālistiskas un antiscientiskas pozīcijas (Золотоусский). Šo diskusiju, kā tas iezīmējās jau daţos tekstos, ir iespējams aplūkot arī no formu un izteiksmes līdzekļu konkurences, respektīvi, ne vien no mākslas lomas, bet arī no mākslas valodas racionalizēšanas centienu viedokļa. Šādā kontekstā ir visnotaļ pamācoši aplūkot to, kā mainās „liriķu‖, kurus šādā skatījumā būtu jāsaattiecina ne vien ar stagnatīvu attieksmi pret reālisma respektēšanu, kā tas izrietēja varbūt no „Век науки и искусство‖, bet arī ar 60. gados padomju mākslā uzvarējušo subjektīvi individuālistisko ekspresivitāti, kas palika par populārāko māksliniecisko meklējumu formu, izslēdzot no mākslinieku meklējuma areāla jebkādus abstraktus mākslinieciskās formas eksperimentus. Formāli racionalizējoša pieeja atgriezās, tikai jau citādā kontekstā kā 60. gadu nogales superreālisma iespaidu klātbūtne glezniecības valodā. Interesanta, šajā mākslas un zinātnes kontekstu noteiktajā racionalizācijas centienu ietvaros ir vēl kāda nianse, tieši mākslas un zinātnes attiecības aplūkojošā literatūrā, vispārēju mākslas un zinātnes izziľas jautājumu un mākslas un zinātnes atbildības jautājumu kontekstā, radās iespēja atspoguļot mākslas un politiskā mīta mijiedarbības jautājumus. Tā tam pievērsās Guliga tekstā „Исскуство в век науки‖ (Гулыга), minot, kā šādu attiecību piemēru, protams, ne jau tikai neseno padomju vēsturi, bet gan arī vācu nacionālsociālistu totalitāro valsti (zīmīgi, ka 70. gados padomju teorētiķi nevairījās lietot totalitārisma jēdzienu, tiesa ar to apzīmējot ne jau kādu epizodi no Padomju Savienības nesenās vēstures, bet tikai Vācu nacionālsociālistu totalitāro valsti) (Гулыга 64 - 65). Zīmīgi, ka šajā kontekstā tika uzsvērts tas, ka tradicionālā reālisma valodu vācu nacionālsociālistu izvēlē noteica ne tik daudz kā objektīvi kritēriji, cik Alfrēda Rozenberga un Gēbelsa cīľa par ietekmi NSDSP rindās, ko pastarpināti apliecināja kaut vai vācu samierināšanās ar relatīvi modernistisko Itālijas mākslas izstādi 1934. gadā (Гулыга 67). 228 Iespējamie vispārinājumi un kontekstuālie saattiecinājumi ar Padomju Savienības mākslas dzīves norisēm izpalika. Līdzīga pozīcija saglabājās arī aplūkojot visnotaļ intriģējošo jautājumu par mākslas un populārās vizuālās masu kultūras attiecībām. Tā, interpretējot mākslu ne vien kā izziľas līdzekli, bet arī kā manipulācijas līdzekli, ar kura palīdzību ir iespējams radīt mītus, manipulējot ar masām, un interpretējot to arī plašākā reklāmas industrijas kontekstā, kura savukārt manipulē ar skatītāju izmantojot nevis viľa pašapziľu, bet viľa zemapziľu, tomēr autors nestādīja sev par mērķi aplūkot minētās parādības kompleksi (Гулыга). Mākslas un mūsdienu mītu radīšanas attiecību jautājums tika atrisināts vienkārši – apgalvojot, ka „mūsdienu mītu radīšanas un mūsdienu patiesās mākslas ceļi nevar būt kopīgi‖ (Гулыга). Zīmīgi, ka šajā 1978. gada tekstā, kurš tātad tapa laikā, kad jau bija mazinājies zinātni ieskaujošais optimisms un pieaugušas baţas par ekoloģiskā rakstura problēmām, raksturojot civilizācijas attīstības krīzes to starpā tika minētas arī „dabaszinātľu un tehnikas pirmām kārtām‖ krīzes (Гулыга 69). Dabaszinātnes vairs netika uzlūkotas kā vienīgā un civilizāciju glābjošā panaceja, likumsakarīgi, ka tas nosaka arī mākslas un dabas zinātľu attiecību interpretāciju: „patiešām, bīstama ir nevis pati dabaszinātľu attīstība, bet tās atraušanās no humanitārajām un sabiedriskajām zinātnēm, filozofijas un mākslas‖ (Гулыга 175), jo galvenā mākslas priekšrocība, salīdzinoši ar zinātni, slēpjas tajā apstāklī, ka „zinātne pārvērš cilvēku par speciālistu, bet māksla no speciālista iztaisa cilvēku‖ (Гулыга 177). III.2.4. Vēlreiz par retoriku Tiklīdz mēs pieļaujam pašsaprotamo iespēju, ka jebkurš mākslas darbs ir nevis vienkārši vizualizēts politisks, sociāls vai estētisks diskurss, bet gan materializētā vizuāla diskursa forma un kā tāda tā balstās kopējā vizuāli komunikatīvo līdzekļu sistēmā, tātad, tikko mēs atzīstam mākslas darbu par pietiekami sareţģītu, lai to varētu aplūkot ne vien kā kaut kā izteiksmi, bet arī kā funkcionālu līdzekli, ar kura palīdzību var apzināti manipulēt ar sagaidāmo rezultātu, tas ir, tikko mēs atzīstam, ka šo kopējo vizuāli komunikatīvo līdzekļu sistēmu var uzskatīt par pilnvērtīgu valodu, vizuālo valodu, mums ir arī jāatzīst, ka tai jāsatur specifisku paľēmienu un līdzekļu kopums, kas ļautu to retoriski organizēt un īpaša uzmanība ir jāpievērš tieši šim specifisko paľēmienu un līdzekļu kopumam. Protams, jebkuras refleksijas par vizuālo retoriku būtu jāveic, apzinoties, ka mākslas darbus atbilstoši autoru iecerēm un realizācijas formai var veidot ne tikai kā tādus, kuri manipulē gan ar vizuālā diskursa, gan ar visu citu diskursu, to skaitā arī politisko un sociālo diskursu līdzekļiem, bet arī kā tādus, kuru manipulatīvos rezultātus iecerēts sasniegt ne tikai vizuālajā, bet Yüklə 3,84 Mb. Dostları ilə paylaş:
|